Maagilise realismi võtmes kirjutatud loo peamiseks tegevuspaigaks on raba. Selle läheduses elab kehvades oludes Morten, kelle ema on Soomes tööl ning onu alkohoolik. Morteni ainuke varandus on fotokaamera. Poissi aitab ja julgustab kõige kiuste vastu pidama Emilie, kellega ta ühel õhtul rabas juhuslikult kohtub. Varsti taipab poiss, et salapärane tüdruk ei saagi rabast lahkuda...
„Morten, Emilie ja kadunud maailmad” on mõtteline järg raamatule „Maarius, maagia ja libahunt Liisi”, mis on valitud 25 kaunima Eesti raamatu hulka ning Müncheni laste- ja noorteraamatukogu kataloogi White Raven. Tegelased ja tegevuspaik on erinevad, kuid samamoodi nagu „Maariuses”, põimuvad ka „Mortenis” noorte igapäevaelu ja -suhted folkloorist tuntud müstiliste tegelaste ja olukordadega.
"Mortens, Emīlija un zudušās pasaules" ir purva grāmata tiešā un pārnestā nozīmē. Savā pasaulē es mēdzu par "purva grāmatām" dēvēt tos darbus, kas ar savu traģiskumu un skarbumu gāž no kājām un burtiski lapu pa lapai iegremdē tevi dziļāk purva akacī, pirms tu vēl esi sapratis, kas ar tevi notiek. "Purva grāmatas" ir tumšas, dūmakainas, pieblaķētas ar necaurredzamu skumju miglu, kas burtiski fiziski spiež pie zemes.
🌫 Maģiskajā reālismā uzrakstais stāsts ieved lasītāju pavisam drūmā un šķietami izmisīgajā pusaudža Mortena dzīvē, kurā vissvarīgākais ir izturēt tikai šo dienu.
🌫 Rēli Reinausa stāstā ievij folkloras un misticisma elementus, pievēršot uzmanību par purvā mītošajām dvēselēm, iebalzamējušamies cilvēkiem un noslēpumainajiem purva ceļiem uz salām, kas senākos laikos bijušas kā patvērums ciemu iedzīvotājiem no slimībām un uzbrucējiem. Neskatoties uz to, ka šī ir ļoti tumša grāmata, Rēli Reinausa galveno varoni Mortenu ir radījusi kā ļoti gaišu, cerību pilnu un daudzsološi talantīgu tēlu.
Ļoti spēcīgs, skumjš stāsts jauniešiem, kas aizķers nevienu vien traumētu pieaugušo.
Apkārtējo alkoholisms ļoti stipri ietekmē kā jaunus, tā jau izaugušus cilvēkus, un man liels prieks, ka Mortenam izdevās ar to mazliet tikt galā vēl jaunam esot. Mortens rādīja pārsteidzošu gara stingrību, raksturu, bet arī ne mirkli nelika šaubīties, ka tomēr ir tikai pusaudzis.
Šī ir izcila literatūra jauniem lasītājiem, un nepiekrītu, ka viņi būtu gatavi lasīt tikai priecīgus stāstus. Kādam šī grāmata var izglābt dzīvību. Lasīšana bija aizkustinoša, aizraujoša, sirsnīga un ļoti patiesa pieredze. Paldies Raivai no IG par ieteikumu.
Man patiešām ļoti patika. Zināju gan, uz ko eju - grāmatnīcā pašķirstīju, lai saprastu, kāda valoda (tas ļoti svarīgi) un tad tik ņēmu ciet, jo jauniešiem domātajā stāstā Mortens aizraujas ar fotografēšanu, ir daudz cietis, iekšēji sevī ierāvies, taču, tomēr, sastop gan patiesas draudzības, gan arī pieredz labo. Drusku foto un citāti - https://gramatfoto.blogspot.com/2021/...
Hiljuti oli mu kaheksandatel klassidel kuu raamatuks üks vabalt valitud Reeli Reinausi noorteromaan. Küll loeti "Verikambit" ja "Deemoni märki", kuid mitmed õpilased olid omale raamatukogust võtnud hoopis autori uusima teose "Morten, Emilie ja kadunud maailmad". Ise ma polnud selle raamatuni veel jõudnud, kuid lugedes sisukontrollidest õpilaste mõtteid antud romaani kohta, hüppas see mu lõputuna näivas lugeda plaanitavate raamatute nimekirjas mitu kohta üles.
