Kalpa zēna vasara. Degoša sala

by Jānis Akuraters

Stāstu “Kalpa zēna vasara” Jānis Akuraters (1876–1937) uzraksta Norvēģijā 1908. gadā, kad tur uzturas kā emigrants pēc 1905. gada revolūcijas. Savā autobiogrāfijā “Dienu atspīdumi” (1923) par šī darba tapšanu viņš vēsta: “Kad aukstās februāra dienās es kurināju mazo krāsniņu ar koksu un man bija tikai gabals maizes, ar kuru vairāk dienas jāiztiek, man nāca prātā Latvija un mani Zemgales skaistie lauki, meži, saule un cilvēki. Un, gribēdams tiem kādu atmiņu sūtīt, es savādā pusreibuma stāvoklī sarakstīju piecās sešās dienās “Kalpa zēna vasaru”. Nevienu darbu es neesmu rakstījis vieglāk; tā likās vienkārši kāda vēstule draugiem.” Stāsta pirmpublicējums — žurnālā “Zalktis” 1908. gadā.
Pēc atgriešanās Latvijā tēva mājās Dignājas pagasta “Beitānos” un sievas Marijas Annas mājās Seces pagasta “Birzniekos” Jānis Akuraters uzraksta stāstu “Degoša sala”. Pirmpublicējums — 1912. gadā.

176 pages, Paperback

Published January 1, 2019

About the author

Jānis Akuraters bija latviešu dzejnieks, tulkotājs, rakstnieks un politiķis. Saņēmis Tēvzemes balvu rakstniecībā (1937). Pirmā publikācija - dzejolis "Ziema" 1895. gadā žurnālā "Austrums". Darbojies dzejā, prozā, dramaturģijā, publicistikā, nodarbojies ar tulkošanu. Dzejā dominē romantisms, tēlojuma manierē - ekspresionisms, pielieto brīvās panta formas.

Reviews

[Rebeka · Rating 5 out of 5]

Sajūtas. Atmosfēra. Emocijas. Zemapziņa. Atmiņas. Kāds salīdzināja Akurateru ar Prustu, un tīri kauns, ka pati šo līdzību nemanīju, vēl ņemot vērā, ka lēnām atkal lasu/baudu Prusta Zudušo laiku meklējot.

Esmu arī pārsteigta, ka iepriekš nekad ar Kalpa zēna vasaru neesmu saskārusies - citi lasītāji piemin, ka obligātā literatūra bijusi, taču, lai arī es, bērns būdams, vasarās lasīju gan obligāto, gan ieteicamo literatūru, ar šo nekad nesaskāros. Droši vien arī nebūtu sapratusi.

Par Latviju - tādu, kādu neviens to uz šīs pasaules vairs neatceras.

Kalpa zēna vasara bija asāka, vērtīgākiem un interesantākiem ieskatiem parastā latvieša dzīvē tieši no vēstures viedokļa. Jānis arī ir reālāks, patiesāks un spuraināks pusaudzis. Degošai salai toties ir labāks nosaukums un tā ir pilna saldsērīga maiguma un skumjām, un ilgām, kā arī labākām vārdu spēlēm un uzburtām ainām. Abās novelēs varoņi ar sāpēm atskatās pagātnē, zinot, ka tā ir zudusi mūžiem un nekad neatgriezīsies.

Un pie jaunas puķu dobes stāv Alma un saka man:
-Izberiet te, lūdzu... - un pati jūtas tā neomulīgi. Es apgāžu melno zemju nastu viņai pie kājām.
-Jāizrušina būs, - viņa saka.
Es pasteidzos un izlīdzinu ar lāpstu zemes. Bet sirds man savādi dreb, un es nevaru ne acu pacelt uz viņu, kas te stāv. Es redzu tikai viņas kājas un drēbes, vairāk nekā.
Pulks jaunu asteru stādu guļ tepat - tātad priekš tām tā dobe jātaisa. Šīs asteres viņa ņems ar savām rokām un stādīs. Mīļās puķes! Un es apskaužu viņas.

Jasmins ir tik silts, kaut gan vienmēr drebuļojas. Viņam ir mīksti, balti mati, tik mīksti kā ūdens putas, kā vismīkstākās ezera zāles. Smailis laiž šos matus caur saviem pirkstiem, un ilgi viņam patīk tā kavēties.

Vai varbūt tās bija tikai tādas plaukšanas sāpes kā pumpuram, kad saule to sasilda.

Un, kad viņas skropstas tiek paceltas, viņam liekas, viņš atkal būtu ezera dziļumos ielaidies, kur kluss un baigs ir dzelmē.
Klusi un baigi viņam tiek pašam. Viņš mana vaigos ietrīsamies kādas mīļas sāpes.