What do you think?
Rate this book
Skaistās
Pirmais Ingas Gailes romāns “Stikli” (2016) iznāca apgāda “Dienas Grāmata” vēsturisko romānu sērijā “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Jaunāko darbu “Skaistās” var uztvert arī kā savdabīgu “Stiklu” turpinājumu, jo tajā darbojas visas pirmā romāna galvenās personas.
“Mēģināju uzrakstīt romānu par cilvēkiem, kuri spēja saglabāt cilvēcību situācijās un apstākļos, kad tai nebija vietas. To darot, mani vadīja cerība, ka turpmāk mēs varētu vienkārši dzīvot.”
Inga Gaile
“Mēģināju uzrakstīt romānu par cilvēkiem, kuri spēja saglabāt cilvēcību situācijās un apstākļos, kad tai nebija vietas. To darot, mani vadīja cerība, ka turpmāk mēs varētu vienkārši dzīvot.”
Inga Gaile
184 pages, Hardcover
First published January 1, 2019
6 people are currently reading
257 people want to read
About the author
Inga Gaile
34 books112 followersDzejniece un rakstniece. Dzimusi 1976. gadā Rīgā. Beigusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju (1993), studējusi literatūras teoriju, vēsturi un kritiku, kā arī teātra, kino un TV dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā.
Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi".
Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās".
Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā.
Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.
Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi".
Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās".
Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā.
Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 64 reviews
May 2, 2025
4,5
Las hermosas es una novela compleja, casi tolstoiana debido a una gran cantidad de personajes, variables y componentes que incluye y trata. Es principalmente una historia que aborda la vida de un grupo de mujeres, que son quienes tienen la centralidad; y aunque no todas se conozcan, siempre hay un nexo que las asocia.
Las hermosas es una novela que transcurre entre 1941 y 2006, principalmente en la ciudad de Riga, capital de Letonia, aunque también en un campo de concentración del nazismo, y en forma indirecta, en algunos de los gulags de trabajo forzado soviéticos. Y las penurias sufridas en los campos, así como las carencias y persecuciones en la ciudad van dejando su huella, variable y diferente a cada una de las mujeres; huellas que suelen afectar también a las siguientes generaciones, en las que la filiación parental, entre violaciones, relaciones extramatrimoniales y adopciones cruzadas, agrega otro elemento de complejidad.
Las hermosas es una novela mosaico, que presenta en forma muy sensible las penurias de este país que, junto a sus vecinos Lituania y Estonia, sufrieron siglos de sometimiento por parte de los países poderosos, y muchas veces fueron el terreno en el que se dirimieron los conflictos entre esos gigantes. Como dice la frase: “Cuando los elefantes se pelean, el que sufre es el pasto.”
A riesgo de repetirme: Las hermosas es una novela compleja, con muchos personajes, que atraviesa sesenta y cinco años de historia, con vínculos que recorren un gran espectro de posibilidades. Y esta complejidad de la narración posiblemente sea la manera más fiel de contar una realidad también compleja.
"Mi hijo me mira sin ocultar su desprecio. Al final de la guerra, mientras los demás luchaban y pasaban hambre, yo dejé embarazadas a dos mujeres y abandoné a su madre en la cárcel. Salí por piernas. Salvé mi propio pellejo. Me encantaría contarle toda la verdad. Pero no lo hago. Pero lo más importante, no lo hago porque no sé cuál es la verdad. No lo sé."
Una muy buena novela.
Las hermosas es una novela compleja, casi tolstoiana debido a una gran cantidad de personajes, variables y componentes que incluye y trata. Es principalmente una historia que aborda la vida de un grupo de mujeres, que son quienes tienen la centralidad; y aunque no todas se conozcan, siempre hay un nexo que las asocia.
