What do you think?
Rate this book
Co padá z nebe
Kniha o neočekávaných a nepravděpodobných změnách v životě, které se ale docela dobře mohou stát.
Za slunečného letního dne spadne z nebe blok ledu a zabije ženu na verandě u domu. Osmiletá Saara a její otec se stěhují za tetou, která vyhrála v loterii. Zanedlouho vyhraje teta jackpot podruhé, ale také upadne do hlubokého třítýdenního kómatu. Skotský rybář byl pětkrát zasažen bleskem…
Román získal v roce 2016 Cenu Evropské unie za literaturu a byl nominován na Cenu Finlandia a Cenu pochodně (Torch-bearer Prize).
Za slunečného letního dne spadne z nebe blok ledu a zabije ženu na verandě u domu. Osmiletá Saara a její otec se stěhují za tetou, která vyhrála v loterii. Zanedlouho vyhraje teta jackpot podruhé, ale také upadne do hlubokého třítýdenního kómatu. Skotský rybář byl pětkrát zasažen bleskem…
Román získal v roce 2016 Cenu Evropské unie za literaturu a byl nominován na Cenu Finlandia a Cenu pochodně (Torch-bearer Prize).
280 pages, Hardcover
First published February 19, 2015
66 people are currently reading
2161 people want to read
About the author
Selja Ahava
7 books43 followersSelja Ahava graduated with a degree in scriptwriting from the Theatre Academy of Helsinki in 2001. She has written film scripts, a TV series and a radio play. She has also written works that combine text, space and performance.
Selja received a grant from the Laila Hirvisaari Foundation for her debut novel, The Day the Whale Swam Through London (orig. Eksyneen muistikirja). The purpose of this annual award is to support accomplished Finnish authors who are still at the start of their careers to write high quality, poignant books.
Selja has lived in London for five years, having since settled in Porvoo, where she spends her time renovating an old wooden house and raising her children.
Selja received a grant from the Laila Hirvisaari Foundation for her debut novel, The Day the Whale Swam Through London (orig. Eksyneen muistikirja). The purpose of this annual award is to support accomplished Finnish authors who are still at the start of their careers to write high quality, poignant books.
Selja has lived in London for five years, having since settled in Porvoo, where she spends her time renovating an old wooden house and raising her children.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 369 reviews
June 3, 2022
Some people are going to love this book. There are many brief scenes of exquisite and particular wonder, and the characters are deeply lovable. For instance there is a scene of a woman hand-making felt from wool, a scene that is full of physicality, and with the joy of making things by hand, and it's one of my favorite scenes I've read this year. There are many lovely windows like this into the lives of these characters.
Where the novel fails for me is in its absolute and relentless dependence on far-fetched coincidence to drive the story. Fiction is strangely immune to an "it could happen in real life" argument. Even though by definition a made-up thing, good fiction actually has a higher standard for consistency, and for cause-and-effect, than real life has. For coincidence to work in fiction, the coincidental event needs to happen once, preferably at the beginning of the story. Even then the author is left with a big challenge to make a fictional story work when it depends on coincidence.
Ahava here seems determined to be the exception to the good-fiction rule and to make coincidence-upon-coincidence work as a plot device. It didn't work for me.
Where the novel fails for me is in its absolute and relentless dependence on far-fetched coincidence to drive the story. Fiction is strangely immune to an "it could happen in real life" argument. Even though by definition a made-up thing, good fiction actually has a higher standard for consistency, and for cause-and-effect, than real life has. For coincidence to work in fiction, the coincidental event needs to happen once, preferably at the beginning of the story. Even then the author is left with a big challenge to make a fictional story work when it depends on coincidence.
Ahava here seems determined to be the exception to the good-fiction rule and to make coincidence-upon-coincidence work as a plot device. It didn't work for me.
April 24, 2022
Gökten Düşen Şeyler, aniden meydana gelen öngörülemeyen şeyler ve şans hakkında hüzünlü ve melankolik noktaları olan merak uyandırıcı bir hikaye. Bazen insan yanlış zamanda yanlış bir yerdedir ve o noktadan sonra hayat sonsuza kadar değişir.
Kitap sekiz yaşındaki Saara’nın annesinin çatıdan düşen bir buz kütlesi ile öldüğünü öğrenmesiyle başlıyor. Bir çocuğun gözünden bu kayıp ve annesiyle kendisini bağlayan hatıra parçacıklarının anlatıldığı bölüm çok hoşuma gitti. Aralarındaki masallara dayanan bağ ile annenin hoş bir profilini çiziyor.
Diğer bölüm ise iki kere piyango çıkan Annu ile dört kez yıldırım çarpan Hamish ile mektuplaşmalarına yoğunlaşıyor. Annenin kaybından sonra kalıcı bir travma yaşayan ve Saara’ya dahi kendisini kapatan babanın bir zaman atlaması ile hayatında yeni bir döneme geçişi yine Saara’nın gözünden izliyoruz.
Zor bir konuyu çok yalın bir dille- çocuk bakış açısına uygun bir dille- aktarıyor yazar. Ama buna rağmen son bölümde yoğun bir mesaj yüklü. Yine de ben kitabın son bölümüne çok fazla bağlanamadım. Fin edebiyatını -ki toplumunda da var olan- tuhaflık öğesi bu bölüme sıkışmış gibi biraz. Stockholm-Helsinki arasında geçen dönemimde içime yer eden tuhaf rahatsız edici hissi uyandıran bir yönü var bu kitabın. Kişisel olarak bir çocuğun gözünden kaybın getirdiği iç dünyasında kanayan bütün kederi, özlemi ve anıların silinmesini okumak beni ayrıca yordu. O yüzden benim favorilerimden değil. Ancak çağdaş Fin edebiyatına dair, tesadüflerin ve şansın sorgulandığı güzel örneklerden birisi.
3,5/5
Kitap sekiz yaşındaki Saara’nın annesinin çatıdan düşen bir buz kütlesi ile öldüğünü öğrenmesiyle başlıyor. Bir çocuğun gözünden bu kayıp ve annesiyle kendisini bağlayan hatıra parçacıklarının anlatıldığı bölüm çok hoşuma gitti. Aralarındaki masallara dayanan bağ ile annenin hoş bir profilini çiziyor.
Diğer bölüm ise iki kere piyango çıkan Annu ile dört kez yıldırım çarpan Hamish ile mektuplaşmalarına yoğunlaşıyor. Annenin kaybından sonra kalıcı bir travma yaşayan ve Saara’ya dahi kendisini kapatan babanın bir zaman atlaması ile hayatında yeni bir döneme geçişi yine Saara’nın gözünden izliyoruz.
Zor bir konuyu çok yalın bir dille- çocuk bakış açısına uygun bir dille- aktarıyor yazar. Ama buna rağmen son bölümde yoğun bir mesaj yüklü. Yine de ben kitabın son bölümüne çok fazla bağlanamadım. Fin edebiyatını -ki toplumunda da var olan- tuhaflık öğesi bu bölüme sıkışmış gibi biraz. Stockholm-Helsinki arasında geçen dönemimde içime yer eden tuhaf rahatsız edici hissi uyandıran bir yönü var bu kitabın. Kişisel olarak bir çocuğun gözünden kaybın getirdiği iç dünyasında kanayan bütün kederi, özlemi ve anıların silinmesini okumak beni ayrıca yordu. O yüzden benim favorilerimden değil. Ancak çağdaş Fin edebiyatına dair, tesadüflerin ve şansın sorgulandığı güzel örneklerden birisi.
3,5/5
April 29, 2019
We don’t always know what’s going to happen to us in this world. Little Saara learns that when her mother is unexpectedly killed when a block of ice falls from the sky. Her Aunt Annu unexpectedly wins the lottery – twice. And Harnish MacKay is expectedly struck by lightning five times. That’s all I wish to say about the plot of this book and leave it to this talented author to tell her memorable tale.
This is the second novel by the well-respected Finnish author, Selja Ahava, and is a wonderful gem of a book. I feel an author must be very brave to venture into creating a book such as this. There’s a fine line between the quirky and the absurd and as unconventional and offbeat as this book is, the author always keeps it real and alive. It has a rich poignancy to it that I absolutely loved. It’s tragic and it’s humorous, it’s frightening and it’s inspiring. This is a high quality novel by an accomplished author. Not a false note anywhere.
Most highly recommended.
This book was given to me by the publisher in return for an honest review.
This is the second novel by the well-respected Finnish author, Selja Ahava, and is a wonderful gem of a book. I feel an author must be very brave to venture into creating a book such as this. There’s a fine line between the quirky and the absurd and as unconventional and offbeat as this book is, the author always keeps it real and alive. It has a rich poignancy to it that I absolutely loved. It’s tragic and it’s humorous, it’s frightening and it’s inspiring. This is a high quality novel by an accomplished author. Not a false note anywhere.
Most highly recommended.
This book was given to me by the publisher in return for an honest review.
March 9, 2021
Mint a gyertyaláng, olyan a lét, bizony. Gyanútlanul sétálsz az utcán, erre beléd csap egy villám. A fejedre esik egy zongora. Egy tetőcserép. Egy repülőről lezuhanó turbinadarab. És akkor kérdezgetheted, hogy ezt ugyan miért? Mi értelme van ennek? Ki a felelős? Ki a gyilkos? Poirot közben a bajuszát pödörgeti, dolgoznak kobakjában a kis szürke agysejtek. Mondja is Hastingsnek:
- Gyanakszom valakire, mon ami...
- De kire, drága barátom?
Azonban a belga rendőrkopó nem válaszol. Kínban van, homlokán verejték gyöngyözik. Mert akire gyanakszik, nem leplezhető le a szokásos drámai módon, a kastély halljában, a bámuló rokonság előtt. Hisz Poirot agnosztikus*.
Féltem, hogy a szerző végig fogja erőltetni ezt a gyermekszemszög-formát. Féltem, hogy unalmas lesz ez így, erőltetett. Szerencsére jó ütemben vált nézőpontot, új elbeszélőket szólaltat meg, a legjobbkor nyúl bele a szöveg dinamikájába. Nagy jót tesz ezzel a regénynek. Az összkép tehát pozitív: szép könyv ez az értelmetlenségről, ami a maga feloldhatatlan „miért?”-jeivel epét csepegtet az élet hűs limonádéjába. Szép, hogy nem akarja megválaszolni a megválaszolhatatlant, csak úgy odateszi elénk, hadd rágódjunk rajta.
