Kas te notiek

by Rvīns Varde

Dokumentālās īsprozas skices atspoguļo autora atmiņas, novērojumus un refleksijas. Personīgais un subjektīvais atsedz ne vien autora individuālo pieredzi, bet lielā mērā mūsu kopējo pieredžu spektru. Paša autora vārdiem – teksts ir izdzīvošanas mēģinājuma hronikas.

Rvīns Varde (1985) ir žurnāla Rīgas Laiks šifrētājs un slejas "Vardes saraksts" autors. Publicējies izdevumos "Benji Knewman", "Domuzīme", interneta žurnālā "Satori" un citur. Savulaik bijis notiesāts par literāru tekstu un izcietis sodu piespiedu darbu formā. Šī ir Rvīna Vardes pirmā grāmata.

Genres: Nonfiction, Short Stories

144 pages, Hardcover

First published January 1, 2019

About the author

Rvīns Varde (1985) – publicists, putnu fotogrāfs. Bijis žurnāla "Rīgas Laiks" šifrētājs un slejas "Vardes saraksts" autors. Publicējies izdevumos "Benji Knewman", "Domuzīme", interneta žurnālā "Satori" un citur. Regulārs dažādu lasījumu dalībnieks. Savulaik bijis notiesāts par literāru tekstu un izcietis sodu piespiedu darbu formā. 2020. gadā ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" par dokumentālās īsprozas skiču krājumu "Kas te notiek" (2019). 2025. gadā iznākusi otrā grāmata "Kur tu biji".

Reviews

[Menessmeitens]

Jau iepriekš vēlos atvainoties izdevniecībai un autoram par šo atsauksmi un vēlos norādīt nevajag manas domas uztvert personīgi. Šeit paustā kritika atbilst Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā iekļautajām pilsoņa tiesībām.

Teikšu godīgi, lasot "Kas te notiek" es beidzot sapratu, ka grupas "Instrumenti" dziesmu vārdiem ir jēga. Un pat lielāka, nekā tekstam, kas ir satilpināts mazajā autora krājumā. 

Protams saprotu, ka arī šādai literatūrai ir jāpastāv, bet nekādas pievienotās vērtības izņemot skaisto grāmatas vāku un noformējumu tai neatradu. Es saprotu, ka vaina ir manī, esmu no tiem cilvēkiem, kas nesaprot melno humoru un visai skeptiski izturas pret dažu izteicienu lietošanas pret savu sekotāju auditoriju, bet punktu visai manai skepsei (Varbūt viss nemaz nav tik slikti, vienkārši grāmata nav manā gaumē) uzlika minētais citāts: "Ziniet, ko, ejiet dirst." 141. lpp

Lasot īsos stāstus man gribējās būt tai tantei, kas lielākajai daļai grāmatu, kas pieejamas "Rīgas centrālajā bibliotēkā" ir uz maliņām sazīmējusi redaktora labojumus. Jo pietrūkst atkāpes. ATKĀPES! Nu lūdzu!!!

Stāstus ir ļoti grūti lasīt, jo autors lec no vienas tēmas uz citu, stāsta ietvaros. Pietam tēmas pāreja nav atdalīta ar atkāpi. Viss ir sabāzts vienā teksta blāķī.

Saprotu, ka mūsdienu jaunatne tieši tā uztver informāciju (no tēmas uz tēmu) un droši vien arī jaunieši ir grāmatas mērķa auditorija. Tad vidēju lasīt-mīli, kas vēlās grāmatā atrast kaut kādu jēgu, šī grāmata neuzrunās. Nereti lasot vienu stāstu un saprotot, ka ir jau nomainījusies trešā tēma stāsta vidū, es jau aizmirsu stāsta sākumu. 

Ceru, ka grāmata atradīs arī savu auditoriju, kas to novērtēs. Kā arī R.Varde beidzot sapratīs ka šeit notiek dzīve un apkārt-notiekošo uztvers jēgpilnāk. 

