"Deviņas sievietes, deviņi stāsti. Un — deviņas drāmas, bet bez melodramatiskām putām un sentimentālas jūteļošanās. Ingai Ābelei piemīt reti sastopamais talants neliela apjoma tekstā izstāstīt vairāk, nekā tajā ir izlasāms. Viņa raksta par gluži ikdienišķu un mums visiem pazīstamu esamību, taču tā slēpj bezdibenīgus dziļumus, un, ja tie tiešām ir bezdibenīgi, šajās dzīlēs atrodams viss — gan esamības prieks, gan esamības šausmas, turklāt abas šīs substances tik cieši saaugušas kopā, ka nav izšķiramas. Aiz nākamā krustojuma var gaidīt nāve, tomēr dzīve bez saullēkta nav iespējama. Bet sapņos šīs sievietes skata sevi baltā kleitā. Varbūt tā ir kāzu, varbūt — mirstamā kleita, un apokalipse ir iespējama jebkurā mirklī, jebkurā vietā, jebkurā prātā." Guntis Berelis
Balta kleita ir kā dzīve — skaista, bet vienmēr ievaino. Kā tajā senajā mīklā par ķirša koku — "Kad es biju jauna meita, tad man bija balta kleita. Kad tā baltā noplīsa, tad palika sarkana. Sirds kā akmens. Asinis kā vīns."
Inga Ābele is a Latvian novelist, poet, and playwright. Her novel High Tide received the 2008 Latvian Literature Award, and the 2009 Baltic Assembly Award in Literature. Her works have been translated into Swedish, English, French, and Russian, among others, and have appeared in such anthologies as New European Poets, Best European Fiction 2010, and Short Stories without Borders: Young Writers for a New Europe. Her most recent book, Ants and Bumblebees, is a collection of short stories.
Nevaru apgalvot, ka šie stāsti ir manējie. Ābele ir profesionāle. Tikai nezinu kādēļ šoreiz man gribējās, lai stāstos parādās kaut kas ārpus šī profesionālisma. Ir deviņas sievietes, bet tikpat labi - viena sieviete deviņos stāstos. Taču stāstos meistarīgi veidotās noskaņu gleznas man ļoti patika.
Jā un nē. Stāsti man ļoti patīk, Ingu Ābeli biju centusies lasīt Paisumā, bet nespēju pieveikt. Šeit arī sākot lasīt, gāja grūti. Kaut kas manī protestēja. Zinu, ka daudzi ir sajūsmā par Ingas Ābeles krāšņo valodu, bet man tā likās tik sacakota un mežģīņaina, tā nebija man. Bija sajūta, ka tekstā salikti visi izteiksmes līdzekļi, kas vien bija pieejami, pat tādi vārdi, izlasi divreiz un brīnies, kādēļ tā. Tādēļ nespēju uztvert to stāstu smagumu un līdzjušanu. Mani tās mežģīnes beidza nost, likās par daudz. It kā bija tā trauslā stīga, bet pārbalināta un apaudzēta. Bet nu varbūt tas tikai man tā.
Adele man ļoti patika, man nezkādēļ bija asociācija ar Signes Baumanes filmu Akmeņi manās kabatās. Malda un Klinta arī patika. Un man ļoti, ļoti patika grāmatas vāks - Aleksandras Beļcovas pasakainais šķīvis likās tik iederīgs.
Vairāk par sižetu un tēliem šajos stāstos novērtēju to gleznaini trauslo noskaņu, kas pārņem savā varā, paceļ virs zemes un tikai tad, kad izlasīts pēdējais stāsts, atkal ļauj atgriezties savā realitātē .. ar svaiga gaisa dziļu ieelpu.
Deviņi stāsti, nodēvēti sieviešu vārdos, sarakstīti dažādu gadu Prozas lasījumiem. Grāmatas titullapā veltījums Andrai (Neiburgai). Ļoti uzrunāja. Ainavas ar sievietēm, gandrīz maģiska sieviešu klusēšana. Tāda man liekas visa Ingas Ābeles daiļrade, cik to esmu tvērusi - magnētiska, pārpasaulīga un vielaikus pasaulīga. Un valoda. Tas ir iemesls, kāpēc lasu - valodas dēļ. Tās dēļ man ir iecienītie autori, kuru jaunākos darbus pārsvarā ķeru un lietoju, kā valodu lieto, kā skaistumu lieto, ar pietāti, ar izbrīnu, ar maz pretenzijām, jo aizgrābj, gandrīz neizskaidrojami. Vvalodas laimes mirkļi.
