“Strādājot kādā pansionātā pie cilvēkiem, kuri jau savas lielākās cīņas izcīnījuši, es iedvesmojos rakstīt un iedvesmojos dzīvot, uzkrāju sevī viņu stāstu pieredzi un prātoju, cik milzīgs neredzams spēks viņos ir par spīti smagumam kaulos. “Izstāsti mani tālāk…” – reizēm man šķita, ka pansionāta sienās var dzirdēt šo cilvēku dzīves mani uzrunājam. Un es liku uz papīra to, ko dzirdēju, ko redzēju, ko nojautu, ko iztēlojos,” – tā par savas pirmās grāmatas tapšanu stāsta Vineta Trimalniece.
Ar neparastu iejūtību un dziļu izpratni atklājot pansionāta iemītnieku dažādos dzīvesstāstus, jaunā autore liek lasītājam aizdomāties par dzīves patiesajām vērtībām un katra cilvēka paša lomu sava likteņa veidošanā.
Ļoti maza grāmatiņa, ļoti daudz emociju. Gan savu, gan svešu. Laimīgas un nelaimīgas dzīves. Trakie un eņģeļi. Dusmas un mīlestība. Tie, kuriem šķiet, ka pansionātā baro kā restorānā, un tie, kuriem uzservēja “blenderētas putriņas, kas garšoja pēc tualetes papīra ar divām garšvielām”. Un tad beigas, kādas nu kuram.
Protams, ka es bieži sēdēju slapjām acīm un kamolu kaklā, kas ir loģiski, ja pats esi stāvējis klāt kādām beigām vai arī vnk neesi ar ķieģeļa emocionālo koeficientu. Vienlaikus biju sasodīti priecīga par divām lietām - ka mums Latvijā ir jauna, spēcīga balss un ka tā runā par tik svarīgu tēmu.
Tiešām iespaidīga autores debija. Bez liekvārdības, bet tomēr pasakot visu būtisko. Grāmata, kas ļoti vedina uz pārdomām par sevi, saviem tuvajiem cilvēkiem. Nāk prātā Svifta slavenais teiciens - "visi grib ilgi dzīvot, bet neviens negrib kļūt vecs".
Šīs grāmatas nosaukumam vajadzēja būt "Kamols kaklā". Ar sausām acīm te cauri netikt.
Ļoti stiprs, skaists autores pieteikums uz vietu mūsdienu latviešu literatūrā. Īsā stāsta forma ļoti meistarīgi sadzīvo ar cilvēku dzīves koncentrātu, un nemaz neprasījās, lai grāmata būtu garāka vai apjomīgāka.
Mazliet kaitināja vairumā stāstu pieminētā "jaunā, smaidīgā kopēja", jo pat ja tas nebija tā domāts, tas izskatās pēc autores centieniem iemūžināt sevi kā to vienu cilvēku, kurš "visus saprot". Ar šo stāstu publicēšanu pilnīgi pietiek.
Ir skaisti, skarbi, acis atveroši un biedējoši. Jo kuram gan gribās domāt par savām vecumdienām, par iespējamo vientulību, veselības likstām un atkarību no citiem cilvēkiem. Bet vajag, lai (vismaz) novērtētu pašreizējās svētības un paceltu to telefonu, lai piezvanītu vecākiem/vecvecākiem. Vāka noformējums atbilst uz visiem 100.
Vecums nenāk viens... Īsie stāsti no plānas grāmatiņas pamanās sakustināt sirdi un izdarīt tā, ka man patiešām rūpēja katra pansionāta istabiņās mītošā cilvēka stāsts.
Īsi un koncentrēti par aprūpes nama iedzīvotājiem un arī vienas darbinieces skatu punkts. No iemītniekiem bija gana, bet no darbiniekiem gribētos vairāk, par ko arī vienīgais mīnuss. Visādi citādi laba debija un skatīsim, kas autorei vēl spalvas galā vai mūsdienās būtu aktuālāk teikt - pirkstu galos.