P.S. - Goodreads grāmatai došu divas zvaigznītes, kuras patiesībā pienākas māksliniekam Ernestam Kļaviņam un datorgrafiskā noformējuma autorei Ivetai Paeglei, noformējums tiešām fantastisks. Pēdējos gados apgāda Jānis Roze grāmatas ir ar visskaistākajiem vākiem, kas ļoti priecē gan lasītāju dvēseles, gan grāmatplauktus.

[Austra · Rating 2 out of 5]

Mans vienīgais skaidrojums ir, ka šī grāmata ir smalks autora joks. Sak - uzrakstīšu kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu un saderam, ka mani nominēs Laligabai. Daži labi Twitter un droši vien pat tiktok konti ir saturīgāki par šīm bezgalīgajām atskaitēm par ikdienišķu ikdienu. Līdzīgi Beņas emuāram, tikai bez lielīšanās nots.

Izplūdīšu bezjēdzībā līdzīgi autoram un pastāstīšu, kā jaunībā latviešu valodas skolotāja mums stāstīja par dilemmu, kas bija piemeklējusi vidusskolas eksāmena domrakstu labotājus. Jauneklis, acīmredzot topošais literāts-rebelis, bija uzrakstījis domrakstu, izmantojot vien dažus vārdus garus teikumus. Redz, domraksta atzīmi veido arī tas, cik daudz dažādus palīgteikumus un citas kontrukcijas tu proti uzveidot. Bet kādu atzīmi likt tekstam, kas sastāv tikai no vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, taču ir pabeigts ar veselu teikumu latīņu valodā (kas nebija kaut nodrāzts “per aspera ad astra” vai tml.). Lūk, šī bija tāda grāmata - pa vidu pāris teikumi “latīņu valodā” kā apliecinājums kādam personīgam jokam un drusku augstākam saprāta līmenim, nekā varētu izsecināt no pārējā materiāla.

Kāpēc lasīju līdz galam? Jo gribēju pārliecināties, vai tālāk nebūs paslēpta kāda pērle. Nebija.

Pats autors nesen man nāca pretī pa ietvi. Nodomāju - re kā, viņš ir garš! Nu jā, bildēs internetā jau parasti redz tikai to, ka viņam ir galva. Bet tā bija slīpa iela, tāpēc tas garums varbūt bija tikai ilūzija.

[Liva · Rating 4 out of 5]

Ātri izlasāma grāmata, pa acīm iekšā un kaut kur caur pakausi jau ārā, nekas īsti neaizķeras, bet par to nebēdāju. Izklaidējos labi, tikai tāda bēdīga pēcgarša, ka daudzām skicēm gribētos izvērsumu kādā pilnmiesīgā stāstā, "prasījās" vairāk. Bet, ja gribas vairāk un ar "daudzāk" burtiem no autora, jāmeklē rokās stāsti Satori portālā un Rīgas Laika arhīvā.

Plašāk mans viedoklis blogā:
https://lalksne.blogspot.com/2019/09/...

[Arta · Rating 4 out of 5]

Par "Kas te notiek" biju lasījusi visnotaļ dažādas atsauksmes. Kamēr vieni sajūsmā lauž krēslus un met krūšturus uz grāmatas, pieprasot vēl, otri meklē veidus, kā piegriezt autoram skābekli, lai tādas šausmas vairs nebūtu jāpieredz nekad, jo mums jau pietika ar okupāciju četrdesmitajos un Aarzemnieku kāpšanu uz Eirovīzijas skatuves, pārstāvot Latviju...

Vairāk iespējams lasīt blogā: https://austra.lv/2019/11/19/rvins-va...

[Anete · Rating 3 out of 5]

Grāmatiņa, kas ļoti viegli lasās, ar daudz reālijām, kas šķiet tik saprotamas no personīgās pieredzes, bet tā patiesi pateikt, ka man ļoti patīk šis darbs nevarēšu. Domu plūsmu krikumiņi.