Reinausi raamatu keskmes on Morten, kelle elu on viimastel aastatel vaikselt allamäge hakanud minema (vanavanemate surm, ema töötamine Soomes, alkohoolikust onu "ranged" kasvatusmeetodid). Lohutuseks ja pelgupaigaks on Mortenil õppimine, fotograafia ning kodutalu ümber laiuv raba. Seal rabas kohtubki poiss Emiliet, kellel on oma saladus kanda.
Reinausi noortekad on üldiselt seiklusliku ja tempoka süžeega, mis on taganud ka nende positiivse vastuvõtu noorte lugejate seas. Kuid Morteni lugu on tundehell ja sügav. Morten on hingelt sarnane salapärase ja põhjatu rabaga, kus ta jalutades ja mõtiskledes oma õhtuid veedab, et pääseda pakku purjus onu võimaliku peksu eest. Oma väärtuses ja õnne võimalikkuses kahtlev Morten on ilmselt üks Reinausi huvitavamaid ja paremini õnnestunud tegelaskujusid. Sellest hoolimata soovitaksin seda teost siiski pigem neile noortele, kes leiavad võlu ka rännakutes mööda inimhinge rägastikke ja ei vaja pidevat action'it, et raamatut nautida.
Pirms gulētiešanas Mortens kalendārā pārvilka krustu pagājušajai dienai. Viena atkal bija garām. Viņš dzīvoja pa vienai dienai reizē. Tā bija vienkāršāk. Pats svarīgākais iemesls bija izturēt līdz galam šo vienu dienu. Un tad nākamo. Taču par nākamo viņš domāja tikai tad, kad vakarā jau gulēja gultā. Un arī tad galvenokārt priecājās par to, ka bija ticis galā ar šodienu. Ka nebija salūzis. Daudz tālāk uz priekšu viņš nedrīkstēja domāt, jo tad pazaudētu fokusu. Tad viņš visai strauji iekristu maldīgu sapņu un gribu paralizējošas sevis žēlošanas tīklā un vairs nespētu koncentrēties uz izdzīvošanu.
Vai viņš uzdrošinātos paskatīties patiesībai acīs. Jo ar neziņu bija vismaz tāds labums, ka tā deva iespēju iztēloties lietas, kādas realitātē varbūt vispār neeksistēja. Neziņa viņam deva iespēju fantazēt un sevi krāpt. Sapņot par lietām, kas nekad nenotiks, pašam tajā laikā paliekot nemanītam.
"-Reizēm man par tevi bail. Emīlijas teikums uzmodināja puisi no domām. Viņš mirkli bija gandrīz aizmirsis, ka nav viens. -Par ko tu baidies? -Baidos, ka tev aptrūksies ticība. -Ticība? Kāda ticība? -Es nedomāju baznīcas ticību. Es domāju to ticību, par ko tu esi stāstījis, ka mūsdienu cilvēkiem tāda ir - ticība sev. Man bail, ka pienāks diena, kad tu vairs neticēsi. -Sev? -Nākotnei."
Par izturību, par sapņiem, par draudzību, vienkārši, par blakus būšanu. Jā, arī par fotografēšanu, par zvaigzni, kura raustījās, bet nenodzisa. Par vienacaino kaķi Nurru. Par Emīliju, ko redzēja tikai Mortens. Skaudri un sirsnīgi.
Rēlī Reinausa " Mortens Emīlija un zudušās pasaules" ilustratore Marja Līsa Platsa. Saules sarkanīgā ripa karājas virs apvāršņa un viegli iekrāsoja debesis sārti oranžos toņos, nīkulīgās purva priedes tālumā bija pārtapušas par tumšiem, draudīgiem, mazliet groteskiem tēliem, kuru ēnas savukārt atspoguļojas no akačiem.
Astoņpadsmit....deviņpadsmit.....divdesmit....Mortens drosmīgi pacieš, kā viņu sit ..... Diena kļūst gaišāka, kad mamma piezvana..... Nabadzība no kuras kaunās Mortens , tomēr pusaudzis ir bagāts jo viņam pieder dārga fotokamera. Un draudzība ar Emīliju ir pusaudža skaistākā draudzība...tieši purvā....Un kādēļ meitene ir tik neparasta. ⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️ Skumja , skaista kaut kur dzīves rūgtuma un purva sasūkusies īpaša grāmata! Iesaku un vēlreiz iesaku!
