Krieva āda

Smaržu stāsti #1

by Dace Ruksane

“Daces Rukšānes romāns “Krieva āda” ir par lielajiem jautājumiem, kas paslēpušies mazajos. Tā jau tā dzīve (vai vēsture, ja domājam par tautu) dara – izaicina ar konfektēm, kas smaržo pēc petrolejas, naudu cepumu kārbās, dustu uz kāpostu laukiem, baltu podu jaunā dzīvoklī un pildītu līdaku uz galda. Par laimi, tiešām — par laimi — man nav nācies dzīvot 20. gs. 50.—60. gadu Padomju Latvijā. Jo nezinu, kādas izvēles būtu izdarījusi es. Gan jau ka arī baidītos un klusētu, spētu un nespētu, meklētu sakarus un graķīti, nīstu un mīlētu, putotu, mīcītu, kultu un klapētu... Jā, un, iespējams, arī mīlētu to, kuru mīlēt nepiedien. “Kā ir, tā jādzīvo. Kas būs — to redzēs.” Šķiet, visu mūsu mammas, vecmammas un vecvecmammas ir šajā stāstā. Mēs taču nezinām, kā viņām tolaik bija dzīvot un izdzīvot. Lūk, iespēja pietuvoties.”
Inita Saulīte-Zandere
vēsturniece, žurnāliste


““Krieva ādā” vēsturiski sadzīviskām detaļām, pasaules notikumiem ir tikai fona loma, jo rakstnieces Daces Rukšānes spēks ir jūtu — gan mīlestības, gan naida — pilnestīgumā. Viņas varonēm pustoņi nav iespējami, un, pat zinot, ka iespējams zaudējums, jūtās viņas metas kā atvarā, visu traucējošo atšķeļot nost un atstājot krastā.”
Gundega Blumberga


Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Vāka noformējumā izmantota Līgas Ķempes glezna
Kristiana Rukuta vāku dizains

Genres: Fiction, Historical Fiction

220 pages, Hardcover

Published January 1, 2020

Reviews

[Kristīne · Rating 3 out of 5]

No Rukšānes esmu lasījusi tikai "Romāniņu", un pēc tās grāmatas man grūti viņu saukt par "baigi nopiento rakstnieci". To parāda arī "Krieva āda". It kā ideja nav slikta, bet trūkst meistarības to pacelt augstākā plānā. Biju dzirdējusi salīdzinājumu ar "Mātes pienu" vai "Pieciem pirkstiem", nu diezin, tas kā vecajā labajā anekdotē "Zirgu zini?"*.

Varbūt atkal vainīgs haips, biju arī dzirdējusi sižetu Grāmatu stāstos, un gatavojos uz beidzot kaut ko vērtīgu integrācijas jomā, bet par krievu-latviešu tēmu sanākuši tikai daži didaktiski teikumi, ka vienalga, krievs vai latvietis, visi jāmīl vienādi. Gribēju izvērstāku, daudzslāņainu šo stāstu.

Nav jau arī viss TIK slikti. Stāstījums ir raits. Daudz sadzīves detaļu, jauniešiem varētu patikt kā mājas dzīves ilustrācija. Patika abu sieviešu tēlu tiešums un netaisnošanās par kļūdām, latviešu literatūrā tādu pusantivaroņu pagaidām nav daudz. Vīriešu gan žēl, tos Rukšāne spīdzina pa labi, pa kreisi.

Aiz šīs it kā laikmeta drāmas un cītīgajiem padomju kulinārijas aprakstiem paslēpies vienkārši romāns par mīlestību, par mūžīgo mātes-meitas konfliktu, par cilvēka mūža mazajām laimēm un lielajām traģēdijām. Žēl, ka nav izdevies šim kaulu kambarim uzaudzēt vairāk miesas, tad arī nosaukums un vāka attēls sevi attaisnotu. Bet lasīt var.

* Dēls jautā tēvam, kā izskatās zirgs?
- Zebru zini?
- Zinu.
- Nu tāda pati kā zirgs, tikai melnbaltām svītrām.
- Nu labi, un kā vēl?
- Krokodilu zini?
- Zinu.
- Nu nemaz nav līdzīgs.

[Zanda · Rating 3 out of 5]

Tēma, protams, mūsu valstī dzīvojošajiem saprotama - latvietis/ krievs vai cilvēks.
Bija jau diezgan labi, bet man traucēja viscaur autores klātesamības faktors. Darbos gribās tomēr līdz galam noticēt pašiem tēliem, lai viņu rīcības motivācija pārliecina mani.
Šeit tā nebija nostrādāts. Un ne vienmēr ir uzmanība jākoncentrē uz pēc iespējas vairāk atsaucēm uz laikmeta liecībām.

