Šo dienasgrāmatu ir rakstījusi meitene, vārdā Kaija, kurai diagnosticēta depresija un robežstāvokļa personības traucējumi. Kaijas stāsts sniedz lasītājiem iespēju no droša attāluma, kā caur pavērtu durvju spraugu, ielūkoties psihisku traucējumu radītajā murgā, atklājot, kā emocionāls sabrukums var kļūt par totālu iznīcību, kā bezcerība var novest līdz pašnāvībai un – pats svarīgākais – kā cerība var izglābt dzīvību. Skaudrie, brīžam šokējoši vaļsirdīgie Kaijas ieraksti dienasgrāmatā ļauj saprast, ka ceļš uz psihisko veselību ir ārkārtīgi grūts un biedējošs, pilns vientulības, baiļu, kauna un dusmu, taču to IR IESPĒJAMS paveikt.
Kaijas pieredzi no terapeitiskā skatpunkta analizē grāmatas autori, speciālisti psiholoģijas un psihoterapijas jomā Natālija Morozova un Tarass Ivaščenko.
TARASS IVAŠČENKO ir sertificēts ārsts psihoterapeits, speciālists psihosomatiskajā medicīnā, M.D. zinātniskā grāda pretendents RSU. Specializējies darbā ar pacientiem, kuriem diagnosticēti neirotiski un psihosomatiski traucējumi, depresija vai veģetatīvā distonija, kā arī ar pacientiem akūtās krīzes situācijās. Strādā ar pieaugušajiem un pusaudžiem. Vairāk informācijas www.ivascenko.com. Jaunumiem var sekot Facebook lapā "Tavai Izaugsmei".
NATĀLIJA MOROZOVA ir sertificēta klīniskā psiholoģe, EMDR un smilšu spēles terapeite, krīzes intervences speciāliste. Specializējusies darbā ar klientiem, kuriem diagnosticēti neirotiski un personības traucējumi vai depresija, kā arī ar klientiem akūtās krīzes situācijās. Strādā ar pieaugušajiem un bērniem. Vairāk informācijas www.tavaiizaugsmei.com. Jaunumiem var sekot Facebook lapā "Tavai Izaugsmei".
Pirmkārt, man lielas dusmas, ka grāmatas apraksts mani tik ļoti pievīla. Izlasīju teikumus "Šo dienasgrāmatu ir rakstījusi meitene, vārdā Kaija, kurai diagnosticēta depresija un robžstāvokļa personības traucējumi. Kaijas stāsts sniedz lasītājam iespēju no droša attāluma ielūkoties psihisku traucējumu radītajā murgā /../" un sapriecājos, ka šis nu gan būs viens unikāls darbs, ka reāla dzīvesstāsta profesionāls vērtējums pārliecinoši graus mītus un stigmas par depresiju un terapiju, jo - hei, dienasgrāmatas fragmenti taču parādīs, ka runa ir par tādu pašu cilvēku kā es! Tad izlasīju priekšvārda pirmo teikumu, ka "Kaija Klints ir literārs tēls, kurā apkopotas mūsu pašu un mūsu kolēģu klientu/pacientu iezīmes /../". Nav reāls cilvēks. Saliktenis no daudziem. Kompozīts, vienvārdsakot. Aplauzos, vienvārdsakot.
Otrkārt, šobrīd Latvijas literatūrā tēma "populāri par psihoterapiju" laikam ir en vogue. "Tarakāni manā galvā", "Aiz durvīm", tagad arī "Meitene hameleons". Tāda kolektīvā terapija.
Treškārt, par spīti vilšanās sajūtai, es ļoti, ļoti novērtēju grāmatas saturu, būtu bijis vērtīgi kaut ko šādu izlasīt pirms gadiem 10. Lai arī brīžam jūt, ka stāstījums nav viengabalains, ka to veido vairākas personības, tomēr klientes domu gaita, terapijas process, riski, grūtības un ieguvumi ir patiesi fascinējoši. Daži no izjūtu aprakstiem ir tik precīzi, ka uzdzen šermuļus, kā šis, piemēram: "Cenšos noturēties un nepaklupt, lai manu rīkli nepārgrieztu trose, uz kuras balansēju." Savukārt klīniski neitrālais tonis autoru komentāros visu laiku atgādina, ka depresija nav kaprīze, ka depresija ir jāārstē tāpat kā salauzta kāja, ka depresija, tāpat kā iesnas, cilvēku nepadara sliktāku, bet vienkārši slimu. Vērtīgi.
"Spēja izjust visu emocionālo spektru ir psihiskās veselības pazīme."
