Tīģeris

by Jānis Joņevs, Ieva Kolmane (Editor)

Tīģeris ir autora vairāku gadu garumā tapušu stāstu izlase.

“Krājums ir vienīgā pieņemamā sižeta literatūras forma. Romānu lasot, mēs redzam, mēs ar pirkstiem jūtam, kad tas beigsies. Krājumā ne, nav zināms, vai atlikušajā lapu šķipsnā turpināsies šis stāsts vai sāksies jau nākamais. Izņemot pēdējo stāstu, jā, diemžēl tas tomēr būs paredzams”

“Pat ja nekas nav tā, kā izskatās, nevienam nevar liegt ik dienu skatīties uz to, kas tev ir saredzams. Tur ir daudz. Ja gribi, nosauc par tīģeri to, kas Joņevam, visticamāk, ir sen pasaulē un katram pazīstams dēmons – tas, kas par sevi liek manīt arī miega un nomoda sapņos, nereti lieliski spilgtos. Atšķirt izsapņotos stāstus no īstenības vari tikai pats.”

Genres: Fiction, Short Stories

248 pages, Paperback

Published March 12, 2020

About the author

Jānis Joņevs (1980) is a prose writer. His first novel Jelgava '94 immediately became a cult book among readers. During the TV show Great Reading the novel was chosen among the 100 most favourite Latvian books of all times. It was also praised among critics and received numerous awards. The novel is set in Jelgava town in 1994 and focuses on youngsters who are driven to heavy metal music. Sharing this taste of music and subculture they explore the life through the eyes of their youth. It is a book of a whole generation which experienced their youth in the nineties when Latvia had just regained independence. This novel has been adapted for the theatre performance by Jelgava New Theatre, and currently is being shot as a film. It has been translated into French by Gaїa Editions in 2016 under the title Metal. The translation rights of the novel have been sold to Norway, Bulgaria, Turkey, Poland, and Slovenia.

Jānis Joņevs also writes short stories, especially for children. In 2014 publishing house Liels un mazs published his book for the smallest Slepenie svētki/ Secret Celebration.

Joņevs translates from French – A. Kristoff's The Notebook, and B. M. Kolté's In the Solitude of Cotton Fields.

Jānis Joņevs together with Mārcis Lācis have written a play for the black comedy theatre performance Bārdas/The Beards staged at Dirty Deal Teatro in Riga in 2015, and the play Rīga. Urbānie mīti/ Riga. Urban Myths staged at the New Riga Theatre in 2016. Also he together with publicist Anete Konste have written a stories for the theatre performance Zvērīgā mīla/ Beastly Love staged at Dirty Deal Tearo in 2017.

Reviews

[Andris · Rating 2 out of 5]

Kas to būtu domājis, ka uzreiz pēc megahita no ļ.cien. autora sagaidīsim kopoto rakstu pirmspēdējo sējumu, kurā sakasīts pa druskai no dažādu katlu pašiem dibeniem.
Ar nepacietību gaidu nākošo sējumu - autora vēstuļu korespondence ar laikabiedriem.

[Signe · Rating 2 out of 5]

Daži no stāstiem būtu krietni ieguvuši, ja tie būtu vismaz uz pusi īsāki.

Katrā gabalā bija kāds inčīgs aspekts, pie kura gribēju pieturēties, bet kurš pazuda pārējo tēlu un detaļu izvērstajos aprakstos. Izlauzos cauri tikai tāpēc, ka negribēju padoties un pieļaut to, ka man šis krājums ne visai ies pie sirds.

Priecājos par stāstiem "Burti" un mazliet arī par "Komponistu".

Ļoti izstieptas divas zvaigznes.

[Agris Fakingsons · Rating 3 out of 5]

..ko tur daudz, statuss stāsta, kā ir:

30. augusts, 2020 – 70. lpp. – ..nu, ja viss krājums ir tik nebaudāms, būšu diezgan vīlies.
11. janvāris, 2021 – 126. lpp. – ..pagaidām tāda vāja atblāzma par to, ko gribētu izlasīt.
23. aprīlis, 2021 – beigas – ..neko vairāk par iepriekš rakstīto nespēju bilst. bija stāsti, kuri bija interesanti un aizraujoši, pat atgādināja stilu, kādā Berelis savējos raksta (jaunāko laiku, protams, jo agrīnos darbus nezinu), bet vairums uzrakstītā bija tikai tāda laika nosišana.

