Krājumā iekļautajos tekstos esmu mēģinājusi apvienot intuitīvu pieeju valodai un apzinātus mēģinājumus pētīt tēmas, kas man šķiet nozīmīgas, bet vienlaikus ir sarežģītas vai grūti tveramas. Piemēram, dažādi apziņas stāvokļi un attiecības ar ķermeni. Arī attiecības ar valodu un rakstīšanu.
Katrīna Rudzīte Dzejnieces debijas krājums "Saulesizplūdums" 2015. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā". Rudzītes dzeja tulkota angļu, grieķu, slovēņu, krievu, baltkrievu un igauņu valodā. Dzejniece darbojas apvienībā "Sieviešu stendaps". Ir studējusi sociālantropoloģiju Latvijas Universitātē, patlaban Kultūras akadēmijā studē maģistra programmā "Kultūras un starpkultūru studijas".
Krājuma redaktore dzejniece Anna Auziņa par krājumu: "Katrīnas Rudzītes otrajā dzejoļu krājumā saglabājas dzejniecei iepriekš raksturīgais jūtīgi improvizējošais rokraksts, no asociativitātes tomēr arvien vairāk virzoties uz saprotamāku poētisko izteiksmi. Krājumu caurvij subjekta un valodas mijiedarbības motīvi, tiek risināts klasiskais modernisma jautājums par valodas iekšupvēršanās un vēstījuma attiecībām. Līdztekus risinātas arī indivīda un sabiedrības attiecības, brīvi rotaļīgos tēlos tiek pausta atsvešinātība un melanholija. Izmisums vispirms pāraug izaicinājumā, pēcāk - skumjā cerībā bez ilūzijām. Spilgtākā jaunā krājuma iezīme ir intelektuāla draiskulība – šķietami naivas blēņas un joki parādās skaidrā teorētiskā ietvarā, tā radot paradoksus, kas piešķir Katrīnas Rudzītes dzejai provokatīvu pieskaņu."
Ja pirmajam Katrīnas Rudzītes krājumam es uzdūros nejauši, otrais krājums jau bija apzināta izvēle + noteiktas gaidas. Tiesa, šis pavasaris man ir bijis vairāk dzejas pirkšanas kā dzejas lasīšanas gadalaiks - kaut kā nespēju atrast pareizo noskaņojumu. Jo, lasot dzeju nepareizajā noskaņojumā, tā netīk un tiek, iespējams, nepamatoti nonicināta.
Izrādījās, ka pareizā vieta un laiks, kur lasīt šo dzejas krājumu, bija ābelē iekārts šūpuļkrēsls vējaini saulainā pavasara pēcpusdienā (ne mani standarta apstākļi). Blakus ābelē dziedāja strazds, vai varbūt viņš draudēja man, lai vācos prom no viņa ģimenes koka. Un dzeja uz brīžiem bija nevainojami tieša. Bet kā vienmēr ar dzeju - ne visā mums bija ideāla saskaņa. Bet man pietiek ar to, kur bija.
“vai citos realitātes etapos kad liekas ka turpināt iespējams tikai zem sevis atverot pārējiem neredzamu drošības tīklu”
Eju un kādā 1. stāva balkonā ieraugu eņģeli, kurš pagriezis man spārnus. Nolēmu abus spārnu pārus iemūžināt kopbildē: dzejas spārnus un eņģeļa spārnus. Katrīnas Rudzītes dzeja man ļoti patīk – tā ir atklāta (sevi un sadzīvi atklājoša, pašizzinoša, jautājumus uzdodoša, piemēram: "kā var zināt kas ir vienkārši ikdienas fakti?") Padalīšos vēl divos citātos: "es reiz izlasīju grāmatā ka / ikviena cilvēka dzīvē esot kāds / kuram pār viņu ir neizskaidrojama vara / ja kādu dienu šis cilvēks tev atstātu ziņu / un piedāvātu bēgt pametot visu / tu nedomājot piekristu / aizietu no darba varbūt pat izdzēstos no sociālajiem tīkliem", kā arī "viņa saka ir liela atšķirība starp cilvēkiem kuri / kind of patīk un kuri tiešām patīk".
«ja tu lasi šo dzejoli es esmu apmaldījusies labirintā»
Vārdi izpulsēja no krājuma lapām un uzpulsēja uz maniem pierakstiem. Aizņemot rūtiņu pēc rūtiņas. Tik spēcīgi sitas šīs dzejas sirds. «Ērti pārnēsājami spārni» ir pelnījuši, lai tos lasa un pārlasa. Taču vispirms apsolīju sev «iznest miskasti un pabeigt (vismaz vienu) dzejoli»
Kad, visu izlasot, aizver aizmugurējo vāku? Kad tu to aizver, visu izlasot otrreiz? Kad pirms gulētiešanas, īsā pusdienu pārtraukumā, bezjēdzīgi karstā dušā, ballītē nodzēšot cigareti, paskatoties spogulī, sienot skrituļslidu, saproti, ka beidzot esi sapratusi vienu rindiņu, kas grauzusi dienām ilgi?