Mazliet vīlos, jo sagaidīju vairāk sižeta līniju (notikumus, attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, dialogus u.tml.) aprakstus no Kaijas dzīves, kas, manuprāt, ir nepieciešams, lai jutos pārliecība, ka varonis ir īsts. Bet ok – tās bija tikai manas ekspektācijas.
Mazliet šokēja it kā pēkšņā varones atlabšana – vismaz man bija iespaids, ka tikai dažās lappusēs viņai pēkšņi kļūst labāk (turklāt bez “atkritieniem”), radot ilūziju, ka ar depresiju un robežstāvokļa personības traucējumiem var atlabt diezgan ātri, kas nav taisnība.
Par spīti ieteikumiem “no KBT sērijas”, priecēja, ka ir iekļauti arī sapņu apraksti un analīze, un uzsvērta ilgtermiņa terapeitisko attiecību nozīme. Lasītājiem bez psiholoģijas “backgrounda”, iespējams, ir grūti izprast dažus no terminiem (piemēram, kas tad īsti ir drošā piesaiste, un cik ilgā laikā to var radīt).
Kopumā grāmata ir ļoti vērtīga, īpaši galvenās varones izjūtu apraksti, par kuru autentiskumu nav nekādu šaubu, un autoru komentāri. Ļoti labi aprakstītas izjūtas saistībā ar attiecībām ar terapeiti. Manuprāt, īpaši noderīga tā varētu būt klientiem, kas apmeklē terapeitu – viņiem, iespējams, īpaši palīdzoša varētu būt autoru komentāru sadaļa. Ļoti patika arī dažās vietās pavīdošais humors. Šķiet, nekā līdzīga latviešu valodā līdz šim nav bijis, un man ir liels prieks, ka kāds aizpilda šo tukšumu. Visu cieņu!
Šī ir vērtīga grāmata, ko ieteiktu izlasīt ikvienam-gan tiem, kam ir aizdomas par depresiju vsi tā jau diagnosticēta, gan šo cilvēku tuviniekiem, gan arī tiem, kam deprsija šķiet tikai slinku cilvēku kaprīze. Ļoti vērtīgs materiāls ir autoru komentāri tekstā. Tā ir kā visur esošā saprāta balss, kas palīdz sazemēties ar realitāti, palīdz saprast notikušā normālību. Man prieks, ka šī grāmata tapusi Latvijā.
Ja šī bija pozicionēta kā dienasgrāmata, tad nu galīgi kā tāda nelasījās. Neba saturs pie vainas, bet gan valoda. Tā bija pārāk... pārāk. Man ir grūti iztēloties cilvēku, kurš, piemēram, tā vietā lai teiktu/rakstītu "tas mani sadusmoja/es dusmojos" utt., raksta/saka "es izjutu dusmas". Tas ir tikai viens piemērs. Man ir slinkums. Tā kaut kā.
Uz visu pieejamo grāmatu par šo tēmu fona, diezgan viduvēji, bet, ņemot vērā informācijas pieejamības trūkumu latviski un par situāciju Latvijā - ārkārtīgi vērtīgi.
Ja 1/3 sākumā likās bišku meh ... Tad lasot tālāk tomēr liekas ļoti laba grāmata par BPD un līdzīgiem uzvedības/emociju traucējumiem. Arī pēdējā trešdaļa deva labas atziņas gan par BPD, gan inter-personālajām attiecībām kopumā un emocionālo un veselīgu attiecību dinamiku. (Atsauca atmiņā dažas Diānas Zandes lekcijas par Mīlestības attīstību).
Dažiem nepatika, ka tēls nav īsts. Es neuzskatu, ka tā ir liela bēda, ka radītais tēls ir kompozīts no vairākām kolēģu klientu/pacientu iezīmēm. Un, vienmēr pastāv iespējamība, ka tas patiesībā ir viens cilvēks, kura stāsts ir atšķaidīts ar citām iezīmēm, lai nevienu neaizskartu (ārstu konfidencialitāte) - galu galā dzīve ar BPD ir izaicinājumu un izsmeļošu emociju pilna. No pētījumiem ir skaidrs, ka bieži vien pat smadzenēs, neironu līmenī novērojams, ka cilvēks ar BPD izjūt emocijas daudz, daudzkārt spēcīgāk.
+ Ļoti vērtīgs materiāls ir speciālistu komentāri tekstā un skaidrojumi. + Sapņu apraksti brīžiem bija par daudz un vienveidīgi, bet tomēr vietā... Tas tikai pastiprināja to sajūtu, ka lai arī notiek sajūtu apspiešana, apakšā ir milzu vētra.