* Közben meg - mint informáltak - Poirot katolikus. Nem baj. Szakmája ettől függetlenül feltételez egy szemernyi agnoszticizmust, hisz ha teljesen el lenne telve az Istennel szembeni bizalommal, akkor miért venné a kezébe az igazságszolgáltatást, nemdebár?
- Gyanakszom valakire, mon ami...
- De kire, drága barátom?
Azonban a belga rendőrkopó nem válaszol. Kínban van, homlokán verejték gyöngyözik. Mert akire gyanakszik, nem leplezhető le a szokásos drámai módon, a kastély halljában, a bámuló rokonság előtt. Hisz Poirot agnosztikus*.
Féltem, hogy a szerző végig fogja erőltetni ezt a gyermekszemszög-formát. Féltem, hogy unalmas lesz ez így, erőltetett. Szerencsére jó ütemben vált nézőpontot, új elbeszélőket szólaltat meg, a legjobbkor nyúl bele a szöveg dinamikájába. Nagy jót tesz ezzel a regénynek. Az összkép tehát pozitív: szép könyv ez az értelmetlenségről, ami a maga feloldhatatlan „miért?”-jeivel epét csepegtet az élet hűs limonádéjába. Szép, hogy nem akarja megválaszolni a megválaszolhatatlant, csak úgy odateszi elénk, hadd rágódjunk rajta.
* Közben meg - mint informáltak - Poirot katolikus. Nem baj. Szakmája ettől függetlenül feltételez egy szemernyi agnoszticizmust, hisz ha teljesen el lenne telve az Istennel szembeni bizalommal, akkor miért venné a kezébe az igazságszolgáltatást, nemdebár?
September 20, 2020
Ārkārtīgi aizkustinoša grāmata. Vajadzētu būt skumjai, bet tā iemanās būt aizraujoša.
Par Sāru, kuras mammai trāpīja no debesīm nokritis ledus gabals, par Erkilu Puaro, kurš vienmēr atrod risinājumu un izklāsta to bibliotēkas istabā zināmam skaitam klātesošo, par Alisi Brīnumzemē, kura izaug nesamērīgi liela, par tēti, kurš saka, ka “laiks dziedē” ir galīgais sūds, par Annutanti, kura ieguvusi lielo laimestu, nopirkusi muižu un aitas, par Annu, kura aiziet gulēt, uzzinot, ka atkal ir ieguvusi lielo laimestu, par Lata sievu, kas nepaklausīja eņģeļus un paskatījās atpakaļ, par vīru, kuru “mīl” zibens un sper, bet viņš no tā nenomirst, viņš noslīkst (laikam?), par stāstiem par dīvainiem gadījumiem, kur liktenim ir labpaticis jaukt cilvēku prātus un dzīves, par aitām un Bruno, par pasakām, kurām tiek izdomātas beigas, par nāru, kas plunkšķinās Kristas vēderā. Krīta līnija, ko apvelk līķiem un ko varētu apvilkt atmiņām. Brāļu Grimmu pasaku motīvi un mammas spoks ar savu ‘šņik, šņak’. Zāģskaidu namiņš. Tas viss ir atrodams Seljas Ahavas grāmatā “Lietas, kas krīt no debesīm”.
Ļoti, ļoti, ļoti!
Nedaudz vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2020/0...
Par Sāru, kuras mammai trāpīja no debesīm nokritis ledus gabals, par Erkilu Puaro, kurš vienmēr atrod risinājumu un izklāsta to bibliotēkas istabā zināmam skaitam klātesošo, par Alisi Brīnumzemē, kura izaug nesamērīgi liela, par tēti, kurš saka, ka “laiks dziedē” ir galīgais sūds, par Annutanti, kura ieguvusi lielo laimestu, nopirkusi muižu un aitas, par Annu, kura aiziet gulēt, uzzinot, ka atkal ir ieguvusi lielo laimestu, par Lata sievu, kas nepaklausīja eņģeļus un paskatījās atpakaļ, par vīru, kuru “mīl” zibens un sper, bet viņš no tā nenomirst, viņš noslīkst (laikam?), par stāstiem par dīvainiem gadījumiem, kur liktenim ir labpaticis jaukt cilvēku prātus un dzīves, par aitām un Bruno, par pasakām, kurām tiek izdomātas beigas, par nāru, kas plunkšķinās Kristas vēderā. Krīta līnija, ko apvelk līķiem un ko varētu apvilkt atmiņām. Brāļu Grimmu pasaku motīvi un mammas spoks ar savu ‘šņik, šņak’. Zāģskaidu namiņš. Tas viss ir atrodams Seljas Ahavas grāmatā “Lietas, kas krīt no debesīm”.
Ļoti, ļoti, ļoti!
Nedaudz vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2020/0...
August 10, 2022
тужний і гарний роман про те, що нам прилітає, який було вкрай дивно читати в ситуації, коли прилетіти може зовсім страшне.
селья агава, щоправда, пише про випадковості — крижина зривається з літака; жінка виграє в лотерею; блискавка поцілює в рибалку — а на україну летять ні разу не випадкові ракети, то асоціації не такі вже й безпосередні. утім, запитання виникають усе одно ті самі: як так вийшло? чим можна було це заслужити? у чому тут сенс? що зробити, щоб не кричати уві сні?
селья агава, щоправда, пише про випадковості — крижина зривається з літака; жінка виграє в лотерею; блискавка поцілює в рибалку — а на україну летять ні разу не випадкові ракети, то асоціації не такі вже й безпосередні. утім, запитання виникають усе одно ті самі: як так вийшло? чим можна було це заслужити? у чому тут сенс? що зробити, щоб не кричати уві сні?
September 16, 2017
Вчера
Стигнах до стр. 116 и не искам да продължа. Дотук за мен всичко е съвършено. Но нямах представа, че книгата не е роман, а няколко новели (?). Можех да бъда до безкрайност със Сара. От първите редове приех семейството – самите герои, стила на авторката. Детския свят, тъгата, отношенията, фантазията, хумора, скандинавското усещане. Точно както се получи със „Стръв“ на Кристенсен – нямах представа, че не цялата книга е за момчето Крис, а точно тази първа част беше съвършена за моите възприятия.
Днес
Ето така направих: тъй като не исках да се разделя с малката Сара, прочетох пак още по-внимателно „Зазидано в стената момиче“. Сега мога да продължа нататък.
„Възрастните вечно разпитват децата за какво си мислят, но ми се струва, че биха се разтревожили, ако научеха.“
„За овцете се казва черни, макар да се има предвид кафяви.“
„Всъщност предаването беше прекалено напрягащо за деца, но у дома имахме по-малко правила, отколкото у приятелите ми, понеже татко беше живял в чужбина в детските си години, а в дома на мама съществувало само едно правило: не бива да се губиш в гората.“
„На мама вече ѝ избиваха сълзи от смях. Леля обаче със сигурност отдавна се бе насмяла, понеже само изсумтя и разгъна по един стол за мама и татко.“
„Когато една къща е млада, трябва да се полагат грижи за нея, горе-долу както е и с децата. Необходимо е да се постяга и позакърпва, да се поддържа и обгрижва. Когато обаче къщата е, да речем, на двеста години, тя вече се оправя и сама.“
„Мама се пържи на скамейката в сауната, ухае на кокос. Под хавлията ѝ има балсам с аромат на кокосов орех. Мама е извила гръб и върти глезена на своя увиснал във въздуха крак отново и отново.“
„Вечер, когато вече лежа в леглото си, а мама ме гали по бузата, ръцете ѝ ухаят на ябълково сладко.“
Утре
То не били отделни новели, а свързани части на съвременен роман. Мислех, че ще има шантавост и смях, но работата е сериозна...
Стигнах до стр. 116 и не искам да продължа. Дотук за мен всичко е съвършено. Но нямах представа, че книгата не е роман, а няколко новели (?). Можех да бъда до безкрайност със Сара. От първите редове приех семейството – самите герои, стила на авторката. Детския свят, тъгата, отношенията, фантазията, хумора, скандинавското усещане. Точно както се получи със „Стръв“ на Кристенсен – нямах представа, че не цялата книга е за момчето Крис, а точно тази първа част беше съвършена за моите възприятия.
Днес
Ето така направих: тъй като не исках да се разделя с малката Сара, прочетох пак още по-внимателно „Зазидано в стената момиче“. Сега мога да продължа нататък.
„Възрастните вечно разпитват децата за какво си мислят, но ми се струва, че биха се разтревожили, ако научеха.“
„За овцете се казва черни, макар да се има предвид кафяви.“
„Всъщност предаването беше прекалено напрягащо за деца, но у дома имахме по-малко правила, отколкото у приятелите ми, понеже татко беше живял в чужбина в детските си години, а в дома на мама съществувало само едно правило: не бива да се губиш в гората.“
„На мама вече ѝ избиваха сълзи от смях. Леля обаче със сигурност отдавна се бе насмяла, понеже само изсумтя и разгъна по един стол за мама и татко.“
„Когато една къща е млада, трябва да се полагат грижи за нея, горе-долу както е и с децата. Необходимо е да се постяга и позакърпва, да се поддържа и обгрижва. Когато обаче къщата е, да речем, на двеста години, тя вече се оправя и сама.“
„Мама се пържи на скамейката в сауната, ухае на кокос. Под хавлията ѝ има балсам с аромат на кокосов орех. Мама е извила гръб и върти глезена на своя увиснал във въздуха крак отново и отново.“
„Вечер, когато вече лежа в леглото си, а мама ме гали по бузата, ръцете ѝ ухаят на ябълково сладко.“
Утре
То не били отделни новели, а свързани части на съвременен роман. Мислех, че ще има шантавост и смях, но работата е сериозна...