Las hermosas es una novela que transcurre entre 1941 y 2006, principalmente en la ciudad de Riga, capital de Letonia, aunque también en un campo de concentración del nazismo, y en forma indirecta, en algunos de los gulags de trabajo forzado soviéticos. Y las penurias sufridas en los campos, así como las carencias y persecuciones en la ciudad van dejando su huella, variable y diferente a cada una de las mujeres; huellas que suelen afectar también a las siguientes generaciones, en las que la filiación parental, entre violaciones, relaciones extramatrimoniales y adopciones cruzadas, agrega otro elemento de complejidad.
Las hermosas es una novela mosaico, que presenta en forma muy sensible las penurias de este país que, junto a sus vecinos Lituania y Estonia, sufrieron siglos de sometimiento por parte de los países poderosos, y muchas veces fueron el terreno en el que se dirimieron los conflictos entre esos gigantes. Como dice la frase: “Cuando los elefantes se pelean, el que sufre es el pasto.”
A riesgo de repetirme: Las hermosas es una novela compleja, con muchos personajes, que atraviesa sesenta y cinco años de historia, con vínculos que recorren un gran espectro de posibilidades. Y esta complejidad de la narración posiblemente sea la manera más fiel de contar una realidad también compleja.
"Mi hijo me mira sin ocultar su desprecio. Al final de la guerra, mientras los demás luchaban y pasaban hambre, yo dejé embarazadas a dos mujeres y abandoné a su madre en la cárcel. Salí por piernas. Salvé mi propio pellejo. Me encantaría contarle toda la verdad. Pero no lo hago. Pero lo más importante, no lo hago porque no sé cuál es la verdad. No lo sé."
Una muy buena novela.
Read
May 5, 2020Kaut kā nespēju saslēgties ar šo darbu. Grāmatas koncepts un ideja šķita interesanta. Un mēģinājums atspoguļot Otrā pasaules kara radīto traumu un izvēļu sekas vairāku (sieviešu, bet ne tikai...) paaudžu garumā nebija slikts. Kaut gan sievietes kā mūžīgā upura un vientuļās mātes atspoguļojums uz beigām jau kļuva nogurdinošs... Mani kā lasītāju tomēr kaitināja tā 'lēkāšana pa cilvēku galvām.' Ir grūti ielasīties grāmatā, ja tu jau atkal nesaproti, kura cilvēka galvā esi iemests. Šoreiz laikam būtu atbalstījusi principu less is more vai vismaz piešķīrusi katrai balsij atšķirīgāku nokrāsu. Var jau būt, ka autores nolūks bija parādīt, ka visiem galvās ir vienlīdz murgains kokteilis, bet stāsta izsekojamībai brīžiem bija svarīgi spēt kaut kā identificēt stāstītāju. Līdz galam arī nepārliecināja tas 'viss ir tomēr savstarpēji saistīts' nobeigums... Laikam man ne visai veicas ar tiem LaLiGaBas meistardarbiem. Nelieku zvaigžņoto vērtējumu, jo pieskaitu šo kategorijai 'literatūra, ne gluži parastā'...
November 17, 2020
"Stiklus" biju lasījusi, zināju, kurā gadā beidzas notikumi. Zināju, ka "Skaistās" ir turpinājums. Tātad zināju, ko gaidīt, tāpēc pati vien vainīga, ka lasīju vēlā vakarā un pēc tam ilgi nevarēju aizmigt.
Īsumā jāsaka, ka "Skaistās" ir pārliecinoši spēcīgs darbs. Varbūt iepriekš daudz paredzamāks nekā "Stikli", toties mākslinieciski viengabalaināks un perfekti nostrādāts.
