“Šis ir smalku noskaņu stāstu krājums. Tas uzrakstīts nesteidzīgā, brīnišķīgā valodā ar neuzkrītošu ironiju un atturīgām skumjām par aizejošo laiku, kurā pamazām izgaist viss, sākot ar bērnības atmiņām un beidzot ar kādreiz kvēlu mīlestību, no kuras paliek pāri vien e-pastā nosūtīts teikums. Nepiepildītas ilgas, izbalējuši sapņi, pamestas ambīcijas un fonā neizbēgama novecošana, ko pavada rūgta samierināšanās ar dzīvi, kāda nu tā katram ir, – reizēm skumja, reizēm nejēdzīga vai traģiska un tomēr, neskatoties ne uz ko, arī skaista.” Rakstnieks Vladis Spāre
Ilze Lāce (Verhaeghe) strādājusi par juristi lingvisti Eiropas Savienības Padomē, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru darbus. Stāstu rakstīšanai pievērsusies 2014. gadā. Šobrīd dzīvo Vācijā.
141 lapas, kurā ietilpināti 10 stāsti. Var jau būt, ka stāsti nav tie košākie un atmiņā nepaliks ilgāk par to kā aizcirtīsies grāmatas vāks, bet valoda, ak, cik tā bija baudāma, dzerama, malkojama. Iespējams stāsti ar nedaudz melanholisku un skumīgu piesitienu, bet nav mūsu rastā melni drūmā obligātā literatūra, to visu taču var pasniegt tā pavisam vieglāk. Tik tiešām baudīju valodu, to izteiksmīgumu katrā teikumā. Labai literatūrai varbūt nemaz nevajag būt simtiem lapu garai un tādai, kas iespiežas atmiņā mūžīgi, cilvēkam, ikdienas skrējienā, šis būs kā malks svaiga gaisa.
Stāsti, kas aptver dažādus laika periodus un dažādas atrašanās vietas. Brīžiem tie ir pilni ar komiskiem salīdzinājumiem. Kopumā vēl viens baudāms latviešu autora stāstu krājums par "parastajiem" cilvēkiem.
Patīkama, organiska valoda, par ko es vienmēr priecājos, kad iepazīstu vēl nezināma latviešu rakstnieka daiļradi. Par cik autore ir tulkotāja, tad or skaidrs, kāpēc tik laba valoda. :) Forši!
Kopumā stāsti diemžēl mani neuzrunāja. Pietrūka dinamikas un stāsta notikumu, bija drusciņ par maz ar haotisko, lēkājošo tēlu iekšējās pasaules atainojumu. Varbūt arī es stāstos meklēju pārāk daudz. Šie ir kā aši ikdienas snapshoti.
Lasot šos stāstus, mana galvenā problēma bija maldīšanās pa Eiropas karti, cenšoties iztēloties aprakstītos tēlus un vidi. Kaut kas no Latvijas, tad latvietis Francijā, bet nē, kaut kas no Vācijas? Mani tas mulsināja, un mana nespēja iztēlē salīmēt uniformu bildi traucēja saprast stāstus.
Trīs absolūti padomiski skarbie/skumjie stāsti grāmatas sākumā, manuprāt, visā šajā eirokokteilī galīgi neiederējās. Varbūt arī esmu lasījusi gana daudz padomju dzīves apgremojumus, ka gribas no tiem atpūsties (iespējams, forever).
Vēl viena grāmata, kurai gribētos ielikt vairāk par maksimāli atļautjām 5 zvaigznēm. Pēdējā laikā par stāstiem vairs nesajūsminos. Liekas, ka visi ir tik līdzīgi un pēc viena "šablona" rakstīti. Ar Ilzess Lāces stāstiem pavisam ir savādāk.T ik izjusti, skaisti, smalki un niansēti ikdieniškas situācijas ietērptas vārdos. Patiešām icili.
Atkal saprotu, ka man patīk stāsti - vien neliels apraksts un nedaudz vārdu, bet kāda laba un paturama tēla šķautne tiek izgaismota un paliek man prātā.
Ļoti jauka stāstu grāmata, kas sarakstīta vieglā valodā. Katrs stāsts ar kripatiņu humora, kripatiņu mīlestības, kripatiņu aizgājušo laiku realitātes, un kripatiņu smeldzes.