[Zanda · Rating 5 out of 5]

Manas pārliecinošas 5 zvaigznes par:
* oriģinālām idejām;
* melno humoru (?), humoru (?) vai vienkārši Joņeva asprātīgo valodu - ja esi uz viena viļņa ar to, tad liksies garšīgi;
* iziešanu ārpus ikdienišķā/fiziskā un pieskaršanos ārpasaulīgajam, paralēlajam, enerģētiskajam ...

"Es esmu pārliecināts, ka mums apkārt ir vēl daudz vārdā nenosaukta brīnišķīgā." (14.lpp.)

Gribu vēl! :)

[Greisa Rozīte · Rating 2 out of 5]

Nesagāja.
Radīja sajūtu, ka lasu kādu rakstīšanas vingrinājumu, kurā ir jāraksta pirmais, kas ienāk prātā, un nav atļauts iepriekš rakstīto rediģēt.
Protams, daži stāsti bija labi. Izteiktākais bija "Burti", kurš ievilka, bet tad tas arī ievilkās. Problēma rodas tajā, ka viņi visi NEZINA, KAD BEIGTIES! Un nezina arī, kā beigties.
Pāris varētu būt ģeniāli, ja tos nopulētu, žēl, ka tā vietā lasīju kaut ko nepabeigtu. Tiešām, bija potenciāls, bet Bukovska vārdos: "Potential doesn't mean a thing. You've got to do it." Un šī grāmata definitely did not do it.

[Liva · Rating 3 out of 5]

Ne pārāk biju sadraudzējusies ar Jāņa Joņeva "Jelgava 94", lai arī citi lasītāji to slavēt slavēja. Ar nelielām bažām, bet ķēros klāt stāstu krājumam. Kopumā esmu apmierināta ar veltīto laiku (ja neskaita dusmas par mīksto iesējumu), turklāt, dienām pēc izlasīšanas ejot, galvā veidojas aizvien pozitīvākas atmiņas par šo grāmatu. Daži stāsti nedaudz atgādināja Džordža Orvela stilu un Orvels man patīk.

Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2020/04/j...

[Kristīne Līcis · Rating 4 out of 5]

Vēl viens pierādījums, ka latvieši prot rakstīt stāstus. "Tīģera" 16 stāstos aizspogulijas cienīgas alternatīvas izvēlētajai realitātei, mirāžas un sirreālas situācijas "Spēlē" ar valstīm, kuras uz brīdi pazūd, un uzzīmētu mūziku "Komponistā". It kā absurdi, bet vienlaikus nepārspīlēti, jo proza ir atturīga un it kā atsvešināta, nekādas uzbāzības, katrs brīvs izvēlēties, vai redzēt to, kas nav, tādēļ ka tas nevar būt.

Ļoti patika neuzkrītošās saiknes starp stāstiem, ļoti patika Francijas noskaņa, ļoti patika introvertais tonis (man visa #iamintrovert kampaņa asociējas ar Joņevu). Un pēc "Burtiem", kur priekšmetu nosaukumu pirmie burti veido slepenas ziņas, es laikam nekad vairs nevarēšu vienaldzīgi noskatīties uz pirkumiem uz lentes pie kases.

"Saprotiet, mēs redzam tikai to, kas ir nosaukts vārdā. /../ Ļoti iespējams, ka mums blakus pastāv kāda milzīga, brīnišķīga radība, ko mēs neredzam tikai tāpēc, ka tai nav vārda. /../ Es esmu pārliecināts, ka mums apkārt ir vēl daudz vārdā nenosaukta brīnišķīgā."