"Ceļš ir stiprāks par putnu. To, kurš viens paliek klusuma lejā, to citi, ceļa apburti, nepamana." // stāsts "Linda"
"Viņai klēpī klade, liela un bieza, ar baltām lapām. Atbalstījusi kladi pret mazo galdiņu, meitene raksta tajā ar pildspalvu, raksta brīvi plūstošiem viļņiem, apaļiem, stāviem burtiem, kas kā paisums pamazām apklāj lapu pēc lapas. Viņa paceļ acis un lūkojas logā, bet skatiens tāls un neko neredzošs, vēl iepalicis aiz ainavas, vēl koku, tiltu un torņu ēnas slauka viņas pieri ar zilām ēnām. Viņa spēcīgi sakož pildspalvu, tad pieraksta pēdējo domu. Tā lielā laime - rakstīt, skaudīgi nodomā Klinta." // stāsts "Klinta"
Ilgi domāju, ko lai pieraksta Goodreads atsauksmē, rakstīju un dzēsu, bet beigās sapratu, ka visu esmu pateikusi rakstā, ko sākotnēji veidoju žurnālam "Jaunā Gaita". Nav ko te skaldīt matus un komatus. Lasiet blogā, ja taustāms žurnāls pa rokai ziemā nav trāpījies:
Lasot nepamet sajūta par daudzkārt (ļoti iespējams, neapzināti) izmantotām domu un tēlu klišejām. Ir foršas detaļas un tā, bet arī Ābeles valoda ar mani nerezonē tik lielā mērā kā ar citiem viņas lasītājiem, tā ka nekas daudz pāri nepaliek.
..skaidrs, ka šādi stāsti, pat tad, kad tie uzrakstīti tik teicami un nes sevī lielu skaistuma, man nekad tā pa īstam nebūs pa prātam. tikai daži no šiem stāstiem mani tiešām saviļņoja, taču vairums atstāja vienaldzīgu. labi, ne gluži vienaldzīgu, jo lasot taču izbaudīju katrā stāstā to, cik tie meistarīgi veidoti. bet ar visu to, šie nebija stāsti man. (ekstra zvaigzne par meistarību!)
Neatceros, kurš to teica un kur to lasīju, ka literatūra ir augstākā no mākslām, jo caur litaratūru mēs varam ielūkoties cita cilvēka dvēselē. Balta kleita ir kā portāls uz deviņu sieviešu dvēselēm. Stāstos ir ļoti minimāla darbība, gandrīz nekāds sižets, bet tie uzreiz - dziļi un pamatīgi teleportē lasītāju pašā dvēselē. Ļoti tuvi, ļoti intīmi.
Deviņi ir tāds mistisks pilnības simbols. Lielākais no visiem cipariem, lielāka nav. Bet negribētos piekrist, ka latviešu sievietes dvēseles dzīles ar šiem deviņiem stāstiem būtu izsmeltas. Pilnībai gribētos vēl kādu vieglas, lidojošas, priecīgas dvēseles stāstu. Vai arī tāds dvēseles stāvoklis latvietim ir nesasniedzams...
"Drosmīgākais varbūt ir uzdrošināties dzīvot"
"Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic. (..) Ļaut lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz... Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme." (91)
"Tāds nemaz nevar nomirt, kam pieder debesis" (61)
"Reiz dusmās Alise nosauca viņu par sīku dvēseli. Viņa tā nemaz nedomāja, pateica tikai tālab, ka redzēja, kā sīkumi saēd viņa dzīvi caurumos, kā kodes vilnas deķi. Alisei likās, ka sīkumu saēstam ir tik viegli nodot lielumu." (40)
Pieaugušo sieviešu stāsti. Stāsti par sievietēm, kas pieredzējušas dzīvi - tukšumu, kas paliek pēc aizgājušas mīlestības, sāpes, kad gaidīts, cerēts, mīlēts, vilšanos, kad saproti - diez vai būs citādāk. Inga Ābele raksta tik precīzi un trāpīgi. Adeles stāsts mani sagrāva, Klintas stāsts saraudināja. Šajos stāstos ir ļoti daudz dzīves smaguma, bet tik saprotama, ka nespēju palikt vienkāršs vērotājs no malas. Es esmu iekšā smagumā.
