"Šušnirks un pazemes bubuļi" ir saistošs un asprātīgs stāsts bērniem par košo, neparastiem personāžiem un aizraujošiem notikumiem bagāto pasauli - Ķiparzemi. Lai gan šai pasaulē valda izteikta labestība, tomēr tas neliedz varoņiem doties īstos piedzīvojumos un reizumis iekulties arī īstās nepatikšanās. Ķiparzemē mīt dižciltīgais dzīvnieciņš Šušnirks, mazais telegrāfists Čieps, kuram ir grūtības ar pareizrakstību, pastnieks Dipadnieks, profesors Skrūvītis, kurš izgudro arvien jaunas asprātīgas ierīces, ziņkārais astronoms Pēcpēdiņš un citi. Šai piedzīvojumā priekšplānā izvirzās ārēji šķietami rezervētais un pedantiskais Šušnirks, kurš negaidot spiests "adoptēt" vecākus pazaudējušo Mazuli un, kopā ar to dodoties vecākus uzmeklēt, iekuļas neparastos, aizraujošos un visai komiskos piedzīvojumos.
Populārais kultūras žurnālists un literatūrzinātnieks Arno Jundze jau sarakstījis divas bērnu grāmatas, stāstu krājumu “Gardo vistiņu nedēļa” (2012) un romānu pieaugušajiem “Putekļi smilšu pulkstenī” (2014)
Dīvains gabals. Jundze paņēmis Alisi brīnumzemē un latviešu pasakas, šaha un kāršu vietā - cirku, un uzcepis pekstiņu. Un tieši tā arī lasās - onkulis mēģina jokot ar bērniem. Brīžīem lamē, bet mazie klausītāji saka ka bija ok, liekam 4 zvaigznes. P.S. Grāmatas noformējums gan ir varen tizls. Rūtiņu papīra imitācija, uz kuras ir viss teksts, visnotaļ traucē lasīt.
Ļoti savāda grāmata. Pirmārt, formāts - melnbaltas ilustrācijas, ļoti piesātinātas un daudz, tajā pat laikā savādi agresīvas - viena no retajām reizēm, kad bērns neizrādīja interesi par grāmatas zīmējumiem vai vāku. Tāpat teksts ir drukās uz rūtiņu lapas imitācijas un tas ļoti traucē lasīt (lai gan ideja ir forša), acis žilbst. Varbūt, ja tāds stils būtu tikai dažās lapusēs, tad jā, bet šādi katrā un kad teksts neiet taisni pa rūtiņām, bet juku jukām - ļoti grūti lasīt. Jau pašā sākumā es samulsu par galvenā tēla aprakstu un tālāk tas attiecās uz visiem tēliem. Tajos bija pilns ar neatbilstībām. Ko gan bērns mācās no šāda tēla, man tas likās traki. Dižciltīgs, pats uzskata, ka gudrs, bet nevīžīgs un slinks, Šušnirks uzņemas atrast Mazuļa vecākus, bet ilgstoši ir pārāk noguris un nespēj sapakot ceļa somu. Otrkārt, daudz un dažādas tēlu un pamācību ačgārnības nedeva man mieru (labs vai slikts, gudrs vai mulķis, melot vai var mānīties, līdzjūtību just vai būt ļaunam, braukt par maksu vai slēpties bez biļetes). Valoda vietām pārspīlēta un pārāk poētiska vai atkal otrā galējībā - prasta. Man par traku un man liekas, ja kāds bērns iztur šo izlasīt, tad viņš ir pārlaimīgs, jo ticis galā! Labi, ka Mazulis satika savus vecākus, vismaz pozitīvas beigas. Laikam šī ir grāmata pieaugušajiem, kam gribas palasīt ironiskas un poētiskas pasakas, iepējams pasmieties par atskaņām un latviešu valodas bagātību, izbaudīt pretrunas un nemeklēt te nekādas dzīves gudrības.
Bērniem patika, man brīžiem bija apjukums par lasāmo, arī stilistiski bija ļoti nevienmērīgi un šķiet, ka baigi pārsātināts ar notikumiem, arī tēli baigais sajaukums un nav īsti skaidrs, kas ir kas 😅 piekritīšu pārējiem,ka vizuālais noformājums - rūtiņas, padarīja lasīšanu sarežģītu un manam dēlam ar disleksiju vispār traki, lai gan pati grāmata patika.
Nu gan tas Šuršņiks! Mežģis mēlās! BET es mīlu latviešu valodu. Jundzem tā plūst mezglaini un frazeoloģismiem pilna! Tāpēc varbūt arī bērniem varētu nepatikt. Pārāk sarežģīti, lai saprastu.