Skaidrs, ka atrašanās pansionātā lielākoties apliecina, ka tā iemītnieki vairs nevar paši par sevi parūpēties vai arī nav vairs kur to darīt. Lai arī stāsti bija pavisam īsi, katra varoņa sāpe nolasījās perfekti. Nosaukums "Piepildīts" arī tāds zīmīgs - cilvēkiem, kuriem dzīves aktīvā daļa ir jau aiz muguras, paliek vēl jautājums par savas dzīves piepildījuma kvalitāti. Pārliecinoša autores debija!
Tik īsi un kodolīgi, bet tomēr tik ietilpīgi... Šie ir stāsti "iz pansionāta dzīves", līdz ar to nekādi nevar būt viegli un saldi. Visbiežāk ne pēc paša vēlēšanās šos iemītniekus dzīve ir ievedusi kādā no pansionāta istabiņām. Un tādu cilvēku ir daudz. Vienmēr esmu apbrīnojusi pacietīgās pansionātu darbinieces, kuras visu paveic ar smaidu uz lūpām, saprotot, ka bieži vien aizmests ēdiena šķīvis vai nokārtošanās uz koridora palodzes ir vienīgais veids, kā šis cilvēks spēj paust savu neapmierinātību vai protestu. Savukārt, spēju saprast arī bargās un asās darbinieces... Emocionāli ļoti sasaucās ar nesen redzēto esARTE izrādi "Pēdējās stundas". Kā arī 111. istabiņas stāsts atgādināja par man vienmēr asaras izraisošo momentu no filmas "The Notebook".
Ļoti empātiska autore uzrakstījusi ļoti īsus, bet smalkus un piesātinātus dzīvesstāstus par nāvi, vientulību un cikvēkbūšanas saldsērīgo dabu. Lūdzu, lasiet.
Šie stāsti neļaus sēdēt uz vietas, tie ņems aiz rokas un vedīs sev līdzi. Vedīs pa dažādām realitātēm un liks drebināties dēļ aukstuma, kas slēpjas aiz katras no tām. Plašāk emuārā: https://austra.lv/2020/12/28/vineta-t...
Īsi stāstiņi un man krājumam bija mazuma piegarša, pārāk ātri varēja izskriet cauri. Bet laikā, kad vecumu un novecošanu vēlas paslaucīt zem tepiķīša un nerunāt kā par neērtu tēmu, šeit tā ir izcelta gaismā. Jā, novecošanas pieņemšana ir grūta, īpaši sabiedrībā, kurā valda jaunības kults. Domājot par sev mīļajiem, jau mirušajiem vecvecākiem un citiem veciem ļaudīm, es varu tikai cerēt, ka mūža nogalē būšu pie saprāta. Tieši tādēļ visskaudrāk izjutu stāstu par Annu - Kā tu varēji mani aizmirst?
Grāmata vēstī par veco ļaužu pansionāta iemītniekiem, bet nepretendē uz dokumentalitāti, stāstījumos savijas dzirdētais un nojaustais, redzētais un iztēlotais. Ieceres saistošuma dēļ iegādājos un lasīt bija patiesi interesanti, viegli. Saudzīgi pieskaroties likteņiem, ar maigumu, sapratni. Cieņa par uzdrīkstēšanos un laba vēlējumi turpmākajās rakstīšanas gaitās autorei. Tomēr kvalitātes ziņā šis darbs "nepaceļas" līdz tematiskā loka aptvērumam. Pietrūkst savdabības valodā, jo, pat ja nebūtu vēlme tekstu vērst plašumā (grāmatiņā 15 stāsti un tikai 78 lappuses), kas nav obligāti, tas varētu spēcīgāk ieiet kaut mirklīgos dziļumos, kaut epizodiski spilgtāk skart lasītāju kādās atskārsmēs vai dažās padziļinātākās ainās. Tam visam ir iespēja vēl notikt, ja literārā balss turpinās pastāvēt. Bet šobrīd bija mazliet par maz, par nekādīgu. Lai gan prieks, ka rakstīts par pansionātu, par vecumu, neizskaistināti, cieņpilni.