Dievs ir vīrietis – ja jums par to bija šaubas, izlasiet Ingas Ābeles stāstu krājumu «Balta kleita» – deviņas sievietes, deviņos stāstos, studē cilvēcības bezgalīgās tuvināšanās un attālināšanās maršrutu un kustību sarakstus, kuri tiecas uz visām pasaules malām, taču «sakarā ar valsts budžeta samazinājumu pasažieru pārvadājumiem no 5. septembra ir slēgti reisi uz pasaules malu» (72. lpp.), un tā saraut pa gabaliņiem sievietes nākotnes pagātni, un kā netīras zeķes izmētāt pa visiem istabas kaktiem, var tikai Dievs, kura testosterona līmenis ir tik augsts, ka rīvējas gar Visuma griestiem. Ingas Ābeles valoda – apburošs acumirklīgums, kas negrib izbalēt no prāta, bet stāsti – postošas nākamības, nenovēršamības priekšvēstneši, kas, saaugot cits ar citu, pārtop brīnišķi izjustā sāpju kliedzienā. /https://postscriptum.lv/
Deviņas drāmas, no kurām lielākie entuziasti var mācieties, kā uzbūvēt labu stāstu. Ja jāsauc viņas vārdā, tad Maldas, Sandras un Klintas kleita bija visbaltākā.
Ir tāds joks, ka latviešu seriāli tik ļoti aizraujoties ar preču izvietošanu, ka aizmirst izvietot sižetu. Līdzīgi arī ar šo grāmatu - daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu, maz sižeta. Valoda ļoti skaista, bet brīžiem kļūst par smagu pīties bezgalīgajās metaforās.
Inga Ābele tik skaisti raksta. Viss, ko viņa uzraksta, kļūst skaists. Pat visādas lauskas, gruži, uz ielas atrasti nieciņi. Iztēlojos viņas grāmatu kā dārgumu lādīti, kurā kāds savācis sev nozīmīgas relikvijas. Porcelāna tasītes atlūzu ar puķīti un zelta maliņu, putna spalvu, gliemežvāku un jūras nobružātu stikliņu. Katram mazajam nieciņam ir nozīme. Vesela stāsta vērta. Visspēcīgāk iedarbojās pats pirmais stāsts - "Adele". Vēl arī visam cauri Latvijas sajūta. Tāda sāpīga, it kā prom slīdoša, it kā kaut kas ļoti mīļš zustu, dzistu, nebūtu notverams. Varbūt tas "Klintas" iespaidā. Trausli, spoži, maigi, sāpīgi.
Sociālajos tīklos mēdz ceļot video par instalācijām, kuras principā izskatās pēc nevērīgi sasvietu krāmu kaudzes, taču tad, ja atrod to vienu maģisko punktu, no kura skatīties uz krāmiem, tad izrādās, ka tie veido perfektu telpisku attēlu. Portretu, piemēram. Bet to var ieraudzīt no tā viena īpašā punkta. Ar dažām grāmatām līdzīgi, īpaši tām, kas nav primitīvi lineāras un deskriptīvas. Izlasi vienreiz, neko nesaproti un neko nejūti. Pēc brīža izlasi vēlreiz citā dvēseles stāvoklī, citā diennakts laikā, paskaties no citas puses, vienvārdskot, un viss pēkšņi nostājas savās vietās.
