Gadu tūkstošu mija. Jauna ēra. Jaunas sajūtas. Sekss, narkotikas un rokenrols pret mīlestību, studiju gadu reibumu un alkām pēc nepiepildāma miera dvēselē. Alternatīvas ievirzes ballītes un ļaušanās neprātam. Pirmā īstā mīlestība un vieglas depresijas uzplūdi. Viss kā šahā un reālajā dzīvē.
Mūzikas žurnālists, dažādu kultūras projektu redaktors un nu jau arī rakstnieks Kaspars Zaviļeiskis, kura pirmā grāmata par pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem "Parapops jeb rozā brilles Siguldā" tika izdota 2018. gadā, garstāstā "Pilnīgs Šahs" piedāvā mazāk autobiogrāfisku, vairāk literāru atskatu uz jaunību un lietām, vietām un tipāžiem, kas jau ir nostalģiska pagātne.
Laipni lūgti raibajā spēlē un gan jau arī savās nebūt ne melnbaltajās atmiņās!
Vāka un iekšlapu dizainam izmantota Aivara Vilipsōna grafika “Meitene”.
Aizrautīga melomāna muzikāli alkoholiskā ikdiena divdesmit gadus senā pagātnē, izdaiļota ar tumšu mīlestības sulu, izrauj cauri gadu tūkstošu mijai kā vienas nakts gadījuma sakarā. Brīva valoda, brīvi uzskati, brīva jaunība. Lieliska izklaide. Esmu salikusi arī galvenā tēla galvā ik pa laikam skanošās mūzikas atskaņošanas sarakstu: https://www.youtube.com/watch?v=6iKFn...
..lai gan brīžiem ļoti kaitina biežās "asprātības", tomēr grāmata bija tieši tāda, kādu to gribēju piedzīvot – par laiku, kurā pa klubiem vēl īsti nestaigāju, bet kas atmiņā palicis gana spilgts.
Totāla bohēma, man nepazīstama, brīžiem komiski atainota vide, kas nedaudz atgādināja Joņeva "Jelgava'94", tikai citi laiki un cita vieta, bet tomēr ar kaut ko vienojošu. Sākotnēji šis garstāsts man likās tāds "meh", taču tad pamazām kļuva aizraujošāks līdz kulminēja Tallinā un tās afterpārtijā. Noslēgums tāds samocīts un atkal velk atpakaļ uz sākuma "meh".
Ļoti viegla, izlasīju pāris kampienos. Patīkams dumpinieciskums - tika radīta noskaņa, nepārsātinot ar lamuvārdiem, jēlībām vai pusaudziskumu. Pat ja neesi bijis tai laikā, tais vietās vai ar skaidru pielīdzinātību Šaham vai kādam citam tēlam, grāmata ir sulīgi relatable.
Oh, bija lieliski atkal nokļūt “Makšeina” laikos ... viegli, smieklīgi un mazliet smeldzīgi. Un mums katram ir savi Šahi un Tumšās ... bet varbūt tie esam mēs!?
Dēļ grāmatā pieminētajiem skaņdarbiem, kurus klusījos fonā lasot stāstus, noteikti piešķiru šim darbam piekto zvaigzni. Skaisti! Nostaļģiskie 90tie.... vienīgi es neklausījos Metallica, bet gan Spice Girls.
Kamēr pirmā šīs grāmatas daļa lasījās viegli un aizrautīgi ar šo man gāja grūtāk. Vaina pat nebija grāmatā, drīzāk dažādajās pasaulēs kādās es un autors esam dzīvojuši. Bet nebija slikti. Nepavisam ne. Tāda nepiedzīvota bohēma, kurai pat ir iespējams noticēt.