[Inga Pizāne · Rating 4 out of 5]

"Viņa sāka smieties. Pasaule ir izglābta," –
vai tad ne to mēs visi gribam? Izglābt pasauli ar saviem un savu mīļo smiekliem? Un, ja grāmata tam kaut drusku tuvina, tas ir skaisti. Es nesmējos skaļi, lasot šo grāmatu, bet smaidīju gana daudz, lai dienas "mākoņi" pa reizei aizklīstu kaut kur prom un pakrūtē uzspīdētu pašironiska saule. Tieši pašironija un vērīgums, manuprāt, ir šīs grāmatas atslēgas, kas ir ļoti, ļoti svarīgas īpašības, lai pasaule turpinātu griezties.

[Inese · Rating 4 out of 5]

Te visdažādākais notiek - tirgū, uz ielas, citās iestādēs, kur iegadījies pabūt, sabiedriskajā transportā, daudzstāvu dzīvokļnama noskaņās sašifrētais (dzirdētais, redzētais, saostais) pausts ar humoru, pasmaidot, reizēm pareflektējot par jēgu vai arī ne-jēgu. Man patika, ja atlaižu gaidas un kādus priekštatus par pareizību, kā jābūt, tiesa, drusku paizteicos arī kritiskāk, bet kopumā - varu iztēloties aprakstītās, nelielās puslapas, lapas garuma ainas izspēlētas kādā kolorītā joku pārraidē. Ieteikt varbūt var tiem, kam patīk Aivara Eipura "Minimas", Čehova stāsti, Harmsa vēstītais. https://gramatfoto.blogspot.com/2019/...

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

..tādi gana interesanti pastāsti iz dzīves. sākumā gan biju domājis, ka šis būs Vardes to stāstu krājums, kurus šad un tad varēja lasīt internetā vai dzirdēt dzīvajā. nu, ceru, ka arī tie kādreiz tiks iespiesti.

[Aivars Madris]

Harmsa gars pārņem latviešu literatūru. Vispirms Bargais un Eipurs, tad Matulis, tagad arī Varde. Viss ir labi, Harmss ir foršs utt. Bet dažreiz sirds un dvēsele prasa kaut ko vairāk. Labi, ka Varde ir spožs stāstnieks un vārdu kabatā nemeklē. Tas palīdz šai grāmatiņai daudz ko piedot.

[Anita · Rating 3 out of 5]

"Bija krusa. Viens bērns skrēja pa ielu un sauca: "Palīgā!""

Rvīns Varde skatās uz vienkāršo ikdienu tā, it kā tā būtu kaut kas īpašs. Un izrādās, ka ir arī .

"Skaista ir tējkannas svilpšana, ko uz uguns uzlicis kāds cits, kurš nezin kāpēc vēlas, lai tu pamosties."

[Anda Akmentiņa · Rating 3 out of 5]

It kā interesanti, ikdienišķas lietas, kas paskrien garām. Tā arī viņas aizskrien, jau pēc pāris minūtēm vairs neatcerēšos ko esmu izlasījusi.

[Kristīne Līcis · Rating 4 out of 5]

Reti kuras grāmatas patika/nepatika ir bijusi tik ļoti atkarīga no noskaņojuma. Sāku lasīt, nokaitināja nepārtrauktie salīdzinājumi ("e-talons aukstuma dēļ kļuvis trausls kā pensionāra gurns /../ biļete izbalējusi kā Novgorodas bērza tāsis"), pametu.

Pēc dažām dienām tos pašus salīdzinājumus pat nepamanīju, jo biju nonākusi teju transā, ļaujoties teksta nekontrolētam plūdumam no vienas nejaušas tēmas uz otru. Laiku pa laikam uztrāpīju uz teikuma, kas lika aizdomāties uz minūtēm piecpadsmit. "Bet ko mēs esam paveikuši, lai prieks ilgtu mūžīgi?" Aizdomājos gana bieži, rezultātā nepaspēju izlasīt vienā piegājienā.

