Romāns “Pasaules vēsture” ir ekskursija ļoti tālā nākotnē. Visas pasaules valodas atkal ir sajaukušās vienā, Zemes sula ir izsīkusi, cilvēkus un kustoņus apdraud melno asiņu sērga, pie debesīm spīd trīs mēneši, bet katra nācija savu dzīves telpu ir iekārtojusi atbilstoši saviem ideāliem un priekšstatiem par pareizību. Satiksmi starp dažādām pasaulēm nodrošina gliemjiem līdzīgi vienslieži, bet mūsdienas šiem ļaudīm šķiet tāla un grūti izprotama pagātne. Tāda ir pasaule, kuru pētīt jādodas Martai un tēvam, bet Jēkaupiņam ar māti jāpaliek mājās apkopt lopus un pieskatīt saimniecību. Nez, kā viss vēl būtu beidzies, ja par arvien biežāku viesi mājās nekļūtu cienīgtēvs Bišķis. Kā beigsies Martas un tēva ceļojums? Un kāds liktenis gaida Jēkaupiņu?
Pauls Bankovskis ir latviešu rakstnieks un žurnālists. Pauls Bankovskis dzimis 1973. gadā Cēsīs, līdz četru gadu vecumam dzīvojis Līgatnē, pēcāk Siguldā; mācījies Siguldas astoņgadīgajā (vēlāk deviņgadīgajā skolā). Pēc tās beigšanas mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (RLMV) mākslinieciskās stikla apstrādes nodaļā. Pēc RLMV beigšanas studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā. Studiju laikā kā ārštata autors sācis strādāt laikrakstos "Literatūra un Māksla" un "Labrīt", vēlāk arī žurnālā "Rīgas Laiks". 1996. gadā sācis strādāt laikrakstā "Diena" — bijis žurnālists, vēlāk pielikuma "Izklaide", rubrikas "Grāmatas" redaktors, kopš 2001. gada — laikraksta "Diena" interneta versijas Diena.lv redaktors. Kopš 2006. gada grāmatu apgāda "Liepnieks un Rītups" direktors un žurnāla "Rīgas Laiks" līdzstrādnieks. Strādājis žurnāla "Ir" redakcijā, kopš 2011. gada strādā reklāmas aģentūrā "TBWA Latvija". Pirmās literārās publikācijas 1993. gadā. Divreiz godalgots žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena romānu konkursā (1996. gadā par romānu "Laiku grāmata", 2002. gadā par romānu "Misters Latvija"). Par grāmatu "Mazgalvīši spēlē mājās" 2008. gadā saņēmis Jāņa Baltvilka balvu. 2009. gadā par filmas "Klucis — nepareizais latvietis" scenāriju saņēmis balvu Lielais Kristaps.
Pēc 270 lpp. izlēmu neturpināt. Mūsu ātrajā pasaulē ir jābūt pamatotam iemeslam, lai liktu burties cauri 600 lappušu biezam ķieģelim, es visas acis izskatīju to meklēdams, bet neizdevās. Grāmata ir riktīgi garām, garlaicīga un grūti pat iedomāties, kam tā ir domāta, noteikti ne jauniešiem, kā tas sākumā ir bijis paredzēts, rakstot pieteikumu KKF. Taču autora vairs nav un nav arī nozīmes dzīties līdz galam. Pasaule ir pilna ar foršām grāmatām, nav ko mocīties.
Grāmata ir pilna ar bisēm, kas nekad tā arī neizšauj, un pianīniem, kas netīšām pagadījušies krūmos, un plikām atsaucēm, un nenovītiem pavedieniem. Taču lapas lielākoties šķīrās viegli un beigu beigās pat sabiezēja kaut kādā jēgas atblāzmā.