"Balto kleitu" sāku lasīt trīsreiz, jo pirmās divas reizes neskatījos no pareizās puses, tādēļ bija sajūta, ka teikumi neveido vienotu bildi. Bet trešā reize "noklikšķēja", teikumi radīja attēlu, deviņi stāsti savienojās zvaigznājā. Katram stāstam sava varone, dažādas detalizācijas pakāpes, dažādas noskaņas, kaut kur ziedošanās (stāsts par Sandrām), kaut kur izaicinājums (stāsts par Lindu un to, ka agrāk spārni bija sievietēm, nevis putniem, un nevis putni, bet sievietes rudeņos lidoja prom. Putni vienkārši nozaga sievietēm spārnus). Kaut kur notikuma apraksts, kaut kur apziņas plūdums (ļoooti patika par Donnu un jūlija mēnesi). Visur lieliska valoda ("pāri dārza zaļumam varmācīgi zils gulēja vasaras pilnesīgais miers", "maijā liktenis ir pasta balodis, kas steidz uz nākamību, bet jūlijā liktenis ir dzelzs bumba - vazājas līdzi, pie kājas pieķēdēts"), visur mani uzrunāja varoņu pašpietiekamība ("Mēs visu laiku esam daudzi, bet es gribēju palikt viena. Vientulība ir attīrīšanās, es alku nomazgāties, izlobīt savu būtību no gadiem apkārt salipušās drazas - laika un gaitas"). Patika.
"Viņa ilgi būtu dzīvojusi, tikai Dievs viņai atņēma prātu, un tad viņa pamazām nonīka. Cilvēki pēc tam runāja, ja Baba pārāk lepna bijusi, lēkusi Dievam acīs, tāpēc Dievs tā. Vai Dievs patiešām ir vīrietis?"
kāpēc literatūra paliek tik īsa? šausmīgs atspulgs cilvēku pacietības un uzmanības trūkuma problēmai. bet labi - divi no deviņiem stāstiem bija labie. deviņi no deviņiem bija izcili uzrakstīti. tagad ir tādas nedaudz krustceles - es novērtēju labi uzrakstītu darbu. bet - skaistam darbam , kurš ir labi uzrakstīts vienmēr būs lielāka jēga man. tāpēc tā .
Inga Ābele raksta skaisti. Stāsti un vārdi kā baltas mežģīnes - cakaini, bet griezīgi. Stāsti un vārdi kā putukrējums- bagātīgi, tumīgi, bet cukura vietā tam uzbirusi sāls, kas dedzina sāpošās brūces.
Deviņas sievietes un katrai savs stāsts. Adele. Aiga. Alise. Donna. Linda. Malda. Margarēta. Sandra. Klinta.
Jāsaka, ka uzrunājošākie un atmiņā paliekošākie stāsti bija tieši tie izteiksmē smagnējākie, ikdienišķāk aprakstītie, neizcakinātie. Mani favorīti - "Malda", "Sandra", "Klinta". Lieliski uzrakstīti, domātrosinoši un ar spēcīgu pēcgaršu.
💭 "Šķirties esot mazliet mirt, nav taisnība, šķirties ir nomirt pavisam un piedzimt no jauna". (22.lpp.)
Literàrā valoda skaista. Arī forma -vairāki savatarpēji nesaistīti stāsti. Par sievietes likteni, emocijām, sāpēm, pārdzīvojumiem. Bet personiski subjektīvais - vai tiešām sievietes stāstiem visiem ir jābūt traģiskiem, sāpīgiem, cietējas lomā? Pietrūka gaišas, “ilgi un laimīgi” baltās kleitas.
Skaudri līdz kaulam - norezonē katrs stāsts - manā asiņu upē kādas pietekas ir ienesušas vēsmas no katras - no dzīvesstāstiem manī un līdzās - viņas visas ir īstas - dzīvas. Kad gribētos teikt - kāpēc tā? Kāpēc pietrūka drosmes vai stingra mugurkaula? Līdzjūtība mijas ar vēlmi sapurināt - nespriest tiesu... Valodā smalki vada kā pa rezervātu - niansēti un ar pietāti.
"No kā tu baidies? Ja kaut kas notiks, tu vienkārši sāksi no nulles."