Spilgtākā pēcgarša, kas paliks man, ir sieviešu tēlu saistība. Gaile rada ilūziju (vai arī atspoguļo īstenību), ka visas viņas varones (bet varbūt sievietes vispār) ir nesaraujamām saitēm savstarpēji saistītas caur sāpēm, ciešanām, nežēlību, upurēšanos, palīdzēšanu, draudzību un mīlestību. Patiesībā romānā nav vienas galvenās varones, galvenajā lomā ir visas šīs sievietes reizē - sākot no blondās bezvārda Rāvensbrikas uzraudzes un beidzot ar Duku, kurai mūsdienu Latvijā vispār nav nojausmas, kas viņu vieno ar nu jau gana senajiem notikumiem. Savukārt romāna vīrieši, kuri nav ne sliktāki, ne labāki par sievietēm, ir katrs pats par sevi - ļoti vientulīgi tēli, lai gan formāli dzīvo tādu pašu dzīvi kā sievietes. Tiesa, izvēles brīvība viņiem ir daudz lielāka. Gan ārējā objektīvā, gan pašu radītā, daudz vieglāk atraisoties no saitēm, kas viņus saista ar ģimenes sievietēm.
Šādi noformulējusi pārdomas, saprotu, ka patiesībā romāns ir izteikti konceptuāls. Turklāt mākslinieciski pārliecinošs, lai gan ļoti labi saprotu, ka var kaitināt un nepatikt. Ļoti subjektīva izvēle.
Īsumā jāsaka, ka "Skaistās" ir pārliecinoši spēcīgs darbs. Varbūt iepriekš daudz paredzamāks nekā "Stikli", toties mākslinieciski viengabalaināks un perfekti nostrādāts.
Spilgtākā pēcgarša, kas paliks man, ir sieviešu tēlu saistība. Gaile rada ilūziju (vai arī atspoguļo īstenību), ka visas viņas varones (bet varbūt sievietes vispār) ir nesaraujamām saitēm savstarpēji saistītas caur sāpēm, ciešanām, nežēlību, upurēšanos, palīdzēšanu, draudzību un mīlestību. Patiesībā romānā nav vienas galvenās varones, galvenajā lomā ir visas šīs sievietes reizē - sākot no blondās bezvārda Rāvensbrikas uzraudzes un beidzot ar Duku, kurai mūsdienu Latvijā vispār nav nojausmas, kas viņu vieno ar nu jau gana senajiem notikumiem. Savukārt romāna vīrieši, kuri nav ne sliktāki, ne labāki par sievietēm, ir katrs pats par sevi - ļoti vientulīgi tēli, lai gan formāli dzīvo tādu pašu dzīvi kā sievietes. Tiesa, izvēles brīvība viņiem ir daudz lielāka. Gan ārējā objektīvā, gan pašu radītā, daudz vieglāk atraisoties no saitēm, kas viņus saista ar ģimenes sievietēm.
Šādi noformulējusi pārdomas, saprotu, ka patiesībā romāns ir izteikti konceptuāls. Turklāt mākslinieciski pārliecinošs, lai gan ļoti labi saprotu, ka var kaitināt un nepatikt. Ļoti subjektīva izvēle.
February 9, 2021
"Otrajā pēršanas reizē viņa bija zaudējusi samaņu. Ārsta nebija klāt, jo drošvien bija šķitis, ka Mazā ir jauna līdz ar to spēcīga. Pēc tās reizes ārsts vienmēr pārbaudīja pulsu pēršanas vidū, vai peramā vēl izturēs. Jo mēs negribam jūs nobeigt, nē, nē, nē, jo mums vajag materiālu, kuru drāzt un kurš mums dzemdēs jaunu lielgabalgaļu."
Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai...
Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai...
May 9, 2020
Salīdzinoši plānā grāmatā ierakstīti tik daudzi gadi, paaudzes un ļoti (ļoti) daudz smaguma; mani vārdi, vērtējums te liekas absolūti lieks.
Paldies Ingai, kas izlēma mums pastāstīt šo stāstu.
4,5
Paldies Ingai, kas izlēma mums pastāstīt šo stāstu.