Šī grāmata ir, šķiet, vislielākā vilšanās, ko jebkad esmu lasījusi. Sākums vēl bija tā neko. Ap divsimto lappusi jau biju sapratusi, ka vērtēšu ar 3 zvaigznēm. Ap četrsimto tās jau bija tikai divas. Un uz beigām jau pavisam stabila viena zvaigznīte. Lasot sajūta tāda, it kā kāds neskaidrā prātā mēģinātu atstāstīt visas latviešu tautas pasakas vienlaicīgi, iepinot zinātnisko fantastiku. Grāmatā neviena notikumu līnija netiek pabeigta, neviens stāsts netiek izstāstīts līdz galam. Rodas arvien jauni jautājumi, un nevienas pašas atbildes, nekad. Tiek izlaistas svarīgas detaļas un mainās fakti. Neko nevar saprast. Vispirms tiek pateikts kaut kas viens, tad tas pats tiek aprakstīts, bet nu jau pilnīgi citādāks, it kā viss pastāvīgi mainītu formas, nosaukumus un būtību. Jēga - nulle. Vērtība - nulle. Vilšanās vilšanās galā, un tālāk vēl lielāka vilšanās.
Jāsāk laikam ar to, ka šai grāmatai pieder liels spēks , ņemot vērā pēdējā laika notikums - visa lēnums , Paula aiziešana , ieslodzījums laikā un telpā.
Jau lasot dažus citus viņa gara darbus, sagaidīju skaistu valodu un nelielu loģikas un secības neesamību . Bet skaistumskaistā valoda mani pilnībā pārsteidza . Grāmata ir uzrakstīta brīnišķīgā manierē un vārdu izvēle lika man nedaudz ilgāk kavēties nodaļās ( kaut gan autors jau tāpat lika kavēties nodaļās daudz ilgāk nekā vajadzēja ) .
Vārds “Kazi” man ļoti iepatikās.
Es saprotu , ka šī pasaule ir būvēta uz ļoti daudz un dažādu reliģiju pamata , un tas ļoti labi izpaužas šajā darbā - šo reliģiozo uzskatu bezjēga un neloģiskums . Un patiesībā caur reliģijas logu tika pateikts , ka jebkas , ko cilvēks šaizemē dara , ir jākopj , tas ir jākultivē un jāatīsta , jāatbalsta to, kam tici . Kā kultūra . Ja nē - tā iet postā.
Bet šī grāmata , kaut arī pieņemot senlatvju formu , izmanto reliģijas logu ( neloģiski ). Un tiek skaidri un gaiši parādīts , ka mums trūkst māju tālajā pasaulē būdami , bet tās trūkst tikai tad, kad absolūtais komforts tiek zaudēts . Tātad , līdz kamēr mēs rodam komfortu , mājas var būt jebkur . Ar šādu mācību būtu arī jādodas dzīvē. Rast komfortu un mieru ( šajā grāmatā arī lēnīgumu ) , apstāties un ieelpot . Sajust to, ko iznīcinām , varbūt pat nemanot . Jo, tomēr pasaules vēsture nav loģiska, un saliekama burkā tā sanāks haotiska un neloģiska .
Vai grāmata ir izcila - neteiktu . Vai mums vajag apstāties un ieelpot - pilnīgi un absolūti , ka jā. ( un to var sajust jau pirmajās nodaļās , jo pilnīgi absolūti nekas nenotiek :D, un es jau sāku zaudēt pacietību )
Ja es neko nezinātu par grāmatas autoru, es būtu 100% pārliecināta, ka to ir rakstījis pilnīgs wannabe iesācējs literatūras jomā kopumā (tāds pats komentārs par redaktori, kas kaut ko tādu var atdot drukai). Nav iespējams aprakstīt visus tos mīnusus, kas piemīt šai grāmatai. Romāns iesākas diezgan cerīgi, ar vairākām interesantām idejām par lietu kārtību pasaulē, valoda kaitina, bet ok (oj, šis ir atsevišķs stāsts, kur pa visām vīlītēm cauri spiežas wannabe seno latviešu vaibs, bet sūdīgs). Tā tas turpinās apmēram pusi grāmatas (300 lpp.), ko es dedzīgi apēdu, jo man taču interesē, kā šis atrisināsies, ko šis man iemācīs, ja stāsts jau ir TĀ samudžinājies!? Un tad sākas slima suņa