[Vilis]

Ir brīžiem shematiski un melodramatiski, arī morāle reizēm pārspīlēti spraucas cauri, taču grāmata ir reti lasāma latviešu vēsturisko ciešanu žanram - domāju, daudzi izraus cauri vienā vakarā un būs pat ļoti apmierināti.

[Liva · Rating 5 out of 5]

Dažādu potenciāli apdomājamu slāņu šajā romānā ir daudz. Taču daudzums nav traucējošs, jo šis viss nav papildus noslogots ar neizmērojami lielu fona tēlu skaitu.

Ja kādam prasās salīdzinājuma, lai domātu, vai šī grāmata patiks - tajā ir mazliet Noras Ikstenas "Mātes piena", mazliet Vizmas Belševicas "Billes" un nedaudz Māras Zālītes "Piecu pirkstu" noskaņas. Ja patika tās, patiks arī šī.

Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2020/01/d...

[Inese Okonova · Rating 4 out of 5]

Mani šajā grāmatā vissāpīgāk aizķēra nevis formāli galvenais latviešu-krievu jautājums, bet tēma par neīstenotajiem sapņiem, kādi ir faktiski visiem romāna varoņiem. Arī vīriešiem, starp citu :) Emīlijai būtībā ir visvieglāk: viņai vismaz ir alibi - smagais vēstures rats. Bet Meldras sapnis par bioloģiju sadrūp pavisam triviālu apstākļu gaitā. Un, kurš vainīgs? Un Valža sapnis par skatuvi? Šausmīgi žēl viņu visu. Un gan jau, ka arī kādu savu sapņu vai vismaz sapnīšu.

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

..skaidrs, ka iemīlēties var nejauši arī krievā, bet saprotamas ir arī tuvinieku (un ne tikai) lamas, kad latviete sāk saieties ar krievu un dzemdē tam bērnus. tā tas bija toreiz pēc okupācijas un tā tam būtu jābūt arī tagad, jo krievs paliek krievs. ļoti izteiksmīgs ir galvenās varones naids pret okupantiem, bet caur asarām top mīlestība, kas nav laimīga.

[Kristīne Līcis · Rating 4 out of 5]

Pirmajā lasīšanas reizē sanāca tāds vienas nakts romāns - sāku lasīt vakarā, pabeidzu uz rīta pusi, jo lasās tieši tik viegli un tieši tik raiti. Otro reizi pārlasīju 2023.gada sākumā, pirms “Džikī”. Šoreiz lasīju lēnāk, jo konteksts pavisam cits.

Jau iepriekš biju aizdomājusies, cik milzīga ir Latvijas vēstures trauma, ja reiz tā spējusi radīt teju bezgalīgu literālo materiālu. "Krieva āda" ir tam vēl viens pierādījums. Pirmajā lasīšanas rezē šķita svarīgi, kai gan līdzības ar "Pieciem pirkstiem" un "Mātes pienu" ir acīmredzamas, "Krieva ādā" parādās arī tēma, kuru līdz šim latviešu literatūrā esmu sastapusi reti - cik ļoti padomju okupācija ir vainīga arī pie izkropļotās attieksmes pret krievu tautību, pret krievu valodu, jo tās neglābjami asociējas ar noziedzīgo režīmu. Tādēļ arī (kā es sapratu) romāna aicinājums uz proverbiālo ielīšanu otra ādā, lai redzētu, ka tas otrs arī var mīlēt un var būt mīlams. Cuir de Russie. Lieki teikt, ka otrajā lasīšanas reizē sajūtas citas, ka konceptuāls naidīgums nešķiet izkropļots, drīzāk pašsaprotams. Nezinu, kam jānotiek, lai tas mainītos.

Es bieži žēlojos par pārspīlētiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, bet "Krieva ādā" man to pat pietrūkta, jo sižets par mātes un meitas attiecībām un likteni ir linerārs, sadzīvisks un ļoti tiešs. Bet varbūt tieši tādēļ tik labi atkailina neglaimojošo patiesību, ka moralizēt par izvēļu pareizību var tikai tas, kurš nekad nav bijis spiests izdarīt šādas izvēles, un ka taisnība katram ir un paliek sava. Vienīgais nosacījums - izvēle nepārvērš cilvēku par necilvēku, tad taisnība nevar būt relatīva.

"Man tik daudz kas "nav jāņem pie sirds", ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem - tieši tādu, kāda tā ir. Taču dzīvei manos centienos nav sejas, tā vienmēr pavērš pret mani pakausi vai matiem aizklātus sānus - es nespēju saskatīt, kāda ir patiesība."