[Lauma Gurgone · Rating 5 out of 5]

Šis ir īpašu stāstu krājums. Tie nav parasti stāsti, kurus izlasīsi un drīz vien aizmirsīsi. Es gan melotu, ja teiktu, ka visus no tiem līdz galam sapratu, bet tā pat ir labāk, turpmākās dienas par tiem atcerēšos un domāšu, kā tad tur patiesība bija…

[Linda · Rating 5 out of 5]

Sākotnēji man likās - baigākais lāsts tā Jelgava 94. Patiešām lielisks darbs par tik specifisku laika periodu. Vēl pie tam Jelgavā. Un ko tālāk? Ko pēc tik varena darba (kam sekoja dažnedažādi apbalvojumi un atzinības) autors vēl varētu sarakstīt? Tik labi parasti beidz, nevis sāk (it sevišķi puiši, hi-hi).
Un tad nāca “Tīģeris”. Gribēju noskatīties “Literatūrē” raidījumu, lai gūtu kādu priekšstatu, bet tā arī nenoskatījos, līdz ar to grāmatu vēru vaļā diezgan svaiga un nesabojāta. Nu, ja neskaita to “Jelgavu”. Kaķis uz vāka, kam pāri rakstīts TĪĢERIS, neiedvesa uzticību. Nafig vispār grāmata oranža? Pirmais stāsts arī mulsinošs, nepasaka priekšā, ko gaidīt tālāk. Un tas forši. Neko negaidīju, tikai lasīju.

Negaidīju un dabūju izcilu stāstu krājumu. Te ir visas Labu Stāstu iezīmes. Precīzi, bet neuzbāzīgi nosaukumi. Stāsti, ar ko identificēties var ikviens (“Teorija”, “Bēgšana”, “Teorija turpinājums”, galu galā “Nosvītrotais”), nelielu deva mistikas (“Durvis”, “Ceļojums”, “Cita Aģentūra”, “Kāja”, “Spēle”), unikāls humors (ai, praktiski visos, esmu sajūsā par to hohmisko piesitienu), tēli, kas aizķeras (“Uzvarētāji”, “Burti”, “Komponists”, aiii, lieliskais “Komponists”), tēli, kas neaizķeras, par kuriem gribi, lai neizķeras, bet par vēlu, jau esi identificējies (“Bēgšana”, “Intro”). Un, protams, katra lasītāja sapnis, ielūkoties rakstītāja zem-ādā (“Metode”). Patīkama dažādība, bet nav arī pārāk liels sajaukums, kad autors sabliež visu, ko jebkad daudzmaz labi sarakstījis. Raita, dzīva valoda. Filozofisku domu aizdīgļi. Nekas nav par īsu, nekas nav par garu. Ja būtu īsāk, nokavētu. Ja būtu garāk, neiesētu. Un galu galā - oranži vāki un uz tā kaķis, kam pār pārrakstīts TĪĢERIS.

Šo eksemplāru man puslegāli bibliotekāres izsniedza pa logu. Bet noteikti iegādāšos vienu oranžo arī saviem plauktiem.

[Laura Turlaja · Rating 4 out of 5]

Iepriecināja, ka vismaz trīs stāstos bija lietots vārds “kluknēt”.

[Sisī · Rating 3 out of 5]

Ja man savā 2020.gada lasīšanas maratonā būtu jānosauc kāda grāmata nominācijā "Gada cīņa", tad viennozīmīgi "Tīģeris" būtu uzvarētājs. Es tiešām ar to cīnījos. Sāku to lasīt vasarā, nodevu atpakaļ bibliotēkā, jo iestrēgu pirmajā stāstā. Tad mēģināju rudenī, atkal paliekot turpat. Tad to izlasīja mans vīrs, mani mierinot, ka nākamie stāsti ir daudz labāki, daži pat ļoti labi. Un tikai decembrī es apsēdos un lēnām, vairāku nedēļu garumā izcīnīju šo cīņu stāstu pa stāstam.

Kāpēc man tas bija vajadzīgs? Jo es zināju, ka tur kaut kam ir jābūt... Ja grāmata ir manā mīļākajā krāsā, es nevaru to nelasīt, turklāt pēc "Jelgava 94" izlasīšanas, man nemaz nebija šaubu, ka arī nākošā autora grāmata būs manā "gribu izlasīt" sarakstā.