Kad paņēmu trešo reizi, kaut kādi sabiezējumi atmosfērā lika domāt, ka teksti ir demonstratīvi, aroganti, un vēl nez kā nelabi. Atkal pametu. Ceturtajā reizē izlasīju līdz beigām, vairākas reizes pat pārlasīju par palikšanu naktī mežā, par sīpolu audzēšanu, par iešanu cauri stacijai agri no rīta, apskatot kolorītos personāžus. "Staciju varētu iežogot un pētīt.". Un kā vēl.

Kopumā grāmata ir vairāk brīva asociācija nekā loģiski saistīts darbs. Dažos ministekstos vietas vai domas sajūta ir tik koncentrēta un trāpīga, ka elpu aizsit. Citviet sajūta, ka rakstīts ar piespiešanos, neļauj pamanīt neko citu. Bet pēcgarša paliek, par to 3,5 zvaigznes noapaļotas uz augšu.

"Viņas sēdēja un neteica ne pušplēsta vārda. Klusēja ne aiz garlaicības, bet pilnmiesīgi, auglīgi."

"Kafejnīca šodien ir kā akvārijs, kurā divas zivis spriež par Dieva eksistenci, tāpēc ka kāds it kā maina ūdeni un ber barību."

[Zane Alksne · Rating 3 out of 5]

Nu, nudien trāpīgs nosaukums grāmatai, jo lasot to vien tikai gribas jautāt: "Kas te notiek?". Brīžiem bija jauki teikumi un pat rindkopas, kas meistarīgi savirknētas un lika drusku paķiķināt, bet ļoti lielu pievienoto vērtību nejutu. Godīgi, katrs no mums var uzraksīt kaut kādu mazu gabaliņu par ikdienišķu lietu vai situāciju, kas pamanīta ejot garām, bet tas, ka var uzrakstīt, nenozīmē, ka tomēr vajag rakstīt. Visvairāk šajā grāmatā mani piesaistīja vizuālais noformējums, tas tiešām tāds savdabīgs un lika iedomāties, ka tomēr varbūt dzeja, pierasts, ka tā tādos mazos mīlīgos formātos ar divdomīgiem vākiem.

"Bet tas jau bija vienalga, es biju paspējis atdalīties no kontinenta, aizpeldēt līdz horizontam, ko pataustīju, bet, iespējams, pat paguvu nodibināt vulkāniskas izcelsmes salu, kur apmetās roņi un kāds ķērpja kušķis."

[Liene · Rating 4 out of 5]

Atsauksmes lasot man likās, ka šī būs grāmata, kas man nepatiks, bet realitātē man patika! Kaut kas šajos stāstos ir! Nesmējos gan pilnā balsī, bet lasot smīnēju gan! Un kā gan es saprotu autora sāpi par zvaigznītes ziedi, arī man tā liekas...
"Tāpēc, šoreiz nesteidzos, apskatīju sarkano ripiņu no visām pusēm un konstatēju, ka tā apzināti veidota, lai ikviens var sajusties bezspēcīgs, ne tikai slims."

[Karmen · Rating 1 out of 5]

ei saanud aru, mis siin toimus

[Madara Puķe · Rating 1 out of 5]

Tādu ''brīvo domu plūduma'' savārstījumu nekad vēl nebiju lasījusi. Lai arī autora Satori.lv publicētais vienmēr ir raisījis simpātijas, šis ''gara darbs''bija absolūti nebaudāms. Lasīju uz priekšu tikai tāpēc, lai saprastu cik vēl garlaicīgāk, nejēdzīgām un absurdāk tas paliks. Neisaku nevienam. Ja nu, vienīgi ir bezmiegs un aitu skatīšanas vietā gribas palasīt kaut ko šādu.

[MARgOT · Rating 3 out of 5]

Läti kirjanduse kvoot sai sellel aastal täidetud päris kiirelt. Üle-eelmine aasta lugesin nostalgiapisar silmas ja muie suunurgas Jānis Joņevsi “Jelgava 94”, möödunud aastal tummakslöödult Nora Ikstena “Emapiima”. Nüüd oskab käsi juba iseenesest uudiskirjanduse riiuli poole sirutuda, kui silm tuttavaid diakriitikuid märkab, naabrid alt ei vea.

