Mohandāsa Karamčanda Gandija (1869–1948) dzīve ir apliecinājums tam, cik daudz var paveikt viens cilvēks, praktizējot nevardarbību, vienkāršību un patiesību. Stingri pārliecināts par nevardarbīgu pārmaiņu iespējamību un patiesības spēku, viņš panāca plašu tautas masu iesaistīšanos Indijas neatkarības kustībā. Gandijs pamatoti tiek uzskatīts par vienu no izcilākajām 20. gadsimta personībām, kura nevardarbīgās pretošanās ideja iedvesmojusi cilvēktiesību aktīvistus visā pasaulē.
Autobiogrāfijā, kas tapusi 20. gadsimta 20. gados, Gandijs stāsta par savas dzīves agrīnajiem gadiem un atklāti apraksta ne vien cīņas un iedvesmas avotus, bet arī savas vājības un neveiksmes. Raugoties no šodienas skatpunkta, Gandija ilgstošie gavēņi, reliģisko solījumu burtiskā realizēšana dzīvē un atsevišķi uzskati var šķist ekstrēmi un pārspīlēti. Taču šī neparastā cilvēka pazemība, atklātība un patiesības mīlestība uzrunā lasītāju no katras lappuses.
Septiņas rupjas kļūdas – bagātība bez darba, izpriecas bez sirdsapziņas, zinātne bez cilvēcības, zināšanas bez rakstura, tirdzniecība bez morāles, politika bez principiem, pielūgsme bez upura. Gandijs
Diezgan liela vilšanās. Ja nav jau ekstensīvas zināšanas par visiem Gandija darbiem un tā laika aktuālajiem notikumiem Indijā, tad tā sakarīgi par tiem no šīs grāmatas neuzzināt. Toties gūsiet ļoti plašu personu uzskaitījumu, ar ko viņš ir sastapies dzīves laikā. Ar mokām un tikai principa pēc izlasīju līdz galam.
Sākumā viegli lasāma, ko nevar teikt par beigām, jo ir grūti izsekot līdzi. Grāmata liek aizdomāties par to cik daudz ticības ir cilvēkā un ko cilvēks ir gatavs darīt savas ticības, principu vārdā. Daļa Gandija uzskatu man šķita pilnīgi nepieņemami,arī tas parāda cilvēku dažādību.