[Oskars Kaulēns · Rating 5 out of 5]

patiešām lieliski uzrakstīts romāns, kur vēsturiskais fons nevis nomāc vai noslāpē, bet rada un dzemdina īstu, nesamākslotu dzīvošanu. cilvēcisko attiecību drāmas uz padomju laiku ikdienas fona te izgaismojas apbrīnojami precīzi un rada klātbūtnes sajūtu. un uzdod jautājumus par to, vai cilvēks vienmēr ir laikmeta upuris un tautība var būt daļa no vēsturisko noziegumu sastāva.

[Madara · Rating 5 out of 5]

4.5/5
Quality of writing: 5
Plot development: 4
Pace: 4
Characters: 4
Enjoyability: 5
Ease of reading: 5

[Ingrida Ceple · Rating 3 out of 5]

Mani pārsteidza dziļais naids pret tautību. Nekad savas dzīves laikā nebiju saskārusies ar tik dziļu nepatiku tieši pret krieviem. Oma tika izsūtīta uz Sibīriju kopā ar tēti, kuram tad bija tikai 7 gadi. Nekad neesmu no viņiem dzirdēju tādu naidu kā no Meldras, jā bija visādi stāsti, bet tas bija par cilvēkiem, ne tautību kā tādu. Tētim tur bija draugi, arī vēlāk studiju laikos jau Latvijā un strādājot kolhozā daudz draugu bija krievu tautības, bet neviens netika šķirots, apsaukāts vai noniecināts dēļ savas tautības.
Otrs vectēvs, pat līdz 1955 gadam gaidīja ierodoties amerikāņu glābējus, bet no 1949 gada izsūtīšanas viņus paglāba krievs (milicis), ar ko vectēvs šad tad sadzēra, atbrauca un teica, palieciet pāris naktis mežā, neesat mājās, esat sarakstos, ko bija sastādījuši latvieši. Tādēļ tas mani it kā ''atsēdināja'', izraisīja kaut kādu nepieņemšanu un nesapratni. Laikam esmu izaugusi burbulī. Protams, negācijas dzirdētas un zinu, bet ka tik naidīgi - nedraudzēties, jo krievs, nekad nav bijis.

Jā, grāmata raiti un ātri lasās, bet kaut kas nepaņēma līdz galam, varbūt tā neizpratne, ka tā var būt, es pat teiktu neticība. Viena no spilgtākām epizodēm noteikti ir Adlerī atrastie mati, cik gan slimam jābūt, lai ko tādu darītu, tikai tas kaut kā garāmejot, sajūta palika kaut kā paķerta un pusratā.
Ja atmestu tautību, tas būtu bezgala kaislīgs mīlas stāsts. Epizode ar Emīliju pie spoguļa sarkanajā kleitā ar smaržām tik spilgta kā filmas kadrs. Mamma ar trakām, gaidu pārņemtām acīm, Meldra tādu viņu nav redzējusi un šāda viņa biedē, vai viņa vispār ir redzējusi laimīgu māti?

Kaitināja vārda Valdis locījums ģenatīvā, kas nez kādēļ bija Valža. It kā sīkums, bet tas ž man bija kā īlentiņš :)

Par pašām smaržām Cuir de Russie tiešām nezināju, paldies autorei par to, tieši pirms tam bija lasīta grāmata Liktenīgās sievietes, kur bija arī Coco Chanell biogrāfija un pieminēta arī aizraušanās ap 1920 gadu ar krievu lielkņazu Dmitriju Pavloviču Romānovu. Tāda aizliegtā mīlestība un 1924 gadā Coco šādas smaržas radījusi viņam, tās vēl tagad pieejamas Chanell mājas lapā ekskluzīvo preču sarakstā.
Gribētos pasmaržot.....

[Klinta · Rating 3 out of 5]

I tried to write a review for this book multiple times, but every time I'm just lost for words. So this is it.

The hardest part was the hate for Russians. I know it's very true, but that doesn't make reading it easy. I felt like the author tried to show us the middle ground, that it's possible and I guess that is exactly where I've been all my life.

Since I was a child, the hate has been around me and I have not been able to understand it. I remember my friends hating Russian speaking children and refusing to play with them, laughing when they tried to speak Latvian and had an accent. All while I tried to explain it wasn't their fault they were Russian and trying to encourage the children to speak. And I remember my Russian friends refusing to play with Latvians because of nationality. Each group used the other groups nationality as the worst insult. But I stuck to both groups despite insults and despite not belonging.

I came out of it speaking both languages and appreciating both cultures. While all those years ago I belonged in neither. I have not stayed in contact with any of those people and have no clue what languages they speak and how much hate they still have in them. I hope it's gone.

The events in the book took place well before my time, but it was nice to visit my hometown Liepāja once again.

