šis ir spēriens
pa mazo nieka apziņu, ka visa apkārtne, sabiedrība lasīšanās brīdi vienkārši izzūd vai izkūp -
kas gan šeit ir fiktīvs
bet kas tomēr - realitāte?
trīs stāsti. jēziņ. es nezinu. es neizlasīju visu līdz galam (trešo stāstu fragmentus), jo viss ir sadalīts tā, ka iet pēc kārtas katra stāsta noteikta daļa un beigās savijas kopā viss kā risinājums -
jēziņ. man ar šo pietika. liekas, ka dot bērniem telefonus ir patiesi -
bīstama riska spēle. kā var zināt, kā var zināt, vai kāds tajā telefonā nav pārraidījis kādu provokatīvu, apziņas-degradējošu materiālu, kas nu jā ——-
stāsti par to, ka mūsdienu tehnoloģijas tomēr ir domātas tikai masu kontrolei, pavedināšanai, verdzībai - - sanāk, ka verdzība nekad nav vēl beigusies, tikai ir kļuvis komplicētāks veids - - nevis process mākslīgā intelekta izveidei, kas gan jau ir tikai uzmanības novēršanai, ka tā vietā notiek kaut kas murgaināks, specifiskāks, nenormālāks.
ir katra paša ziņā ticēt, vai nē - autors norādījis sākumā, ka viņam tieksme rakstīt patiesus notikumus, bet nu...
pagaidām ielikšu 4
kaut kam tālākam
un pārejošākam - stabili mana apziņa jau no rīta šito visu būs izfiltrējusi kā mēslu, nevajadzīgu paradību, vai, no otras puses, kā bīstamību, ka par šo labāk
nedomāt, jo tu nezini
kurā brīdī
tevi kāds
sāktu kontrolēt
karoč, dažos vārdos -
kas sasodīts šis ir?
dažbrīd liekas, ka aitām aplokā ir interesantāka dzīve nekā modernajam cilvēkam