murgi, kam nav nekāda sakara ne ar ko un vēl jo mazāk ar stāsta nobeigšanu. Brīžiem škiru lapaspuses atpakaļ un pārlasu, lai pārliecinātos, ka es neesmu izlaidusi rindkopu vai pat paragrāfu, jo autors tieši tik murgaini lēkā no vienas idejas pie otras (kuras ir diezgan sūdīgas), pazaudē pavedienu, uzliek mīksto lasītājam. Grāmata uz 600 lpp. bez jebkādas morāles vai konkrēta stāsta (skumjākais, ka sākotnējam stāstam bija labs potenciāls ar visiem literārajiem mīnusiem, bet lol nau werc laikam?). Kur nu vēl apzinātais pasaules literatūras un kultūras plaģiātisms (lai sasauktos ar nosaukumu?), kas rezultējas vienīgi lētā atgremošanā un garlaicībā (jo, hei, mēs visi zinām lapsu jau no Mazā prinča, un pārrakstītās, bet samiksētās tautas pasakas arī ir tikai vāja atrauga utt.). Grāmata kopumā garlaicīga, ja neesi dunduks, kas neko nekad nav lasījis – tik daudz pizģītu ideju, kuras tur sabāztas ar domu "speciāli, jo šī ir pasaules vēsture", bet I SEE WHAT YOU DID THERE un tas ir sūds. Kā jau teicu – sākumā (un pat pa vidam) ir vairāki interesanti pavedieni, bet autors neko no tā nav bijis spējīgs izdomāt līdz galam, vai pat savilkt kopā vienā stāstā. Visskumjākais, ka šinī visā tiek pazaudēts milzīgais vienslieža potenciāls (zinātniskās fantastikas tēls) – jo šī ideja ir ģeniāla. Jā, viņi eksistē visam stāstam cauri, bet viņi bija pelnījuši atrasties labākā romānā.
Ja viss sākas burvīgi un aizraujoši, tad beigās jāsaka "visi gali ūdenī" - pasaules vēsture pazaudējas, kā oroboro, aprijot sevi. Bet paliek iespēja, ka tieši tā arī jābūt.
Distopisks romāns. Jēkaupiņa un Martas ceļojums pa drūmu Vāczemi, Spranciju un Amurikas zemi. Izlaidu daudzas garās teksta pasāžas, pretējā gadījumā būtu pārtraucis lasīt kā raksta iepriekšējos komentāros. Taču gribējās lasīt, uzrakstīts (vai paldies redaktoram?) labi un plūstoši. Daudz apvidvārdu. Pesimistisks skats uz cilvēku kā vērtību. Lielā sērga jeb melnās asinis ir nespēja vairoties un augļoties, kas ir pretējs process, ko paredzējis Dievs Bībelē. Un tas arī kļūst par apokalipses motīvu. Daudzas atsauces uz Jāņa Atklāsmes grāmatu, Jeremija un Ījaba grāmatu u.c. Bībeles pasāžām. Daudz zemūdens strāvas, ko var pārlasot šķetinām. Jēkaupiņš-Lapsa saruna kā parafrāze uz Mazo Princi. Taču vietām viss saiet tādā sirreālā putrā, bet varbūt tā arī domāts. Why not?
Mūžība, tikšanās uz kādas citas zemes, uz citas pasaules, kas nelīdzinās nekam iepriekš redzētam. Varbūt naivi, varbūt pārdroši, bet drīzāk tā ir izmisusi ticība, ka mēs nekur nepazūdam, ka laiks un telpa ir tikai kaut kas ierakstīts, kāds stāsts, kuru pabeidzot, uzsākas jauns.
Piekrītu par visām bisēm, kuras tā arī neizšāva. Lai arī viedoklis pēc pabeigšanas izkristalizējās maigāks, taču lasīšanas gaitā bija daudz "WTF" un vilšanās momentu. Varbūt vienkārši sagaidīju vairāk atklātu zinātniskās fantastikas aspektu, kas kaut kur maigi izčibēja paliekot vien fonā. Valoda skaista, autora dzīve un tās noslēgums - traģisks. Nu, ko te vēl var bilst?
Intriģējošs sākums, kas pārtapa garlaicībā... Īsti nepateikšu, kurā brīdī pazuda uzmanība un pārtraucu sekot sižetam. Ogļdeģi mežā vēl atceros... Iespējams, ka šobrīd šo grāmatu nespēju līdz galam uztvert. Ļoti patika valoda.