[Arta Brice · Rating 5 out of 5]

Dace Rukšāne raksta plūstoši. Neaizķeroties. Neklūpot. Ķēru katru vārdu un sēju pie saviem domu mākoņiem. Raisīju vaļā romāna tēlu iekšējo un ārējo kairinājumu sekas kā kurpju auklas, kas neapjauš mēra.
Par Krieva ādu man gribas runāt kā par noslēpumu. Negribot atklāt neko tādu, kas mazinātu sāta sajūtu, ja tomēr šī grāmata vēl stāv lasāmo grāmatu kaudzītē. Taču varu atklāt, ka tā kā dadzītis pieķersies dvēselei. Ilgi un griezīgi nelaidīs vaļā.
Plašāk blogā: https://austra.lv/2020/07/22/dace-ruk...

[Lauma Gurgone · Rating 5 out of 5]

Es jutu, ka būs laba, bet nedomāju, ka tik ļoti. Sieviešu liktenis ne vienmēr ir viegls, bet ir atsevišķi vēstures periodi, kad tas bijis īpaši smags. Bez izskaistinājumiem, liekuļošanas un ir redzams, ka Dace ir ieguldījusi grāmatā daudz. Par to paldies.

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

jau atkal par to pārliecinos - grāmatas pie lasītāja atnāk īstajā brīdī.
Toreiz, kad grāmata iznāca, īsti nevarēju ielasīties - tagad sajūta, kā izlasīt vienā elpas vilcienā.
Lasīt'bauda.

[Kristīne Spure · Rating 4 out of 5]

Ļoti patika Daces Rukšānes “Krieva āda”. Dzirdēju, ka esot līdzīga “Mātes pienam”, tādēļ ilgi atturējos lasīt. Bet, manuprāt, ar “Mātes pienu” te līdzīgs norises laiks, politiskā iekārta un pelēkais vāks, un nodaļu sadalījums pa personām – meitu un māti. Sajūtas lasot un problemātika pilnīgi cita.

Vai visi krievi vienādi slikti? Un ko darīt, kad vienā tādā iemīlies, kad latvietim jāienīst viss krieviskais izsūtījumu un okupācijas dēļ? Tāds ir centrālais grāmatas jautājums.

Pirmo reizi lasu Daces Rukšānes prozu. Un man ļoti patika. Dzīva, cilvēciska valoda, ārprātīgi viegli lasās. Skarbums izstāstīts ikdienišķi, bet ne mazāk aizskar emociju stīgas. Un tajā pašā laikā nav tā smaguma, vismaz ne tik daudz.

Aizdomājos, vai 20. gs. 50-itajos tiešām kāds teica “totāli”, bet varbūt tas iedod to vieglo lasāmību. Tiešām reāli dialogi, man prieks par šādu latviešu prozu, zināšu, ka no Rukšānes lasīšu vēl (un jau nopirku “Džikī”).

Svārstījos starp 4 un 5 zvaigznēm. Nolēmu par labu četrām, jo trūka kāds lielais kopsavelkošais konflikts, kas visu stāstu atrisinātu. Romāns vairāk kā tāds dienasgrāmatas process, kas vijas kā dzīve un risinās nebeidzoties, ar lielu TBC beigās. Iesaku.

[Arvis Austrums · Rating 4 out of 5]

Šī ir mana pirmā autores izlasītā grāmata, jo iesāktajos "Mīlasstāstos" es sevi nenoķēru... Tomēr "Krieva āda" ir kā papildinājums sērijai Mēs XX. gadsimts, kurā atklājas visiem ļoti pazīstamais latviešu un krievu attiecību tēlojums, un, protams, vēsture - aizrauj vairāk. Tajā būs arī kaut kas no mātes - meitas drāmas grāmatā "Mātes piens", bet Emīlijas un Meldras stāstījums emocionāli ir daudz vieglāks, tādēļ arī to izlasīt un atklāt stāsta galveno domu - var salīdzinoši ātrāk.
Kas varētu būt īpaši raksturīgs autorei, un esmu pārsteigts, ka tas nav likts plašāk vākos - dzīvnieku pasaules redzējums. Tas, kāda vērība, kaut vai aprakstoši ir piešķirta putniem, mājdzīvniekiem man liek novēlēt autorei izmēģināt roku šajā virzienā - tur jāatklājas kaut kam stipri interesantam.
"Krieva āda" - romāns, ar kuru lietderīgi pavadīts laiks un atkal kāds gabaliņš Latvijas vēstures stāsta deķī ir apgūts.