- Piekrītu Lienas Tīdenas domām, ka tā atveseļošanās pēkšņi notika kā sniega lavīna, te varēja būt potenciāls autoriem pielikt vairāk grūtību un recesus. - Neliela vilšanās bija par to, ka beigās pie ieteicamās literatūras nebija Shari Manning, Marsha Linehan "Loving Someone with Borderline Personality Disorder", jo tajā vēl dziļāk un izskaidroti BPD simptomi un to iespējamie cēloņi + metodes, kā apkārtējiem ar to dzīvot veselīgāk. Bet tā laikam piemērotāka pašiem līdzcilvēkiem.
Kopumā uz šīs grāmatas fona "Meitene Hameleons" dotu 4 zvaignes, bet tā kā šī laikam ir viena no kvalitatīvākajām grāmatām par BPD Latviešu valodā, lieku 5 zvaigznes. Izlasot abas šīs grāmatas nostiprinājās manas aizdomas, ka reiz esmu bijis attiecībās ar kādu, kam ir BPD un tas vēl vairāk ļāva saprast.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Lasot pirmās lapas jau izjutu spēcīgu vilšanos. Grāmatas aizmugurē ir pausts: " Šo dienasgrāmatu ir rakstījusi meitene, vārdā Kaija, kurai diagnosticēta depresija un robežstāvokļa personības traucējumi. Kaijas pieredzi no terapeotiskā skatapunkta analizē grāmatas autori, speciālisti.." Bet tajā pašā laikā priekšvārdā ir minēts: " Kaija Klints ir literārs tēls, kurā apkopotas mūsu pašu un mūsu kolēģu tipiskāko klientu/pacientu iezīmes.." Tātad dienasgrāmatu, kuru itkā ir rakstījusi šī meitene, patiesībā sarakstīja autori. Teikšu, ka pat diezgan neveiksmīgi, ņemot vērā, ka šī grāmata ir paredzēta kā dienasgrāmata ar paskaidrojošem komentāriem, bet rezultātā vairāk bija sajūta, ka tiek stāstīts par psihologu pieredzi nevis šīs meitenes patiesajām jūtām.
Kaijas dienasgrāmatas ierakstos tiek minētas tikšanās vizītes, vizīšu laikā notiekošie dialogi un arī Kaijas pārdomas par vizītēs piedzīvoto un pašnāvību, bet nenolasīju un neizjutu Kaijas patiesās emocijas. Vienīgi sapņi ļāva kaut nedaudz iejusties šīs meitenes ādā. Uzskatu, ka šī grāmata būtu devusi daudz lielāku pienesumu, ja viņu patiešām būtu rakstījis kāds pacients.
Es noteikti sacītu, ka grāmata būtu jāizlasa. Noteikti vismaz tiem, kuriem ir padziļināta interese par psiholoģiju, cilvēku kā funkcionējošu vienību, kuram ķīmiskas reakcijas organismā var izsaukt visdažādākās emocijas un sajūtas. Piekritīšu jau iepriekšējiem komentāriem, ka arī man bija neliela vilšanās, ka grāmata it nemaz nešķita kā dienasgrāmata, kurā ielūkojos un, kas ir kaut kas tik dziļi personīgs, jo nenoticēju šim tēlam. Laikam jau tāpēc, ka tieši sākumā arī atklāts, ka tēls ir izveidots. To vismaz varēja atstāt uz beigām pieminēt, jo sākums radīja sāpīgu vilšanās sajūtu. Un tomēr to visu atspēkoja psihologa un psihoterapeita analīzes. Tas man daudz atklāja pašai par sevi vai citiem, jo Kaijas stāstā vilku paralēles kopīgām izjūtām, ko esmu piedzīvojusi pati vai ko esmu novērojusi citos. Tā kā piecas zvaigznītes par profesionālajām atbildēm no speciālistu puses, kas ļāva paskatīties uz šo problēmu no zinātniska skatupunkta, ne tik ļoti kā uz dienasgrāmatu, kas piederējusi konkrētam cilvēkam. Subjektīvs viedoklis, taču man traucēja Kaijas sapņi apraksti. Manā skatījumā tie bija lieki un lika man ātrāk ar acīm slīdēt pie problēmas un tās analīzes aprakstiem. Kaut kas pietrūkst, nepiepildīju to sāta sajūtu, taču nenožēloju, ka izlasīju. Grāmata nav slikta, ir laba. Vienkārši laba.
Nebija īsti mana grāmata. Tomēr lika aizdomāties. Cik daudz cilvēku mums apkārt ikdienā smaida un izliekas, ka viss ir lieliski. Uz jautājumu - kā Tev iet, atbild - labi vai normāli. Un mēs to esam pieņēmuši par normu, šo normāli. Un mēs nezinām, cik no šiem cilvēkiem knapi iztur dienu, jo viņiem ir depresija, nav spēka nekam un ir domas par pašnāvību. Pavērojiet savus tuvos un mīļos, varbūt viņiem īstenībā nepieciešama palīdzība.