Stāstu krājuma “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” tēmas ir identitātes un dzīves jēgas meklējumi, atsvešināšanās mūsdienu sabiedrībā, kā arī ikdienas maģiskais reālisms. Trīspadsmit stāstu varoņi ir neparasti – studente, kura nozog un iznīcina ģeniālu mākslas darbu, atraitne, kura aizbēg no pašas vīra bērēm, vīrietis, kurš staigā noslēpumainus apļus pa pilsētu, un citi. Mīlestība, nāve, šķiršanās, piedošana un attiecību daudzstūri…
"Tici man, tiklīdz tu pagaršosi pasauli, alkas tevi apēdīs kā vilki. Tām pretoties nav iespējams, un tās saraus tevi gabalos, tiklīdz tu sajutīsi okeāna viļņu spēku vai mīlestības bezgalīgo maigumu. Agri vai vēlu tas notiks. Taču vienmēr ir alternatīva – palikt šeit un dzīvot kā cietumniecei visu mūžu."
Stāsti ir skaisti. Bet nepamet sajūta, ka tie ir rakstīti ne man. Teiksim tā - esmu šo spožo komētu vērotājs, un tikai. Nespēju tikt līdz kodolam, papriecājos vien par skaisto čaulu.
Labi un ļoti labi stāsti, kas lasās kā miniromāni. Patiešām brīžiem gribēju, lai vēl nepienāk stāsta beigas, taču pati labi zinu, ka mani sajūsmina tieši tie darbi, kuri apraujas ar punktu uz i, jo vēl viens teikums var radīt zobusāpes gluži kā pārsaldināts zefīrs. Šos nebūtu pareizi nosaukt par viegli saprotamiem stāstiem, jo - atzīstieties! - ne kuram katram nākas dalīt dzīvesvietu, brokastis un pat vannu kopā ar tīģeri, kā to dara Baibas Zīles stāsta varone. Mazliet vairāk nekā parasti te nāksies padomāt gan, un tieši stāstu filozofiskums un neparastums mani aizrāva visvairāk. Un dubultprieks par to, ka latviešu autori (beidzot!) neraksta stāstus (tikai) par vientulību un dzīves pabērniem tiešos tekstos. Mans īpašais paldies par to!
Lielākoties labi izstrādāti stāsti ar daudziem spilgtiem tēliem un ainām. Valoda drusku anonīma, tāpēc daži gabali pazūd fonā un citi saplūst kopā, bet kopumā visnotaļ patīkams pārsteigums.
Līdz ar šim gadam ironisko grāmatas nosaukumu gaidīju daudz dzēlīgu un asredzīgu vērojumu, pasmiešanās par apkārt redzamo. Taču iekļuvu, ar atsevišķiem izņēmumiem, rāmā melanholijā un vieglā filozofijā, kurā varoņi dzīvo ar dažādām gaidām, meklē tām risinājumus, piepildījumu.
Man tuvākā literatūras forma ir stāsti, un vieni no mīļākajiem stāstiem ir Latīņamerikas maģiskā reālisma autoru darbi. Zīles "Aukstākā ziema..." pārstāv maģisko reālismu, robežu starp sapni, šo un citas dimensijas realitāti, kurā dzīvo, elpo un jūt cilvēki, tādi paši kā mēs. Ar smalku un aizraujošu valodu autore ieved pasaulē, kurā ir daudz kas pazīstams un tad tas viss pavēršas un izgaismojas pavisam citādāk. Atbildes netiek dotas, jo tādu vispār nav, bet nekas nav tā kā sākumā izskatās. Miniceļojumi kopā ar interesantiem tēliem. Noderēs izolācijas dienās, kādas piedzīvojam tagad, sēžot pie loga un lūkojoties ārā, kā snieg sniegs.
Stāstiem pieķēros, jo pirms nedēlās dzirdēju interviju ar autori. Priekšā lasītie stāstu fragmenti neuzrunāja, bet intervijā ar autori bija kaut kas tāds, kas lika paņemt rokās grāmatu un izlasīt. Un kopumā patika, pat ļoti. Lielākā daļa stāstu nebeidzas ar pēdējiem vārdiem, bet paliek prātā un liek domāt par paslēptajām līdzībām, par dzīvi, par cilvēkiem.
Apbrīnojama autores vēlme rakstīt, ja nav īsti ko teikt. Izmocīju līdz 173.lpp. ar cerību, ka atradīšu vismaz 1 stāstu, kas būs veltītā laika vērts. Nekā! Apstājos tieši pirms stāsta, kura nosaukums dots grāmatai, un 1 zvaigzni ieliku par cerību, ka tas vērtīgākais palicis neizlasīts. Jāsaka, ka badošonās, tpu, vitalitātes "akadēmijas" reklāmbukletiņš bija par kārtu labāks.
Teikšu godīgi - nošmaucos. Es neizlasīju visu grāmatu, jo man apnika nemitīgie iekšējie aplauzieni - kad, lasot stāstu, šķiet, ka nu tagad tik kaut kas būs....... stāsts beidzas. Nekā nav, vien nepabeigtības sajūta. Divas zvaigznes ir par pirmo stāstu. Pārējie tur tikpat labi var arī nebūt.
Jana Egle laikam ir uzlikusi pārāk augstu latiņu stāstiem kā žanram. Cerēju uz kaut ko līdzīgu, bet nedabūju.. Nākas secināt, ka Baibas Zīles dimensijas un mistiskie stāsti nav mans žanrs. Tēli neaizrāva, notikumi nepārliecināja, ticamības vai līdzpārdzīvojuma varoņiem nebija.. Izlasīju līdz galam tikai tāpēc, ka man ļoti nepatīk pamest grāmatas pusratā, bet nekādas pēcgaršas vai pārdomu nav..
Hmm, biju cerējusi uz kaut ko līdzīgu Karmai vai Piezīmēm, bet šī grāmata bija pavisam citā dimensijā. Diemžēl biju pamatīgi vīlusies, izbaudīju abu iepriekšējo grāmatu humoru un autobiogrāfiju, taču šis bija rakstnieces fantāziju lidojums kuram es netiku līdzi. Diemžēl mani nepievelk fantastika un maģija un garlaikojos lielākā daļā stāstu, taču grāmatu pabeidzu, ar mokām.
Lasot šo grāmatu, jutu diezgan lielu vienaldzību. Nevaru teikt neko ļoti sliktu, bet diemžēl neatradu arī neko tādu, kas liktu aizķerties. Šķiet, ka rakstniecības stils nebija manā gaumē.
Stāstu krājuma “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” autore ir Baiba Zīle, pazīstamās latviešu rakstnieces Monikas Zīles meita. Stāsti - ļoti dažādi, katrs ar savu atšķirīgu valodu un lasīšanas ritmu.
Grāmata lasijās viegli un raiti, un sajūtas lasot bija tādas patīkami neitrālas. Varbūt zināt tos ēdienus, kurus restorānos pasniedz kā ‘palate cleansers’? Tie ir atsvaidzinoši, attīra no iepriekšējo ēdienu notīm un sagatavo garšas kārpiņas nākamajiem. Tādi man likās arī Zīles stāsti, daudzi atmiņā jau pabalējuši (grāmatu pabeidzu pirms pāris nedēļām), bet visskaistākos no tiem - “Jakoba Rorbaha kauss” un “Jūras aicinājums” atceros joprojām.