Aspazija (īstajā vārdā Elza Rozenberga) dzimusi Zaļenieku pagasta saimnieka ģimenē. Mācījusies Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā (1874-1884). Pēc neveiksmīgām laulībām, kam sekoja māju zaudēšana, kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Jelgavu, vēlāk strādājusi par mājskolotāju. 1893.-1895. gadā Aspazija strādā Rīgas Latviešu teātrī, pēc tam iesaistās jaunstrāvnieku darbībā. 1897. gadā apprecējusies ar dzejnieku Raini (Jāni Pliekšānu). Pēc Raiņa apcietināšanas un izsūtīšanas laiku pa laikam dzīvojusi pie viņa Pleskavā un Slobodskā, kā arī Rīgā, kur strādājusi laikrakstā “Dienas Lapa”, abi kopīgi tulkojuši J.V. Gētes darbus. Pēc 1905. gada revolūcijas abi ar Raini devušies trimdā uz Šveici un apmetušies Kastanjolā. Latvijā atgriezušies 1920. gadā. Aspazija bijusi Satversmes sapulces locekle. Pēc Raiņa nāves piedalījusies viņa atstāto manuskriptu izdošanā. Apbalvota ar Atzinības krustu (1938) un Tēvzemes balvu (1939). 1996. gadā Aspazijas pēdējā dzīvesvietā Dubultos atvērts muzejs. 1985. gadā nodibināta Aspazijas literārā prēmija.
Piecas zvaigznes lieku izdevumam. Tas nenozīmē, ka esmu akurāt vienādā sajūsmā par visām krājumā iekļautajām lugām, bet šādai hronoloģiskai lasīšanai, vēl pieķerot pavadošos un skaidrojošos tekstus, ir zināms šarms. Kas pārsteidza visvairāk, bija milzu lēciens kvalitātē no pirmās lugas "Atriebēja" uz "Vaideloti", kas sarakstīta vien dažus gadus vēlāk. Ja "Atriebēju", "Vaideloti" un "Zaudētās tiesības" biju jau lasījusi, pārējās nebija sanācis. Interesants atklājums bija "Ragana".
Ar interesi izlasīju sējumā iekļauto Aspazijas testamentu (acīm gan būtu nācis par labu, ja paralēli ļoti sīkiem burtiem ar rakstāmmašīnu drukātajam tekstam būtu iekļauts arī atšifrējums). Interesanti fakti par iecerēto Raiņa un Aspazijas fondu, bet tikpat mīļš ir 3000(!) latu novēlējums Rīgas patversmes kaķu nodaļai.