Līnai Krastai ir divdesmit seši gadi, ir draugs un labs darbs reklāmas aģentūrā. Dzīve šķiet rimta, pat nedaudz vienmuļa. Taču kāds negaidīts telefons zvans maina itin visu. Līnai jāatgriežas Vidzemes lauku mājās, kurās pavadīta bērnība, un jāmēģina atminēt baiss noslēpums, kura saknes slēpjas tālu pagātnē...
Kāpēc vecā māja čīkst un brakšķ visos stūros? Ko glabā meitenes bērnudienu bieds – priekšnama skapis? Kas īsti ir kaimiņiene, kuru visi dēvē par Zāļu veceni? Un kas īsti pirms daudziem gadiem notika senajā kapukalnā?
Latviešu folkloras pasaule pārstāj būt par garlaicīgu iedaļu mācību grāmatā – izrādās, tā joprojām ir mums visapkārt, dzīva, elpojoša un... draudīga.
„Romānā “Ragana manā skapī” ir notverta seno latviešu teiku esence – no lappusēm dvesmo drēgns rudens, smaržo trūdošas koku lapas, un neviļus ir jāaiztur elpa, gaidot, kas slēpsies miglā starp kokiem. Gatis Ezerkalns veiksmīgi lauž priekšstatu, ka latviešu folklora tādas labdabīgas pasakas vien ir, un atgādina – arī mums netrūkst pārdabisku būtņu un stindzinošu mošķu, kas kļūst vēl jo biedējošāki tāpēc, ka ir sastopami tepat, mūsu laukos un mežos. Pamazām, bet neatlaidīgi kāpināta spriedze, nomaļas mazpilsētas klaustrofobija, veci aizspriedumi, aprakti noslēpumi… Ideāla lasāmviela gariem rudens vakariem.” Laura Dreiže, rakstniece
Ideja ļoti laba, sižets arī visumā ok. Diemžēl izpildījums gan krietni atpaliek. Neticami, blāvi raksturi un infantilas sarunas, kas liek domāt, ka visi romāna varoņi nez kāpēc palikuši bērna prātā. Drusku dusma, jo ideja tiešām laba.
Grāmats sākums man patika pat ļoti - latviešu mitoloģijā balstīta fantāzija modernās Latvijas vidē notiekti ir interesants pamats. Ļoti patika latviešu folkloras fragmentu ievietošana pirms nodaļām. Pārāk literāro valodu ar visādiem vecišķiem izteicieniem un salīdzinajumiem vēl sev attaisnoju ar to, ka galveno varoni audzinajis vectēvs (kaut pilsētā bez viņa pagājuši padsmit gadi tomēr). To zvaigzni atņēma atrisinājums, kas balstījās uz tām slavenajām klavierēm krūmos un vienas no intrigām izskaidrojuma, manuprāt, pilnīgā neiespējamība.
Autoram ir izdevies radīt šo atmosfēru - BĪSTIES! Bet negribētu šo darbu ielikt fantāzijas žanrā. Viss tik reāli. Un pētnieciski pamatoti. ;)
Melna čūska purvā brida, Vara segli mugurā. Bīsties pate, Joda māte, No saviem biedēkļiem! (Latviešu tautas dziesmas, XI.sēj. #55349)
Veiksmīga un noskaņu pastiprinoša ir grāmatas konstrukcija - pirms katras nodaļas ir lapa ar kādu ticēju, teiku vai tautasdziesmu. Pie tam ar visām atsaucēm uz avotu - tas jau ir nopietni! Vienu tautasdziesmu es aizņēmos šim ierakstam.
Aizraujošs stāsts rudenīgiem vakariem un darbā var just, ka autors ir veicis lielu izpētes darbu par raganām un ticējumiem/paražām ap tām. Katru nodaļu arī ievada tautas dziesma, mīkla, nostāsts vai teika. Ir ļoti veiksmīgi samiksēti mitoloģiskie priekšstati ar šodienu. Vienā vietā par skapi un mašīnu gan sasmaidījos, bet kopumā stāsts ir pārdomāts un veiksmīgs. Ļoti gaidīšu vēl kādu autora darbu! Ja nu kāds vēl nav paspējis izlasīt un bija aizkavējies kā es, tad šis ir īstais brīdis, lai grāmatu izlasītu!