4,5
January 16, 2020
Atbilstoši izklāstītajiem notikumiem, tas nav nekāds maigais debesmannas un piena kārtojums. Tā ir dusmīga grāmata. Dzejiskās prozas rindās ietērpta tēlu pašanalīze nav viegla lasāmviela, taču arī uz asarām īsti nespiež.
Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2020/01/...
Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2020/01/...
Read
January 23, 2020Pirmā puse tiešām brīnišķīga, savukārt otrajā daļā ir mēģināts ielikt tik daudz, ka tas viss drusku izšķīst.
February 27, 2020
«Sieviete ir skaista, ja pati tam tic» (17. lpp).
Jā, tomēr cik gadiem un sāpēm ir jāpaiet, lai viņa tam noticētu?
Jā, tomēr cik gadiem un sāpēm ir jāpaiet, lai viņa tam noticētu?
September 16, 2021
Nepietiek vārdu un izteiksmes līdzekļu, lai paskaidrotu, cik ļoti iemīlēju šo grāmatu
May 29, 2020
Man tik ļoti gribējās, lai grāmata nav tik haotiska. Varbūt nepiemērots lasīšanas laiks, varbūt nepietiekama iedziļināšanās no manas puses, nezinu. Bet tik daudz dažādu skatupunktu, kuri nepārtraukti mainījās, garāmskrienošu situācijas aprakstu, par kuriem man gribējās uzzināt vairāk un dziļāk, bet tos nomainīja jau nākamie.
Nenoliedzami grāmatā bija gana Skaistā. Ļoti saistīju romānu ar pašu autori, gluži redzēju abpusēju ietekmi.
"Tas, ko mēs darījām, nebija nosodāms, jo nebija tāda likuma, kas to nosodītu."
Nenoliedzami grāmatā bija gana Skaistā. Ļoti saistīju romānu ar pašu autori, gluži redzēju abpusēju ietekmi.
"Tas, ko mēs darījām, nebija nosodāms, jo nebija tāda likuma, kas to nosodītu."
May 26, 2020
Uzdevums - pārlasīt visus Gailes darbus, ko esmu novērtējusi ar trīs vai mazāk zvaigznēm.
Stāsti, kas gadu desmitiem klieguši atmiņās, sakniebtās lūpās, paaudžu traumās, baltās lapās, līdz izkliegušies tintē, burtos, vākos. Aizliegušies līdz acīm, ausīm un atzinībām. Autors kā vidutājs, kā instruments nograuztu galu, pāris reizes nolūzis, nospicēts, dilis un tomēr atstājis šos stāstus mums. Paldies Ingai Gailei par šo lielisko, šausmīgo un baudāmo mākslas darbu! Stāsti un to stāstītāji ir pelnījuši izskanēt - viņi eksistē, viņi ir vērtības, viņi ir mūsu kļūdas.
Hei, starp citu, tas viss notiek arī tagad. Un nemaz ne aiz trejdeviņām jūrām. Vienmēr laipni.
Stāsti, kas gadu desmitiem klieguši atmiņās, sakniebtās lūpās, paaudžu traumās, baltās lapās, līdz izkliegušies tintē, burtos, vākos. Aizliegušies līdz acīm, ausīm un atzinībām. Autors kā vidutājs, kā instruments nograuztu galu, pāris reizes nolūzis, nospicēts, dilis un tomēr atstājis šos stāstus mums. Paldies Ingai Gailei par šo lielisko, šausmīgo un baudāmo mākslas darbu! Stāsti un to stāstītāji ir pelnījuši izskanēt - viņi eksistē, viņi ir vērtības, viņi ir mūsu kļūdas.
Hei, starp citu, tas viss notiek arī tagad. Un nemaz ne aiz trejdeviņām jūrām. Vienmēr laipni.
March 6, 2020
Hmm. Man līdz šim paticis viss, ko rakstījusi I.Gaile. Tiktiešām. Sākot ar viņas lugu "Āda", kas laikam arī bija pirmais no autores darbiem, ko iepazinu (turklāt vispirms noskatījos izrādi).