Tõtt-öelda on nüüd natuke aega möödas sellest, kui seda raamatut viimati lugesin. Sellele vaatamata kerkib sellele tagasi mõeldes alati esile märksõna "ilus". See teos on ilus nii, et see on kurb, aga ilus ka nii, et see lõppeb ikkagi hästi. Lugemiskogemusele annavad kindlasti palju juurde loo rabaõhustik ja raamatu enda illustratsioonid. Kogu loo vältel oli mul Mortenist tohutult kahju. Mulle meeldis, et ehkki poisil endal jagus omajagu südikust ja jõudu, et lõpuks vastu hakata, siis oli tema ümber inimesi, kes teda aitasid.
Hästi kirjutatud ning väga ladus lugemine - kogu pere kuulas huviga ning nii see mõne päevaga läbi/ette loetud saigi. Ainult et veidi liiga melanhoolne ja depressiivne põhiliin. Teatud kohtades oleks isegi rohkem tahtnud tegevuste kirjeldust/jutustust, kuna lõpu poole mõnes kohas kasutati veidi liiga palju loo "edasi kerimist".
Grāmata, kas aizrauj un ievelk sevī. Te savijas gan Mortena skumjais stāsts, gan vēsture un bioloģija (nebiju iedomājusies, ka purvs ir tik daudzslāņaina pasaule). Grāmata pusaudžiem un pieaugušajiem. Lai cik skumji nebūtu, tādu mortenu ir daudz, diemžēl, jo dienas, jo vēl vairāk. Galvenais, nezaudēt ticību - sev, savai nākotnei, labajam pelēkajā ikdienā.
Egy kisfiu fejlodesregenye. Nincs sok koze a fantasyhoz a benne levo szellemen kivul. De teny, hogy a maga kis rovidsege altal sem rossz annak ellenere, hogy a csaladon beluli eroszak, a csaladi kep hianya vegig jelen van a konyvben.
R. Reinausas grāmata "Mortens, Emīlija un zudušās pasaules" ir par puisi vārdā Mortens, kur�� patvērumu meklē purvā. Patiesībā viņš dzīvo netālu no tā-vectēva mājās, tomēr tās mājas, kas agrāk skaitījās laimīga vieta, sen vairs tāda nav. Mortens dzīvo kopā ar tēvoci alkoholiķi,kamēr viņa mamma strādā Somijā. Reiz Mortens purvā satiek noslēpumainu meiteni vārdā Emīlija, ar kuru sadraudzējas, tikai meitene ir ļoti neparasta. Vēl viena iespēja, kā izrauties no netaisnīgās realitātes, puisim ir aizraušanās ar fotografēšanu. Caur kameru viņš redz citādu pasauli, ne tikai sāpīgo ikdienas pieredzi. Skaudrs un aizkustinošs stāsts. Par netaisnību, vardarbību, sociālām problēmām, atbildību, iekšējo spēku, izturību, draudzību, kaunu. Grāmatā atklāti tiek runāts par vardarbību un to, kā upuris jūt atbildību varmākas vietā. Par to, ka ir kauns runāt un kādam atklāt patiesību. Par Mortena pārdzīvojumiem ir grūti lasīt, it īpaši tāpēc, ka tas jau nav tikai izdomāts stāsts, bet realitāte, ar ko daudziem bieži nākas saskarties. Šī grāmata ir arī par gara spēku. Mortens ir ļoti drosmīgs un spēcīgu raksturu, viņš cenšas stāvēt pāri visām netaisnībām, tomēr vienam pašam tas ir ļoti sarežģīti. Autore ir ļoti prasmīgi ievijusi stāstā mistiskos elementus, kam ir īpaša jēga.Purvs kā viena no galvenajām darbības vietām arī šķiet ļoti simboliska. No purva ārā ir ļoti grūti tikt ārā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Grāmatas beigas ir cerīgas un liek ticēt, ka varbūt dažas zudušās pasaules tomēr nav izzudušas pavisam. Lai arī skartas sāpīgas tēmas, tomēr grāmatā var atrast arī daudz labā un sirsnīgā.
Kuidagi... tore oli lugeda seda lugu. Kerge, aga samas haaras endasse. Lihtne oli ette kujutada Morteni igapäevaelu, rabamaastikku, kogu seda olustikku ja õhustikku. Huvitav oli teada saada, mis edasi juhtub. Kuidagi mõnusalt tuttavlik oli ka midagi eestipärast lugeda vahelduseks.