Diezgan grūti izvēlēties piecu zvaigžņu sistēmā. No vienas puses man ārkārtīgi patika - atmosfēriskums, jauna elpa latviešu mitoloģijai, pamatīgs build-up. No otras puses, uzrakstīt tāda beigas, kas tik ļoti nokaitina, ir jāmāk.
Pati bērnību pavadīju kāri lasīdama teikas un pasakas, baidīdamās no bēniņiem un pagraba. Ciemats Alūksnes pusē (?) atgādināja vietu, kur pati esmu uzaugusi. Saprotu, citiem kaitināja lēnā darbības uzsākšana, bet man tieši tas patika, jo palīdzēja man izjust rudenīgo, baiso atmosfēru. Autors tiešām veltījis pamatīgu darbu latviešu mitoloģijas apzināšanā un meistarīgā ievīšanā stāstā!
Manuprāt, ir divi veidu "negaidīti pavērsieni". Tie, kuru, vēlāk pārlasot darbu, laikus pamani un vari novērtēt autora atjautību. Un tie, kuri ir tīri, lai šokētu, bet pamati tam ir nestabili, un kuri pieredzējušu lasītāju vari pamatīgi sakaitināt. Te nu ir tās otrais variants. Vēlētos, lai tā rūpība, kas tika veltīta stāsta iesākšanā, tā pamatu nostiprināšanā būtu veltīta arī beigu daļai. Tāpat arī daļai otrā plāna varoņu prasījās vairāk "miesas", tas ir, raksturojuma. Noslinkošana šajā vietā atbalsojas arī sasteigtajā nobeigumā.
Mjā, manuprāt, šis nekad nebūtu noticis, ja visās Latvijās skolās būtu pieejama lieliska sex ed. :D
Kā pa kalniem un lejām. Vajadzēja paņemt pauzi pirms vērtējuma likšanas, lai neiecirstu 2 zvaigznes par beigu daļu.
Manuprāt, spēcīgāka daļa bija galvenās varones bērnības atmiņas par dzīvi laukos rudenī. Garšu, smaržu, darbību piesātinājums, kas pašam atslēdz piemirstas lietas.
Diemžēl, brīdī, kad darbība atgriezās tagadnē un nācās klausīties varones snobiskajos domu labirintos, patika sāka strauji kristies. Pilsētnieces vīpsnāšana par lauciniekiem varbūt bija domāta kā kritika par pašu pilsētnieci, bet gala beigās abas kategorijas tā arī palika pārspīlētas savos stereotipos. (Es labāk nemaz nesākšu par "labākās draudzenes" stereotipu, kas kā kartona figūra vazājās riņķī, tikai tad, kad sižetā tas bija nepieciešams, bārstot visklišejiskākās "asprātīgās" frāzes.)
Aptuveni pusē notikumi vēl turējās gana spraigi un mistiski, bet tad iestājas atslābums un nebeidzamā riņķošana prātojumos, ko gan tassss visssss varētu nozīmēēēēt. Vienlaikus varone dramatiski prāto, kā ir "zaudējusi visu", lai gan par viņas pilsētas dzīvi lasītājam bija vien niecīgs, virspusējs ieskats, kas nedod nekādu emocionālo piesaisti.
Fināla absolūtais multeņu ļaundaru klišejisms un monologs kombinējumā ar latviešu seriālu dramatismu bija tas, kas sakostiem zobiem jau lika sniegties pēc 2 zvaigžņu vērtējuma. Ja grāmatas sākums tika ieturēts bērnības atmiņu, baismīgas neziņas un latviešu mitoloģijas toņos, tad kulminācija ar spalgu brēcienu ielēca lēta krimiķa žanrā. Cik esmu lasījusi citas atsauksmes, daudziem noslēgums šķiet kaitinošs.
Par laimi, vēl ir dažas epiloga tipa lapas, kas nedaudz savelk visu kopā, bet kopējo situāciju tas vairs diži neuzlabo. Tiem, kam ir lielāks rūdījums pret latviešu literatūru (un seriāliem) varbūt patiks labāk, taču jārēķinās, šī grāmata tāpat kā purvi, kas virspusēji izskatās estētiski drūmi, bet mierīgi, var jebkurā brīdī ievilkt tevi murgainā akacī.
Ideja jau laba un prieks redzēt, ka sižets ir ļoti izteikti balstīts uz latviešu mitoloģiju, taču notikumi brīžiem vilkās, liekot domāt, ka grāmata būtu labāka, ja tā būtu par piektdaļu īsāka.