Rvīns Varde (snd 1985) “Mis siin toimub” on hea raamat tasku pista, juhuks kui pead kuskil tüütus ootejärjekorras seisma ja sind tegelikult ei huvita, mis toimub. Varde minategelast, tema nimi on ka Rvīns, vist huvitab, ta paneb tähele ja tähendab üles. Ta istub kusagil, sõidab kuhugile, teeb midagi, näeb kedagi. Teinekord juhtub asju. Ja tegelane jälgib ja mõtleb, tuletab ja järeldab, kerib kujutletud süžeed lahti, värvikalt, tagasihoidliku emotsionaalsusega. Pärast pakib nähtu-öeldu-mõeldu kompaktselt umbes-täpselt ühele leheküljele. Tagakaane tutvustus serveerib neid lühijuttudena, kuid Karutapja mind söögu, kui need tekstid pole varem kusagilt sotsiaalmeedia voost läbi käinud ja alles seejärel kaantevaheks saanud. Miks seda kohe öelda ei taheta? Äkki Eesti lugejat ei huvita kellegi postitused, premeeritud läti lühijutud aga läheks küll? Paralleel Veronika Kivisilla proosapaladega on kiire tekkima, need jõudsid paljude südamesse. Varde ise nimetab oma tekste aga ellujäämiskatse kroonikaks. Ahah, tähendab, ta võitleb, see on tema võitluspäevade päevik. Võib-olla kuulub ta koguni laskurrühma?

Minu arvutil tekkis ainult talle teada oleval viisil uus haigus. Keskmiselt paar korda tunnis avaneb brauseris neutraalne leht, mis suunab seejärel kohalikele reklaamidele. Tavaliselt on need mind ihaldavad lähiümbruse daamid. Tahaksin neile öelda, et mul pole midagi vaja, tahan jalutada mööda jõekallast ja soojeneda lõkke ääres.
(lk 105)

Olen umbusklik, algul vorm, siis sisu. Tüüp ei saa kuldtähesalvigi lahti (lk 6). Mina saan, see käib küüntega. Hoopis teine asi on konservidega, nendega, millel lõkatsit küljes pole või kuidas seda üldse nimetatakse, neid ma saen väikese nüri noaga, ise nutan: “Perssse see kõik!” Mis see siia puutub? Võib-olla ei puutugi, võib-olla puutub palju, see on elu. Siis näen lehekülje üleval äärtes pisikesi joonistatud konni. Konnakesi!

Turu peal ütleb järsku üks tädi selja taga valjusti: “Millega te tegelete?” Mõtlesin, et otsin Kreeka jogurti ämbrit, mis on poodides kadunud, kuid kui globaalselt võtta — mille kõigega ma ei tegele. Selgus, et ta rääkis telefoniga.
(lk 36)

Mainisin Kivisilda, aga Varde päris Kivisilla moodi positiivusest, toredusest, heldimusest pakatades ei kirjuta, tema stiili võiks rohkem võrrelda Janar Ala “Ekraanirituaalide” või “Oma rahva lugudega”. Varde harrastab soft-sarkasmi, see pole otseselt naeruvääristav, seda õieti ei tunnegi, aga see on seal olemas, pinna all, vahel pistab pea välja, pole saanud ennast päris vaos hoitud. Keegi osutub ikkagi kaabakaks, aeg-ajalt kohtab idioote, valjuhäälseid, tähelepanu nõudvaid, dialoogialteid kodanikke. Tema tegelane toob kohati meelde ka Andrei Ivanovi väljaränderomaanid: Rvīns on kord Hollandis kurke korjamas, kord lihvib Londonis seina, seltsiks teised kaasmaalased, lätlased. Neist räägib Rvīns/Varde oma referentsgrupile, aga nad on need “teised”: aldised, jānised. Siis on veel tädid, onud, õpetajad, neistki räägitakse distantsilt. Nad on kõik nagu see onu, kes on oma dermantiinist nokkmütsi garderoobi unustanud, aga kelle “musta pannkooki” (lk 53) tegelane omaks ei tunnista, sest see tooks kaasa nii palju muudki, hoopis teistmoodi elu, kellegi teise elu, tüpologiseerituna: metallist kepp voodi peatsis, Ukraina lutsukommid, sigurijook, kullast esihammas, isoleerpaelaga liimitud sarvraamidega prillid. Ma juba piidlen oma läpaka juhet, mida see minust räägib, mis ellu juhatab, tolmuse ekraaniga Mac ja isoleeriga teibitud juhe…? Kummalised kontrastid.