Skaistās. Patiesībā šis bija no tiem romāniem, kurus var lasīt arī kājās stāvot autobusā, jo gribas izlasīt pēc iespējas ātrāk, neko nepalaist garām, neko nepiemirst. Un tajā pašā laikā, man šķiet, ka tā arī ir grāmatas problēma – blīvums, raksturu daudzumu nemitīgs pieaugums, sākas jūklis, viņi ir cits citam tik līdzīgi un tik daudzi beigās nodzeras... ak. Par daudz man bija spriedzes.
Skaistās. Patiesībā šis bija no tiem romāniem, kurus var lasīt arī kājās stāvot autobusā, jo gribas izlasīt pēc iespējas ātrāk, neko nepalaist garām, neko nepiemirst. Un tajā pašā laikā, man šķiet, ka tā arī ir grāmatas problēma – blīvums, raksturu daudzumu nemitīgs pieaugums, sākas jūklis, viņi ir cits citam tik līdzīgi un tik daudzi beigās nodzeras... ak. Par daudz man bija spriedzes.
March 25, 2020
Ingai Gailei vienmēr izdevies uzrakstīt pārdzīvojumu, kuru var sajust vēl dienas pēc grāmatas izlasīšanas. Vispār dīvaini. Kad pabeidzu lasīt "Stiklus", es tik ļoti biju pieradis pie tās emociju gammas un rakstīšanas krāsām, visām tām nenormālajām dzivēm, ka neviļus cerēju lasīt kaut ko līdzīgu. Te nu tas ir , te nu viņas ir atkal - saplosītas, izvarotas, nomocītas, sirmas, apčurājušās un tomēr skaistas. Smagas tēmas grāmata, bet domāju labākā no autores līdz šim prozā sarakstītajām.
April 7, 2020
Man personīgi ļoti interesē vēsturiski stāsti, un es vienmēr pati esmu centusies saprast/izprast tos cilvēkus, kuri izdzīvoja un pārdzīvoja atrašanos koncentrācijas nometnēs gan tur strādājot, gan esot tur kā ieslodzītie. Šī grāmata līdz pusei manu interesi pilnībā apmierināja, bet līdz galam nenoturēja manu uzmanību. Kautkā apmaldījos to lasot- bija tāda sajūta, ka neliels bardaks iestājās grāmatas otrajā daļā, visa kā tik daudz, vairs nespēju izsekot līdzi par kuru varoni nu tagad lasu un ko man līdz galam grāmata beigās grib pateikt. Bet kopumā grāmata lasāma, tieša savos izteikumos un pēcgarša paliek!
February 7, 2020
Ļoti traumatiska grāmata un tāpēc tik dziedējoša. Likt domājoša līdz murgiem naktī, kuros tu redzi izģindušas sievietes netīras un čurājošas sniegā, kamēr blakus pakritušo plosa suns... šī maskulīnā un tizlā pasaule, kurā ne sievietes, ne vīrieši joprojām nevar būt, vienkārši būt... cilvēki... Lieliska grāmata tiem, kas nebaidās tādi būt... bet tas nekad nav un nebūs viegli... gluži, kā lasīšana ne tikai ar acīm, bet ar vistumšākajiem dvēseles kaktiem... Paldies autorei par pārdzīvojumu...
June 1, 2020
Grāmata, kuru, iespējams, mēs negribētu nekad lasīt, jo tai nevajadzētu būt uzrakstītai, ja vien nebūtu tik daudz iemeslu, lai to sarakstītu.
Ir grāmatas, kuras sāp un mums ir jāļaujas šīm sāpēm, lai tās apzinātos, pārtrauktu un nevairotu.
Ir grāmatas, kuras sāp un mums ir jāļaujas šīm sāpēm, lai tās apzinātos, pārtrauktu un nevairotu.