Kopumā grūti novērtēt. Bet ieteiktu izlasīt tiem, kam patīk mūsdienu latviešu fantāzija un pašmāju mitoloģija.
Oktobrim tieši kā reiz lasāmviela, tomēr man bija sajūta, ka visa mazliet par daudz, bet ideja kopumā laba un ir tiešām interesanti mazliet palasīt par visu mistisko latviešu mistiku.
Mēdz teikt, ka latviešu autorus esot jālasa novembrī. Es tomēr sacīšu, ka Ezerkalnu jāsāk jau oktobrī, kad gadalaiki sāk griezties uz veļu pusi, kad pilsētas un laukus ietin miglas vāli, kad noticēt raganām kļūst pavisam viegli. "Ragana manā skapī" pie manis nāca lēnām, kaut kas atturēja - tieši tāpēc pārsteigums, saprotot, cik lielisku darbu lasu, bija jo lielāks. Ezerkalnam ir lieliski izdevies savīt jauniešu spriedzes romāna sižetu ar latviešu folkloru un mitoloģiju, iejūtoties neciešama skuķa ādā, vienlaikus ļaujot saglabāt līdzi jušanu un pārdzīvojumus arī brīžos, kad normāli gribētos viņai uzšaut. Jāatzīstas, ka "Ragana manā skapī" bija mana iepazīšanās ar online bibliotēku 3td.lv, bet esmu apņēmusies, ka ragana drīz sāks dzīvot arī manā grāmatplauktā. Autor, raksti vēl.
Aizraujoša grāmata, visa stāsta garumā iepītas dažādas latviešu teikas, parunas un buramvārdi. Atbilstoša lasāmviela vēsajās rudens dienās, jo tagad valdošais laiks dabā paspilgtināja grāmatā mītisko atmosfēru. Kā ne kā – veļu laiks.
Domāju, ka teikas ir vienkārši ir daļa no latvieša būtības (katrā no mums slēpjas nedaudz māņticības), tāpēc prieks, ka ir kāds, kas tās ir veiksmīgi interpretējis stāstā. Nācās pasmīnēt par to, ka galvenā varone cenšas ar labo kāju kāpt no gultas laukā, lai diena būtu izdevusies. Autors ir kārtīgi pievērsies detaļām.
Viennozīmīgi kaut kas orģināls, bet, bet, bet ... likās pārāk garš ievads (stāsts iešūpojās tikai uz ~150. lpp) ... varoņi arī šķita samāksloti, līdz ar to arī notikumi bieži lika iesmaidīt un nodaļu ievadi lika saprast, ka no latviskās mitoloģijas stāvu ļoti, ļoti tālu- neaizkustināja nevienu stīgu. Tomēr gan jāsaka nenožēloju, ka izlasīju.
Iespaids spilgts - grāmata uzbur ne tikai sasmaržojamu rudenīgumu, bet arī citas, pat maznozīmīgas ainiņas, kaut vai kondensāta piemitrinātu braucienu trolejbusā. Bija arī vietas, kur vide iztēlē līdz galam neuzbūrās. Žēl, ka viena no tām bija Raganu uzkalniņš - lai kā centos, īsti nespēju iedomāties, kā tieši tur izskatās. Toties mazās Līnas skrējiens pa mežu... br. Ticu, ka latviešu folklora no malas var likties naiva. Bet ieliec to tumšā, neuzticamā, spēcīgi aprakstītā vidē, un ātri atklāsies, cik tāds priekšstats ir maldīgs.
Jāpiekrīt citiem, ka Līnas raksturs ir smags. Bet stāsts pierāda, ka tas nav radies no nekurienes. Es lasot tiešām noticēju, ka Līnas brīžiem neloģiskās, pat spītīgi kaitnieciskās izvēles ir dzīves pieredzes iestrādāta pretreakcija, nevis "literārie instrumenti" sižeta samudžināšanai. Turklāt uz beigām viņai atnāk viena otra introspektīvā atklāsme.
