Kādas pavisam parastas Latvijas pilsētas netradicionālās reliģiskās kopienas dzīvi īsā laika sprīdī satricina mīklaini notikumi: draudzes vadītāju Biku mājas pagalmā noindēti sargsuņi un draudzes namā izlīmētas draudu skrejlapiņas. Šiem notikumiem seko kas briesmīgs – pirtī atrod noslīkušo Pēteri Biku, taču nelaimes gadījuma versija neapstiprinās. Tīšo slepkavību izmeklē kriminālpolicijas inspektors Juris Zvirbulis, kuram palīdz izmeklētāja Asnāte Grieze. Izrādās, ka apdraudēta ir arī mācītāja atraitne Olga, kuru nolaupa un aizved uz purvu, kur sieviete ir spiesta pārlaist baiļu nakti. Inspektors Zvirbulis noskaidro, ka pilsētā no Londonas ir ieradies Aldis Braucējs, kura sieva bijusi draudzes upuris. Atklājas, ka Aldis biedējot Bikus noindējis suņus un nolaupījis Olgu. Pēc tam aizdomas krīt arī uz Esēniju Vidvudu, kura arī ieradusies pilsētā. Esēnija atzīstas līmlapiņu izlīmēšanā. Tikai pēc tam Zvirbuļa aizdomas krīt uz Biku dēlu Aleksandru, kurš slepus ieradies no Spānijas nolūkā nogalināt tēvu, lai ieņemtu viņa – draudzes vadoņa vietu. Braucēja nodoms patiesībā arī ir bijusi Biku pāra slepkavība, bet viņš to nav realizējis, jo nespēj nogalināt. Arī Esēnija ir gribējusi vairāk – pasūtīt draudzes nama nodedzināšanu, bet arī viņa nespēj veikt iecerēto. Slepkavību spēja veikt tikai draudzes lolojums Aleksandrs. Romāna fonā - sektas dzīve, bet romantismam mazliet nepiepildāmās mīlas ilgas – Zvirbulim ir jau 40, bet Ditai Vidvudai 20, taču pasapņot Juris uzdrīkstas.
Vienā vakarā izlasāms detektīvromāns. Pluss par reālistisko policijas un izmeklētāju darba atainojumu. Šoreiz mīnuss par galveno sižeta atzaru - slepkavības izmeklēšanu - atrisinājums izskatās tāds fiksi pielīmēts uz iepriekšējās izmeklēšanas fona. Jāatzīst, ka "Stopētāju lieta" tomēr ir veiksmīgāks autores detektīvromāns.
Un tagad man jāsaka liels FUI grāmatas apraksta / anotācijas sastādītājam! Kāda X pēc ir jāpārstāsta lietas, kam detektīvromānā ir jāuztur intriga. Labi, ka es aprakstu izlasīju tikai virspusēji un grāmatu ņēmu autores un viņas iepriekšējā darba dēļ.
"Stopetāju lieta" man patika krietni labāk. Šis romāns likās virspusējāks. Neatceros kā bija iepriekšējā romānā, bet te mazliet nepatika tā izmeklētāju saukšana par "operiem". Iespējams strādājot izmeklētāju vidē viņus tā sauc, bet personīgi man tas šķita lieki. Esmu gan nobriedusi lasīt arī nākamās grāmatas. Varbūt šī viena nav īpaši veiksmīga.
Diemžēl grāmata mani nesaistīja. Lasīšanas laikā nejutu ne intrigu, ne spriedzi, un sižets brīžiem šķita haotisks un grūti uztverams. Valoda un uzbūve likās nesaprotama, kas apgrūtināja iejušanos stāstā. Ideja varbūt bija interesanta, taču izpildījums neuzrunāja.
Detektīvi nav mans žanrs, nespēju tā objektīvi novērtēt to kvalitāti. Manā prātā tas ir ļoti precīzs, ļoti niansēts literārs darbs, kurā ikvienam sīkumam ir nozīme, atsvars. Tāpēc man likās nesaprotama liekvārdība šajā grāmatā. Piemēram, kāpēc tik daudz jārunā par puķēm, dabīgām un mākslīgām? Vai es neesmu uztvērusi kādu metaforu? Var jau būt. Plusiņš par diezgan reālistisku policista ikdienas atainojumu.
Prieks par ''Stopētāju lietu'' noplaka. ''Sīnāja kalns'' atstāj vilšanās pēcgaršu. Sērijas par inspektoru Tenetu autores Simpsones sievišķīgās interjēru un apģērbu detaļas sāk kaitināt, kad grāmata ir ''nolasīta'' līdz izjukšanai vārda tiešā nozīmē. Rolandas Bulas darbos šis sievišķīgās domāšanas rezultāts ''duras acīs'' jau pirmo reizi darbu lasot. Mani tas kaitina. Nekā personīga, bet vai nu īslaicīgs ienākumu avots vai vairāk paškritikas pirms nākošā darba publicēšanas. Man Rolanda Bula likās cerīga. Būtu žēl, ja viņa iekļautos makulatūras straumē, kas pārpludinājusi oriģinālliteratūras lauciņu.
Diemžēl vilšanās. Ļoti gaidīju aizraujošu detektīvromānu, īpaši zinot autores pieredzi darbā policijā. Diemžēl liekvārdība un pārmērīgie ar tēmu nesaistītie apraksti novērš lasītāju no paša galvenā nosacījuma trilleros un krimiķos - spriedzes uzturēšanas un nemitīgās minēšanas.
Nebija slikti, tikai man nepatika tā distance no galvenajiem varoņiem, kas īsti neļāva tiem pieķerties. Varbūt lasot vairākas grāmatas, tas tomēr notiek. Beidzās kaut kā negaidīti ātri, bet ne labā nozīmē. Beigu dialogs ar man šķita aiz ausī pievilkts.
Man patīk kriminālromāni, taču šī bija vilšanās. Ja parasti lasu un nevaru apstāties, tad šo lasīju ar piespiešanos. Valoda galīgi nepiemērota sižetam, pārāk sievišķīgi, visi jopseļ mopseļ utt.
Personīgi man likās labs latviešu autora "krimiķis". Interesants un diez gan neparedzams sižets. Grāmatā daudz tiek aizskarta reliģijas tēma.
Grāmata viegli lasījās. Pēc "Stopētāju lietas" bija atkal prieks satikt Asnāti un Juri. Kā jau vienmēr lasot domāju, kurš būs vainīgais?! Neuzminēju!
Man patika. Viegla lasāmviela un priekš latviešu rakstnieka nav slikti!🙂
"Un tā visapkārt - mēs ieraugām acīmredzamo, klausāmies mums stāstīto, taču mēs nekad līdz galam nezinām, ko tas otrs cilvēks patiesībā jūt, par ko cīnās, kas viņu moka vai sajūsmina."