Endine klassivend, kellel polnud esihambaid, ütles lõpuaktusel, et tema äri läks luhta, siis hakkas ta jooma, kuid nüüd on ta leidnud jumala. Kui tore on jumalat leida. Sa muudkui kõnnid ja kõnnid ja siis leiadki selle nagu kadunud rahakoti.

Kui sa ise kaotad oma rahakoti, on see kahtlemata märk. Kuidas saabki teisiti olla? Jumal on otsustanud sind õpetada, tal pole muidugi muid asju teha. Mõtle sellele.
(lk 27)

Kõik on niisiis tähendusega täidetud, iga pisike asi võib viia mõttelennule, millegi taipamiseni, loo sünnini. Krabiseva hõbepaberiga šokolaad teatrisaalis, poolkatkine vihmavari, sõelad. Igaks juhuks tuleb ka kõige juhuslikum pealtkuuldud jutukatke ära vormistada, panna paika komad, punktid, koolonid ja sidekriipsud. Belletriseerida. Kes teab, tähendused ju kasvavad, eriti kui sind loevad sinu tuhat sõpra, sinu referentsgrupp. Varde tegelane on intelligentsete, kultuursete huvidega: ta uurib teatriplakatit (lk 30), vaatab maaliinibussis “Koera südant” (lk 46), ööbib hotellitoas, mis on “pisikene nagu Raskolnikovi tuba” (lk 42), tsiteerib Šalamovit (lk 90), võrdleb tasuta transporti Hieronymys Boschi maaliga (lk 93) jne. Vahepeal kaob ta kuhugi Riia lähedasse tihnikusse, jäädvustama sealseid asukaid, hoidma kontakti loodusega. Ta on ka poeetiline, Jan Kausi miniatuursed kõrvad paistavad, kuulake vaid: “Õues on hingeõhu niiskus muutunud suitsuseks, põsed muutuvad peagi tuimaks, vuntsid külmuvad ära, aga naasevad rästad ja leevikesed.” (lk 31) Oh, rästad, leevikesed, äkki polegi võõras elu, võõras mure, äkki ongi üksikult üldisele. Mõni koht võtab peaaegu proosaluuletuse vormi, nagu lugu suure suuga haigutavast tüdrukust (lk 128) või mõtted taksost väljumisel (lk 131). Poeesiat endas vist ei peida, ta poeb ka sarkasmi alt süütute silmadega välja, on alles rumal loom. Pole sa mingi laskur, Rvīns, oled sidemees, nendeta aga ei saa, sest kuidas muidu teaksime, kui ilusad on lindude nukrad hüüded (lk 33), lilled, mis kasvavad, aga mida keegi ei näe (lk 73).

Siis panen hommikul jalga niisked saapad, mille sisse on öösel teod roomanud, ja olen seal samblas nagu üks konn, lastes tuule kohinal puulatvades end uimastada, rohelusel end kõigi raasukestega alla neelata, pihlakamarjade tulukesel ärritada silmi ja kärbseseentel hõisata tummalt vaiksel rõõmuaasal. Pärast seda olen jälle teiega.
(lk 33)