January 29, 2025
อ่านรวดเดียวจบบนเครื่องบิน (เข้ากับตีม ร่วงจากฟากฟ้า 🌚) แม้จะเป็นหนังสือที่มีเนื้อหาไปในทิศทางเศร้า ความสัมพันธ์ การ grieving ใดเอย แต่ปรากฏว่ามันไม่ทำงานกับเราเลย ไม่ค่อยรู้สึกอะไรระหว่างอ่านเท่าไหร่ เป็นความเห็นใจ เข้าใจ แต่ไม่รู้สึกว่าหนังสือทัชใจเราได้มากขนาดนั้น
อาจจะเพราะ 1) มันมินิมอลแบบนอร์ดิกมากเกินไป รู้สึกว่ามันต้องตีความเยอะ หรือจริงๆมันแค่นั้นแหละ มันไม่ต้องตี มันแค่แจ้งทราบ 555 มันนิ่งแบบ fyi จะโอหรือไม่โอไม่รู้มีกำแพงทับเปอร์แวร์สามล็อคล็อคสามชั้นขวางอยู่ 2) เพิ่งอ่าน เดียวดายใต้ฟ้าคลั่ง ของแดนอรัญ แสงทอง ซึ่งทำให้เราร้องไห้น้ำตาไหลพรากๆมาได้หมาดๆ มันเลยมีการเปรียบเทียบอยู่ในใจเรื่องความพรั่งพรูๆ 555
เล่มนี้เป็นเรื่องสั้นที่ปะติดปะต่อกันสามเรื่อง ของกลุ่มคนที่ประสบกับเรื่องบังเอิญที่ทำให้ชีวิตเปลี่ยน-เปลี่ยนชีวิตไปในทิศทางที่สิ้นหวังพังทลายในหลายๆรูปแบบ ต่างคนต่างไล่ตามหาเหตุผลมากมายว่าทำไม ทำไม ทำไม สุดท้ายสิ่งที่เหลืออยู่มีแค่ความทรงจำ และความอึนๆมึนๆ ความเศร้าที่ไม่หายไปไหน เป็นเศร้าแบบ fyi ไม่ต้องมาสัมผัสอะไรกับชั้นเยอะนะคนอ่าน แค่อยากบอกเฉยๆ (แต่ถ้าเทียบกับเหตุการณ์ที่แต่ละคนพบเจอในเรื่อง ก็ถืแว่าเป็นวิธีการเล่าที่โอเคนะ ฟูมฟายมากกว่านี้มันอาจจะเกินไปหน่อยจริงๆก้ได้ เพราะเจอหนักจริงๆ)
ลองเช็คกับเพื่อนที่มีแม่ยายเป็นคนฟินนิชแล้วก็ได้ความว่ามันประมาณนี้แหละ พวกเขาอย่างแปก บางทีก็ไม่ค่อยเก็ทเรื่องความรู้สึกว่าต้องการอะไรหรือแค่พูดลอยๆเฉยๆ แต่ภายในคืออ่อนโยนมากนะ
อ่านยาก แต่น่าจะยากเพราะนิสัยคนฟินนิช ไม่ใช่เพราะสำนวน 5555
ถ้าได้อ่านในช่วงเวลาอื่น เราอาจจะชอบมากกว่านี้ก็ได้นะ ✨️
อาจจะเพราะ 1) มันมินิมอลแบบนอร์ดิกมากเกินไป รู้สึกว่ามันต้องตีความเยอะ หรือจริงๆมันแค่นั้นแหละ มันไม่ต้องตี มันแค่แจ้งทราบ 555 มันนิ่งแบบ fyi จะโอหรือไม่โอไม่รู้มีกำแพงทับเปอร์แวร์สามล็อคล็อคสามชั้นขวางอยู่ 2) เพิ่งอ่าน เดียวดายใต้ฟ้าคลั่ง ของแดนอรัญ แสงทอง ซึ่งทำให้เราร้องไห้น้ำตาไหลพรากๆมาได้หมาดๆ มันเลยมีการเปรียบเทียบอยู่ในใจเรื่องความพรั่งพรูๆ 555
เล่มนี้เป็นเรื่องสั้นที่ปะติดปะต่อกันสามเรื่อง ของกลุ่มคนที่ประสบกับเรื่องบังเอิญที่ทำให้ชีวิตเปลี่ยน-เปลี่ยนชีวิตไปในทิศทางที่สิ้นหวังพังทลายในหลายๆรูปแบบ ต่างคนต่างไล่ตามหาเหตุผลมากมายว่าทำไม ทำไม ทำไม สุดท้ายสิ่งที่เหลืออยู่มีแค่ความทรงจำ และความอึนๆมึนๆ ความเศร้าที่ไม่หายไปไหน เป็นเศร้าแบบ fyi ไม่ต้องมาสัมผัสอะไรกับชั้นเยอะนะคนอ่าน แค่อยากบอกเฉยๆ (แต่ถ้าเทียบกับเหตุการณ์ที่แต่ละคนพบเจอในเรื่อง ก็ถืแว่าเป็นวิธีการเล่าที่โอเคนะ ฟูมฟายมากกว่านี้มันอาจจะเกินไปหน่อยจริงๆก้ได้ เพราะเจอหนักจริงๆ)
ลองเช็คกับเพื่อนที่มีแม่ยายเป็นคนฟินนิชแล้วก็ได้ความว่ามันประมาณนี้แหละ พวกเขาอย่างแปก บางทีก็ไม่ค่อยเก็ทเรื่องความรู้สึกว่าต้องการอะไรหรือแค่พูดลอยๆเฉยๆ แต่ภายในคืออ่อนโยนมากนะ
อ่านยาก แต่น่าจะยากเพราะนิสัยคนฟินนิช ไม่ใช่เพราะสำนวน 5555
ถ้าได้อ่านในช่วงเวลาอื่น เราอาจจะชอบมากกว่านี้ก็ได้นะ ✨️
October 18, 2024
ชอบวิธีการเล่าเรื่อง ประเด็นเรื่อง ตัวละครทุกตัวมาก
#สรรพสิ่งร่วงหล่นจากท้องฟ้า เป็นนิยายที่ว่าด้วยครอบครัวหนึ่งสูญเสียแม่จากเหตุบังเอิญ (ที่สามารถมองว่าเป็น magical realism ได้) แล้วเรื่องราวราวหลังจากนั้นคือการพยายามมีชีวิตต่อของคนที่เหลือ พ่อผู้ค่อยๆ สูญเสียความรู้สึกของนิ้วโป้งเท้า กับลูกสาวที่ขีดเส้นสีขาวไปตามสิ่งมีชีวิตต่างๆ และป้าที่โชคดีสุดขั้วถูกหวยรางวัลที่หนึ่งถึงสองครั้ง
มันเป็นเรื่องราวที่เหมือน “บังเอิญจนเกินไป” ของครอบครัวหนึ่ง ทำไมเหตุการณ์พวกนี้ต้องเกิดขึ้นด้วย ทำไมต้องเป็นเรา มันเป็นสิ่งบางครั้งเราได้แต่สงสัยว่า ฟ้ากำหนด โชคชะตาเล่นตลก หรือพระเจ้าแค่ทอยลูกเต๋ากันแน่ กับเรื่องราวชีวิตที่เกิดขึ้น ในเล่มไม่ได้มีคำตอบอะไรให้ เพียงแค่บรรยายเรื่องราวของผู้คนที่มีชีวิตต่อไป
ซึ่ง เราชอบมาก 5555555 เขาเขียนนิ่งมาก เหมือนทุกอย่างถูกถ่ายแช่ภาพไว้นานๆ แล้วค่อยขยับ ทำให้เราเห็นห้วงอารมณ์ (ที่เขาก็ไม่ได้เขียนชัดเจนอะไรนัก) ในขณะนั้น สภาพแวดล้อม บรรยายกาศรอบตัวที่ห่อหุ้มตัวละครไว้มันแสดงสภาพอารมณ์ได้ดีเยี่ยม ทั้งบ้านที่อาศัยอยู่ ทั้งสภาพอากาศช่วงนั้นๆ
เราอ่านไปสักพักแล้วถึงเพิ่งมาเขียนรีวิวเลยลืมๆ ไปมั่ง แต่จำความรู้สึกตอนอ่านได้ว่าชอบมาก อยากอ่านงานที่ static แบบนี้อีก
#สรรพสิ่งร่วงหล่นจากท้องฟ้า เป็นนิยายที่ว่าด้วยครอบครัวหนึ่งสูญเสียแม่จากเหตุบังเอิญ (ที่สามารถมองว่าเป็น magical realism ได้) แล้วเรื่องราวราวหลังจากนั้นคือการพยายามมีชีวิตต่อของคนที่เหลือ พ่อผู้ค่อยๆ สูญเสียความรู้สึกของนิ้วโป้งเท้า กับลูกสาวที่ขีดเส้นสีขาวไปตามสิ่งมีชีวิตต่างๆ และป้าที่โชคดีสุดขั้วถูกหวยรางวัลที่หนึ่งถึงสองครั้ง
มันเป็นเรื่องราวที่เหมือน “บังเอิญจนเกินไป” ของครอบครัวหนึ่ง ทำไมเหตุการณ์พวกนี้ต้องเกิดขึ้นด้วย ทำไมต้องเป็นเรา มันเป็นสิ่งบางครั้งเราได้แต่สงสัยว่า ฟ้ากำหนด โชคชะตาเล่นตลก หรือพระเจ้าแค่ทอยลูกเต๋ากันแน่ กับเรื่องราวชีวิตที่เกิดขึ้น ในเล่มไม่ได้มีคำตอบอะไรให้ เพียงแค่บรรยายเรื่องราวของผู้คนที่มีชีวิตต่อไป
ซึ่ง เราชอบมาก 5555555 เขาเขียนนิ่งมาก เหมือนทุกอย่างถูกถ่ายแช่ภาพไว้นานๆ แล้วค่อยขยับ ทำให้เราเห็นห้วงอารมณ์ (ที่เขาก็ไม่ได้เขียนชัดเจนอะไรนัก) ในขณะนั้น สภาพแวดล้อม บรรยายกาศรอบตัวที่ห่อหุ้มตัวละครไว้มันแสดงสภาพอารมณ์ได้ดีเยี่ยม ทั้งบ้านที่อาศัยอยู่ ทั้งสภาพอากาศช่วงนั้นๆ
เราอ่านไปสักพักแล้วถึงเพิ่งมาเขียนรีวิวเลยลืมๆ ไปมั่ง แต่จำความรู้สึกตอนอ่านได้ว่าชอบมาก อยากอ่านงานที่ static แบบนี้อีก
September 11, 2019
Wonderful novel written almost as separate short stories woven together. A mildly dark delight.
August 21, 2024
Sākums bija cerīgi poētisks un pat EUPL balvai pietiekami jēdzīgs, bet tad sākās fragmentārs konceptuālisms un pat neliels maģiskais reālisms, Erkils Puaro un Alise Brīnumzemē, un stingrais domas pavediens pazuda. Ļoti patika apskatītais jautājums - šis lielais, visur klātesošais KĀPĒC, kāpēc lietas notiek ar mums, ar cilvēkiem, labas un sliktas lietas. Bet autores formas maiņa mani nosita no pārdomu ceļa, un gana skaidru atbildi neguvu. Dzīvojam tālāk.
October 25, 2020
Par laiku! To, kuram būtu jādziedē un par to, kas neko nedziedē. Par laiku un atmiņām, kuras pazūd, jo laiks.
Par nejaušībām - labajām un sliktajām, par to, kad tās notiek vienlaikus.