Kopumā varu teikt, ka bija interesanti, savdabīgi, brīžam pārsteidzoši. Brīžam šķita, ka autors ir sapinies pats savā oriģinalitātē, kā pirmajā stāstā, kura ideja man ļoti patika, bet kuru varēju izlasīt vien kādā piektajā piegājienā. Īpaša odziņa - starp visiem stāstiem bija arī viens bilžu stāsts. Tāpat ļoti jauks man likās stāsts "Burti", ar aizrautību lasīju arī stāstus "Spēle" un "Izmeklētājs". Pārējie lai arī bija ar savu odziņu, jau lēnām sāk pagaist no manas atmiņas.

[Zane Alksne · Rating 3 out of 5]

No manis uz mirkli bija atkāpusies stulbeņiem raksturīgā melanholija.

Kā jau ar stāstu krājumiem parasti ir, ir stāsti, kas patīk, kas nepatīk un, kas ir vienaldzīgi. Dažiem sanāca izskriet cauri, kur nekas neaizķērās, ja prasītu par ko bija stāsts, tad nav nekā ko pateikt. Interesanti likās tie, kur apskatīja mūzikas radīšanas citādo pusi, kur notis var redzēt kā zīmējumus, bet neradīt mūziku tās tiešākajā nozīmē. Arī paralēlās pasaules ir mūsdienās visnotaļ apspriesta un aptaustīta tēma. Nu par citplanētiešiem es gan negaidīju, ka kaut ko lasīšu, jo šī tēma ir tāda, kas mani ļoti maz saista. Nu Lux sērijas bija izņēmums, par kurām zināju gaužām maz, bet ne par to šeit stāsts. Diezgan izklaidējoša lasāmviela dažviet, bet vienā dienā neizlasīsi. Par viduvēju grāmatu vairāk kā viduvēju vērtējumu arī grūti uzrakstīt. Ja nav nekā laba, ko pateikt, labāk ir neteikt neko. :)

[Guna · Rating 3 out of 5]

Nevar saprast, vai centos iedziļināties par maz vai par daudz.

[Anita · Rating 4 out of 5]

Tāda sajūta, ka tur bija drusku vairāk, kā izlasīju. Kaut kādas dīvainas lietas Joņevs šai grāmatā sadarījis. Šķiet, ka kādus stāstus pat pārlasīšu vēlreiz.

[Ligita · Rating 3 out of 5]

Daži stāsti patiešām apstulbināja un pārsteidza ar oriģinālajām idejām, bet citi garlaikoja. Valoda, protams, man ļoti patika.

[tu zini, kas es esmu · Rating 4 out of 5]

Labākais, ko esmu lasījusi kopš Gailes "Skaistajām". Daži paņēmieni nemitīgi atkārtojas, bet tas nedara stāstus sliktāktus. Tie ir brīnišķīgi būvēti, pat ja fantasmagorijas mani neinteresē. Autors IR strādājis ar savu prozu.

