Rakstniece Nora Ikstena savā apaļas jubilejas gadā nāk pie lasītājiem ar īpaši atlasītu stāstu un eseju izlasi. "Mīlestība ir ceļš, ko autore rauga kā cilvēkam iespējamo tapšanu par personību — rimti atzīstot un pieņemot visu, kas šķietami lieks dvēseles mieram: gan sāpes, pazemojumu, noraidījumu un izmisumu, gan pārvarīgas alkas un plosošas vēlmes." Māksliniece Katrīna Vasiļevska.
Nora Ikstena (1969-2026) was a prose writer and essayist. Ikstena is considered one of the most visible and influential prose writers in Latvia, known for elaborate style and detailed approach to language. After obtaining a degree in Philology from the University of Latvia in 1992, she went on to study English literature at Columbia University. In her prose, Nora Ikstena often reflected on life, love, death and faith. Soviet Milk (2015, shortlisted for the Annual Literature Award for best prose), Besa (2012), Celebration of Life (1998), The Virgin's Lesson (2001) are some of her most widely appreciated novels.
The novel Amour Fou has been staged for theatre, and published in Russian (2010); other works have been translated into Lithuanian, Estonian, Georgian, Swedish, Danish, etc. Ikstena is also a prolific author of biographical fiction, non-fiction, scripts, essays, and collections of short prose. Her collection Life Stories (2004) was published in English in 2013, and Hindi in 2015. Her story Elza Kuga’s Old Age Dementia was included in the "Best European Fiction 2011" anthology. Ikstena was an active participant in Latvia's cultural and political life, and a co-founder of the International Writers and Translators’ House in Ventspils. In 2006, she received the Baltic Assembly Prize in literature.
Lai arī dažās esejās aprakstītā darbība noris karstās zemēs un siltos laikapstākļos, citiem stāstiem īsti gadalaiks netiek uzsvērt, es nudien nespēju iedomāties citu, piemērotāku, gadalaiku šī stāstu un eseju krājuma lasīšanai. Tie, kuri Ikstenas daiļradi zina no pirmā burta līdz pēdējam punktam, pamanīs, ka šie teksti publicēti jau iepriekš dažādās grāmatās. Es nepārzinu Ikstenu tik labi un, manuprāt, galvenā šī krājuma vērtība ir autores stila un prasmes lielās dažādības parādīšana.
Grāmata gandrīz gadu nostāvēja manā šūpīgajā* "tūlīt lasīšu" kaudzītē. Sapratu - lasu tagad vai nekad.
Lai cik ļoti man arī patiku "Mātes piens", "Dzīves svinēšana" joprojām ir mans personīgais Ikstenas kalngals, kuru atceros ar lielu baudu un apbrīnu. "Mīlestība" man līdz tam neaizvilka. Daži stāsti - ļoti, ļoti, daži pārsteidza ar ar tik ļoti klātesošām autores pārdomām (nav slikti, vienkārši nebiju gaidījusi). Bet izlasīju un sagribējās dzīvi laukos.
2,5 zvaigznes, apaļoju uz augšu, jo talants neapšaubāms.
"mīlestība ir dīvains putns. no vienas puses, tā saviem upuriem piešķir ne ar ko nesalīdzināmo augstāk par zemi sajūtu, vakara padevīgās skumjas un rīta lidojošās cerības. pēkšņi nekas vairs nav, kā bijis. likumi, vērtības, ikdienība vairs nedarbojas pēc ierastajām svirām. ir tikai vilkme no tās puses uz šo. kāds tevi vada, ne tu pats. no otras puses- aizsargjosla ir nojaukta. pliks un neaizsargāts tu stāvi pats savu iracionālo jūtu priekšā. negribēdams esi izgājis tuvcīņā..."
"tā ir cita mīlestība, neticēs, ja tajā pašā vārdā sauks..."
Es sapinos vārdos. Tādam lasītājam kā es, kurš neprot literāro valodu par smagu. No sākuma lasīju un cerēju saprast, tad lasīju pa rindiņai no lapas, tad izlasīju vienu stāstu, pašķirstīju lapas un aizvēru grāmatu.
es nezinu, kāpēc es vēl dodu ikstenai šīs iespējas mani aizraut, kad mātes piens ir vislabākais, ko viņa mums jebkad ir devusi. nora man ir likusi vilties visos citos viņas veikumos un šis ir viens no tiem. Mīlestība sastāv no 24 stāstiem/esejām, garākais no tiem bija pats pirmais Besa, kas iesākās tīri labi un godīgi sakot gribējās lasīt tālāk, bet tās murgainās vēstules un anniņas subplots visu sabojāja, beidzās arī tā ne kādi. absolūta vilšanās. pārējie 23 stāstiņi bija kā kurš, visi murgaini vīterojumi, kas gāja pa vienu ausi iekša, pa otru ārā. devu katram iespēju mani uzrunāt, bet uz beigām vienkārši nespēju vairs pabeigt viņus lasīt. galīgi garlaicīgi, neinteresanti, nereāli. nejutu nekādu mīlestību. paldies norai par monumentālo mātes pienu, bet viņa savas iespējas mani atkal aizraut un aizkustināt, ir izsmēlusi. bye.
Nora Ikstena ir latviešu literatūras dzīvā klasiķe. Tas, cik droši autore izmanto valodu un vārdus, ir apbrīnas vērts. Taču ir brīži, kad netieku viņas augstumiem līdzi. Ļoti patika stāsts par Besu, krājumā bija vēl vairāki stāsti, kas atklāja kaut ko, kas man saprotams. Mātes bezgalīgā mīlestība, dziļas, pārpasaulīgas ilgas, satrauktais miers. Ikstena prot stāstīt par vienkāršo tā, ka neizklausās vienkārši, kur nu vēl prasti.
“Visos cilvēkos ir ielikta nojausma - kas ir kas un ko darīt, bet dzīves sastāv no tik neiedomājami daudzām mūsu pašu izdomātām normām un nosaukumiem, ka mēs viegli apmaldāmies un pakļaujamies rutīnai, un tikai kāds īpašs, Dieva dots notikums var pavērt acis.”