Par dzīvi.
Par nejaušībām - labajām un sliktajām, par to, kad tās notiek vienlaikus.
Par dzīvi.
April 14, 2024
เป็นงานตีความที่ไม่ได้ยาก แต่ก็ไม่ได้ง่ายถ้าจะเก็บทุกเม็ดทุกหน่วย เรื่องราวเล่าถึงเด็กหญิงคนหนึ่งที่แม่ตายเพราะมีก้อนน้ำแข็งหล่นลงจากฟ้า เธอกับพ่อเสียใจ คาดคิดไว้ก่อนว่ากาลเวลาก็คงไม่อาจช่วยเยียวยาบาดแผลนี้ได้ ระหว่างนั้นป้าพี่สาวของพ่อก็ถูกลอตเตอรี่รางวัลใหญ่ได้เงินหลายล้านยูโร ป้าชวนเธอกับพ่อมาอยู่ด้วยกันในคฤหาสห์หลังมหึมา ถ้าเล่าเรื่องย่อมันก็มีเพียงเท่านี้
ที่บอกว่าอ่านไม่ยากเพราะโดยส่วนตัวเราว่าเล่มนี้เป็นงานเปรียบเปรยและใช้สรรพสิ่งรอบตัวเป็นสัญลักษณ์เพื่อสื่อถึงแก่นที่มาจากเรื่องย่อ ซึ่งก็คือความไม่แน่ไม่นอนของชีวิต โชคชะตาที่มนุษย์ไม่อาจกุมเอาไว้ด้วยฝ่ามือ แน่นอนว่าสะท้อนถึงสภาวะจิตใจของเด็กหญิงตัวเอกและพ่อของเธอด้วย ขอชื่นชมคนเขียนว่าใช้สรรพสิ่งในเรื่องราวได้คุ้มค่ามากๆ แทบทุกองค์ประกอบมีความหมาย บางองค์ประกอบร้อยเรียงเข้ากับเส้นเรื่องเล่าใหญ่ บ้างเป็นแค่กิมมิคที่เล่าเพื่อให้เรื่องสนุกขึ้น แต่ก็ไม่หลุดจากแก่นหรือธีมของเรื่อง บ้างก็เป็นสิ่งที่เชื่อมยากหรือบางทีก็อาจจะไม่ใช่สิ่งที่ต้องเชื่อมแต่ผู้เขียนใส่เข้ามา ซึ่งพอมีส่วนหลังนี้แหละเราว่าเรื่องมันเลยมีมิติ ดูสมจริงไปกับเรื่องราวประหลาดๆ เพราะในชีวิตจริงองค์ประกอบหรือสิ่งของทุกอย่างในชีวิตก็คงไม่ได้สะท้อนแก่นเดียวแก่นเดิม และบางทีมันอาจเป็นแค่สิ่งที่ไม่สะท้อนอะไร เป็นเอกเทศน์ของมันอย่างแปรงสีฟันก็คือแปรงสีฟันใช้แปรงฟันแค่นั้นเลย
ส่วนตัวถ้ารู้ว่าแก่นคืออะไร การอ่านเล่มนี้ก็จะง่ายขึ้น เข้าอกเข้าใจในสัจธรรมที่เรื่องราวพยายามนำเสนอ coming of age ไปกับตัวเด็กหญิง พ่อ ป้า เมียใหม่พ่อ ซึ่งเอาจริงๆ ส่วนตัวเราว่าอ่านง่ายกว่างานมหากาพย์ งานที่ตัวละครยุบยับ งานแบบแฟมิลี่เซก้าเสียอีก
กลวิธีในการเล่าเรื่องของเล่มนี้คือการใช้สรรพสิ่งต่างๆ ทั้งใน��ูปแบบสิ่งของ เช่น น้ำที่หยุดตัวแข็งอยู่ในภาชนะประหนึ่งพ่อที่ยังหมกมุ่นกับการตายของแม่และยังค้นคว้าเรื่องราวเกี่ยวกับสรรพสิ่งใดบ้างที่มีความเป็นไปได้ที่จะตกจากฟ้า พรมขนแกะที่ป้าชอบถักที่เต็มไปด้วยสรรพสิ่งที่เมื่อเด็กหญิงมองตอนเด็ก อาจจะรู้สึกประหลาดว่าเอาเนื้อผ้าหลายแบบหลายสีมาเย็บได้ยังไง รู้สึกสงสัยกังขา แต่พอโตขึ้นในงานวันเกิดก็ได้รับอีกผืน ตอนนี้เธอมองมันเป็นเนื้อเดียวกัน แถมยังชอบที่รวมสรรพสิ่งมากมายหลากหลายถักทอติดกับพรมขนแกะ ซึ่งก็อาจตีความว่าเธอเป็นผู้ใหญ่ มองภาพกว้างของชีวิตเป็น หรือก้าวข้ามผ่านเรื่องราวการสูญเสียแม่ได้แล้ว และก็ยังมีสรรพสิ่งที่เป็นเรื่องเล่า อย่างจดหมายที่ป้าที่ถูกลอตเตอรีถึงสองครั้งเขียนตอบกันไปกันมากับชายที่โดนฟ้าผ่าทั้งชีวิตถึงห้าครั้ง ตำนานปรำปราที่แม่เธอชอบแต่งตอนจบเอง (อยากเล่าตรงนี้นะ ดีมากแบบอ่านแล้วได้อรรถรสหฤหรรษ์สุด แต่เดี๋ยวจะเป็นการสปอย) ไปจนถึงเรื่องราวของภูตสวรรค์และวิญญาณ ทั้งหมดนี้เอามายำใส่ในหนังสือเล่มบาง 222 หน้า
สรุปเล่มนี้เลยมีกลิ่นอายแปลกๆ มีความ weird กำลังพอดี เราว่าอ่านสนุก รสชาติแปลกใหม่ นานๆ จะมีงานแปลจากฟินแลนด์มาให้ลองพอลองแล้วก็ทักไปหามิตรสหายหลายต่อหลายคนบอกว่านี่ของดี! ว่าแล้วก็อยากอ่านอีก ประทับใจ
ที่บอกว่าอ่านไม่ยากเพราะโดยส่วนตัวเราว่าเล่มนี้เป็นงานเปรียบเปรยและใช้สรรพสิ่งรอบตัวเป็นสัญลักษณ์เพื่อสื่อถึงแก่นที่มาจากเรื่องย่อ ซึ่งก็คือความไม่แน่ไม่นอนของชีวิต โชคชะตาที่มนุษย์ไม่อาจกุมเอาไว้ด้วยฝ่ามือ แน่นอนว่าสะท้อนถึงสภาวะจิตใจของเด็กหญิงตัวเอกและพ่อของเธอด้วย ขอชื่นชมคนเขียนว่าใช้สรรพสิ่งในเรื่องราวได้คุ้มค่ามากๆ แทบทุกองค์ประกอบมีความหมาย บางองค์ประกอบร้อยเรียงเข้ากับเส้นเรื่องเล่าใหญ่ บ้างเป็นแค่กิมมิคที่เล่าเพื่อให้เรื่องสนุกขึ้น แต่ก็ไม่หลุดจากแก่นหรือธีมของเรื่อง บ้างก็เป็นสิ่งที่เชื่อมยากหรือบางทีก็อาจจะไม่ใช่สิ่งที่ต้องเชื่อมแต่ผู้เขียนใส่เข้ามา ซึ่งพอมีส่วนหลังนี้แหละเราว่าเรื่องมันเลยมีมิติ ดูสมจริงไปกับเรื่องราวประหลาดๆ เพราะในชีวิตจริงองค์ประกอบหรือสิ่งของทุกอย่างในชีวิตก็คงไม่ได้สะท้อนแก่นเดียวแก่นเดิม และบางทีมันอาจเป็นแค่สิ่งที่ไม่สะท้อนอะไร เป็นเอกเทศน์ของมันอย่างแปรงสีฟันก็คือแปรงสีฟันใช้แปรงฟันแค่นั้นเลย
ส่วนตัวถ้ารู้ว่าแก่นคืออะไร การอ่านเล่มนี้ก็จะง่ายขึ้น เข้าอกเข้าใจในสัจธรรมที่เรื่องราวพยายามนำเสนอ coming of age ไปกับตัวเด็กหญิง พ่อ ป้า เมียใหม่พ่อ ซึ่งเอาจริงๆ ส่วนตัวเราว่าอ่านง่ายกว่างานมหากาพย์ งานที่ตัวละครยุบยับ งานแบบแฟมิลี่เซก้าเสียอีก
กลวิธีในการเล่าเรื่องของเล่มนี้คือการใช้สรรพสิ่งต่างๆ ทั้งใน��ูปแบบสิ่งของ เช่น น้ำที่หยุดตัวแข็งอยู่ในภาชนะประหนึ่งพ่อที่ยังหมกมุ่นกับการตายของแม่และยังค้นคว้าเรื่องราวเกี่ยวกับสรรพสิ่งใดบ้างที่มีความเป็นไปได้ที่จะตกจากฟ้า พรมขนแกะที่ป้าชอบถักที่เต็มไปด้วยสรรพสิ่งที่เมื่อเด็กหญิงมองตอนเด็ก อาจจะรู้สึกประหลาดว่าเอาเนื้อผ้าหลายแบบหลายสีมาเย็บได้ยังไง รู้สึกสงสัยกังขา แต่พอโตขึ้นในงานวันเกิดก็ได้รับอีกผืน ตอนนี้เธอมองมันเป็นเนื้อเดียวกัน แถมยังชอบที่รวมสรรพสิ่งมากมายหลากหลายถักทอติดกับพรมขนแกะ ซึ่งก็อาจตีความว่าเธอเป็นผู้ใหญ่ มองภาพกว้างของชีวิตเป็น หรือก้าวข้ามผ่านเรื่องราวการสูญเสียแม่ได้แล้ว และก็ยังมีสรรพสิ่งที่เป็นเรื่องเล่า อย่างจดหมายที่ป้าที่ถูกลอตเตอรีถึงสองครั้งเขียนตอบกันไปกันมากับชายที่โดนฟ้าผ่าทั้งชีวิตถึงห้าครั้ง ตำนานปรำปราที่แม่เธอชอบแต่งตอนจบเอง (อยากเล่าตรงนี้นะ ดีมากแบบอ่านแล้วได้อรรถรสหฤหรรษ์สุด แต่เดี๋ยวจะเป็นการสปอย) ไปจนถึงเรื่องราวของภูตสวรรค์และวิญญาณ ทั้งหมดนี้เอามายำใส่ในหนังสือเล่มบาง 222 หน้า
สรุปเล่มนี้เลยมีกลิ่นอายแปลกๆ มีความ weird กำลังพอดี เราว่าอ่านสนุก รสชาติแปลกใหม่ นานๆ จะมีงานแปลจากฟินแลนด์มาให้ลองพอลองแล้วก็ทักไปหามิตรสหายหลายต่อหลายคนบอกว่านี่ของดี! ว่าแล้วก็อยากอ่านอีก ประทับใจ
Read
September 24, 2017Селя Ахава - "Неща, които падат от небето"
Дочетох я снощи. И съм, меко казано, запленена.