Garāka versija "Kontekstā":
Spēļmantu lādīte

Pirms šīs recenzijas es jau visiem izstāstīju, ka Joņeva stāsti ir veidoti meistarīgi. Un par labiem stāstiem uzrakstīt ko jaunu ir grūti. Protams, tajos ir arī apšaubāmas vietas un ne visas epizodes ir tik aizraujošas, lai tās izlasītu ar aizturētu elpu vienas nakts garumā. Taču, tikko viens Joņeva stāsts bija iesākts, sajūta, ka jāizlasa līdz galam, stāvēja līdzās. Ir radīts iedarbīgs mehānisms Atslēga krājumam ir dota jau grāmatas “Intro”: Volts Disnejs kopā ar Henriju Fordu strādā pie kādas noslēpumainas tipāžu kartotēkas un niekojas ar kafiju. Fantāzijas lidojums apvienojies ar izgudrotāja un darbaholiķa spēku, klasiskā manierē, nepārspīlējot, bet liekot lietā saprotamus materiālus. Kaķēns pārtapa par tīģeri, jo licis jaunās grāmatas pamatā vēl vairāk sadzīves filozofijas nekā romānā “Jelgava 94”, kas tomēr ir garšīgs teksts galvenokārt kolorītā stāsta dēļ.
Ko par Joņeva “Tīģeri” teiktu citi?
Ja es būtu Francs Kafka, es autoram teiktu: “Paldies, ka iedvesmojies no manas poētikas. Nemaz arī neslēp to, godini. Interesanti, kā tu izmantoji absurdu, meklējot paralēlo iedvesmas pasauli “Citā aģentūrā”, liki pazust Latvijai no kartes “Metodē”, jo, redz, nebija iedvesma rakstīt stāstu Parīzē. Tev visi varoņi it kā Tu pats – vīrietis pāri 30, ar darbu vai nedaudz aizņemts, pat ja tas ir kāds Šmita kungs “Durvīs”, kas ir ziņkārīgs kā Hičkoks vai Freids. Un cik traģikomiski tev notirpa kāja stāstā “Kāja”. Ceru, ka pēc burbona, auss nokošanas un auto nozagšanas tu tomēr to meiteni pa ceļam uz Valmieru neizvaroji, bet turpināji ēst meža zemenes ceļmalā. Un sveicini Gunti Bereli, viņam arī esi nedaudz parādā – mantoji asa sižeta sajūtas un maniaku.”
Ja es būtu Guntis Berelis: “Pirmajā romānā Joņevs lasītājam izšķaidīja smadzenes ar Kurta Kobeina cienīgu šāvienu galvā, otrajā vajadzētu būt tīģerim, kas saplēš lēveros to, kas palicis pāri. Štrunts par to, ko gaida lasītājs, saprotama lieta, ka autors tagad cenšas dot vairāk un arvien viegli pavīd eksistenciālas refleksijas: “Pirmkārt – vēlies, vēlies no visas sirds. Otrkārt, kad esi vēlējies, aizmirsti.” (“Teorija”, 62) Notiek tikai gaidītais un notiek tikai negaidītais. Kāds tam sakars ar tīģeri? Iepriekš Joņeva margināļi bija uzkleibējuši sev metāla mežģīnes, tagad par autora veidotu tēlu brīvības simbolu un personības emblēmu, varbūt pat totēmu kļuvis tīģeris.”
Ingmārs Līdaka: “Tīģeri pēc būtības ir diezgan konservatīvi attiecībā uz bēgšanu. Viņiem ir sava teritorija un nav tā, ka viņu par katru cenu to gribētu pamest.”
Kaķēns, kas izglābts uz jumta stāstā “Bēgšana”: “Joņev, tu un tavi varoņi gan par daudz iedomājas. Ne visi kaķēni gribētu būt glābti, lai tu varētu izskatīties varonīgs meitenes acīs. Nē, es, protams, saprotu, ka visi grib caur kaķēnu par tīģeri tapt, taču, manuprāt, šis stāsts ir mazāk uzrunājošs. Kaut kāds uzspēlēts. It kā tu gribēji būt sentimentāls un jauks pret kādu, bet galā tomēr visus nogalēji. Un kas tie par pusanonīmo cilvēku lērumiem stāstā “Intro”? Priekš kam tas?”
Latviešu valodas skolotāja: “Spilgti, radoši, oriģināli. Obligātajā literatūrā visiem jāizlasa trīs Joņeva stāsti: romantiskos “Burtus”, jo kam gan negadās iemīlēties pie kases; “Nosvītroto”, kas nav nemaz teksts, bet Reiņa Pētersona zīmēts vīrelis tumsā. Bet kas tad ir teksts? Mācieties pārsteigt! “Komponistu”, jo tas ir ļoti novatorisks, varbūt nedaudz drupīgs kā Šnitkes mūzika, bet derīgs. Joņevs ir jauniešu rakstnieks, jo atļaujas rādīt, kā ar valodu var zīmēt mūziku, radīt komiksu bez vārdiem un vispār būt godīgam pret sevi. Ļoti laba latviešu valoda, precīzi izteikta mūsdienu jaunieša dzīves būtība: brīvība, vienlīdzība, nopietna pieeja tam, kas patīk.”
Un beigās es aizietu uz veco “Čomski”, un tas Joņevam nodotu ziņu: “Varen jauki, ka atceries mani stāstā “Izmeklētājs”. Tas ir viens no labākajiem, forši, ka spēlējies ar joku “slepkava vienmēr atgriežas nozieguma vietā un meklē ieroci”. Pie mums gan tā nenotika, bija tikai beigtas žurkas aiz dīvāna. Starp citu, esam ciet, bet pie mums ir palikusi tava spēļmantu lāde ar rekvizītu. Večuks no stāsta “Spēle” gan nebija visa teksta garumā gluži vecs, taču meitene, kas liek pazust pasaules valstīm, mācoties ģeogrāfiju – super. Ja vari, lūdzu, atgriez arī mūs un bijušās brīvības sajūtas. Lūdzu.”
Bērnībā man bija sārta mantu kaste, kurā rotaļlietu vidū varēju slēpties arī es. Kamēr neizaugu. Joņeva spēļmantu lādīte ir kas līdzīgs, tikai spilgti oranža, ar guļošo “kaķagabala” siluetu virsū un lieliski atbilst autora rotaļīgi nopietnajai attieksmei. Par spīti tam, ka izaudzis, viņš šajā spēļmantu kastē labprāt pavadījis vismaz 7 rakstniecības gadus. Bija interesanti sagaidīt.

