Bezkaunīgie veči

by Anšlavs Eglītis

Romānu “Bezkaunīgie veči” Anšlavs Eglītis sarakstījis pēc tam, kad viņa un Veronikas Janelsiņas mājās ieradusies kāda neuzvedīga jauna meitene, kura domājusi, ka veci cilvēki pasaulē vajadzīgi tikai tālab, lai apkalpotu jaunos. Rakstnieks šādam uzskatam nevar pievienoties un savā romānā pierāda, ka ari vecajiem dzīve vēl turpinās un ari viņi domā, jūt un pārdzīvo; veco paaudzi no jaunās šķir vienīgi gadu starpība un dzīves pieredze. Kura ir tā diena, kad pirmo reizi jāatskārš, ka jaunība palikusi tur aiz muguras? Visu laiku liekas, ka vēl jau stundiņa laika līdz tumsai. Un tad pienāk krustdēliņš un stingri noprasa: «Onkuli Viktor, cik tev gadu? Vai jau simts?» Anšlavam Eglītim kaut ko līdzīgu nācās uzklausīt, kad viņam bija apritējuši sešdesmit: viņa un Veronikas mājās ieradusies kāda meitene kas bijusi stingri pārliecināta, ka tiesības ērti dzīvot ir tikai viņai, bet veču uzdevums ir jauniem pakalpot. Anšlavs toreiz pasmaidīja un sāka rakstīt romānu «Bezkaunīgie veči»… Šai romānā Anšlavs Eglītis smaida, arī smejas, pat drūmas pārdomas viņš paslēpj aiz smaida.

Genres: Fiction

405 pages, Unknown Binding

First published January 1, 2000

About the author

Anšlavs Eglītis (1906–1993) – rakstnieks, dzejnieks, žurnālists, gleznotājs. Dzimis rakstnieka Viktora Eglīša un tulkotājas Marijas Stalbovas ģimenē. Jānis Veselis viņu nodēvējis par vienu latviešu rakstniecības intelektuālistiem. Viens ražīgākajiem latviešu trimdas autoriem, kas literāro jaunradi aizsācis jau Latvijā. Darbojies dzejā, īsprozā, romānistikā un lugu rakstniecībā. Trimdā apliecinājis sevi arī kā kritiķis, tostarp filmu kritiķis. Darbojies arī grāmatu dizainā gan kā savu, gan citu autoru grāmatu ilustrētājs.

Tēvs – rakstnieks Viktors Eglītis, māte – skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte, sieva – gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa.
Skolas gaitas sācis Rīgā.
Ziemas ģimene pavadījusi Rīgā, bet vasaras pie radiem Cesvainē.
1915: vecāki evakuējās uz Krieviju, Anšlavs Eglītis ar vecākiem dzīvoja Maskavas tuvumā.
1941: 31. decembrī apprecējies ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu.
Dzīvodams trimdā, aizrāvies ar kalnos kāpšanu, kas aprakstīta arī literāros darbos.

Literārā darbība

1926: pirmā publikācija dzejolis "Lords" laikrakstā "Brīvā Zeme" 19. septembrī.
Dzeja publicēta periodiskajos izdevumos "Burtnieks", "Zaļā Vārna", "Jaunā Nedēļa", "Daugava", "Latvju Mēnešraksts" un citviet.
1931: žurnālā "Piesaule" publicēts pirmais īsprozas darbs, novele "Stulbenis" (Nr. 9.).
1957: žurnālā "Zvaigzne" (Padomju Latvija) publicēts tēlojums "Neierastā Amerika".

Literārie darbi

Īsprozas darbi (novele, stāsti, apraksti, tēlojumi)
1936: “Maestro”.
1940: Nestundas.
1943: “Ģīmetne”.
1946: “Kazanovas mētelis”.
1946: “Teoduls Supersakso”.
1946: “Uguns pilsēta”.
1948: “Čingishana gals”.
1950: “Sīkstā dzīvība”.
1951: “Švābu kapričo”.
1954: “Neierastā Amerika”.
1956: “Karuselis”.
1958: “Sveiciens Sofijai Ozo”.
1961: “Divi kāpieni”.
1962: “Mana banka”.
1969: “Pēdējais mohikānis”.
1970: “Pasmaidot”.
1977: “Kas izpostīja latvisko stūrīti?”
1992: “Ciemiņš no dzimtenes”.
1999: “Ziemassvētku stāsti” / sastādījis Viktors Hausmanis.

Dzejas krājumi
1938: “Vientulis un dzīrotājs”.
1941: “Mijkrēslī” kopā ar Andreju Johansonu.

Romāni
1940: “Līgavu mednieki”.
1946: “Homo novus”.
1951: “Adžurdžonga”.
1952: “Laimīgie”.
1954: “Cilvēks no Mēness”.
1955: “Es nebiju varonis”.
1956: “Misters Sorrijs”.
1958: “Omartija kundze".
1959: “Ilze”.
1961: “Malahīta dievs”.
1961: “Vai te var dabūt alu?”.
1962: “Pansija pilī”.
1963: “Pēdējais raidījums”.
1966: “Nav tak dzimtene”.
1967: “Tiesa nāk”.
1968: “Bezkaunīgie veči”.
1970: “Cilvēks mežā”.
1971: “Es nepievienojos”.
1976: “Piecas dienas”.
1980: “Vai zini zemi, citronas kur zied?”

Lugas
1944: “Kosma konfirmācija”.
1944: “Pa purna tiesu”.
1974: “Lūdzu ienāciet, ser!”, 2 grāmatās.
1990: “Lugas”.
2016: “Cilvēks grib spēlēt”.

Reviews

[Monta Sintija · Rating 5 out of 5]

10/10, bet spēka pietika tikai lugas formātam :D

[Anna Kļaviņa · Rating 5 out of 5]

Bezkaunīgie veči cita autora rokās būtu drūms pat traģisks stāsts par dzīves bezjēdzību, bet Eglītis nedod saviem varoņiem nodurt degunu un raksta ar homoru, kas lasītājam dod prieku un cerību.

[Inta Briede · Rating 3 out of 5]

Grāmata bieza, varbut pat par daudz. Brīžiem romāna darbība attīstās ātri, brīžiem ļoti gausi. Ir jūtams, ka autoram ir iekšējas sasāpējušas problēmas, kas tiek iztirzātas romānā. Nepārliecināja romāna beigās attēlotās Jāņa straujās iekšējās pasaules trasformācijas. Otrreiz nelasītu šo grāmatu.

[Kristaps · Rating 5 out of 5]

Lieliski. Mūžīgās vērtības. Komiska drāma.