Имам дълга история с тази книга. Пожелах я още когато научих за съществуването й. Привлече ме заглавието, както и националността на авторката. До този момент опитът ми с автори от тази част на света не беше кой знае какъв и ми беше интересно да се запозная с още един такъв.
В същото време обаче, колкото ме приличаше заглавието, толкова ме смущаваше анотацията. Струваше ми се, че историята може да се окаже твърде трагична, и навярно това беше едно от нещата, които ме спираха.
Но, както казах, първо беше желанието. Пожелах я, но все се случваше нещо, заради което не можех да се сдобия с нея. Най-сетне преди десетина дни "Неща, които падат от небето" паднаха и в моите ръце. Онзи ден дойде и редът й за четене.
Аз съм лаком читател. Когато една книга ми харесва, не усещам минаването на времето, не държа сметка за броя на прочетените страници. И дори при това положение преживяването ми с четенето на тази книга не приличаше на никое друго мое книжно преживяване от последните години. Тази книга не "грабва" /колко не обичам тази дума по отношение на книги!/ читателя. Тя го тегли, увлича, поглъща, превръща обикновени - и понякога истински тъжни - преживявания в нещо, сякаш излязло от приказна, нереална история. Да, тъжна приказка, от онези, които не са съвсем за деца, но все пак.
А какви са "нещата, които падат от небето" в тази история?
Леден къс, оставил едно дете без майка и объркал завинаги един баща. Пет мълнии, паднали по различно време, които поразяват един и същ човек. Джакпот, спечелен два пъти от една и съща жена. Събития, белязали дълбоко хората, на които се случват. Преживявания, които отказват да се превърнат в минало. И нищо от тези неща не води до последствията, които бихме очаквали. Детето не забравя мъртвата си майка. Мълниите не убиват онзи, върху когото са паднали. Печалбата от лотарията, която първия път е чудо, втория път вече е бреме, причина за страх, повод за смут.
Интересна е самата структура на книгата. Тя не е "плътен" роман, а се състои от три истории, които някъде се свързват помежду си. Тази връзка не се улавя веднага, поне аз не я улових. Но когато я "хванеш", четенето на историята е истинско удоволствие.
В първата част ме впечатли много начинът, по който малкото момиче си спомня за майка си - "на части", на отделни моменти, всеки завършващ с "такива са пръстите на мама", "такава е косата на мама" и т. н., които съставят цялото. И всяко описание завършва в сегашно време. То винаги "е", никога не е "беше", сякаш майката никога не е умирала. А образът й никъде не е идеализиран - напротив,, тя е майката, която не довършва приказките или ги променя, тя е майката, която се "връща" не за да пази, а за да плаши.
"Неща, които падат от небето"е безумна и прекрасна книга. Безумна в своята прекрасност и прекрасна в своето безумие. Има някаква мрачна приказност в нея, има някакво тъжно вълшебство. Историята не се движи праволинейно, тя криволичи, лъкатуши, отвежда те на места, които те карат да се запиташ: "Защо съм тук?" "Това пък откъде се взе?" - и после всичко си идва на мястото. Или, по-скоро, размества се по онзи начин, който ни казва, че все още сме тук, все още сме живи, животът все още продължава. "Случват се разни неща. Едно върху друго, в погрешно време, по различно време,, на погрешни места. Ангелите не повеляват. Защото все ще се намери някой, който забравя да изслуша новините, който поглежда, макар да не трябва, и който стои на погрешното място". - И именно така трябва да бъде, защото сме живи, защото ни има, защото го има светът. Спрат ли да се случват погрешни неща, ще загубим понятието за правилно. Спрат ли всички да се обръщат, когато им е казано да не го правят, тръгне ли всичко "по вода" , значи сме в рая.
А раят не е място за живите.
Дочетох я снощи. И съм, меко казано, запленена.
Имам дълга история с тази книга. Пожелах я още когато научих за съществуването й. Привлече ме заглавието, както и националността на авторката. До този момент опитът ми с автори от тази част на света не беше кой знае какъв и ми беше интересно да се запозная с още един такъв.
В същото време обаче, колкото ме приличаше заглавието, толкова ме смущаваше анотацията. Струваше ми се, че историята може да се окаже твърде трагична, и навярно това беше едно от нещата, които ме спираха.
Но, както казах, първо беше желанието. Пожелах я, но все се случваше нещо, заради което не можех да се сдобия с нея. Най-сетне преди десетина дни "Неща, които падат от небето" паднаха и в моите ръце. Онзи ден дойде и редът й за четене.
Аз съм лаком читател. Когато една книга ми харесва, не усещам минаването на времето, не държа сметка за броя на прочетените страници. И дори при това положение преживяването ми с четенето на тази книга не приличаше на никое друго мое книжно преживяване от последните години. Тази книга не "грабва" /колко не обичам тази дума по отношение на книги!/ читателя. Тя го тегли, увлича, поглъща, превръща обикновени - и понякога истински тъжни - преживявания в нещо, сякаш излязло от приказна, нереална история. Да, тъжна приказка, от онези, които не са съвсем за деца, но все пак.
А какви са "нещата, които падат от небето" в тази история?
Леден къс, оставил едно дете без майка и объркал завинаги един баща. Пет мълнии, паднали по различно време, които поразяват един и същ човек. Джакпот, спечелен два пъти от една и съща жена. Събития, белязали дълбоко хората, на които се случват. Преживявания, които отказват да се превърнат в минало. И нищо от тези неща не води до последствията, които бихме очаквали. Детето не забравя мъртвата си майка. Мълниите не убиват онзи, върху когото са паднали. Печалбата от лотарията, която първия път е чудо, втория път вече е бреме, причина за страх, повод за смут.
Интересна е самата структура на книгата. Тя не е "плътен" роман, а се състои от три истории, които някъде се свързват помежду си. Тази връзка не се улавя веднага, поне аз не я улових. Но когато я "хванеш", четенето на историята е истинско удоволствие.
В първата част ме впечатли много начинът, по който малкото момиче си спомня за майка си - "на части", на отделни моменти, всеки завършващ с "такива са пръстите на мама", "такава е косата на мама" и т. н., които съставят цялото. И всяко описание завършва в сегашно време. То винаги "е", никога не е "беше", сякаш майката никога не е умирала. А образът й никъде не е идеализиран - напротив,, тя е майката, която не довършва приказките или ги променя, тя е майката, която се "връща" не за да пази, а за да плаши.
"Неща, които падат от небето"е безумна и прекрасна книга. Безумна в своята прекрасност и прекрасна в своето безумие. Има някаква мрачна приказност в нея, има някакво тъжно вълшебство. Историята не се движи праволинейно, тя криволичи, лъкатуши, отвежда те на места, които те карат да се запиташ: "Защо съм тук?" "Това пък откъде се взе?" - и после всичко си идва на мястото. Или, по-скоро, размества се по онзи начин, който ни казва, че все още сме тук, все още сме живи, животът все още продължава. "Случват се разни неща. Едно върху друго, в погрешно време, по различно време,, на погрешни места. Ангелите не повеляват. Защото все ще се намери някой, който забравя да изслуша новините, който поглежда, макар да не трябва, и който стои на погрешното място". - И именно така трябва да бъде, защото сме живи, защото ни има, защото го има светът. Спрат ли да се случват погрешни неща, ще загубим понятието за правилно. Спрат ли всички да се обръщат, когато им е казано да не го правят, тръгне ли всичко "по вода" , значи сме в рая.
А раят не е място за живите.
September 14, 2021
Došla mi je u dobrom momentu. Kao celina možda ne izgleda kao nešto posebno, ima neke nedovršenosti kao da joj je dosadilo da radi na romanu, za jačem osvetljavanju motivacije i nekih misli, i na povezivanju celina; međutim detalji, razmišljanja, naročito iznenadnom gubitku, odnosno promenama, sećanju i potrebama za sećanjem, i mnoge druge stvari, toliko su mi se dopali da su popeli ukupnu ocenu za 1*.
"Oko pravog čoveka može se nacrtati linija dok na podu leži njegovo telo kao što Poaro to radi. Smrt je lakše razumeti ako ima lakat ili koleno i svoje mesto na podu. I kad mrtvaca podignu, iza njega ostaje bela linija, unutar koje više nema nikog. Nešto kao pobeda na lotou, lakše je razumeti ako vidiš hrpu novca. Ali u sećanju nema nikakvog tela.
U filmu se sećanja prikazuju crno-bela.
Umrli čovek ostane da stoji na obodu puta, auto odlati i sa zadnjeg prozora vidi se kako se čovek smanjuje i na kraju potpuno ičšezne. Tako se umire u filmovima.
Ali, u stvari, to ne izgleda tako. Vreme ne smanjuje mamu niti boje blede. Mama samo eksplodira u komade i komadi ostanu da lebde u vazduhu. Svi delovi su jasni - kosa, prsti, osmeh, nabori kože i rupice na nosu, škljocanje kolena, krčanje stomaka - ali cele mame nema."
"-Nikad ne znaš. Pogledaš zid i on izgleda kao običan zid, ima tapete i letvice i sve je u redu. Sve je u redu. I onda jedan dan neko odluči da promeni tapete na lamperiji, skine ivericu i shvati da nešto iza truli. Udariš keserom u deblo i vidiš kako ga probija. Kreneš da kopaš prsstima po njemu, cela ti šaka prođe kroz zid. To što je trebalo da traje, skroz je istrulilo. Ima takvih slučajeva. Onda ljudi pitaju: kako to da niste ranije znali? Kako to da nisi primetio? Zar nisi ništa mogao da naslutiš?
(...)- A onda shvatiš da se kuća drži uspravo samo zato što je održavaju potpuno pogrešne stvari: štokovi vrata, prozorska okna. Nema nosećih struktura, samo krhkih, i sreća što je vreme bilo dovoljno mirno, pa vetar nije potpuno oduvao kuću. Normalan dan, iverica, jutro u bašti. A onda iznebuha stvari počnu da padju s neba i ruka probije zid."
