Stāstus esmu sākusi sistematizēt “dabiskajos” un “izzinošajos”. Pirmajos svarīgākais ir vārds un stāstījums – nav nozīmes, cik ticams vai neticams ir notikums, vai arī notikuma nav vispār – vārdi dzīvo savu dzīvi, tu tos kāri tver un nevēlies laist vaļā. Otrajiem pamatā ir fakti – autors ir uzzinājis kaut ko interesantu, tad apaudzē šo faktu ar varoņiem, notikumiem un dialogiem. Un, lai cik arī meistarīgi šī autora fantāzijas “sūna” būtu uzklāta “stumbram”- vēsturiskam faktam, lasītāju nepamet sajūta, ka tā ir labi maskēta izziņu literatūra. Un nav pat svarīgi, vai stāsts pēc savas būtības ir autobiogrāfisks vai dzimtas vēstures notikumos balstīts – galvenais ir veids, kā tas tiek attēlots. Pārāk uzkrītoši stāsta varoņi viens otru ķer aiz rokas, lai padalītos ar savām zināšanām, bet otrs viņu pacietīgi uzklausa un, protams, uzdod precizējošus jautājumus. Šādi teikumi vienkārši “iespārda”, ja atkārtojas nepārtraukti: “man tev jāizstāsta, citādi tu neko nesapratīsi…”, “man tev jāpastāsta mazs stāstiņš, pavisam īss stāstiņš”, “viņš atkal ierausās guļvietā un atsāka pārtrūkušo stāstu”, “tad viņš saņēmās un tālāk jau stāstīja neatņemdamies”, “vēlme to visu kādam izstāstīt ņēma virsroku, un galu galā…”, “vēl tik daudz stāstu stāstāmi, nekas nav izrunāts”, “un es domāju par stāstu, ko tiku dzirdējis no kāda vīra…”.
Diemžēl nepameta sajūta, ka “Buršana un tinte” pieder otrā veida stāstiem – it īpaši hronoloģiski pēdējā garstāta “Ēnu aleja” dēļ. Pēcvārdā gan lasām, ka “šajā grāmatā atrodamie stāsti nekādā gadījumā nav vēstures mācību kurss. (..) te realitātes fragmenti ir elementi, no kuriem saliktas literārās mozaīkas un spēles.” Tas liek domāt, ka autors vismaz mazliet mūs vazā aiz deguna, un vismaz kaut kas ir izdomājums. Tādā gadījumā vēl jo vairāk – pievērsties šiem faktiem bez labi nostrādāta mākslinieciskā seguma nelikās simpātiski.
Nenoliedzami, es grāmatā smēlos ļoti daudz interesantas informācijas. Fakts, ka Rīga 1812.gadā nodedzināta tikai dēļ aprobežota virsnieka daltonisma, mani satrieca. Ne mazāk šokējoša bija jaunās Aspazijas jaunības notikumu interpretācija. Milzum daudz interesanta par Rīgu, tās arhitektūru un iedzīvotājiem. Tomēr tas nav tāds stāsts, kādu es vēlējos atrast, jo īpaši ņemot vērā apstākli, ka šī grāmata ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu.
Interesantākais, ka stāsti tapuši ļoti ilgā laika periodā – no 1976. līdz pat 2003.gadam – tātad gan dažādos gadsimtos, gan abpus neatkarības robežšķirtnes.