[Elza · Rating 4 out of 5]

Laikam jau ļoti patika, jo vairākkārt pastaigās atstāstīju šos stāstus draugam. Tieši tāds pusreālisms kāds man patīk ar daudz interesantām detaļām, dialogiem.

[marta · Rating 2 out of 5]

domāju, ka, kā jau pārējos Joņeva darbus, spēšu baudīt…bet nekā, katrs stāsts ir saraustīts un samezglots tā, ka pati konsekvences nevaru atrast…jā, bija kādi, kurus izbaudīju, bet pārējie radīja lielu nepabeigtības sajūtu…

[AURORA RU · Rating 3 out of 5]

Pēc stāstu krājuma izlasīšanas man ir saīgums, līdzīgs jūras slimībai. Nepiepildītas ekspektācijas? Nez. Un pat ne dēļ pašiem tekstiem, kas ir diezgan prīmā, bet vairāk dēļ kopējā grāmatas koncepta. Redaktūras. Lasot nepameta caurvējoša sajūta, ka salikts kopā viss, kas tik bij iekrājies - no ļoti dažādiem dzīves periodiem. Te ir viens lieliski nostrādāts stāsts (Komponists), tad divas foršas hohmas (Burti un Cita aģentūra), (kas uzdzina bik nostaļģiju par laikiem, kad Joņevs izkliedēja mūsu rutīnas ar savu dzirkstošo blogu iekš draugiem.lv), tad vēl ir daži tādi gabali, kas ož {pēc franču siera (nosvītrots)} pēc rakstnieku rezidenču domrakstiem, un tad vēl kaut kas eksperimentāls, kas būtu super materiāls prozas lasījumiem (varbūt jau bijis?), bet vēl ne gluži gatavs iemūžināšanai tirāžā. Jautāju sev (gan jau ka ar skaudību): Joņevs ar Jelgavas-94 palīdzību iekļuvis tādā kā kultūrpolitikas ciklona ietekmes zonā, dzīvojies pa visvisādām rakstnieku mājām un konferencēm, bet vai tā ir bijusi vide, kur augt un laisties dziļāk, audzināt sevī gan spontanitāti, gan paškritiku? Interesanti redzēt viņa taustīšanos kvantu fizikas, multiversu, Mandelas efektu virzienā, sapinot tos kopā ar Kafkas, Cveiga un Hofmaņa motīviem... bet tā vien gribētos uzlaist šīs grāmatas maketam virsū kādu brutālu recenzentu à la prof.Vilciņš, pēc tam kādu nesaudzīgi kritisku redaktoru ... un lai tad tie teksti pašauj riktīgi vaļā. Cheerz!

"Kāpēc tas viss? Kāpēc ir jāstāsta kādam par Latviju? Mēs taču paši nīstam šo zemi. Vernera vienīgais prieks ir stāstīt, kādi mēs esam pāķi un vienmēr būsim nomale, mūžīgi mūžos, tā ir viņa eshatoloģija, ka Saule uzsprāgs, bet latvietis padomās, ka šogad sūdīgs salūts."