Ühe ebatäpsuse tahaksin siiski ära õiendada, ma ei saa sellest nagu stakanist (lk 126) mööda vaadata. Stakan stakaniks, joo sealt teed või kasvata selles sibulaid, aga see on koht, kus räägitakse Algot Untolast, tuntud ka Maiju Lassila nime all, kõneleja on isegi sünni- ja surma-aasta lisanud, nagu võtaks ta ümberkaudsete faktilist harimist täie tõsidusega. Lassilal nimelt ei ole sellist tegelast nagu Tahvo Kennonen. Tahvo Kenonen on. See muidugi ei tumesta minu rõõmu, lätlase suust selline jutt! Peaks nüüd oma internetivõrgule mingi tähenduslikuma nime andma, kes teab, millist salajast äratundmisrõõmu see kellelegi pakkuda võiks. Paneks äkki “rumal-põder”, võrdluse minu lemmikluuletusest?

Ja pidi siis Tahvo Kennonen minu ajusopis eksisteerima, kattuma rasvakihiga nagu soolatops köögis, hapuks minema, pooleldi haihtuma, kokku vajuma, lamestuma, kuid siis puhkema õide nagu sirel mõnes Āgenskalnsi peatuses, kus nõelale leidus niit ja potile kaas.
(lk 107)

[Inga Grencberga · Rating 3 out of 5]

No sākuma pavisam nelasījās. Tad noliku grāmatu uz palodzes un pa “stāstiņam” lasīju vannā.
Reizums smieklīgi, reizums absurdi, reizums “kas tas bija?”, reizums “sķiram nākamo”.

Feini. Jā!
Rakstīšanai nav “rāmju un robežu”. Un arī šādi var un vajag.

[tu zini, kas es esmu · Rating 4 out of 5]

https://www.punctummagazine.lv/2019/1...

[Sarmīte · Rating 5 out of 5]

Varētu teikt, ka autors ir brīnišķīgs piemērs labajam padomam, ko ik pa laikam kāds dod - dzīvot šim brīdim. Pamanīt sīkumus, detaļas, aizdomāties par asociacijām, ļaut domām lēkāt kā vardei (nu nenoturējos, jā). Mazie ieskati ikdienas nemaņā kā sīki, spozi gaismas stari. Mēs katrs tādus pamanām, bet aizmirstam uzreiz un pat neievērojam.

Daži citāti:
"Bet ko mēs esam paveikuši, lai prieks ilgtu mūžīgi?"

"Šādu cilvēku viņa paša labā (divreiz pasvitrots) vajadzētu vienkārši nosist."

"Naktij spītīgi nomainot dienu, ar tumsas sulu piepildot logu otrpusi, mums ir iespēja visu aizmirst un ik rītu atkal atklāt. Piemēram, ka esam kādu pievīluši vai ko būtisku izdzēsuši no atmiņas, bet izdarīt ar to tāpat neko vairs nevar, jo atkal būs tumšs un aizmirstība triumfēs kā mēris viduslaikos."

[Andrzej · Rating 3 out of 5]

Rotaļīgi. Bet liela daļa zibšņu, netiek tālāk par sevi. Vai arī nenokļūst pie manis - tādi pašmērķīgi ironiski poētismi.
Šis `iz-ņēmums` no grāmatas šķiet visnotaļ patiess - "Bet šodien sapratu, ka, pats sev iedurot piešus ribās un drukāšanu palaižot kā neprātīgus, putojošus zirgus uz priekšu, arī pats radu mūziku un pavadu to ar grimasēm." (116.)
Grimases ir. Mūzika? Tā jau gaumes lieta. Varbūt tā "duršana" un "palaišana" liek pašauties garām mērķim? Bet ja mērķis ir pati izjāde? Tad, lai es to izbaudītu, man gribētos būt jātnieka, nu, vai vismaz, zirga vietā.

Bet tos zibšņus, kas trāpa? Tos būtu bezgala interesanti uziet nejauši atrastā, apskrāpētā, izmirkušā un, kā par brīnumu, ieslēdzamā viedtālrunī.

