Kas ir socializēšanās ? – indivīda un sabiedrības savstarpēja saskarsme Kāpēc socializēties? – lai veidotu harmoniskas attiecības Kā socializēties? – ar cieņu pret sevi un saziņas partneriem
Autore astoņus gadus dzīvoja un strādāja Anglijā. Atstatums ir palīdzējis pamanīt ekstraverto latviešu tipiskākos klupšanas akmeņus savstarpējās saskarsmes lauciņā. Rokasgrāmatā autore izklaidējošā veidā atklāj veiksmīgas socializēšanās pamatprincipus un knifus. Ikviens, kam svarīgi veidot harmoniskas attiecības darba vidē, mājās vai publiskajā telpā, varēs izmantot šo grāmatu par ceļvedi komunikācijas uzsākšanai un virzīšanai.
Darbu lasot, svārstījos starp 3* un 4*, un arī šobrīd grūti ir pateikt, kuram vērtējumam tuvāk darbs kopumā atbilstu. Tad nu tā: 4* pienākas par raito valodu un uzdrīkstēšanos rakstīt grāmatu par mūsu pašu vājībām, proti, (šķietamajām) socializēšanās ne-prasmēm. Kas mani šajā darbā traucēja? Pirmkārt, vietām darbs atgādina kādu maģistra darbu, kurā piesaugtas atsauces uz šādu vai tādu teoriju vai zinātnes guru. Otrkārt, tracinoša šķita mūsu valsts tautsaimniecības lēnās attīstības sasaistīšana ar latviešu atturīgo socializāciju. Treškārt, īsti jau nekādus padomus un ieteikumus šajā grāmatā neatradīsiet, ja vien esat no ģimenes, kurā pieklājīgas manieres ir ieaudzinātas no bērnības. To, ka kāda cilvēka nāves gadījumā mēs izsakām līdzjūtību taču zinām visi, vai tad ne? Ļoti gribētos arī zināt, vai tiešām labākais jautājums, ko uzdot draugu pusaudža vecuma bērnam ir "Kas ir tava simpātija skolā?", ko iesaka autore, un vai tīnis tiešām ar prieku atbildēs uz šo jautājumu jebkuram, kas ir ārpus viņa vistuvāko cilvēku loka. Jā, tāda lēkāšana pa īsām tēmām, bet es šaubos, ka šī grāmata nonāks to lasītāju rokās, kuriem tiešām ir nepieciešams uzlabot socializēšanās prasmes.
Iespējams, ka tad, kad pēc pandēmijas visi atkal līdīsim laukā no saviem ierakumiem un attapsimies, ka esam aizmirsuši normālas komunikācijas prasmes, šai grāmati būs jauna vērtība :)
Pagaidām visi tajā sniegtie socializēšanās padomi man šķiet pašsaprotami.
Ja gribat palasīt par angliski runājošo valstu iedzīvotāju saziņas stilu un iemesliem, lasiet Watching the English: the hidden rules of English behaviour. Ja gribat ieteikumus, lai atraisītos saziņai un sarunai, pameklējiet kādu labāku grāmatu. Vai parunājieties ar draugiem. Laba reklāma, uzķēros = negadījums grāmatplauktā.
Eh.. vīlos grāmatā. Biju iedomājusies to pavisam citādu, bet būtībā tik foršs temats palicis neizvērsts. Žēl, jo grāmata varēja būt nevis socioloģijas teorijas konspekts, bet interesanta un aizraujoša lasāmviela ar lieliskiem piemēriem, kādu, domāju, autorei netrūkst.
Tā viena zvaigzne par šo - "Vēsturiskās pieredzes un mentalitātes kombinācijas rezultātā latviešiem ir savs unikāls saskarsmes stils, kurā apvienojas slāvu dvēselisms, skandināvu filozofiskais apcerīgums, vāciešu tiešums un poļu naskums".
Šī ir tāda visai mulsinoša gràmatiņa. Jauki, ka autorei tik precīzi izdevies atklāt tipiska latvieša socializēšanās (ne)prasmes. Taču tajā pašā laikā liekas skumji, ka kaut kas tāds vispār jāraksta, jo grāmatā ir atsevišķa nodaļa par to, kā komunicēt ar cilvēkiem ar invaliditāti, kā runāt ar homuseksuāliem paziņām, vai, vislabākais, vesela atkāpe par to, ka cilvēkus ar tumšu ādas krāsu nevajadzētu saukt par nēģeriem. Es tak saku, ka mulsinoši.
Grāmatā ir interesanti pieturpunkti un precīzi vērojumi par latviešiem. "Mūžīgi nīgrā sejas izteiksme'' - perfekts sveiciens mums visiem. Visādi citādi grāmata atgādina 1. kursa maģistra studentes darbu - stīvu, ar neskaitāmām atsaucēm uz teorijām, teorētiķiem. Tiklīdz kā grāmata sāk palikt saistoša, tā tā atgriežas skolnieciskos prātuļojumos. Vizuālais noformējums pārsteidzoši gaumīgs.
