Patiesībā kaut kas savāds ar mammu bija sācis notikt jau agrāk.
Jau no pirmajām lapām biju sajūsmā par grāmatu. Aizkustinoša, aizraujoša un skaistu atziņu un novērojumu pilna. Sandera mamma saraujas, jo viņā iekšā kas aug. Jo viņa netiek ar visu galā. Jo viņa sev netic. Aksela mamma savukārt neko neredz, tai skaitā savu dēlu, jo viņai uz pleciem ir īsta mākoņgalva. Visapkārt mums ir pilns ar šādiem stāstiem par bērniem, kas spiesti agri kļūt par pieaugušajiem. Tāpat arī pilns ar stāstiem par neredzamajiem bērniem - viņi ir, bet uzmanības un atbalsta nav. Stāstā nekas nav izdomāts, nekas nav sacerēts. Pireta Rauda ir redzīga un talantīga. Šī noteikti būtu lieliska grāmata, ko izmantot biblioterapijā ar bērniem, kuri tā arī jūtas - neredzami, ar pārāk lielu atbildību, pamesti.
Grāmatas beigas ir laimīgas, un pirmo reizi es par to neesmu sajūsmā. Nezinu, kādēļ šis cukurs (tieši un pārnesti) mani izmeta no skaistās, smeldzīgās, arī cerību pilnās stāsta noskaņas. Par noskaņas zušanu pēdējās lapās arī noņemu vienu zvaigzni. Bet lai manas subjektībās šaubas nekavē tos, kas šo grāmatu vēl nav lasījuši, meklēt grāmatnīcās un veikalos! Ir tā vērta!