[Sille · Rating 3 out of 5]

Tahaks öelda, et lätlaste Kivisilla, aga ei ütle. Sest tegelikult ei ole. Neid ühendab küll vorm, aga mitte sisu. Varde äärmuslikult juhuslikud (kuni selleni välja, et samas registris ei püsita isegi ühe laastu piires) argielupildid on olemuselt mitmekesisemad ja teravmeelsemad.
Kokkuvõttes on see kõik kiiresti loetav ja kiiresti unustatav ning seetõttu ma ei oska niisugusesse žanri kui nähtusesse päris ühemõtteliselt suhtuda. Tähelepanelikke ja tundlikke elu vaatlejaid meil ju jagub ja sotsiaalmeedia pakub neile ammendamatuid esinemisvõimalusi, nii et on selles siis midagi halba. Ilmselt ei olegi, lihtsalt ma kardan, et selliste tekstide pikemaajalisem väärtus on parimal juhul antropoloogiline, isegi juhul kui nad on endale kaaned ümber saanud.

[Lauma · Rating 3 out of 5]

Ilgi gaidīta un sagaidīta grāmata, izklaidējoša, tomēr ar mazuma piegaršu. Publikācijas visādos satoros likās krietni izvērstākas un atmiņā spēcīgāk paliekošas nekā šī krājuma miniatūriņas, kas drīzāk šķita esam tādas piezīmes kafejnīcā uz Rīgas Laika transkripciju malām.

[Laura · Rating 4 out of 5]

Jauka lasāmviela atelpai lekciju starplaikā, pusdienu pārtraukumā vai ceļā. Brīžiem jutu, ka neesmu laikam vēl izaugusi, lai līdz galam saprastu autora domu, taču patika interesantā valoda un komiskās situācijas.

[Signe · Rating 5 out of 5]

Varde on nagu Läti Vadi. Mul on kohati tunne, et ka teda ajab kõik aeg-ajalt nutma :D
Vaimukas ja muhe, sekka parajas annuses kiiksuga huumorit.

[Tija Bija · Rating 2 out of 5]

Vardes grāmatu "Kas te notiek" paņēmu no bibliotēkas plaukta vien tādēļ, ka nevarēju atrast cita autora darbu pēc kura patiesībā nācu lūkoties. Kaut arī gŗāmatu lasīšanas azarts manī ir par 10% sarucis (kopš ir likvidētas lasītāju kartītes, kurās varēja krāt zīmogus), tomēr senais ieradums – ņemt ņemšanas pēc & lasīt lasīšanas pēc – lika man paņemt jebko, vien lai nebūtu jādodas prom ar tukšu tašu.

Darbā uzrunāja vien nedaudzi īsprozas fragmenti; tomēr atceros no tā visa neko (laikam šāda tipa literatūra (īsprozas) man ir kā analogais tiktoks). Grāmatas pusē es beidzot sapratu, ka nekā te nenotiek un (kā mana mamma izteicās, pirmoreiz ieejot veikalā Spar) te nekā nav.

[Ligita · Rating 4 out of 5]

Četrinieks par valodu.

[Jolanta · Rating 4 out of 5]

Daži pastāstiņi bija makten labi, dienas ainas uzburoši, tieši un humoristiski. Varētu pat likt 4.5.

[Iveta Celmiņa · Rating 5 out of 5]

Man patika. Svaigi, ar pārdomu raksturu un humoriņu.

[Dārta Priedniece · Rating 3 out of 5]

3.5 ⭐️ Tādi mazi, ikdienišķi "gabsīši". Daži it kā pieskaras kaut kam dziļākam, bet lielākā daļa ir par ikdienišķo. Kas nav slikti, un autors arī nepretendē, ka šī grāmata ir kaut kas ģeniāls. Brīžiem vienā īsprozas darbā trausliem diegiem sašūti kopā pilnīgi nesaistīti fragmenti (reizēm autors pats to arī atzīst). Un kādā brīdī man mazliet par daudz palika Brīvības ielas remontu un noklausītu sarunu kafenē vai sabiedriskajā transportā. Bet tā jau pāris vakariem jautra, ātri lapojama lasāmviela.