Paņēmu bibliotēkā kā vienu no lasītākajām šī žanra grāmatām un piedzīvoju vilšanos. Protams, varbūt mana vaina, ka izlasīju tikai nosaukumu un sagaidīju kaut ko mazliet vairāk, bet nudien varu piekrist tiem, kas tepat atsauksmēs saka, ka šis viss šķiet pašsaprotams. Iespējams tas tāpēc, ka tie latvieši, kurus pazīstu, ir lieliski cilvēki, kuri māk socializēties pietiekami labi un varbūt tāpēc šī grāmata nebija priekš manis. :)
Principā nekā jauna, latvietim vispārzināmas socializēšanās prasmes par to, kā runāt un ko runāt. Varbūt noder ārzemniekam, lai labāk saprastu latviešus.
Grāmata noderēs apmulsušam latvietim, kuram laiku pa laikam nākas reflektēt par to, vai vajadzētu runāt ar tikko satiktiem cilvēkiem par laikapstākļiem (droši vien) un kāpēc neviens negrib mani uzklausīt (jo tu visu laiku žēlojies un nepainteresējies par citiem), taču ja tev pašam nav ienācis prātā meklēt šāda veida pašpalīdzības grāmatas, tad visdrīzāk tu neko neiegūsi to izlasot. Kopumā viegli uztverams un dauz maz zināms pārskats par pieklājības normām saskarsmē ar cilvēkiem. Var izlasīt vienā piesēdienā (pāris stundās).
Likās par teorētisku - gribētos vairāk iz dzīves piemērus kur salaists gristē kad kas pateikts nevietā vai kur tieši vietā.Viegli lasās - ātri! Padomus pāris pārņemšu savā ikdienā.
Īsi sakot, cilvēks, kurš komunikāciju mācījies augstskolā, neko vēl nezināmu šajā grāmatā sev neatklās. Vien varbūt nedaudz atsvaidzinās atmiņu. Savukārt cilvēkiem, kuriem ir liela vēlme socializēties ar pozitīvu efektu uz savu dzīvi, bet trūkst iemaņu, zināšanu vai drosmes, Elīnas Barretas veikums varētu būt pirmais solis ceļā uz mērķi. Plašāks skatījums blogā: http://lalksne.blogspot.com/2020/03/e...
Ļoti dīvaina grāmata, jo pamanās būt gan augstprātīga un primitīva, gan iejūtīga un vērīga. Grāmatas koncepts kopumā nav slikts, jebkurš atgādinājums par labām manierēm ir noderīgs. Man ļoti patīk doma par "pieradumu būt pieklājīgam", un es piekrītu, ka daudzās jomās mēs joprojām esam postpadomju sabiedrība, kurai jāpārvar nedabīgās izolācijas sekas. Šajā ziņā vienkāršotie ieteikumi socializācijai ar ārzemniekiem kādam noteikti palīdzēs. Savukārt nodaļa par saziņu ar personām ar invaliditāti vispār būtu jāpasludina par obligāto literatūru.
No otras puses, es netieku pāri arogantajiem vispārinājumiem. "Viszinība ir smags nacionālais sindroms." Tik kategoriskam apgalvojumam gribētos arī kādu pamatojumu, ka citās etniskajās grupās šī īpašība nav sastopama, pretējā gadījumā apgalvojums pārvēršas par negatīvās īpašības apliecinājumu arī attiecībā uz pašu autori. Man nebūtu nekādu grūtību pieņemt, ka tas ir autores viedoklis, bet man ir problēma, ka tas tiek pasniegts kā fakts. Un atziņas par jaunajām māmiņām, kuras "bieži izvēlas uzticēties /../ māņticīgiem priekšstatiem"? Nopietni?
"Skaidrs ir viens: latvieši krietni ātrāk iesilst un sataisās uz padejošanu nekā uz sarunām ar svešiniekiem."
"Komunikācija ir gan mērķis, gan līdzeklis: pavaicāt vienmēr ir labāk nekā pieņemt un iedomāties."
Iespējams, mana problēma bija tajā, ka es gaidīju kaut ko līdzīgu kā, piemēram, grāmata "kas ir vācieši". Gaidīju humoru, kas ļautu pasmieties par sevi no malas. Gaidīju izklaidējošu lasāmvielu. Saņēmu mācību grāmatu. Sliktu vai labu man ir grūti spriest, bet man radās iespaids, ka grāmata nesatur to informāciju, kuru man sola virsraksts.
“ viegla, īsa, bet vērtīga un diezgan izzinoša. Kā jau rokasgrāmata - ne mazāk, ne vairāk. Toties labs ieskats mūsu pierastajās nosliecēs, kad jāsāk ar kādu runāt..Uztvēru kā iedrošinājumu meklēt turpinājumu socializējoties latviski labajā stilā :) “
Ir labi pārmaiņas pēc palasīt kaut ko, kas nav daiļliteratūra, bet lasās tikpat raiti kā daiļliteratūra. Iespējams, tāpēc, ka dažviet atpazinu sevi, citviet citus. Tātad tiešām par latviešiem :) Ļoti noderīga šķita nodaļa par līdzjūtības izteikšanu un komunikāciju ar invalīdiem.
Cepums autorei par veiksmīgo grāmatas nosaukumu, bet grāmata nesniedz neko revolucionāri jaunu - tā drīzāk ir kā čekliste, lai pārliecinātos, ka viss jau esošajā komunikācijā ir ok.