Tas, kas slēpjas vai pastāv aiz ikdienišķās dzīves mazievērotiem notikumiem, ir Lienītes Mednes-Spāres stāstu krājuma vēstījuma galvenā nemitīgi rotējošā ass. Emocionāli nospriegotos cilvēcisko atklāsmju mirkļos drūp varoņu cerības, sašķīst iluzoru un mānīgu viltus sapņu butaforijas, un cilvēks atklājas visā savā vēlmju un tieksmju niecīgumā. Krājumā tēloto situāciju psiholoģisko konkrētību raksturo koncentrēts, raupji reālistisks vēstījums ar precīzu laikmeta vides zīmējumu. Emocionālas nesastapšanās un garāmiešanas, psiholoģiskas atsvešinātības un vientulības izjūtas, pagātnes traumu ilglaicīgums un noturīgums apziņā rosina domāt par cilvēka tikumisko izvēļu dažādīgumu sadzīviski vienkāršās, taču faktiski komplicētās dzīves situācijās. Viesturs Vecgrāvis, literatūrzinātnieks
Lienīte Medne-Spāre ilgus gadus strādājusi par apgāda "Artava" galveno redaktori, viņas īsie stāsti publicēti žurnālos "Liesma", "Avots", "Latviju Teksti", "Jaunā Gaita" un literārajā avīzē “konTEKSTS". Kopā ar Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu uzrakstījusi 90-to gadu monumentālo kulta romānu "Odu laiks". Šobrīd ir "Jaunās Gaitas" redkolēģijas locekle un turpina rakstīt īsos stāstus.
Šajā krājumā nav izrādīšanās, nav fantastikas. Ir piezemēti un it kā parasti cilvēki, taču katram ir atrasts tas īpašais punkts. Ir sajūta, ka autore prototipus ieraudzījusi vien garāmejot, bet spējusi izvilkt fantāzijas pavedienu ļoti taustāmiem dzīvesstāstiem. Lai kā vientulība varētu asociēties ar skumjām un izmisumu, šie teksti nav bēdīgi, vismaz man nešķita, ka jākauc līdzi tēla nelaimei.
“Dziedošās smiltis” ir šodienas stāsti un vakardienas atmiņas. Fiziska un emocionāla vientulība te mutuļo kā Latvijas upes pavasara palos; bērnības traumas atceras apkakājies alkoholiķis, sešgadīga meitenīte vēlas zināt, vai tētis drīz mirs, lai viņa saņemtu rakstāmgaldu, bet dimanta kāzas nosvinējis pāris vēlas tikt kremēti, lai pelni uz mūžību viņus saistītu. Priecīga ir tikai pensionāre, kurai piezvana, ka atbrīvojusies vieta pansionātā. Latviešu literātu stāstos nepamet sajūta par dzīves nolemtību, pat bezcerību, tikai skumjām un ilgām, pazaudētām iespējām un nepiepildītām cerībām. Šie stāsti, lai gan visnotaļ interesanti, arī ir “zudušās paaudzes” stilā. Ļoti gribētos tuvākā nākotnē lasīt arī ko mundrāku.
2019.gads ir bijis īpaši ražens ar labiem stāstu krājumiem - "Hohma", "Vientulības ministrija", pilnīgi noteikti arī "Dziedošās smiltis". Ļoti neuzbāzīgi, bet vienlaikus arī ļoti piesātināti stāsti par gana ikdienišķām situācijām, kuras pateicoties lakoniskajai prozai un precīzajiem emociju aprakstiem iegūst simbolisku vērtību. Māte un viņas dzērājs dēls, pēc visparastākā cilvēciskā kontakta izmisīgi alkstoša kaimiņiene, trīs paaudžu dinamika ar briljantiem fonā - visos stāstos ir kaut kas aizkustinošs, kaitinošs, ironisks, kariķējošs, taču nekas nav pārspīlēts. Visnotaļ gaumīgi.
"Mums visiem ir vairāki vecumi. Juridiskais, bioloģiskais un psiholoģiskais."
Interesants īso stāstu krājums, stāsti par sadzīviskām ainām, gan smieklīgi, gan skumji,gan aizkustinoši. Ļoti raiti lasījās, tā plūstoši. Vislabāk gan patika "Dzeltenā dimanta kāzu ceļojums".
Vēl viens burvīgs stāstu krājums par "garlaicīgajiem" cilvēkiem mums līdzās. Darbu galvenie varoņi ir bērni un pieaugušie ar saviem sapņiem un ilūzijām, bet visos viņu stāstos iejaucas skarbā realitāte. Izskatās, ka latviešu kvalitatīvajā literatūrā šī šobrīd ir aktuāla tēma.
Ļoti dzīvi, stāsti, pilni skumju, vientulības, pamestības un pārdomu. Skaisti, pārdomāti Kristas Jūlijs Kreišmanes zīmējumi. Melnbalta fotogrāfija koka rāmī tagad urda un neliek mierā..... Un kādēļ mums tik daudz apkārt velkamu vīriešu ņuņņu - velk māte, sieva, māsa? Kāpēc tik ļoti daudz tieši Latvijā? Kā nolemtība. Varbūt neesmu lasījusi citu tautu literatūrā. Bet laikam negribētos, jo apkārt dzīvē tas tik spilgti redzams, skumji...
Lienītes Spāres stāstu krājums "Dziedošās smiltis" nominēts LaLiGabai kategorijā labākais 2019, gada prozas darbs. Pelnīti. Latvijā ir labi ja vēl pāris autoru, kas spēj rakstīt īsos stāstus tik augstā līmenī, kā to dara Lienīte. Šie stāsti nav domāti optimistiskās lallināšanas un pavieglās literatūras cienītājiem, jo ir skarbi, patiesi un aizkustinoši līdz sirds dziļumiem.