Katrīnas Rudzītes otrā dzejas krājuma gadījumā man tā bija novēlotā grāmatas atklāšana, ko apmeklēju trīs mēnešus pēc tam, kad krājumu atvēru pirmoreiz. Šokējoši skaists dziedājums un skopa runa no autores. Un, protams, dzejas lasījumi. Sadzirdēju tos viņas balsī, ritmā, viņas vibrācijā (neatkarīgi no uztraukuma, ūdens/vīna daudzuma asinīs vai draugu atbalsta). Gan no pasākuma vadītāja, gan redaktores izskanēja brīvība kā grāmatas spēks. Un brīvība tika lietota kā sinonīms vārdam drosme. Dzeja jau vispār ir drosme. Drosmes rīks. Un Katrīna šajā gadījumā ir riktīga Amazone.
Citāds no dzejoļa "skumjas dusmas noslēgums"
grūti noticēt ka tās ir tās pašas rokas kas pieskaras un glāsta izģērbjot jūt ka viņa ir tik trausla ka teju šķiet tu pieskaries pusaudzei tās pašas rokas tagad naktīs uzliek ierakstus ar piesmakušām balsīm no pagātnes reizēm liekas otrpus ādas slēpjas kāda cita sieviete ar pavisam citām rokām
Vērtīga iepazīšanās ar Katrīnas Rudzītes dzeju. Reiz dzirdēju, kā Katrīna runā par iekļaujošu valodu un sabiedrību. Mani uzrunāja, cik patiess, cik trāpīgs bija viņas teiktais. Arī dzejā mums ir pa ceļam. Katrīna otrajā dzejas krājumā pieskaras ķermeņa pieņemšanai, (ne)normalitātei, atsvešinātībai, skumjām, vientulībai, psihei, atmiņām. Viņas dzeja mani rosina domāt un just. Skaisti!
dievišķā gaisma
kā tas viss sākas, kā turpinās? vispirms viņa netic nemaz, tad pamazām atspīd gaisma. mēs to jau esam redzējuši, viņa sajauc domas ar brīvi plūstošām liesmām, sāk klausīties radikālus ierakstus pa radio, kas kādreiz atskaņoja bītlus un bjorku, un aplīmē ledusskapi ar zīmīgām rakstu vietām.
sākumā tev liekas smieklīgi, pēc tam ir bail, tad tu vairs negribi satikties; tik pārsteidzoši – kā dievs nostājas starp cilvēkiem, izvēlas savu simto avi un atšķir no ganāmpulka, par to varētu uzņemt filmu vai sarakstīt romānu, ja tādu jau nebūtu kaudzēm, ja nebūtu slinkums, bet arī, ja nebūtu, tev jau nav tādu vārdu, nav tādas gaismas.
2020: Es nezinu, vai dzejai ir kāda mēraukla, kas to padara par labu esam, bet šis krājums ir patiesi labs.
2025: ok, teju precīzi piecus gadus vēlāk es izdomāju pārlapot šo krājumu otrreiz. viss diezgan vienkārši: ne es tas pats, nedz arī upe… nu labi, varbūt upe gan tā pati. šķiet, ka pa pieciem gadiem neviens tur nav neko pārrakstījis.
lai vai kā, tolaik mazliet pārvērtēju šo krājumu. trīs uz bijušo piecu fona izklausās baigi smagi, bet man joprojām patika! nelikās pārāk pašsvarīgi, nedz arī pārlieku melodramatiski, kas jau ir daudz! biju piemirsis krājuma trīsdaļīgumu - pirmā kopēji man patika visvairāk, otrā pavisam viegli paslīdēja garām, ne pie kā nepieķeroties, taču trešajā ir krājuma spilgtākais moments, kuru pārlasot atsitos mazliet atpakaļ uz manu svaigi astoņpadsmitgadīgo prātu, kurš covid laika dienas un divpadsmitās klases sākumu pavadīja līdzīgās domās par to, vai kādam būšu kaut īslaicīgi romantiski noderīgs.
bet tur jau es atkal iekritu pašsvarīgumā. atgriežoties pie krājuma, vairākus dzejoļus arī prasījās nedaudz vairāk izdibināt, taču te ir vairāki, kas paliks. un tas jau arī galvenais.