June 7, 2024
Ilgi lasīju,jo ir vasara un samudžinātais teksts 2vās grāmatās pēc kārtas(lasīju pirms tam Stiklus). Iespējsms visu līdz galam neuztvēru, bet ieskatu guvu no tā brīža situācijas un tēlu dzīvēm.
May 11, 2020
Smagnējs darbs , kas liek būt tik dusmīgam un tik lielā neizpratnē - kā vispār tā var ? Kāpēc ? Nē!
Lielas netaisnības un sāpju pilna grāmata . Slāņaina un tāda, kas liek būt pateicīgam , ka es varu brīvs iemērkt savas kājas ūdeni , apēst maizes garoziņu , vai atļauties būt pieneņu laukā, pat neapzinādamies brīvības cenu .
Par laiku , kad cilvēcība bija deficīts .
Lielas netaisnības un sāpju pilna grāmata . Slāņaina un tāda, kas liek būt pateicīgam , ka es varu brīvs iemērkt savas kājas ūdeni , apēst maizes garoziņu , vai atļauties būt pieneņu laukā, pat neapzinādamies brīvības cenu .
Par laiku , kad cilvēcība bija deficīts .
March 22, 2025
Absorbente, diferente. Escrito por una poeta y se nota. Se nota para bien. No es un “pasapáginas”, exige del lector para que éste termine de hilvanar la historia. Pero merece la pena.
February 16, 2020
Detektīva cienīgs lasāmgabals. Neticami veiksmīgs darbs, smadzenēm ir ko turēt!
Read
November 29, 2024„Lepotice” Inga Gaile
Nisam sigurna kako nih ocenila ovu knjigu i zato je najbolje da ostavim ovako samo sa utiscima.
Uf, potresno od prve do poslednje stranice.
„Bol je svuda.”💔
„Čudno je da i ovde, u ovoj paklenoj rupi možemo da govorimo o boljim i gorim situacijama. Da možemo da upoređujemo. Da shvatimo šta se dešava. Da pokušamo da ih primetimo. Da potisnemo svoju ljudskost. Da ignorišemo bilo koju potrebu za poštovanjem, uvažavanjem, dodirom, pohvalom, ljubavlju, potrebu da odemo u toalet, potrebu da sednemo. Jer je preostala samo jedna potreba - preživeti.”💔
„Zahvaljujući njegovoj toleranciji prema smeću poput vas. Još uvek vam pripadaju vaša tela, ali posle tri dana i noći postaćete degenerisane, slomljenih očiju, obučene u ljubičaste somotske haljine, vući će vas u redovima a vi ćete ih ipak izgubiti.”💔
Autorka nas vodi kroz jedan dugi vremenski period od 1941. do 2006. godine. Pratimo živote žena kroz nekoliko generacija i kako se transgeneracijska trauma (ne)svesno prenosi u sistemu koji mrzi žene i sve što ne upada u kalup očekivanja. Kako se prenose traume koje se ne leče.
Možemo reći da se knjiga sastoji iz tri glavne priče koje prate žene koje su međusobno povezane. Imamo prelepu Violetu, političku zatvorenicu u ženskom koncentracionom logoru Ravensbrik koja tu kao lepotica završava kao “žena za utehu”. Zatim prelazimo na Letoniju kao deo SSSR i Magdu i njene užasavajuće muke. Zatim Lidija=Duks= Magdalenina unuka i Mejbl, Violetina ćerka.
Ovde imamo prikaz života žena u ratu, posleratnom periodu, ali i deci rođenoj iz rata i najvećeg zla. Prvo je postojala samo potreba da se preživi a zatim pitanje šta nakon toga. Da li je kako kaže Džudit Batler “življiv život” moguć nakon svega ili je zverstvo odnelo generacije života žena koje samo pokušavaju preživeti. Kako se suočiti sa prošlošću, prekinuti traumu i nastaviti živeti u ovom nemilosrdnom patrijarhalnom sistemu?