Natuke kummaline tundus, et Morteni silme läbi oleks taaskasutusest pärit riided justkui teda teiste silmis halvemaks teinud. Tundus natuke iganenud point autori poolt. Viimasel ajal praeguses põlvkonnas (ja ka minu kooliajal) ei olnud kaltsukates midagi häbiväärset enam. Aga mine tea, igaühe kogemus ja mõttemaailm olegi erinev. Teine kummaline koht oli see, kui Morten seisis terve aja paigal, kui onu teda peksis. Ma pole kindel, et see füüsiliselt lihtsalt võimalikki on. Kui löökidest jäid pärast sinikad jne, siis pole loogiline, et pekstav tasakaalu ei kaota, vaid kogu aja lihtsalt soolasambana paigal püsib... Lisaks oli veider, et see oli justkui eriline, et Morten tasuta koolitoitu süüa sai. Kas see ei ole niigi tasuta kõigile?... Ma ei tea, lihtsalt kohad, mis mulle veidi ebaloogilised tundusid.
Aga üleüldiselt oli kuidagi meeleolukas ja paeluv lugemine. Üle ootuste täitsa. Mõnsa eskapism.
Grāmatā lasāma daudz izzinoša informācija par to, kas ir purvs un kas ir tas, ko tajā var sastapt. Tai pašā laikā stāsts ir smeldzīgs. Tas ir stāsts par kādu puisi vārdā Mortens, kas cieš no fiziskas un emocionālas vardarbības. Kas, neskatoties uz visu, tomēr spēj mīlēt un būt iejūtīgs pret apkārtējiem. Grāmata māca, ka izstāstot savu sāpi, bieži vien var sajust atvieglojumu. Kā arī, lai kaut kas mainītos, ir nepieciešams uzticēties un sākt runāt.
"Varbūt cilvēki tik cieši turējās pie materiālās pasaules likumiem, ka vienkārši neredzēja lietas, kas tik un tā neeksistēja?"
"- Es arī reizēm domāju, kapēc esmu šeit, - Mortens atzinās. - Kāpēc man ir tik nejēdzīga dzīve. Ko es esmu izdarījis nepareizi... Bet, kad iedomājos tevi, tad atjēdzos, ka viss ir iespējams. Jo es vismaz esmu dzīvs.- Mortens aprāvās. - Piedod. Tā es to nedomāju. - Nekas, nekas, - meitene teica. - Turklāt Tev taisnība. Tu esi dzīvs, un viss vēl ir iespējams. "
"- Kaut kāds memmītis esi, vai? - irgojās tips ar ezīti. - Vai nedzeršana padara par memmīti? - Mortens vaicāja. Kaut kāda savāda iemesla dēļ viņš juta, ka Martina uzvalks padara viņu drosmīgāku nekā viņš būtu citā gadijumā. Tips ar ezīti laikam nebija gaidījs tādu atbildi, viņš klusēja. Mortens redzēja, ka viņa jautājums ir iedarbojies. Tas viņam vairoja sparu. - Vai tu dzer tādēļ, lai nebūtu memmītis?"
"- Vislielākā tumsa vienmēr ir pirms rītausmas. Tā bieži bija teikusi viņa vecāmāte, taču Mortens nekad nebija īsti sapratis, ko viņa ar to domā. Kad viņš reiz pajautāja, vecāmāte skaidroja, ka visgrūtākais laiks vienmēr esot pirms tam, kad lietas uzlabojas. Tāpat kā pirms saullēkta ir pats tumšākais."
Purvs - vieta vai Mortena dzīve? “Vislielākā tumsa vienmēr ir pirms rītausmas.” (141.)
🔸 Atmosfērisks stāsts, kura galvenā loma ir purvam, bet retoriski jautājot, vai purvs ir vieta, vai arī Mortena dzīve? Mortens ir pusaudzis, kura bērnība nepavisam nav rožainākā, jo mamma ir aizbraukusi uz Somiju, bet dzīve ar mammas brāli ir agresijas pilna. Kādas agresijas? Prasmīgi slēptas un noklusinātas zilumu, brūču un sitienu pilnas agresijas dzīve.
🔸 Purvs ir vieta, kur Mortens meklē mierinājumu un iespēju pazust no realitātes, atklājot, ka tajā var sastapt draudzību – apgūstot spēku un prasmi atklāt savas sāpes un pārdzīvojumus. Emīlija ir purva meitene, kura iedrošina Mortenu un parāda viņa stiprās puses, kuras slēpjas zem Mortena biezās ādas.
🔸 Centrālā Statistikas pārvalde ir publicējusi datus, ka fizisku vardarbību bērnībā no vīrieša puses ir piedzīvojuši 24% vīrieši (jaunieši). Gan stāsts, gan statistika liek aizdomāties – vai katram no šiem jaunajiem vīriešiem tiek sniegts atbalsts un palīdzība, kad viņi tomēr atklāj savas varmākas?
