"Man negribējās, lai šie dzejoļi, kas izskatās pēc bērnu dzejoļiem, tā stilistika, ritms, atskaņas atgādina bērnu dzeju. Bet tā nav īsti bērnu dzeja un kas tā īsti ir, es pats pateikt nevaru, negribu teikt priekšā. Bet tas, kādā veidā noformējums, ilustrācijas, teksts, teksta izvietojums, kādā veidā tas samulsina lasītāju prātu, man šķiet ir ļoti veiksmīgi izdarīts. Lai lasītājs mēģina tikt ārā vai galā ar to, kas ir viņa rokās," saka Ilmārs Šlāpins.
Ilmārs Šlāpins dzimis 1968. gadā. Kopš 1993. gada – darbojas kā žurnāla Rīgas Laiks redaktors. Publicistiku un intervijas publicējis laikrakstos Diena, Neatkarīgā Cīņa, Cietumnieku avīze, Eiropas Zona, žurnālos Kentaurs XXI, Māksla+, Mūzikas Saule, Una, Cosmopolitan, Baltic Outlook, Rīgas Laiks, interneta portālos ¼ Satori, Delfi un Apollo.
Kopš 1984. gada nodarbojies ar diskotēku un koncertu organizēšanu; vada raidījumu Zaļais karogs radio NABA ēterā, kā arī raidījumu Rīgas Laiks klausās radio Klasika.
Līdz šim Šlāpina radošajā kontā luga Nakts tarifs (Māras Ķimeles izrāde Jaunajā Rīgas teātrī, pirmizrāde 2006. gada maijā), J. Griškoveca romāna Krekls tulkojums, librets mūziklam Drakula: Svešās asinis (Dž.Dž. Džilindžera izrāde Dailes teātrī, pirmizrāde 2007. gada decembrī).
Lieliska dzeja, kurā iekoncentrēts mūsu laiks, domas un viss, kas tajā/s svarīgs un aktuāls. Brīžiem pacilājoši, brīžiem skumji. Ritms dzen uz priekšu, bet neatņem dziļumu.
forši i i i i i i i i i i - mūsdienās labam dzejas krājumam vajag reāli tikai vienu - pēc iespējas īsāk.
kaut kas līdzīgs Contrai, bet šeit foršāk. tas arī īsumā jau viss par to mūsu mazo/lielo bērnu sevī, kam it nekas diži vairāk šai pasaulē neinteresēja, kā tikai tas mazumiņš.
dažiem mirkļu iespaidiem ātrā laikā - o o o, jā
sēdi un rij, ko tev iedod/ citādi, es, goda vārds, vairāk nevaru/brauksi uz Āfriku, piedod!
Gribēju iesildīties ar pāris dzejoļiem, bet sanāca triecientempā izskriet cauri visam. Cik zinu, latviešu literatūrā kaut kas nebijis, vajadzīgs un, manuprāt, diezgan izdevies. Tajā visā ir kaut kas vērdiņisks (un šī nav atsauce uz dzejoli "Turpinot Vērdiņu"), tomēr šlāpinisms caur un cauri. Nedaudz skābeni par mūsu pelēko realitāti - reizēm mēs spēlējam augstāk par zemi/ bet dzīvojam tā, it kā zemāk . Es tiešām ceru, ka grāmata nonāk ne tikai pie dzejas mīļ-pētītājiem, bet arī pie padsmitgadniekiem, kas, balstoties savā diženajā pieredzē, apgalvo, ka dzeja ir gejiem un vecām tantēm.
Starp dzejoļiem, kas, manuprāt, nav pilnībā izlauzušies no autora apzināti veidotās bērnu dzejoļu stilistikas, ik pa mirklim tādi pamatīgi BOOM. Par tiem arī četras zvaigznes.
Katru vakaru viņa raud Un es nezinu, ko man darīt Šodien atradu mammas feisbuku Tur ierakstīts tikai #esarī
Un milzīgs cepums (lai gan gribēju siera radziņu) par izcilo nosaukumu. Un rabarberu kūciņa Kristīnei Martinovai par skaudrajām ilustrācijām.
Tīri subjektīvi man tomēr pietrūka dzejas šajā krājumā. Vai tas ir slikti un vai tas vispār kaut ko pasaka par šo krājumu, nejūtos spējīgs spriest. Dīvaini, ka neviens faktiski nepiemin iespējamo Prigova un krievu konceptuālisma kā tāda ietekmi uz šī krājuma tapšanu. Uzskatu, ka tā ir atslēga uz šīs grāmatiņas uztveri. Kopumā stilīgi.