Sa mog instagrama:eni_gajanova
Nisam sigurna kako nih ocenila ovu knjigu i zato je najbolje da ostavim ovako samo sa utiscima.
Uf, potresno od prve do poslednje stranice.
„Bol je svuda.”💔
„Čudno je da i ovde, u ovoj paklenoj rupi možemo da govorimo o boljim i gorim situacijama. Da možemo da upoređujemo. Da shvatimo šta se dešava. Da pokušamo da ih primetimo. Da potisnemo svoju ljudskost. Da ignorišemo bilo koju potrebu za poštovanjem, uvažavanjem, dodirom, pohvalom, ljubavlju, potrebu da odemo u toalet, potrebu da sednemo. Jer je preostala samo jedna potreba - preživeti.”💔
„Zahvaljujući njegovoj toleranciji prema smeću poput vas. Još uvek vam pripadaju vaša tela, ali posle tri dana i noći postaćete degenerisane, slomljenih očiju, obučene u ljubičaste somotske haljine, vući će vas u redovima a vi ćete ih ipak izgubiti.”💔
Autorka nas vodi kroz jedan dugi vremenski period od 1941. do 2006. godine. Pratimo živote žena kroz nekoliko generacija i kako se transgeneracijska trauma (ne)svesno prenosi u sistemu koji mrzi žene i sve što ne upada u kalup očekivanja. Kako se prenose traume koje se ne leče.
Možemo reći da se knjiga sastoji iz tri glavne priče koje prate žene koje su međusobno povezane. Imamo prelepu Violetu, političku zatvorenicu u ženskom koncentracionom logoru Ravensbrik koja tu kao lepotica završava kao “žena za utehu”. Zatim prelazimo na Letoniju kao deo SSSR i Magdu i njene užasavajuće muke. Zatim Lidija=Duks= Magdalenina unuka i Mejbl, Violetina ćerka.
Ovde imamo prikaz života žena u ratu, posleratnom periodu, ali i deci rođenoj iz rata i najvećeg zla. Prvo je postojala samo potreba da se preživi a zatim pitanje šta nakon toga. Da li je kako kaže Džudit Batler “življiv život” moguć nakon svega ili je zverstvo odnelo generacije života žena koje samo pokušavaju preživeti. Kako se suočiti sa prošlošću, prekinuti traumu i nastaviti živeti u ovom nemilosrdnom patrijarhalnom sistemu?
Sa mog instagrama:eni_gajanova
June 28, 2021
Pārticība. Kafija, kūkas, tīrās ielas. Gandrīz vairs nekas neliecina par karu. Bet kāpēc mana sirds joprojām ir kā spainis, līdz malām pieliets ar asinīm?" (109.lpp.)
Latviešu literatūrā jau daudz apspēlētā tēma - 20.gs. politisko represiju vara pār mazo cilvēku skarbi smeldzīgā rakstnieces izpildījumā. Sieviešu spēks un skaistums cauri laikiem. Zīmīgi, ka visas trīs grāmatas varones ir ļoti skaistas, bet tas viņas neglābj, gluži otrādi - nes postu. Vīrieši turpretim pretstatā sievietēm ir vāji, pa straumi peldoši un savu nevarību mainīt situāciju slīcina alkoholā.
Un šoreiz pat diži netraucēja mētāšanās pa sižetiem un sava veida haotisms vēstījumā. Inga Gaile bliež kā ar āmuru, cērt kā ar cirvi, dur kā ar nazi, uzplēšot gadu desmitiem senas rētas, kas nebeidz smelgt.
Latviešu literatūrā jau daudz apspēlētā tēma - 20.gs. politisko represiju vara pār mazo cilvēku skarbi smeldzīgā rakstnieces izpildījumā. Sieviešu spēks un skaistums cauri laikiem. Zīmīgi, ka visas trīs grāmatas varones ir ļoti skaistas, bet tas viņas neglābj, gluži otrādi - nes postu. Vīrieši turpretim pretstatā sievietēm ir vāji, pa straumi peldoši un savu nevarību mainīt situāciju slīcina alkoholā.