"Svi su sve vreme bili bezobrazni prema Alisi (u Zemlji čuda, kada je pošla po rukavice Belog Zeca i popila napitak za rast). A nije bila njena krivica što je tako brzo porasla i zaglavila se. Ona je u kuću ionako utrčala samo da bi pomogla.
Možda svako ponekad završi na mestima za koja su preveliki i ne mogu da se kreću. I nemaju svi u džepu kolačić kojim se mogu smanjiti na željenu veličinu kako lekar zapoveda."
"Mama je bila lik iz bajke koji je izašao iz reke i hodao kroz tamne i sumračne šume do Sovjetskog Saveza, Laponije i nazad. A ako takvi likovi umru, ne umru uzalud i na glup način. Ne ostavljaju samu Predivnu Bebu, čiju su odeću zagrevali ispred peći, ili bar ne odlaze ne ostavivši poruku. Dugo sam čekala poruku. Čitala sam knjige i mislila da će jednog dana iz neke ispsti pismo u kome se nalazi razrešenje. Ili da je mama podvukla neke rečenice i moj je zadatak samo da pronađem pravu knjigu. I tako sam razmišljala o vremenu i o tome da bi u podvučenim rečima mama bila prisutna ovde i sada, bar još samo jednom."
"Oko pravog čoveka može se nacrtati linija dok na podu leži njegovo telo kao što Poaro to radi. Smrt je lakše razumeti ako ima lakat ili koleno i svoje mesto na podu. I kad mrtvaca podignu, iza njega ostaje bela linija, unutar koje više nema nikog. Nešto kao pobeda na lotou, lakše je razumeti ako vidiš hrpu novca. Ali u sećanju nema nikakvog tela.
U filmu se sećanja prikazuju crno-bela.
Umrli čovek ostane da stoji na obodu puta, auto odlati i sa zadnjeg prozora vidi se kako se čovek smanjuje i na kraju potpuno ičšezne. Tako se umire u filmovima.
Ali, u stvari, to ne izgleda tako. Vreme ne smanjuje mamu niti boje blede. Mama samo eksplodira u komade i komadi ostanu da lebde u vazduhu. Svi delovi su jasni - kosa, prsti, osmeh, nabori kože i rupice na nosu, škljocanje kolena, krčanje stomaka - ali cele mame nema."
"-Nikad ne znaš. Pogledaš zid i on izgleda kao običan zid, ima tapete i letvice i sve je u redu. Sve je u redu. I onda jedan dan neko odluči da promeni tapete na lamperiji, skine ivericu i shvati da nešto iza truli. Udariš keserom u deblo i vidiš kako ga probija. Kreneš da kopaš prsstima po njemu, cela ti šaka prođe kroz zid. To što je trebalo da traje, skroz je istrulilo. Ima takvih slučajeva. Onda ljudi pitaju: kako to da niste ranije znali? Kako to da nisi primetio? Zar nisi ništa mogao da naslutiš?
(...)- A onda shvatiš da se kuća drži uspravo samo zato što je održavaju potpuno pogrešne stvari: štokovi vrata, prozorska okna. Nema nosećih struktura, samo krhkih, i sreća što je vreme bilo dovoljno mirno, pa vetar nije potpuno oduvao kuću. Normalan dan, iverica, jutro u bašti. A onda iznebuha stvari počnu da padju s neba i ruka probije zid."
"Svi su sve vreme bili bezobrazni prema Alisi (u Zemlji čuda, kada je pošla po rukavice Belog Zeca i popila napitak za rast). A nije bila njena krivica što je tako brzo porasla i zaglavila se. Ona je u kuću ionako utrčala samo da bi pomogla.
Možda svako ponekad završi na mestima za koja su preveliki i ne mogu da se kreću. I nemaju svi u džepu kolačić kojim se mogu smanjiti na željenu veličinu kako lekar zapoveda."
"Mama je bila lik iz bajke koji je izašao iz reke i hodao kroz tamne i sumračne šume do Sovjetskog Saveza, Laponije i nazad. A ako takvi likovi umru, ne umru uzalud i na glup način. Ne ostavljaju samu Predivnu Bebu, čiju su odeću zagrevali ispred peći, ili bar ne odlaze ne ostavivši poruku. Dugo sam čekala poruku. Čitala sam knjige i mislila da će jednog dana iz neke ispsti pismo u kome se nalazi razrešenje. Ili da je mama podvukla neke rečenice i moj je zadatak samo da pronađem pravu knjigu. I tako sam razmišljala o vremenu i o tome da bi u podvučenim rečima mama bila prisutna ovde i sada, bar još samo jednom."
March 25, 2021
Jestem czytelniczką nastrojową. Mam tego pełną świadomość, że odbieram książki w dużym stopniu w zależności od wielu czynników z nią niezwiązanych: tego, jaką książkę czytałam wcześniej, jak ona mi się podobała, czy mam w ostatnim czasie dużo pracy, czy mam jakieś zmartwienia, czy jest weekend czy środek tygodnia, jaki mam tego dnia nastrój. 'Rzeczy spadają z nieba' spadły chyba na mnie w niewłaściwym momencie, bo choć wyczułam w tej książce potencjał to serce mi dla niej mocniej nie zabiło. Co więcej, długo czekałam aż wciągnie mnie tak jak znaczną część bookstagrama. I niestety, ale się nie doczekałam.
'Rzeczy...' w dużym uproszczeniu opowiadają o przypadkowości. Poznajemy kilku bohaterów, w życiu których czysty przypadek (lub przypadek zwielokrotniony) zdeterminował dalsze życie.
Selja Ahava używa dość osobliwej narracji prowadzonej przez dziecko. Trochę infantylnej, typowo dziecięcej, ale jednak intencjonalnej. Narracja ta jest zbudowana świadomie, słowa dobierane są konsekwentnie, a myśl narratorki prowadzona wiarygodnie.
Lubię, gdy różne perspektywy narracyjne są wyraźnie rozdzielone językowo. Gdy język zmienia się (nawet nieznacznie, ale zauważalnie), gdy narracja podąża za rozumowaniem dziecka. Autorka idzie o krok dalej i proponuje rozróżnienie narracji na jeszcze wyższym poziomie, wprowadzając części epistolarną jako formę narracyjną jednej z bohaterek. Nie tylko więc język idzie za zmianą głosu, ale i forma. To ciekawy zabieg, dość ryzykowny, bo takie uchwytne zmiany w obrębie tak krótkiej powieści mogą dekoncentrować i spowolnić czytelnika. Tutaj to się jednak nie dzieje. Kolejne perspektywy witane są przez czytelnika z pewną świeżością. Świeżością zachęcającą do dalszego czytania, zamiast rozpraszającą.
'Rzeczy...' szybko ulecą mi w głowy. To poprawna powieść, nie moja, ale zdecydowanie warta sprawdzenia.
'Rzeczy...' w dużym uproszczeniu opowiadają o przypadkowości. Poznajemy kilku bohaterów, w życiu których czysty przypadek (lub przypadek zwielokrotniony) zdeterminował dalsze życie.
Selja Ahava używa dość osobliwej narracji prowadzonej przez dziecko. Trochę infantylnej, typowo dziecięcej, ale jednak intencjonalnej. Narracja ta jest zbudowana świadomie, słowa dobierane są konsekwentnie, a myśl narratorki prowadzona wiarygodnie.
Lubię, gdy różne perspektywy narracyjne są wyraźnie rozdzielone językowo. Gdy język zmienia się (nawet nieznacznie, ale zauważalnie), gdy narracja podąża za rozumowaniem dziecka. Autorka idzie o krok dalej i proponuje rozróżnienie narracji na jeszcze wyższym poziomie, wprowadzając części epistolarną jako formę narracyjną jednej z bohaterek. Nie tylko więc język idzie za zmianą głosu, ale i forma. To ciekawy zabieg, dość ryzykowny, bo takie uchwytne zmiany w obrębie tak krótkiej powieści mogą dekoncentrować i spowolnić czytelnika. Tutaj to się jednak nie dzieje. Kolejne perspektywy witane są przez czytelnika z pewną świeżością. Świeżością zachęcającą do dalszego czytania, zamiast rozpraszającą.
'Rzeczy...' szybko ulecą mi w głowy. To poprawna powieść, nie moja, ale zdecydowanie warta sprawdzenia.
April 25, 2020
(#gifted @oneworldpublications) The third Nordic country I've visited for the first time in April, Things that Fall From the Sky by Finnish author Selja Ahava is a lovely blend of whimsical and thoughtful. It's not quite magical realism or fantasy, but it toes the line of the unreal, questioning why certain things happen, fate, and whether people's destinies can be changed.
.
It follows three people whose lives are irrevocably changed due to freak events including ice balls hurtling through the sky, winning the lottery twice and multiple lightning attacks. These people come together in an attempt to make sense of what happened to them, and whether it was just coincidence or something larger at play.
.
The first section is narrated by a young girl, which usually I'm not really a fan of, but I loved Saara's quirky voice! Although she loses her mother, and often reflects on her grief which she's trying to process as a pre-teenager, she doesn't lose that childlike sense of wonderment.
.
Then we have grumpy and incredibly unlucky Mr MacKay, a Scot lightning just can't get enough of, eccentric Auntie Annu, winner of multiple lotteries, grieving Pekka, Saara's father, and Krista, who's experiencing an out-of-the-ordinary pregnancy. I really enjoyed being amongst this eclectic cast of characters, brought to life on the page.
.
The translation, a dual effort by Fleur Jeremiah and Emily Jeremiah, perfectly hits the innocent yet probing childlike tone of Saara, Mr MacKay's gruff friendliness, and Krista and Pekka's worry. The prose was straightforward and unpretentious, which I liked! I definitely recommend if you're looking for some quirky fiction that tackles an unusual question ☺️
.
It follows three people whose lives are irrevocably changed due to freak events including ice balls hurtling through the sky, winning the lottery twice and multiple lightning attacks. These people come together in an attempt to make sense of what happened to them, and whether it was just coincidence or something larger at play.
.
The first section is narrated by a young girl, which usually I'm not really a fan of, but I loved Saara's quirky voice! Although she loses her mother, and often reflects on her grief which she's trying to process as a pre-teenager, she doesn't lose that childlike sense of wonderment.
.
Then we have grumpy and incredibly unlucky Mr MacKay, a Scot lightning just can't get enough of, eccentric Auntie Annu, winner of multiple lotteries, grieving Pekka, Saara's father, and Krista, who's experiencing an out-of-the-ordinary pregnancy. I really enjoyed being amongst this eclectic cast of characters, brought to life on the page.