..bija kāpumi un kritumi, līmenis un ne-līmenis, smaids un bēdas utt. pa vidu izlasāms kaut kas ļoti labs un tad pēdējie divi dzejoļi visu nolika pie vietas (labā nozīmē). :)
Es nemāku, lasīt dzeju (piedodiet, nesavaldījos, kārdinājums pārāk liels). Man nav kritēriju vērtēšanai, es nezinu, kad naivisms pārvēršas par primitīvismu, un vai četrrindes ar atskaņām ir infantīli vai stilīgi. "par mani, māmiņ, nebēdā / man dibens ir no vates / ja piekusīs tev roka pērt / es turpināšu pati". Šis ir - kā? Pozitīvi provokatīvi un ironiski vai tomēr tikai pretenciozi?
Visādi citādi fascinējošas Kristīnes Martinovas ilustrācijas un, protams, burvīga valoda. "valsts ir darbības vārds / un iekļaujas valodas normās / daudzskaitļa pirmajā perosnā / darbības vārds nākotnes formā". Iespējams, ka planā brošūriņa jālasa vairākkārt, turklāt dažādos noskaņojumos, lai trāpītu pa visām čakrām.
"es nemāku saprast, kas ir ar to pasauli bet arī mans brālis nemāk reizēm mēs spēlējam augstāk par zemi bet dzīvojam tā, it kā zemāk"
Tāda sajūta, it kā mēs visi cits par citu jau visu zinām. It kā mēs visi esam bijuši grūti audzināmi, un pavisam noteikti – esam bijuši bērni. No alarms and no surprises.
“Mana mamma vakaros raud Un es nevaru saprast par ko No rītiem jau viss ir kārtībā Kad sēžamies brokastot
Pēc tam man ir jāiet uz dārziņu, Bet mammai uz darbu kaut kādu Tad mazliet jāraud ir man Es tikai to neizrādu”
Kopumā ļoti skumīgi un pelēki. Mazliet pasmaidot par savu nospiestību. Dzejoļi, ko lasīt sabiedriskajā transportā, lietainā, tumšā novembra dienā kratoties pa Rīgas bedrainajām ielām Bolderājas virzienā.
Lasot ik pa laikam radās sajūta, ka dzejoļi veidoti pēc "atskaņu principa" - galvenais, lai ir skaidrs ritms un atskaņas. Taču bija arī vairāki darbi, kas uzrunāja. Ļoti patika "Dzīvesziņa" un "Es nemāku, komatus" (dzejolis, no kura arī ņemts visa krājuma nosaukums).
Ne visi dzejoļi man trāpīja, bet tie, kas trāpīja, tie tā - līdz sirdij. Man patīk rotaļīgā un it kā vienkāršā izteiksme ar atskaņām, kas visbiežāk asociējas ar bērnu dzeju, bet vietām ir ļoti iroiski un tik trāpīgi, ka dažus dzejoļus nolasīju skaļi - ģimenei priekšā. Manas ģimenes realitāte ir izteikta dzejolī Par sunīti, oda manam vecākajam dēlam. Man ļoti patika Dzejolis par lietu, Novēlots padoms, Dzīvesziņa, Tikumiskās attīstības pasniedzējām, Valsts ir darbības vārds, Es nemāku, komatus.
Īpašs paldies autoram par rindām, būs vadmotīvs novembrim: valsts ir darbības vārds un iekļaujas valodas normās daudzskaitļa pirmajā personā darbības vārds nākotnes formā
Dzeja kā dzeja. Ir pantmērs un ritms, ir stāsts, ir nedaudz jautrības un mazliet vairāk nekā nedaudz arī asprātības. Mani mīļākie panti bija pirmie divi dzejoļi, un labi, ka tā arī sākās krājums, jo tie iedeva iedvesmu izlasīt grāmatiņu līdz beigām. Kā grūti audzinātam bērnam izturēju godam līdz galam, un tas jau ir daudz.
Trāpīgi notverti mirkļi. Ļoooti patīk šis stils - nopietnas dzīves problēmas un netaisnības, kas iesaiņotas it kā vienkāršā bērna skatījumā. Nedaudz pat atgādina grāmatas "Room" stilu.
Kaut ko es tur spirinājos. Ar vairākiem piegājieniem. Autors, šķiet, speciāli ievelk kādā bērna ainiņā, pēc tam to iznīcinot ar kādu sociālpolitisku problēmu. Gan jau, ka tā ir seksīga prasme, ko var respektēt.
Pazīstami un asprātīgi, kas man ir būtisks kritērijs, bet dziļākās stīgas manī saglabāja stabilitāti. "Tikumiskās attīstības pasniedzējam" un "Valsts ir darbības vārds" paliks plauktā ar līmlapiņām.