Un šoreiz pat diži netraucēja mētāšanās pa sižetiem un sava veida haotisms vēstījumā. Inga Gaile bliež kā ar āmuru, cērt kā ar cirvi, dur kā ar nazi, uzplēšot gadu desmitiem senas rētas, kas nebeidz smelgt.
April 15, 2020
Skaistā diena. Skaistā nakts.
Skaistais trauslums. Skaistais spēks.
Skaistā sāpe. Skaistā gaisma.
Skaistās.
Skaistās viņas un skaitā es.
Skaistā miesa un skaistā dvēsele.
Skaistā.
Pa stīgu stīdziņām, pa taku taciņām, pa ceļu celiņiem, pa pēdu pēdiņām. Skaistās pa savam.
Poētiski, raupji, īsti un skarbi.
Dziļi, asi, patiesi un skaudri.
Tā skaisti pa brūcēm. Skaistās mēs. Rētās.
Skaistais trauslums. Skaistais spēks.
Skaistā sāpe. Skaistā gaisma.
Skaistās.
Skaistās viņas un skaitā es.
Skaistā miesa un skaistā dvēsele.
Skaistā.
Pa stīgu stīdziņām, pa taku taciņām, pa ceļu celiņiem, pa pēdu pēdiņām. Skaistās pa savam.
Poētiski, raupji, īsti un skarbi.
Dziļi, asi, patiesi un skaudri.
Tā skaisti pa brūcēm. Skaistās mēs. Rētās.
April 13, 2020
Grāmata, kurā šķietami satecējusi visa latviešu sāpju literatūra vienuviet - "čerņa", dūksts, vātis. Pat man bija par daudz.
Tomēr valoda viegla, var izraut cauri vienā elpas vilcienā.
Tomēr valoda viegla, var izraut cauri vienā elpas vilcienā.
September 19, 2022
2,5. Šoreiz nepaķēra tā, kā to izdarīja ‘Stikli’.
October 19, 2024
“Klaas” oli parem kui “Ilusad”. Huvitav, et see teema tema loomingus nii tugevalt esil on.
May 10, 2025
4,5*
Normāls prāta mežģis. Aizmirsu, ka Stiklus vajadzēja pirms šīs, tāpēc sākumā domāju, ka jūku prātā, līdz sapratu, cik lieliski autorei izdevies likt man tā līdz kaulam iejusties grāmatas varones ādā.
Normāls prāta mežģis. Aizmirsu, ka Stiklus vajadzēja pirms šīs, tāpēc sākumā domāju, ka jūku prātā, līdz sapratu, cik lieliski autorei izdevies likt man tā līdz kaulam iejusties grāmatas varones ādā.
February 29, 2024
skaudri, bet tik ļoti vajadzīgi…grāmata par vēsturi un cilvēcību, kuru nevar aizmist…lai gan no sākuma bija sarežģīti izprast laika līniju un personāžus, beigās viss salikās kopā kā puzles gabaliņi…
October 23, 2020
Interesanta iecere atainot dažādu sieviešu likteņus, pakļautību, nolemtību pusgadsimta garumā. Arī izpildījums labs. Vienubrīd kaitināja lēkāšana pa gadu desmitiem un sāpošajām balsīm, šķita, ka varbūt nu to sāpju ir mazliet par daudz, taču noslēgumā puzle skaisti salikās kopā. Ieguldīts liels darbs un atklātās tēmas- spēcīgi. Jā, un upuri. Upuri diemžēl vienmēr vaino arī sevi, it kā cenšas attaisnot varmākas. Skumji. Varbūt tas ir viens no psiholoģiskas aizsardzības mehānismiem.
Displaying 1 - 30 of 64 reviews