Nelikās sabalansēts, kā Līnas domas reizēm koncentrējas uz vienu, kamēr fonā notiek kas dramatiskāks. Brīžiem (jo sevišķi pašās beig��s) pat radās iespaids, ka visi - labie, ļaunie, pat laiks - piebremzē to, ko nu darījuši, lai tikai Līna paspēj izdomāties. Toties "iekšējā vilka atmodināšanas" mirklis, šķiet, bija viens no labākajiem aprakstiem visā grāmatā. Detektīva elementi šķietami centās parādīt pārdabiskā neizbēgamo ietiekšanos reālajā pasaulē, bet liekas, ka pietrūcis līdzsvara, un patiesībā policija, roku dzelži un nejaukā izmeklētāja mani izsita no rēgainās noskaņas. Bet tie vismaz ļāva pasmaidīt.
Un jā, beigas likās sapiņķerētas un līdz galam nepārdomātas. Radās iespaids, ka autors rakstīšanai sagrābies pārāk daudz. Visam bieztošajā sižetā nepietika ekspozīcijas - vilkači, ļaunā tēla līnija, pat Līnas emocionālā reakcija uz atsevišķiem beigu pavērsieniem likās tā kā patrausta garām. Palika neatbildēti jautājumi, būtu gribējies vairāk pavedienu minējumiem.
Man kā aprakstu, noskaņu un ainavu cilvēkam noteikti nebija par garu. Un folklora, kas tik tumsnēji, bet dabiski ieausta stāsta pasaulē - gan caur Līnas perspektīvu, gan folkloras tekstiem nodaļu sākumos! Štrunts par ne tik veiksmīgajām vietām - ja šādu var uzburt mūsu pašu paralēlo pasauli grāmatās, es gribu tur atgriezties vēl un vēl.
Grāmatas galvenais pluss - autora labā valoda un izteiksmes līdzekļi - patīkami lasīt. Turklāt, nevienas gramatiskās kļūdas (ir manīts pie desmit uz 200 lpp.)!
Par negatīvo runājot - lasīju pus gadu, jo ne pati folkloras-mitoloģijas tēma ļoti interesē, ne pati galvenā varone aizrāva (reizēm vienkārši besīja). Arī sižets ir pārstiepts, ar lēnu un sīkumainu plūdumu, kurā krita acīs visādi atkārtojumi (200x minēts vectēvs, 50x - Zāļu vecene utt.). Pašas beigas jau raitāk lasījās, jo sižets attīstījās daudz straujāk, bet šeit atkal likās, ka pārāk strauji un nedaudz haotiski - it kā autors lēnā garā atainoja latviešu mitoloģiju un tad konstatēja, ka šitā uz 1000 lpp. sanāks un nolēma ''iedzīt'' ... Daži pavērsieni / atrisinājumi likās no pirksta izzīsti un daži jautājumi (problēmas) neatrisinātas (piem.
Visā kopumā, kā debijas romāns ir cerīgs - ar niknāku redaktora darbu varētu padarīt īsāku, raitāku ar nesamocītām (nesasteigtām) beigām, tā ka var gaidīt uz labāku nākamo autora romānu.
No sākuma gribēju ielikt 2 zvaigznes, bet grāmatas otrā daļa tomēr pavilka uz augšu.
Šī grāmata noteikti patiks kādam citam, jo manai gaumei īsti nesakrita. Lasot, bija sajūta, ka šī pēc valodas stila grāmata sarakstīta vēl iepriekšējā gadsimtā. Neuzskatu to par sliktu, jo kopumā ir lakoniska un viegli lasāma valoda, manā skatījumā labāka nekā Laurai Dreižei; vienīgi tiem, kas raduši lasīt modernā stilā, tas var palikties pietiekoši vecmodīgi. Bet liela uzslava autoram par rūpīgo latviešu mitoloģijas pētniecību, šī daļa bija patiešām interesanta.
Kāpēc vērtējums 3? Grāmatas sākums likās pārāk ievilcies, domāju vairākas vietas saīsinot, tā būtu sanākusi labāka, bet tas tomēr ir gaumes jautājums. Mani arī neuzrunāja galvenā varone, līdz ar to, arī bieži noliku grāmatu malā uz vēlāku lasīšanu. Lielu jautājumu atstāja arī Ritas tēls un kopumā Ritas un Līnas attiecības, kaut kas tur nebija īsti labi.