[Ance Zveja · Rating 4 out of 5]

"Negribu vairs to Latvijas 20. gadsimta vēsturi šoziem. Es tikai pāršķirstīt." Bet tad te tas Cuir de Russie. Man arī ir tādas maģiskās smaržas. Es zinu, kā norauj jumtu. Pāršķiru no pēdējās lapas atkal pirmo, lai sasmaržotu un sajustu. Reibst galva, spīd acis un dzīve tāpat kā tajā laikā - kā ir, tā jādzīvo, kas būs - to redzēs.

[Elīna Jurberga · Rating 4 out of 5]

man ļoti patīk šī brīža latviešu literatūras uzņemtie apgriezieni un ļoti patīk arī šis Rukšānes darbs, tas man bija patīkams pārsteigums.
taču ir arī bet. un šoreiz tā ir tāda izmisīga vēlēšanās par visu varu apliecināt krievu nepareizību, latvieša naidu pret krieviem un darīt to visnotaļ agresīvā veidā, manuprāt. iesākumā grāmatas stāsts uzņēma tādu diezgan līganu un rimtu gaitu, taču jo tuvāk noslēgumam, jo nežēlīgāks un agresīvāks kļuva skatījums uz krieviem. un mani tas mazliet sadusmoja. skaidrs, ka latvieša un krieva starpā nevalda bezgala dziļa un tīra mīlestība, taču nedomāju, ka Rukšānes izvēlētā taktika bija tā pareizākā. šī bija ļoti emocionāli bieza grāmata, piesātināta un savā grūtumā skaista, īpaši tā krieva āda .. bet visā tajā grūtumā bija pārāk daudz nesaprotamā, arī tās dusmas.

[tu zini, kas es esmu · Rating 3 out of 5]

Diezgan ātri apēdama, labas kvalitâtes fast food, kas organismā ar dziļām smalko vitamīnu detaļām neaizkavējas. Esmu pateicīga par to vienu braucienu trolejbusā, kas burtu rīšanas rezultātā paskrēja nemanot, jo man trāpījās dramatiska vieta.

Garā versija Kultūrzīmēs.
Augstas raudzes fast food. Dace Rukšāne “Krieva āda”

