Nu patīk man šādas grāmatas. Nu tā, ka ir uz neiespējamā robežas.
Kāds 24-gadīgs britu jaunietis īsi pirms 11.septembra notikumiem izdomāja apbraukt apkārt pasaulei (viņa sākotnējo plānu nedaudz izmainīja tieši 9/11) - cauri Eiropai, lejā pāri Āfrikai, tad pāri okeānam augšā pa Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas rietumu pusi, atkal pāri ūdeņiem, cauri Sibīrijai ziemā, Japāna, Ķīna, "stānas" un atpakaļ cauri Eiropai uz mājām. 60 valstis 4 gados.
Ļoti cilvēcīga grāmata, kur savijās gan personisks skatījums uz valsti un tajā notiekošo, gan vietējo iedzīvotāju kolorīts. Vienīgais, kur nepiekritu, ka viņš, 2004./2005.gadā braucot cauri Turkmenistānai, izteicās, ka Ašhabada ir kārtējā padomju pilsēta "identical in style from the Pacific to the Baltic".
Ā un vēl profesionālajā ziņā galvu pagrozīt lika vīzas viltošana - izbraukšanas datumu nomainot no 3 uz 8 🙈
I wanted something that I did not know that I was capable of. I would never know unless I tried. I wanted unpredictability. I wanted to demand more of myself than I could demand from others. I wanted open space. I wanted anxiety and insecurity, storm and strife, even if I did not always have the courage to cope with them. I wanted to strive, to seek and to see whether or not I would yield. I wanted to overload my senses. I felt that I would only know my strength if I took the strain. That I needed to taste blood to know I was hurt, needed to be thrashed by a gale to accept it was windy, needed to taste lung to believe I had pushed myself hard. I needed to confirm that I was alive.