Šī sarunu grāmata apkopo spilgtākos tērzēšanas mirkļus ar ļaudīm dažādos gados un vietās. Ir iekļautas intervijas ar Dzintaru Sodumu, Imantu Ziedoni, Valentīnu Jekabsonu, Dagniju Dreiku, Jāni Einfeldu, Renāti Blumbergu, Tītu Reinu Vītso, Dairu Āboliņu, Aldi Gobzemu, Liānu Langu, Edvīnu Raupu, Raimondu Tigulu. Māksliniece Aija Andžāne.
Nora Ikstena (1969-2026) was a prose writer and essayist. Ikstena is considered one of the most visible and influential prose writers in Latvia, known for elaborate style and detailed approach to language. After obtaining a degree in Philology from the University of Latvia in 1992, she went on to study English literature at Columbia University. In her prose, Nora Ikstena often reflected on life, love, death and faith. Soviet Milk (2015, shortlisted for the Annual Literature Award for best prose), Besa (2012), Celebration of Life (1998), The Virgin's Lesson (2001) are some of her most widely appreciated novels.
The novel Amour Fou has been staged for theatre, and published in Russian (2010); other works have been translated into Lithuanian, Estonian, Georgian, Swedish, Danish, etc. Ikstena is also a prolific author of biographical fiction, non-fiction, scripts, essays, and collections of short prose. Her collection Life Stories (2004) was published in English in 2013, and Hindi in 2015. Her story Elza Kuga’s Old Age Dementia was included in the "Best European Fiction 2011" anthology. Ikstena was an active participant in Latvia's cultural and political life, and a co-founder of the International Writers and Translators’ House in Ventspils. In 2006, she received the Baltic Assembly Prize in literature.
Grāmata, kas saturiski vairāk atgādina žurnālu, kurā Nora Ikstena sarunājas ar saviem laikabiedriem, kas ieguvuši atpazīstamību ar savu darbu kultūras jomā.
Sajūta, ka lasi vienu desmitdaļu no intervijas “Rīgas laiks”, daudz par maz, par īsu, lai uzzinātu vairāk par personībām. Piedevām sarunas notikušas desmit un pat divdesmit gadus atpakaļ. Patiesībā jau jebkuru žurnāla interviju mēs varam saukt par tā laika attainojumu, tikai savā ziņā tās visas noput arhīvu ieslodzījumā.
Dairas Āboliņas un Raimonda Tiguļa sarunu dēļ vērts ielūkoties šajā sarungrāmatā.
“Ar spēcīgiem cilvēkiem ir sāpīgāk un grūtāk runāt, bet tas veido sevi. Tāpēc es nekad neesmu nožēlojusi smagās sarunas. Esmu redzējusi cilvēkus raudam no atvieglojuma un katarses, kaut ko uzticot, un es esmu raudājusi līdzi. “ (Daira Āboliņa)
“Dzejošana ir darbs ar sevi caur valodu. Valoda ir izziņas instruments.” (Liāna Langa)
“Itālijā esot viena trupa, kas tā saspēlējusies, tik labi viens ar otru jūtas, ka skatītājs vairs nav vajadzīgs. Ja grib redzēt, kā šī trupa spēlē, jāraksta pamatojuma vēstule režisoram, kāpēc to grib redzēt. “ (Raimonds Tiguls)
Lai gan sākotnēji skatījos skeptiski pret formātu, atsevišķiem problemātiskiem cilvēkiem (Langa, Gobzems) un tā līdz galam nesapratu interviju hronoloğiju, bija prieks iepazīt cilvēcisko, uzzināt interesantas lietas par personībām. Īpaši priecēja sarunas par lībiešu valodu.
Šo lasot, bija sajūta, ka esi ielaists aizkulisēs, kur Tu brīvas sarunas veidā uzzini daudz par kāda cita zināma cilvēka dzīvi, pieredzi un piedzīvojumiem. Grāmata ir noformēta tādā kā intervijas veidā, it īpašiem dažiem bija sajūta ka pats runā ar otru pusi, saruna plūst pati no sevis un tiek uzdotie “īstie” jautājumi, tikai par jautājumiem nav jādomā Tev pašam.
Man personīgi bija pāris intervijas, kuras mazliet/ ļoti neuzrunāja, bet tas ir iespējams izskaidrojams ar to, ka tie konkrētie intevējamie mazāk interesēja vai ar priekš manis bija ne tik zināmi.