Ar izdevniecību “Dienas Grāmata” un literatūras kritiku ir aptuveni šādi – viņi var atļauties izlikties, ka nelasa recenzijas, bet recenzijas nevar atļauties izlikties, ka nelasa “Dienas Grāmatas” izdevumus. Viņu romāni par Latvijas vēsturi vienmēr ir notikums, un tos novērtē krietns skaits lasītāju Latvijā. Var pat teikt, ka kļūt par “Dienas Grāmatas” autoru – tā ir liela atbildība. Šoreiz starmešu gaismā un grāmatu veikalu pārdošanas topos iekļuvusi arī rakstniece Dace Rukšāne ar romānu “Krieva āda”, kam, šķiet, vajadzēja nākt klajā jau tad, kad dzima sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” darbi. Tomēr labāk vēlāk, nekā nekad, un te nu ir it kā Noras Ikstenas “Mātes pienam”, it kā Māras Zālītes “Pieciem pirkstiem” vai “Paradīzes putniem” līdzīgs romāns, kura vērtība ir izmērāma gan tajā, cik veikli to var izlasīt vienas vai divu vakaru laikā, gan tajā, kādu vietu tas ieņems latviešu literatūras vēsturē. Domāju, ka nozīmīgs tas ir arī pašai Dacei Rukšānei, lai gan nekas nevar pārspēt viņas “Romāniņu” – nu jau pagājušā gadsimta ieguldījumu latviešu erotiskajā literatūrā.
Daces Rukšānes literāro stilu visnotaļ var raksturot kā komerciālu – proti, tādu, kas it kā paiet pretī ne pārāk prasīgam latviešu literatūras lasītājam, kas cenšas neapgrūtināt, varbūt brīžiem uz komercliteratūras altāra ziedojot daļu no sava potenciāla un talanta smaguma. Dace Rukšāne prozā rada sajūtu, ka viņai nemaz nav svarīgi būt “augstas raudzes” literatūrā. Viņa dažreiz izklaidējas rakstot, dažreiz steidzas, jo viņai ir svarīgi sasniegt noteiktu izjūtu intensitāti, ko var dēvēt par melodrāmu vakara seriāla vietā. Ar vēsturi romānā “Krieva āda” noticis kas līdzīgs, lai gan motīvs ir nopietns – izstāstīt dzimtas, konkrēti, sieviešu attiecību (savstarpējo un ārējo) stāstu caur Latvijas vēstures 50.–60. gadiem, “tumšā gadsimta” jeb padomju reāliju prizmu. Tikai divas galvenās varones (un pārējie ir drīzāk statisti, kuros brīžiem pavīd pa kādam rakstura vaibstam, īpaši sievietēs): māte Emīlija un meita Meldra. Stāsta aizgūtnēm un secīgi, raksta viena pēc otras, jo autore dod viņām šādu iespēju, rūpīgi atdalot vienas redzējumu no otras stāsta, cenšoties katrai piešķirt ne tikai savu skatupunktu, bet arī izteiksmes stilu. Vai meklēt te Rukšānei piedēvēto “gultas dienasgrāmatas” stilu? Nosacīti, jo mātei ir ārlaulības sakari, īsta mīlestība un kaisle, kas izskatās ticami iespējama puritāniskajos, sevi atmaskot neļaujošajos padomju laikos un kas tomēr ir dabiska kā bēniņos noslēptās “Atpūtas”. Vai meklēt te seksa tēmu fizioloģizāciju? Apbrīnojami, bet šeit tas nešķiet vairs nozīmīgi, un romāns par vēsturi traucas uz priekšu, aizraujot ar dažiem pārrautiem un nepabeigtiem pedofīlijas pavedieniem (Meldrai uzmācas patēvs), ar piedauzīga rakstura mēģinājumu pārgulēt ar dzērāju-vīru…
Rakstniece vēlējusies teikt, ka māte un meita, lai gan dzīvo tumšā laikā, prot atrast gaismu – pelnot naudu ar kūku pasūtījumiem vai kleitu šūšanu, iegūstot draugus un mīlestību, kas kaut uz mirkli izgaismo un piešķir dzirksti mietpilsonībā. Tā ir pasaule, kur sievietei var uznākt ilgstoša nervu lēkme, ieraugot skaudras holokausta upuru paliekas, bet nekas neliecina par seksuālu vardarbību viņas bērnībā. Tā ir pasaule, kur krievu apdzīvotajā Liepājā latvieši spēj atklāti ienīst krievus, un viņus nepārņem padomiska samierināšanās; kur māte mīl sava mīļākā “krieva ādu”, bet apkārtējie ir sašutuši tieši par to, ka mīl KRIEVU. Tā ir tāda ļoti kategoriska pasaule – ja nē, tad nē. Iespējams, ka romāns balstās reālos notikumos, tāpēc autorei tas viss nešķiet nedz kategoriski, nedz nedabiski, kā jau tas ar realitātes lamatām mākslas darbā gadās.
Un tomēr, neskatoties uz skeptiski uzlūkojamām epizodēm, lasītājs ir spiests izlasīt, lai uzzinātu, kā tad Emīlijas un Meldras likteņi atrisinās vai neatrisinās. Jāsaka, ka arī te viss ir drīzāk vienkārši – liekie varoņi tiek likvidēti, to izdara nāve, bet apstākļi, kādos to paziņo, ir tik labi pazīstami un efektīgi, ka aizrauj uzmanības drudzi gluži kā pārbaudīta zāļu formula. Un žēl nemaz nepaliek – apēstais romāns ir kā labs fast food, kuram ir gan trūkumi, gan temps un kraukšķīga garoziņa. Iepakojums kaitina, bet to nevar atstāt bez uzmanības. Latviešu literatūras augstie plaukti ar šo netiks traucēti, jo iedziļināšanās un varoņu motīvi nav tik niansēti, lai to sauktu par psiholoģiski vērtīgu padomju sievietes studiju. Varbūt to derētu dēvēt par alternatīvu visam, ko esam lasījuši par 50.-60. gadiem latviešu literatūrā. Protams, tas ir ēdiens Daces Rukšānes firmas mērcē bez asumiem.

[Aiva · Rating 4 out of 5]

Viegli lasijās. Bija interesanti lasīt padomju laiku – kā cilvēki dzīvojuši, kā domājuši un rīkojušies. Skaidri tika parādīts, ka sekss tajā laikā bija, mīļākie arī. Cilvēki dzīvoja savu dzīvi. Ne ar ko citādāk kā mūsdienās. Tikai politiskā iekārta bija cita.

Kas man ļoti traucēja – krievu ienīšana. Tik ļoti konkrēta un galēja. Var jau būt, ka es dzīvoju vienkārši tādā sociālajā burbulī un nevienu tautību neienīstu, bet varbūt ir cilvēki, kuriem ir tik ļoti izteikts naids.