.
The translation, a dual effort by Fleur Jeremiah and Emily Jeremiah, perfectly hits the innocent yet probing childlike tone of Saara, Mr MacKay's gruff friendliness, and Krista and Pekka's worry. The prose was straightforward and unpretentious, which I liked! I definitely recommend if you're looking for some quirky fiction that tackles an unusual question ☺️
March 13, 2021
Książka o przypadkowości, o tym, że na pewne rzeczy nie mamy wpływu, ale mimo przypadkowości nie jest to książka chaotyczna, tylko bardzo zgrabnie poprowadzona, wątki pięknie się uzupełniają i mimo że tematy są smutne, a bohaterowie radzą sobie na różne sposoby ze stratą i tragedią, nie jest to książka dołująca. Dawno nie czytałam książki z tak dającymi się lubić bohaterami. Jestem też pod ogromnym wrażeniem języka (i tłumaczenia) i tego jak świetnie autorka poradziła sobie z narracją ze strony dziecka. Jest autentycznie, trochę smutno, ale życiowo, książka wymyka się tym prostym etykietkom, które czasem ułatwiają nam opisywanie literatury, zamiast tego stanowiąc piękną całość sama w sobie.
October 27, 2023
Deze verrassende roman gaat over toeval, de gevolgen ervan en hoe ermee om te gaan. Ik wist niet goed wat ik ervan kon verwachten, ik kende deze schrijfster niet, maar het heeft mij aangenaam verrast.
Lees meer: https://bit.ly/3FrhU92
Lees meer: https://bit.ly/3FrhU92
March 12, 2021
Pierwsze skojarzenie z „Rzeczy, które spadają z nieba” to to, że jest to bardzo „pauzowa” książka, czego totalnie się nie spodziewałam. I śmiało mogę napisać, że ta krótka książka fińskiej autorki Selji Ahavy mnie zachwyciła.
Podzielona jest na 4 części. Pierwsza z nich pisana jest z perspektywy dziecka, dziewczynki, której matka ginie, gdy spada na nią z nieba bryła lodu. Po tragedii wraz z ojcem przeprowadzają się do ciotki dziewczynki, która niedawno wygrała miliony na loterii, a niedlugo później...po raz drugi trafia w odpowiednie cyfry. Druga część książki to historia pewnego nężczyzny, który kilkukrotnie został trafiony piorunem i raz za razem przeżywa. Zdradzenie Wam o czym są kolejne dwie części to byłby już spojler, wiec cicho sza!
Ale co mnie w tej historii zachwyciło? Pomijając rozważania na temat przypadku i tego, że niektóre wydarzenia determinuje to, że jesteśmy w złym miejscu i w złym czasie. Pewne rzeczy się wydarzają, a my nie mamy na to wpływu. Wyszliśmy za wcześnie, wróciliśmy za późno. Skreśliliśmy kilka odpowiednich cyfr na kuponie albo w miejscu gdzie stoimy nagle spada na nas z nieba bryła lodu, ot tak. Ale mnie przede wszystkim zachwycił język tej niewielkiej powieści i umiejętność wprowadzania czytelnika w specyficzny nastrój i klimat. Absolutnie uwielbiam szczególnie pierwszą część książki i narrację z perspektywy dziecka, co nie jest rzeczą prostą i wielu autorom się to nie udaje. A tutaj nie mogłam się oderwać.
„Czas się zatrzymał. Nie mogłam myśleć do przodu ani wstecz. Ktoś narysował grubą białą linię wokół naszych myśli i myśli się zatrzymały, a my w nich utknęliśmy”♥️albo: „Może i mama mówiła zawsze, jaki jest tata, gdzie tata się kończy, a zaczyna ktoś inny, ale teraz kiedy mama umarła, tata zię rozlatuje. Jego kontur przecieka, biała linia się rozmazuje, stopy znikają” i jeszcze: „I tak zostałam sama. Ciocia śpi, tata naprawia dach w stodole, mama nie żyje, a wakacje jeszcze się nie skończyły”.
I na tym zakończę, polecam ogromnie !
Podzielona jest na 4 części. Pierwsza z nich pisana jest z perspektywy dziecka, dziewczynki, której matka ginie, gdy spada na nią z nieba bryła lodu. Po tragedii wraz z ojcem przeprowadzają się do ciotki dziewczynki, która niedawno wygrała miliony na loterii, a niedlugo później...po raz drugi trafia w odpowiednie cyfry. Druga część książki to historia pewnego nężczyzny, który kilkukrotnie został trafiony piorunem i raz za razem przeżywa. Zdradzenie Wam o czym są kolejne dwie części to byłby już spojler, wiec cicho sza!
Ale co mnie w tej historii zachwyciło? Pomijając rozważania na temat przypadku i tego, że niektóre wydarzenia determinuje to, że jesteśmy w złym miejscu i w złym czasie. Pewne rzeczy się wydarzają, a my nie mamy na to wpływu. Wyszliśmy za wcześnie, wróciliśmy za późno. Skreśliliśmy kilka odpowiednich cyfr na kuponie albo w miejscu gdzie stoimy nagle spada na nas z nieba bryła lodu, ot tak. Ale mnie przede wszystkim zachwycił język tej niewielkiej powieści i umiejętność wprowadzania czytelnika w specyficzny nastrój i klimat. Absolutnie uwielbiam szczególnie pierwszą część książki i narrację z perspektywy dziecka, co nie jest rzeczą prostą i wielu autorom się to nie udaje. A tutaj nie mogłam się oderwać.
„Czas się zatrzymał. Nie mogłam myśleć do przodu ani wstecz. Ktoś narysował grubą białą linię wokół naszych myśli i myśli się zatrzymały, a my w nich utknęliśmy”♥️albo: „Może i mama mówiła zawsze, jaki jest tata, gdzie tata się kończy, a zaczyna ktoś inny, ale teraz kiedy mama umarła, tata zię rozlatuje. Jego kontur przecieka, biała linia się rozmazuje, stopy znikają” i jeszcze: „I tak zostałam sama. Ciocia śpi, tata naprawia dach w stodole, mama nie żyje, a wakacje jeszcze się nie skończyły”.
I na tym zakończę, polecam ogromnie !
August 12, 2020
lieku šo grāmatu ieteicamās literatūras sarakstā. vismaz visiem tiem, kuriem pazīstams pieaugšanas un zaudējuma sadzīvošanas stāsts. jo mūsu sāpes tomēr ir mazliet poētiskas.
August 16, 2017
4.2* Mietin eilen ääneen, että kolmen tähden ja neljän tähden kirjoissa on tosi iso ero. Nelosen ja vitosen kirjojen ero on pienempi. Tykkäsin tekstin tyylistä ja rakenteesta sekä tarinan sopivasti toisiinsa kudotuista palasista, mutta vitosen syvyistä raapaisua ei aivan tullut. Kaikki muu tässä oli, mutta ilon tai surun kyyneleitä ei valunut (itseltäni). Tämä teos jättää ajattelemaan, eri tavalla kuin Murakamin Värittömän miehen vaellusvuodet (jonka luin hiljattain), jossa oli jotakin samaa: mahtava teos, mutta viimeinen silaus, joka varastaa tunteeni omakseen, puuttui. Onneksi niin on kuitenkin joskus käynyt, tiedän siis että minulla on vielä tunteita :D
November 1, 2020
tik skaisti, ka trūkst vārdu.
January 19, 2021
Ar ziemeļniecisku atturīgumu izstāstīts stāsts par dzīvi, kurā jābūt gatavam jebkam, kas var vai nevar notikt, arī jebkuram pavērsienam un jāmāk turpināt mīlēt šo dzīvi.
Nesteidzīgi uzsāktais stāstījums kļūst arvien ritmiskāks un emocionālāk intensīvāks.
"Reizēm uzkrīt debesis, reizēm atveras zeme. Reizēm gadās tik neaptverama veiksme, ka ar to ir grūti turpināt dzīvot. Reizēm notiek kaut kas tāds - tikai vienu vienīgu reizi -, ka visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc. Reizēm nenotiek nekas, un visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc tad nenotika." (138.lpp.)
Nesteidzīgi uzsāktais stāstījums kļūst arvien ritmiskāks un emocionālāk intensīvāks.
"Reizēm uzkrīt debesis, reizēm atveras zeme. Reizēm gadās tik neaptverama veiksme, ka ar to ir grūti turpināt dzīvot. Reizēm notiek kaut kas tāds - tikai vienu vienīgu reizi -, ka visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc. Reizēm nenotiek nekas, un visu atlikušo dzīvi jādomā, kāpēc tad nenotika." (138.lpp.)
October 6, 2020
..nedaudz vīlos, kad tik saistošais pirmais stāsts izbeidzās un negaidīti sākās kaut kas cits. taču viss grāmatā ir saistīts līdzīgi kā Janas Egles grāmatā "Svešie". patīkami tā mani ierāva sevī.
July 7, 2022
Latviski “Lietas, kas krīt no debesīm”.
Par dzīves neparedzamību. Par lietām, kas vienkārši notiek. Par neticamiem stāstiem, kas gadās tieši šeit un tagad. Mēs varam ticēt sev, sargeņģelim, spokiem vai velnam, bet lietas vienkārši notiek. Vai arī nenotiek. Tā vienkārši un neizskaidrojami.
Grāmata, kas var palīdzēt samierināties, sadzīvot un pārdzīvot. Iesaku!
Par dzīves neparedzamību. Par lietām, kas vienkārši notiek. Par neticamiem stāstiem, kas gadās tieši šeit un tagad. Mēs varam ticēt sev, sargeņģelim, spokiem vai velnam, bet lietas vienkārši notiek. Vai arī nenotiek. Tā vienkārši un neizskaidrojami.
Grāmata, kas var palīdzēt samierināties, sadzīvot un pārdzīvot. Iesaku!
July 2, 2019
I absolutely love it when there’s some synchronicity in the books I read. The previous novel, Jan Carson’s The Fire Starters, features a mermaid and in Finnish author Selja Ahava’s Things that Fall from the Sky, a mermaid also appears. Also both books are slightly surreal.Other than that there are major differences.
Things that Fall from the Sky is about coincidences. All the characters are a victim of it, good or bad. One character wins the lottery twice, another one is killed in a bizarre manner, another character is struck by lightning five times but then another coincidence occurs. All these people wonder about how they managed to find themselves in these situations and whether they are able to change destiny. In the end, coincidences, like the title do fall out of the sky and it’s a matter of luck if you will benefit or suffer.
