Beidzot sagaidīju kārtējo arhīva burtnīcu izdevumu! Īsti nevaru pateikt, kad un kā tas notika, bet man Vizma Belševica ir kļuvusi par nozīmīgāko latviešu literāti. Ļoti simpatizē atturīgais stils, nekā eksaltēta vai pārjūsmīga. Ļoti imponē daudzveidīgās prasmes - proza, dzeja, tulkojumi, scenāriji. Un milzīgu bijību izraisa valodas meistarība un sajūta, cik apzināti ir veidoti teikumi, cik ļoti katrs vārds ir savā vietā. "Kājas medū mērcēdams / iet mana kunga zirgs. / Šonakt medū sarkanā / tēva galva mirks." Tādēļ esmu sajūsmā par arhīva burtnīcām, tās ļauj iztēloties Belševicas domu gaitu, sajūtas, patikas un nepatikas, radīšanas procesu. Un es beidzot, BEIDZOT atradu kādu, kurai - tāpat kā man - krīt uz nerviem Laimdota, "mazasinīgā, kuslā gļēvule", kurai "nav nekā sava, tītenis, kas meklē balstu". In. Ya. FACE.
"Dienasgrāmatā 1947-1960" jeb 3.arhīva burtnīcā redzams, kā sākusi veidoties Belševicas slavenā valodas meistarība. Haotiskas piezīmes, pieraksti ar izteiksmīgām frāzēm no 19.gadsimtā izdotas Bībeles, garāmejot dzirdētas sarunas, īpaši veiksmīgas rindas no citu autoru darbiem. Par Pāvela Fedotova gleznu "Atraitne" Belševicai bijis svarīgi pierakstīt, ka glezna tapusi ilgi, bijuši četri uzmetumi, ka "visa pamatā ir darbs, darbs, pacietība, spēja pamest iesākto, sākt no gala, meklēt, līdz beidzot atrasts visīstākais veids, kā izteikt savu domu visā pilnībā." Tieši to pašu man gribētos teikt arī par Belševicas darbiem. Ļoti gaidu nākamo arhīva burtnīcu.
"Rakstnieka darbs veidojas kā, piemēram, patafona plate. Izejot ļaudīs, rakstnieka vērojumā visi iespaidi iegulstas kā vaskā. Domu viņš izveido, pārlej to cietā masā, un, kad rakstnieks ņem spalvu, uztvertais sāk skanēt ar skaistu pilnu skaņu."