[Dagnija Lace-Ate · Rating 4 out of 5]

Jā. Tik tiešām.
Es biju ļoti sliktās domās par Daci Rukšāni kā rakstnieci, manu viedokli pirms padsmit gadiem bija sabojājuši Beatrises gultas stāstiņi, vai kā nu to dižā režisora iedvesmoto grāmatiņu sauca. Bet, kopš esmu bibliotēkas lasītāja – ļaujos iespējai izlasīt arī to, par ko jau no vāka neesmu droša, ka liktu grāmatu plauktā.
Un izrādījās – lieliska grāmata, kur viss ir savās vietās un stāstījums aizrauj.
Sižets par mātes un meitas ceļu pa dzīvi, meklējot savu jēgu un vietu, rit raiti un emocionāli. Padomijas realitātes apraksti ir pietiekami koši, bet nenomāc ar sevis žēlošanu. Bet mīlas trīsstūri jau ir mūžīgi – tiem vēsturiskās reālijas ir tikai fons.
Tomēr arī tas viss ir tikai dekorācija, kurā tiek stāstīts galvenais stāsts. Tas ir par to, kas notiek ar cilvēku, ja tam nākas dzīvot puspateikti – nesakot, ko domā, nedarot, ko vēlas, nekļūstot par to, kas varētu būt. Kam nākas samierināties ar bāreņa vietu savās mājās, bez tiesībām tās uzturēt kārtībā un saimniekot tajās, tikai spējot ar riebumu noskatīties, kā tās tiek pārtaisītas pēc sveša ģīmja un līdzības, bezgaumīgi un netīrīgi. Šī personības lauzuma līnija arī izcelta ir galvenā okupācijas traģēdija, kas lauž likteņus. Un, skatoties uz daudziem homo sovjeticus pēcnācējiem šodienas Rīgā, jāsaka – labi, ka es varu skaļi paust savu nosodīju viņu cūcībai, ik pavasari vācot tukšo taru ap savu māju. Bet romāna varonēm šādas iespējas nebija.

[Signe · Rating 3 out of 5]

Ja vērtētu tikai pēc tā, cik ātri "izrāvu" šo romānu (nepilna diena), tad liktu visas piecas zvaigznes.

Rukšāne raksta tā, ka jau no paša sākuma pieķeries viņas radītajiem varoņiem, un ir sasodīti interesanti izsekot tam, kas ar viņiem gadu(lappušu) gaitā notiek. Skaidrs, ka krievi arī ir cilvēki un ka viņi pelnījuši mīlestību, bet varbūt to varēja atspoguļot arī citādāk, nevis tiešā tekstā tā arī uzrakstot. Bet tas tur tā.

Ļoti patika neidealizētie sieviešu tēli, kas nedaudz atgādināja Elzu no E. Zālītes romāna "Agrā rūsa". Jāpiebilst, ka daži sižeta pavērsieni likās nedaudz mākslīgi (lai godam noturētu melodrāmu), kungus liktenis nežēloja nemaz. Bet kopumā ārkārtīgi interesanti, bija vērtīgi iepazīties ar padomju laiku Liepāju. Un es gribētu, lai Meldra man uzšuj kleitu.

3,5

[Ligita · Rating 4 out of 5]

Labi lasījās, un doma skaidra. Tikai mazliet traucēja stāstījuma forma - bieži bija sajūta, ka lasu konspektu vai dienasgrāmatu, it kā pārskrienot notikumiem pāri. Bet vienalga labs romāns.

[Karīna Janova-Jannava · Rating 5 out of 5]

“Krieva āda” palīda man zem ādas un, liekas, paliks tur dzīvot mūžīgi.

Līdzīgi kā Ikstena Mātes pienā, līdzīgi kā Zālīte Piecos pirkstos, arī Rukšāne lieliski atspoguļo padomju laikus. Padomju laika dzīves ainiņas un vienlaicīgi - viss smagums, visas sāpes, viss cerību sabrukums.

Tas viss ir redzēts, tas viss ir dzirdēts, tas viss ir piedzīvots. Ir labi, ka šīs zudušās paaudzes stāsts arī tiek pierakstīts, arī tiek izstāstīts.

“Tik daudz tas karš un juceklis ir izpostījis - cilvēki bez pagātnes, tikai ar likteņiem”

[Zanda Borga · Rating 4 out of 5]

Paņēmu tā bažīgi. Man tā ir vienmēr ar saslavētām grāmatām... un... pazudu tajā, līdz nebiju aizvērusi vākus, tos maigi vēl noglāstot. Aizrāva forma, aizrāva abu galveno varoņu likteņi. Tik saprotami, tik neviennozīmīgi, tik cilvēcīgi... un tik perfekti atklājot - katram stāstam ir vismaz 2 puses, tautībai nav nozīmes, bet mīlestībai vienmēr. Lasīju un nudien sajutu nedaudz dzīvniecisko Cuire de Russie... tas virmot virmoja starp lappusēm un tik ļoti te iederējās. Protams, šis ir arī mūžīgais stāsts par latviešiem un krieviem. Bet, ņemot vērā mūsu vēsturi, no tā neaizbēgsim. Arī no daudzajām taisnībām... Man liekas, ka šī ir grāmata, kuru pēc laiciņa gribēšu izlasīt vēlreiz. Izlasiet "Krieva ādu" arī jūs.