🔸 Otra stāsta morāle, kas mani dziļi aizķēra – alkoholisms. Alkohola lietošana ne tikai pieaugušo, bet arī jauniešu vidū, kas aptumšo prātus un pazudina dzīves mērķus, bet atzīmēju sev Mortena sarunu: “ – Patiešām. Es nedzeru. – Kaut kāds memmītis esi, vai? [..] – Vai nedzeršana padara par memmīti?” (128.)
🔸 Purva noskaņa un grāmatā esošās ilustrācijas raisīja atbilstošu sajūtu novembra noslēgumam, kad mitrums un migla ir raksturojoša rudens sajūta.
🔸 Tomēr atsevišķi par ilustrācijām, Marja Līsa Platsa ir spējusi precīzi un ievelkoši attēlot Mortena dzīves mirkļus, kas sastopami grāmatā, ļaujot acīm un prātam uz mirkli pazust un ļauties pārdomām.
Chciało mi się płakać, jak czytała tę książkę. Nie,nie jest tak zła. Jest wesoła. I tak przerażająco smutna, że kraje mi się serce. Utrzymana w baśniowej konwencji, pokazuje ludzi tak realnych, jacy tylko mogą być. Uczy, że ludzie mogą Cię pozytywnie zaskoczyć, jeśli tylko się na nich otworzysz. Ale też bez przesady. Nie w każdym człowieku jest jakiś mityczny pierwiastek dobra albo jest zakopany zbyt głęboko, żeby opłacało się go szukać. Porusza trudne tematy przemocy domowej i ubóstwa i robi to tak, że choć nie mogę swoich problemów porównywać do tego, czego doświadczył Morten, czułam każdą jego emocję i utożsamiałam się z nim. I choć czasem chciałam krzyczeć: Nie! Nie rób tego! Nie odtrącaj go!, wiedziałam, że gdybym była na jego miejscu postąpiłabym identycznie. Książka wywołuje cierpienie. Ale takie dobre, coś na zasadzie katharsis. Kiedy ją przeczytasz(a robi się to niezwykle szybko, wręcz jednym tchem), poczujesz się lżejszy. Bo razem z bohaterem poczułeś dech nadziei PS. Zdaję sobie sprawę, że to dość minimalistyczna recenzja, nie w moim stylu, ale najlepsze historie nie wymagają chyba dodatkowych słów. Więc tylko tyle na zakończenie:przeczytajcie sami.
täitsa tore lugemine, eristus teistest noortekatest vast oma lüürilisuse poolest, kõik need rabakirjeldused eelkõige. ja peategelase sisemaailmas oli möllu vähem kui tavaliselt sellevanustel raamatutes.
teemad pigem tõsised - pere lagunemine ja koduvägivald ja noore inimese katse kõigega ise ja oma väärtustega konflikti minemata toime tulla. vahepeal ma olin ikka täitsa mures juba Morteni pärast, et kaua ta jaksab ja kas moraal ongi see, et peab ikka jaksama. lõpuks vist moraal oli see, et oleks võinud varem abi paluda, see oli mulle kergenduseks ja tundus õige.
Siobhan Dowdi "Laps, kelle aeg unustas" meenus siin mullegi mitmel korral, ja eks sellega võrreldes jäi Morteni-lugu veidi pinnapealsemaks, aga see-eest oligi kiire kerge üheõhtulugemine, mis samas jääb meelde tükiks ajaks.
aga ma ei tea, kas ma olen ainus, kes kuni lõpuni ei saanud aru, mis (ja millal ja miks) proloogis juhtus? kogu aeg ootasin, et lõpuks jõuame ringiga sinna tagasi, aga ei jõudnud ju, või oli mu e-raamatust jupp puudu või...?
Morten on üksik teismeline poiss, kes elab koos onuga lagunenud talus. Poisi onu on jõhkard ja joodik, kes Morteni elu põrguks teeb. Ema on kolinud Soome tööle, et korteriostuks raha koguda. Poiss käib Tallinnas koolis, aga ei julge klassikaaslastele rääkida, mismoodi ta peab elama, sest häbeneb seda. See oli kurb ja südamlik raamat teismelisest poisist, kes on sunnitud tegelema tõsiste eluprobleemidega. Minu jaoks oli raamat kurb ja valus lugemine. Tundsin talle kaasa, et tal ei ole kedagi, kes teda aitaks ja ta ise ka väga ei julgenud abi otsida. Raamat ise paneb sind mõtisklema teiste elude kui ka enda üle, mõeldas kõigest mida sa ei või teada ja ei saa kunagi teada. Soovitan seda raamatut kõigile, kes tahavad rohkem aeglaset tegevust ,kuid rohkem tegelase arengut.