The book is presented as a series of interconnected short stories, all told from different viewpoints and in different styles. Sometimes it is tragic and sometimes there’s whimsy. At times it can be very humorous; there’s one part where a character re-imagines herself as part of a Poirot mystery and it is brilliant. Due to all the different styles the book has a playful structure, not unlike Ali Smith.
The novel’s conclusion is rather an apt summary of the book itself. One of the characters is philosophizing about endings. She does consider that some do end badly but regardless the world does keep on moving and these coincidences will continue to happen to certain individuals. Whether I, as a reader, agree to this philosophy is irrelevant but I will say that Things that Fall from the Sky is a marvellous read and needs to checked out ASAP.
Things that Fall from the Sky is about coincidences. All the characters are a victim of it, good or bad. One character wins the lottery twice, another one is killed in a bizarre manner, another character is struck by lightning five times but then another coincidence occurs. All these people wonder about how they managed to find themselves in these situations and whether they are able to change destiny. In the end, coincidences, like the title do fall out of the sky and it’s a matter of luck if you will benefit or suffer.
The book is presented as a series of interconnected short stories, all told from different viewpoints and in different styles. Sometimes it is tragic and sometimes there’s whimsy. At times it can be very humorous; there’s one part where a character re-imagines herself as part of a Poirot mystery and it is brilliant. Due to all the different styles the book has a playful structure, not unlike Ali Smith.
The novel’s conclusion is rather an apt summary of the book itself. One of the characters is philosophizing about endings. She does consider that some do end badly but regardless the world does keep on moving and these coincidences will continue to happen to certain individuals. Whether I, as a reader, agree to this philosophy is irrelevant but I will say that Things that Fall from the Sky is a marvellous read and needs to checked out ASAP.
October 30, 2020
Smeldzīga, skumja, nesteidzīga, introspektīva grāmata par pārsteigumiem, kas krīt no debesīm gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - ledus gabals, kas nogalina jaunu sievieti un atņem bērnam mammu, negaidīts laimests loterijā, kas ļauj nopirkt muižu, zibens, kas sper atkal un atkal. Ar visiem šiem pārsteigumiem jāmēģina sadzīvot, lai cik neiespējami tas sākumā šķistu. "Laiks apstājās. Nebija iespējams domāt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kāds apvilka biezu, baltu līniju apkārt mūsu domām, domas apstājās, un mēs tajās iestrēgām."
Pirmais grāmatas narators ir pusaugu meitene - tā, kurai mammu nogalina ledus gabals, tādēļ sižets atklājas ar aizkustinoši naivām, bet vienlaikus dzīvesgudrām domām. Pārējie varoņi uz šī fona nedaudz nobāl, bet joprojām ir gana kolorīti, īpaši muižas īpašniece Annutante, kuras vilnas gleznu darināšanas rituālā ir kaut kas pirmatnējs, pagānisks.
Man patīk, ja grāmatās ir kāda tēma, kāds neuzkrītošs vadmotīvs. Te tādi ir divi. Pirmā ir baltā līnija, kas vairumam asociējas ar nozieguma vietu un upura kontūru un tādēļ noskaņu padara vēl spēcīgāku. Baltā līnija var būt vajadzīga ap savām domām, "ap mammas gabaliņiem", jo ja domu aptur ar balto līniju, tad pēc tam to var turpināt no tās pašas vietas un var "atcerēties mammu pareizi". Baltā līnija var saturēt kopā kaut ko eksistenciālu. "Varbūt mamma vienmēr izstāstīja, kāds tētis ir, kur tētis beidzas un sākas pārējais, bet tagad, kad mamma ir mirusi, tētis sabirst. Viņa kontūrām ir sūce, viņa baltā līnija netur, viņa kājas izzūd".
Otrs tikpat nozīmīgs vadmotīvs ir māja - Zāģuskaidu māja, kuras verandā nokrīt briesmīgais ledus gabals, bet kuras sienās aug ābeles, aukstā muiža. Tādēļ māja ir ne tikai ēka, ne tikai mājoklis, bet arī simbols izturībai, sīkstumam, neredzamai augšanai, kas kādā brīdī plēš visus apvalkus. "To, kāpēc citi gribēja Jēzu nogalināt, mācītājs Mati mācēja izskaidrot. Viņi gribēja Jēzu apturēt, lai viņam nebūtu vairāk mācekļu. Kad Jēzus runāja, viņš auga un izvijās kā elektrības vadi sienā, un tas viņiem nepatika."
Lieki teikt, ka Maimas Grīnbergas tulkojums ir izcils.
"Ja nav nobeiguma, nav arī stāsta. To zinādams, Jēzus sarīkoja Lieldienas. Tātad bez pasaules gala neiztikt."
Pirmais grāmatas narators ir pusaugu meitene - tā, kurai mammu nogalina ledus gabals, tādēļ sižets atklājas ar aizkustinoši naivām, bet vienlaikus dzīvesgudrām domām. Pārējie varoņi uz šī fona nedaudz nobāl, bet joprojām ir gana kolorīti, īpaši muižas īpašniece Annutante, kuras vilnas gleznu darināšanas rituālā ir kaut kas pirmatnējs, pagānisks.
Man patīk, ja grāmatās ir kāda tēma, kāds neuzkrītošs vadmotīvs. Te tādi ir divi. Pirmā ir baltā līnija, kas vairumam asociējas ar nozieguma vietu un upura kontūru un tādēļ noskaņu padara vēl spēcīgāku. Baltā līnija var būt vajadzīga ap savām domām, "ap mammas gabaliņiem", jo ja domu aptur ar balto līniju, tad pēc tam to var turpināt no tās pašas vietas un var "atcerēties mammu pareizi". Baltā līnija var saturēt kopā kaut ko eksistenciālu. "Varbūt mamma vienmēr izstāstīja, kāds tētis ir, kur tētis beidzas un sākas pārējais, bet tagad, kad mamma ir mirusi, tētis sabirst. Viņa kontūrām ir sūce, viņa baltā līnija netur, viņa kājas izzūd".
Otrs tikpat nozīmīgs vadmotīvs ir māja - Zāģuskaidu māja, kuras verandā nokrīt briesmīgais ledus gabals, bet kuras sienās aug ābeles, aukstā muiža. Tādēļ māja ir ne tikai ēka, ne tikai mājoklis, bet arī simbols izturībai, sīkstumam, neredzamai augšanai, kas kādā brīdī plēš visus apvalkus. "To, kāpēc citi gribēja Jēzu nogalināt, mācītājs Mati mācēja izskaidrot. Viņi gribēja Jēzu apturēt, lai viņam nebūtu vairāk mācekļu. Kad Jēzus runāja, viņš auga un izvijās kā elektrības vadi sienā, un tas viņiem nepatika."
Lieki teikt, ka Maimas Grīnbergas tulkojums ir izcils.
"Ja nav nobeiguma, nav arī stāsta. To zinādams, Jēzus sarīkoja Lieldienas. Tātad bez pasaules gala neiztikt."
February 12, 2022
Selline natuke läbi naeru ja pisarate lugu. Lugu on jaotatud nelja ossa, esimest ja viimast osa jutustab väike tüdruk (maiuspala!), teist tüdruku tädi ja kolmandat võõrasema.
Miks? See on peamine küsimus, läbi raamatu, läbi erinevate tegelaste ja nende juhtumiste. Miks just väikese Saara emale kukub taevast jääkamakas pähe? Miks tädi Annu saab loto peavõidu... kaks korda (teisel korral ei julge ta raha väljagi võtta)? Miks tabab välk üht ja sama meest viis korda? Miks ootab Saara võõrasema Kersti näkineiut, kokkukasvanud jalgadega vigast loodet, kes ei pruugi kuigi kaua elada?
"Mõnikord variseb taevas, mõnikord vajub maa. Mõnda tabab niivõrd arusaamatu õnn, et sellega on raske edasi elada. Mõnikord juhtub midagi – ainult üks kord –, aga sa jääd terve ülejäänud elu mõtlema, et miks. Mõnikord ei juhtu midagi ja sa mõtled kogu ülejäänud elu, et miks see siis ei juhtunud."
Selle raamatu esimene osa on üks ilusamaid leinalugusid üldse. Eriliseks teeb selle veel seegi, et see on küll lapse silmade läbi, aga huvitav täiskasvanulegi.
Taas selline omamoodi raamat, igaühele soovitada ei oska ega julge. Ei tahagi. Kel vaja, see loeb.
Miks? See on peamine küsimus, läbi raamatu, läbi erinevate tegelaste ja nende juhtumiste. Miks just väikese Saara emale kukub taevast jääkamakas pähe? Miks tädi Annu saab loto peavõidu... kaks korda (teisel korral ei julge ta raha väljagi võtta)? Miks tabab välk üht ja sama meest viis korda? Miks ootab Saara võõrasema Kersti näkineiut, kokkukasvanud jalgadega vigast loodet, kes ei pruugi kuigi kaua elada?
"Mõnikord variseb taevas, mõnikord vajub maa. Mõnda tabab niivõrd arusaamatu õnn, et sellega on raske edasi elada. Mõnikord juhtub midagi – ainult üks kord –, aga sa jääd terve ülejäänud elu mõtlema, et miks. Mõnikord ei juhtu midagi ja sa mõtled kogu ülejäänud elu, et miks see siis ei juhtunud."
Selle raamatu esimene osa on üks ilusamaid leinalugusid üldse. Eriliseks teeb selle veel seegi, et see on küll lapse silmade läbi, aga huvitav täiskasvanulegi.
Taas selline omamoodi raamat, igaühele soovitada ei oska ega julge. Ei tahagi. Kel vaja, see loeb.
November 29, 2021
Dīvainas, pat mistiskas izjūtas pēc izlasīšanas. Skumīga smeldze. Četri stāsti, savienoti vienā lielā. Par lietām, kuras notiek tieši tā, kā notiek. Kāpēc? paliek neatbildēts… Un diez vai kāds var atbildēt.
Stāsti ''Sienā iemūrētā meitene", kurš tik precīzi asi aprakstīja sēras, un "Hemiša Makkeja pieci zibeņi", īpaši labi par to kāpēc? - vienkārši izcili!!
“Vēlu Jums dzīvē laimi. Bet ne par daudz.” (163)
Stāsti ''Sienā iemūrētā meitene", kurš tik precīzi asi aprakstīja sēras, un "Hemiša Makkeja pieci zibeņi", īpaši labi par to kāpēc? - vienkārši izcili!!
“Vēlu Jums dzīvē laimi. Bet ne par daudz.” (163)
Displaying 1 - 30 of 369 reviews