[Laine · Rating 3 out of 5]

Repetitive. Sajūta, ka visi izpausmes līdzekļi jau kaut kur tikuši izmantoti.

[Agnese Zariņa · Rating 4 out of 5]

Tā kā šo laiku īsti neesmu piedzīvojusi, tad man šis laiks iztēlē ticis uzburts caur vecāku stāstiem un vairākiem latviešu autoru darbiem, kur šis ir aprakstīts. Un tā, kaut gan laiks jau pagājis un sižets jau daļēji pagaisis no atmiņas, kopš N.Ikstenas “Mātes piens” un L.Kotas “Istaba” lasīšanas, tomēr sajūtu ziņā, lasot “Krieva āda”, atgriezos tur pat. Gan “Krieva āda”, gan abi minētie citi darbi iezīmē parasto ļaužu dzīvi, ikdienu un krievu okupācijas nestās “vēsmas”, kas arī šodienas realitātē liek aizdomāties par to, kāpēc jau izsenis ir bijušas konkrētas valstis/tautas, kuras uzskata par normālu, ka kāds cits būtu jāpakļauj; jālien, kur to nevienam to nevajag, cenšoties ieborēt visiem savu greizo pasaules uztveri un dubultos standartus. “Drausmīgi skan - slimot ar galvas vainām. Mēs turam lielā slepenībā daktera apmeklējumus, jo daudz labāk ir būt bez zobiem un nodzerties nekā izrādīt gara vājuma pazīmes.” (160.lpp.) Un ir skumīgi redzēt, ka šis “bulijs” arī pēc ntajiem gadiem nav mainījis savu naratīvu, nespēju sakopt pašam savu sētu, vienlaikus lienot svešā sētā, un sējot vien skumjas un ciešanas, smadzeņu skalošanas pieeju, melus, manipulāciju utt..

Var saprast gan Meldru, gan Emīliju. Un taisnība noteikti ir kaut kur pa vidu.

Lasot domāju par Meldru un to, cik gan mēs reāli varam iejusties otra ādā; saprast, ka dzīve ievieš savas korekcijas; mēs uz katru situāciju raugāmies pēc savas saprašanas un esošajām zināšanām, reizēm nespējot pieņemt, ka otrs ir iepalicis vai ticis tālāk šajos procesos utt. Un tad noslēgums mani ar to arī nedaudz atsēdināja. “Taču kas to vairs var zināt, kādas bija īstās Cuir de Russie smaržas. Tās kļuvušas par leģendu. Par vienradzi. Par Nesiju. Par sasodītu mītu, gluži kā visa mūsu senču pagātne.” (222.lpp.)

Kopumā man patika, lasījās raiti. Bija šādi tādi sižetiskie kāpumi un pavērsieni, kas visu padarījā dzīvīgāku. Raisīja dažādas pārdomas. Patika Berta ar savu sirsnību, spēju atbalstīt un uzklausīt, un spēju saredzēt lietas arī vienkāršāk.

“Likteņa izlēcienus neviens nespēj paredzēt - kādam tas tikai aizliek kāju priekšā, kādu citu noslauka no zemes virsas.” (189.lpp.)

[Signis Vavere · Rating 5 out of 5]

Rīga - Cīrihe. Vienā lidojumā. Romāns kas ievelk, kā interesants seriāls, bet arī uzjundī atmiņas par lielām jūtām, kas izirušas un beigušās, pašu un nevis traģisku iemeslu dēļ. Netīšām palasīju dažas rindas no Džikī, tiku pie Krieva ādas un atkal esmu Rukšānes fans.

[Līga Pikse-Zvirbule · Rating 5 out of 5]

Kādu brīdi nebija sanācis, ka nevar grāmatu nolikt malā, pirms izlasīta no vāka līdz vākam. Lieliska valoda, sižets un Latvijas vēsture- tāda, kāda ir. Ļoti patiesi.

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Ko tur daudz, tiešām laba grāmata. Valoda, kas pati prasās tikt lasīta - viegla, bet tālu no primitīvas un ļoti patīkama. Galvenās varones ļoti kompleksi izstrādātas - nebūt ne vienmēr patīkamas, bet caurum cauri cilvēcīgas. Vēsturiskā situācija fonā- dzīva un saprotama. Latviešu-krievu tēma, kas liek aizdomāties, kur beidzas pārliecības un sākas cilvēki, un kas tomēr no šī ir svarīgāk. Un nepiepildītu sapņu tēma - cik viegli un/vai tomēr grūti tos ir zaudēt un mainīt.