Noslēgumā - ceru autoram būs vēl kāda grāmata. Interesē izlasīt nākamo gara darbu un redzēt, kāda būs literārā izaugsme, jo manuprāt šim autoram ir liels potenciāls :)
Laba. Latviski drūma, nomācoša un slapjiem zābakiem. Brīžiem sajūta kā ziemā kāpt kādā no vietējiem pauguriem, ko paši lepni saucam par kalniem - lēni, ar piepūli un smagi elšot, lai otrā pusē izbaudītu strauju, bet īstu nobraucienu. Tā kā mān ārkārtīgi simpatizē latviskās raganības, tas ķēru katru pavedienu, katru sasauci ar dainām, teiksmām un pastāstiem, ko autors bagāti savācis burot šo stāstu. iesaku
Izlasīju vienā rāvienā, mistika, senie mīti, raganas un burvji ir mans lauciņš. Pilnīgi prasās turpinājums. Interesanta, bet galvenā varone biš' izbesīja (pieņemu, ka man trauma no Meijeres "Krēslas" sāgas,) 😁 Atstāja jau kārtējās vārgās, stūrgalvīgās un protams sevis riebošās jaunkundzes iespaidu, kas jau šķiet, ka literatūrā ir mūsdienu norma 🥴
Laikam jau pati esmu sava veida ragana. Mīlu latviešu mitoloģiju, bet daudz neko par buramvārdiem un mošķiem nezinu. Neskatoties uz to, man ir liela bijība pret šiem spēkiem, lai kas arī tie būtu. Bijība un cieņa pet dižkokiem, pilskalniem, senkapiem. Šir ir pirmais manis lasītais darbs par šādu tēmu. Kāds var ieteikt vēl kādu?
Tiešām lieliska, mūsdienīga grāmata, kurā ir gana daudz no latviešu folkloras, turklāt tas viss ir skaisti savīts kopā. Mazliet traucēja nemitīgie atkārtojumi un iespējams stāsta kulminācija mazliet par daudz novilcināt, bet man tik un tā patika.
Grāmatas iecere ir ļoti laba, ja vien nepadodies un turpini lasīt. Mazliet bērnišķības par daudz, bet tas saistāms ar senajiem bērnības notikumiem. Labprāt sagaidītu vēl kādu šī autora darbu. Latviešu folklora ir neizsmeļama un to apliecina arī šī grāmata.
Man patika šī grāmata. Aizraujoša, mistiska un arī reāli pazīstama. Viena no retajām grāmatām, kas neliek man skatīties, cik lappuses vēl palikušas līdz beigām. Visu lauku ainavu apraksti.. debešķīgi. Grāmatas galvenā varone likās kā liels bērns, bet stāsts patiesi aizrāva
Grāmata tik ļoti ierāva sevī, ka ne tik veiksmīgos fragmentus, kuri jau minēti citās atsauksmēs, pamanīju tikai noliekot grāmatu malā. Taču ideja ir lieliska!
Kaut kas savādāks no ierastās oriģinālliteratūras un fantāzijas žanra, patika, ka darbs balstīts uz latviešu mītiem, teikām un leģendām. Stāsts kas balansē starp mistiku un realitāti. Bija laiks, kad tādas nešļavas, kā grāmatā pieminēts tiešām tika nestas un liktas ar mērķi kaitēt, un aizsardzības zīmes, vārdi - tās bija pašsaprotamas lietas. Lasot ļoti atsauca atmiņā tās lietas, ko pati no savas vecmammas mēdzu klausīties bērnībā gan par dažādām būtnēm, gan buršanu, un arī pārtapšanu par vilkati. Reizēm nodaļas šķita izstieptas, taču interese tāpēc nepazuda. Ir lietas un vietas, ko uzlabot, ir kur augt, bet kopumā ņemot vērā, ka tas ir autora pirmais darbs, grāmata, manuprāt, ir izdevusies. Ja būtu turpinājums, lasītu arī to.
Šāda žanra grāmatai likās interesanta lasāmviela. Saistošs stāsts, raita sižeta attīstība, un patika tajā iepītā latviešu tautas mitoloģija! Grāmata bija viegla, un lasījās ātri. . Dažviet bija jāpiever acis uz pajēlām tēlu diskusijām, bet šo "jēlumu" nebija pārlieku daudz. Dažviet arī šķita, ka mitoloģiskās atkāpes, kas atradās nodaļu sākumos nebija saistītas ar sižetu, un drīzāk radīja apmulsumu, nevis grāmatu papildināja.
Nu, es nezinu. It kā interesanti apspēlēta tēma par vilkačiem un raganām latviešu variantā, bet man bija par daudz gara sižeta vilkšana - sen jau bija apnikuši tirpu un ēnu apraksti. Lasīt var, bet diži liels ieguvums no tā nebūs.