[Dagnija Lace-Ate · Rating 4 out of 5]

Tieši tā, pat apziņa nav šķērslis.
Stāsti par parastiem cilvēkiem, kas dzīvo parastu dzīvi, iet savās parastajās gaitās un sagaida savu parasto darbību parastos rezultātus. Bet nekā, izrādās, nekā nebija. Parastie cilvēki ir nejauši spēruši pussoli ārpus taciņas (jā, jā, Tolkīna "Hobits"- nesperiet ne soli nost no takas!) un nu jau nekā parasta vairs nav. Ir tā pati, bet nedaudz cita pasaule. Stāsti par to. Lieliska iespēja ienirt pasaulē, par kuras eksistenci nekad nav bijis šaubu. Un tagad tā ir pierādīta, jo uz papīra uzrakstīta.

[Aivija · Rating 2 out of 5]

Kā jau jebkurā stāstu krājumā ir gan veiksmīgāki, gan mazāk veiksmīgi stāsti, bet kaut kā neviens no viņiem mani līdz galam neuzrunāja. Idejas bija interesantas, bet pēc pāris stāstiem apnika, ka katru reizi, kad kādā stāstā parādījās sieviete, autors viņu izvēlējās aprakstīt kā nogribējies pusaudzis. To varētu novelt uz stāsta galvenā varoņa perspektīvu, bet tā kā stāstu ir daudz un varoņu arī, šķiet, ka tas ir vienkārši autora skatu punkts un līdz ar to visi varoņi šķita kā viens - nogribējies, paskumjš latviešu puika bez nekādas īstas personības, kas siekalojās ieraugot jebkuru sievieti.

[Elvīra Avota]

Bieži vien pieķēru sevi lasām stāstus autora balss tembrā. Lai gan dažubrīd bija vēlme skriet pāri rindiņām, šī stāstnieciskā sajūta lika piebremzēt un vērot, kā prāts konstruē šo savādību. 16 stāsti kā sajauktā secībā izstāstīts dzīvesstāsts, kura fragmentus labprāt pārlasītu vēlāk, ar citu dzīves skatu.

[Agata Babina · Rating 4 out of 5]

Jāatzīst, ka nelasījās viegli, lasīju ar lieliem pārtraukumiem, līdz ar to nevarēju saprast vai tiem stāstiem savā starpā ir kāda saistība vai nav. Man patika autora idejas un kā tās tika pasniegtas un kā lika man kā lasītājai paskatīties uz lietām no citas puses. Nu uz to vienu zvaigznīti man kaut kas nesaslēdzās, bet pilnīgi noteikti, oriģināli stāsti, labi izplānoti. Nesapratu es to intro, metodes un teorijas un outro konceptu (būs kādreiz jāpārlasa). Bet vispār ļoti patīk negaidīto beigu stāsti, kur beigas ir negaidītas līdz pat pēdējam vai pirmspēdējam teikumam. Vislabāk atceros tos pēdējās dienās lasītos "Burti" - pilnīgi iedomājos piemājas pārtikas veikalu, kur arī darbiniekiem sarkanas jakas un iedomājos, kādu no rajona iedzīvotājiem Ervīna lomā, savdabīga iemīlēšanās un komunikācija, bet tik oriģināli izdomāts veids, kā komunicēt. bet Ervīns ir arī citā stāstā. Tāds baigais veikalu džeks :), kas pēc veikala apmeklējuma parasti nokļūst vai nu kapos vai slimnīcā. "Cita aģentūra" man arī likās labs, jo atspoguļoja prokristinācijas un radošās krīzes marasmu, ar kuru varēju identificēties un atkal beigas lika ļauni pasmīnēt - vecīt, sāc tik no gala un tā kārtīgi! "Spēle" man likās distopijas romāna vērts sižets (arī "Uzvarētāji"), pie tam smieklīgi, jo arī es esmu uzsēdināta uz World Geography. Tagad mazliet bailīgi to spēlēt, ja nu kaut ko aizmālēju, sapludinu, iznīcinu tā ne pa jokam. Un beigu beigās "Izmeklētājs" Čomska bārā man lika atcerēties Maģistra studiju laikus un uzjundīja vēlmi paklaiņot naktīs pa Rīgas bāriem, kas, protams, nav iespējams, līdz ar to vismaz uz šo brīdi nav lūzera sajūta.
Bet bez tam, ka kaut kur ir pieminēta Jelgava, galīgi šos stāstus nesaistu ar "Jelgava 94". Šie ir citi stāsti.