9 stāsti par 9 dažādām sievietēm. Teikšu godīgi - pirmie 7 stāsti man likās garlaicīgi, apnicīgi, neskaidri. Pirmais teikums negāja kopā ar nākošajiem, nesaskatīju vispār nekādas sakarības tekstā. Bija sajūta, ka stāstos ietverti visi iespējamie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kas mani vienkārši tik ļoti nogurdināja, ka tekstu vispār nebiju spējīga uztvert. Es vairākkārt gribēju šai grāmatai mest mieru, taču vairāku blogeru atsauksmes liecināja, ka pēdējie 2 stāsti ir lieliski.
Un patiešām - pēdējie divi stāsti bija tik ļoti interesanti, ka es nevēlējos, lai tie beigtos. Lai gan stāsti ir drūmi, smagi, tie ir tik patiesi, šķiet jau kaut kur dzirdēti - no sev pazīstamu cilvēku ikdienas dzīves. Domāju, ka ikkatram ir pazīstams kāds cilvēks, kas tik spilgti ir aprakstīts kādā no šiem diviem pēdējiem stāstiem. Ja visi stāsti šajā grāmatā būtu kā šie pēdējie divi, tad grāmata būtu izdevusies. Arī paralēles ar balto kleitu es tā arī nesaskatīju. Bet citādi - pa zvaigznītei pēdējiem 2 stāstiem.
“Mamma, kāpēc es nesajutu tavu pēdējo elpu, kā reiz tu - manu pirmo? Iesākumā mēs bijām viens vesels, bet tagad - pat nenojautu... Es taču pat no miega nepietrūkos, kad tu atdevi pasaulei atpakaļ to pašu elpu, ar kuru izstūmi mani šajā dīvainajā, aukstajā gaismā, kas nu sasaldējusi mūs vienu pret otru tik cietas kā ledus krāvumi jūrmalā... Man šķiet, tu mani gaidīji. Līdz savam pēdējam elpas vilcienam. Piedod man, vēl un vēlreiz - piedod...”
“Kā var pārdot krējumu par vienalga kādu cenu? Krējums taču ir vislabākais no mīlestības, ko govs velta savam teļam. Kāda cena var būt mīlestībai?”
“... no precībām var aiziet apģērbts, bet no mīlestības aiziet kails.”
“... viņa pilnībā zaudēja saullēkta sajūtu.”
“Lai izdzīvotu šajos tavos retināta gaisa apstākļos, esmu spiesta visu laiku iemīlēties.”
“Vairs negribas piedalīties jau iepriekš zaudētās kaujās, bet puķes jāaplej, jāaplej, jāaplej.”
Sākot lasīt, likās, Ingas Ābeles cakainā valoda būs iemesls neizbaudīt stāstus, bet jau pirmā stāsta beigās saaugu ar grāmatu vienā veselumā un sāku elpot tās ritmā. Katrs stāsts ieveda arvien dziļāk un dziļāk manas pašas iekšienē. Pie pēdējiem diviem stāstiem attapos, ka grāmata ir skārusi tik dziļas skumju stīgas, ka attīrīšanās ar asarām bija vienīgais veids, kā aizvērt grāmatas pēdējo lapaspusi.
Parasti lasu zibenīgi, bet Balto kleitu izbaudīju palēninājumā. Kādas emocijas var rosināt literatūra, kolosāli!
Diezgan vāja grāmata. Stāsti "Malda", "Sandra" un "Klinta" tomēr divu zvaigznīšu vietā liek likt trīs zvaigznes. Parējie stāsti ir kā skolas sacerējumi ar krāšņiem epitetiem un salīdzinājumiem, bet bez izvērta stāsta, kas ievilktu, paņemtu, liktu domāt, atklātu. Šī laikam būs pedējā Ingas Ābeles grāmata, ko izvēlos.
Skaistos vārdos, salīdzinājumos un teikumos ieskauti grūti stāsti. Grūti stāsti, jo tie par grūtām dzīvēm, notikumiem un izvēlēm, kas grūti lasījās. Bieži vien disonansē starp izteiksmes līdzekļiem un stāstu vai laiku un vietu, kurā stāsts risinās, es pazaudējos, nespējot īsti vairs uztvert visa domu. Pie manis aizķērās Malda, Sandra un Klinta, jo viņās un notikumos ap viņām tomēr saglabājās vismaz kaut kādas cerības par to, ka var būt labāk. To tad arī paņemu no grāmatas sev līdzi! 🕊