Täiesti lummav raamat, mis ühe hingetõmbega sai läbi loetud. Raamatu tagakaanel on kirjas, et tegu on maagilise realismiga ja see on absoluutselt õige. Täiesti tavaline vaene poiss, kelle ema on Soome tööle läinud ja kes elab onuga "kodutunde-perena". Elu oleks täis justkui ainult halba, kui poleks raba. Ja Emiliet, keda Morten rabas kohtab ja kellest saab pidepunkt, mis aitab poisil siin maailmas vastu pidada ja püsima jääda. Lugu voolab valusalt, ladusalt ja maagiliselt. Ja kuigi mõned maailmad on jäänud kadunuks ning tundub, et kogu õnn koos nendega, siis on lootust uute maailmade tekkimisele.
Üks teistmoodi poistekas, mis ei ole pilgeni täis actionit, vaid pigem mõtlik vaade ühe introvetse, vägivalla all kannatava ja loodust armastava poisi elu. Ehedalt pendeldab noor elus mitmete murede vahel, ei tule kõik järjekorras vaid paiskuvadki segamini ja põimuvad üksteisest läbi.
Positiivne nähtus oli koolikaaslaste suhtumine peategelasse. Ei olegi kõik klassikaaslased mõistmatud, kiusajad ja halvad ning vahel oleme hoopis iseenda kõige suuremad vaenlased ja vangistajad.
Mõnus ja kiire lugemine ning varasemast veelgi paremini oli Reinaus pikkinud sisse eesti mütoloogiat ja meie rabade ajalugu. Tahaks kohe rappa kondama minna ning nende kohta veel rohkem teada saada.
"Raksti vienkārši. Raksti, kā ir," iztēlojos, kā Mortens saka Reeli Reinaus. Un viņa paklausa. Un uzraksti to, kā ir. Vienkārši un patiesi. Par to, kā sāp un par spēju dzīvot savu dzīvi.
Nevaru nedomāt par pēdējā laika atklāsmi / tabu tēmu - par vecākiem, kuri reāli un patiesi NEmīl savus bērnus. Un, ka arī tā var dzīvot. Un ka to NEvar paslēpt vienīgajā neīstajā grāmatas nodaļā - mammas atgriešanās. Nepatiesība. Vienīgie meli šajā grāmatā.
Pealkiri on juba selline lüüriline ja erinevaid seoseid tekitav, et suisa kutsub lugema. Ja kui juba esimesel leheküljel rabas sookured igatsevalt kruuksuvad, siis täiskasvanud rabafännile sellest täitsa piisab, et isuga jätkata.
Lugu ise on ühtaegu ülieluline ja müstiline. Raba servas lagunenud talus elab teismeline Morten, kelle ema on Soomes tööl ning onu joodik ja vägivaldne. Morteni ainuke lohutus on parema elu lootuses hoolega õppida, kaameraga rabas pilte püüdmas käia ja igivana ühesilmalist kassi Nurrut silitades meenutada aegu, kus kõik veel hästi oli. Probleemid enesehinnanguga, eneseuhkus ja soov ise toime tulla, vaikiv vastuhakk peksmisele, pereliikmete reetmiset tulenev valu, kuulumatuse tunne - see on ühele teismelisele suur koorem kanda. Ümbritsevad ühelt poolt märkavad ja aitavad, teisalt aga teevad kõige valusamalt haiget just kõige kallimad ja lähedasemad. Kuni ühel õhtul rabas hulkudes kohtab Morten seal imekaunist habrast Emiliet. Ja varsti ka lillelise suvekleidiga Miiat. Ühelt poolt pakub see kõik lohutust, teisalt aga teeb asja veelgi segasemaks.
Labi, ka ir grāmata, kas pusaudzim var pastāstīt par skarbiem dzīves apstākļiem, kas varbūt pat skar kādu viņa klasesbiedru vai draugu un, iespējams, palīdz uz to paraudzīties ar izpratni, empātiju. Mistiskais Emīlijas (mirušās meitenes) tēls līdz nebija galam izprotams un neradīja pārliecību, ka bija nepieciešams, bet, iespējams, pusaudža lasīšanas kāri šāds elements stiprina.