[Ilze · Rating 3 out of 5]

Cīnījos ar tīģeri. Kaut kas unikāls šajos stāstos ir. Daudzos tik ļoti atrodams kaut kas no sevis, no manis. Tā sajūta, kas ir bērnībā, ka tikai tu kaut ko tādu iztēlojies vai iedomājies, bet, re, pēc divdesmit gadiem par to uzraksta Joņevs. Uzraksta pilnā nopietnībā.
No vienas puses plašs spektrs, no otras puses, sajutos kā nedaudz atkārtošanās spēlē. It kā visos stāstos darbotos vieni un tie paši aktieri, kas ik pa laikam tikai nomaina drēbes, parūkas un dekorācijas.
Varbūt man vienīgajai šķiet, ka sasaucas ar S.Kuzmina "Hohmu". Varbūt tā ir paaudzes garša. Un varbūt tieši tas – laikmeta izteiksmīgums – man kādā mirklī bija par ilgu.

[Karīna Janova-Jannava · Rating 4 out of 5]

Apnikuša biroja darbinieka fantāzijas par to, kā būtu izrauties no pareizās un pelēkās ikdienas rutīnas. Varbūt noģērbties plikam un Vērmanītī ieņurkot rudens lapu kaudzē. Varbūt pārkāpt kautrībai un iepazīties ar topiņa kasierīti. Varbūt piedzerties, sapīpēties, sakauties, lai beidzot piedzīvotu ko interesantu. Bet vispar visvairāk tiek sēdēts, domāts un cerēts uz brīnumu - uz paralēlās realitātes atvēršanos, citplanētiešiem vai neārstējamas slimības pēkšņu uzbrukumu.
Viss tomēr paliek tādā- tikko paēdu pusdienas, apsēdos atpakaļ pie datora un mazliet aizsapņojos līmenī.
Papildus zvaigznīte par to, ka šī grāmata acīmredzot noveda autoru līdz JRT Aģentūras scenārijam 👍

[Aija · Rating 3 out of 5]

Šajā stāstu krājumā bija vairākas epizodes, kurās ļoti skaidri sajutu to sāpi, kas nereti pārņem lielu daļu cilvēku. Kauns par izdarītu un neizdarīto. Bezvērtības šķitums. Piederība kādai kopienai kā nomācošs uzdevums. Sajūta, ka tūliņ mūsu neprasmi, stulbumu un neprofesionalitāti atmaskos. Tās bija tās sajūtas, kas te stīgo viscaur un kuras man izdevās noķert aiz astes.

[Jolanta · Rating 1 out of 5]

Es tiešām nesaprotu haipu. Viena no “tizlākajām” grāmatām, kādas esmu lasījusi. Pāršķirstot lappuses, šķita, ka mirst smadzeņu šūnas. It īpaši, lasot vienmēr (neatkarīgi no stāsta) primitīvos dialogus. Kaut kur grāmatas vidū es sāku izjust fizisku kairinājumu un atmetu grāmatai ar roku.

[Sallija Kļavkalne · Rating 4 out of 5]

Joņeva stāsti bija garšīgi un aizraujoši, kā arī ļoti neparedzami, tomēr tiem cauri vijās autora personība un Jelgava. Katrā no tiem ir savs tīģeris. Iesaku meklēt to arī citiem šajā grāmatā!

[katrīna liepniece · Rating 3 out of 5]

Nekas revolucionārs, bet izbaudīju.

[Helga]

Neizlasīju nemaz līdz galam, tāpēc nevaru ielikt vērtējumu; paliku vidū un nebija vēlmes iet tālāk.