“Piepildīts” ieved lasītāju aprūpes nama gaiteņos, klusu paver atsevišķu istabiņu durvis un uz mirkli, pavisam mazu mirkli ļauj ieskatīties iemītnieku dzīves epizodēs.
Visvairāk mani uzrunāja pirmais titulstāsts, ko pirms grāmatas paņemšanas izlasīju @zvaigzne mājaslapā, kur to varēja bez maksas izlasīt-kā promo stāstu.
Vecais labais stāsts par vecīšiem un ragaviņām ziemā vienā brīdī var kļūt aktuāls ik katram. Un, ja tev nav ar to nācis saskarties, tu vari sevi pieskaitīt pie veiksmīgajiem. Jo izvēle par pansionātu nav tikai emocionāls vai ekonomisks lēmums, tas ietver sevī daudzus citus aspektus, tai starpā sabiedrības domas izaudzētajiem steriotipiem un iesaistīto personu strīdiem. Un te es negribu kritizēt nevienu, lai arī par kādu lēmumu nenāktos nosliekties. Tikai tas, kas pats gājis šādai dzīves pieredzei, kad esi atbildīgs par kopjamu cilvēku, var saprast, kādu ziedošanos un emocionālu/fizisku spēku tas prasa.
Es, tāpat kā autore esmu strādājusi un saskārusies ar šo ļaužu skumjām, vientulību, sagrāvumu, tāpat arī iepazinusi radinieku atbildības nastu un iekšējo diskusiju par savas dzīves ziedošanu vai sirdsapziņas uzšķēršanu. Bet. Strādāt un dzīvot kopā ar kopjamiem cilvēkiem nav viens un tas pats. Kā darbinieks tu vienmēr vari aiziet. Mājās. Vai prom no darba.
Bet par stāstiem. Man pietrūka mazliet paplašināta dziļuma, bet kopumā, tas ir lielisks veids kā runāt ar sabiedrību par neērtiem lēmumiem un reālo situāciju. Mēs dzīvojam ilgāk. Lai cik pozitīvi tas nešķistu, līdz ar to nāk arī negatīvais aspekts-arvien vairāk pieaug vecu cilvēku skaits, kuri paši par sevi nespēj parūpēties. Un tam visam klāt neizmērojama vientulība. Savā būtībā mēs visi esam vientuļi. Arī tas vecīts, kurš dzīvo latgales laukos un viņam nav pat tās pansionāta sanitāres, māsiņas vai palīdzes, kas dienai piešķir cilvēcīgu komunikāciju.
Ļoti piepildīta grāmatiņa. Maza, bet dziļa. Vieglāk ir mīlēt un saprast svešus cilvēkus. Ar savējiem vienmēr ir grūtāk - sāp aizvainojumi, netaisnība, nemīlestība.
Tēma, vide, cilvēki - par to vajag rakstīt, un uzrakstīts labi. Bet man ar tik kompaktu formātu ir par maz. Stāstiņi izlasās ātri, grāmata plāna. Nepaspēju iegrimt, tik pēdas purngalu apslapināt, kad viss jau beidzās.
Emocionāli ļoti smaga grāmata. Asaras acīs un kamols kaklā man bija jau pirmajās grāmatas lapaspusēs. Vārdos neizsakāmi vērtīgi stāsti par veciem cilvēkiem, kas dzīvo pansionātā un gaida... ko nu kurš... tuviniekus, kas nenāk, mīļos, kas sen jau aizgājuši un vairs nekad nenāks, pēdējo stundiņu. Ļoti smagi bija to lasīt. Man ir ļoti žēl tos vecos cilvēkus, kas savas dzīves pēdējās dienas sagaida pansionātā vientulībā un tuvinieku aizmirstībā. Viņi nav to pelnījuši. Sirds sažņaudzās iztēlojoties to reālo ainu, kad veca tantiņa stāv pie loga ar asarām acīs un gaida, gaida, bet neviens nenāk...
“Vecumu mēs nemīlam. Tās grumbas pierē, sastrādātās plaukstas, plānprātību, slimības, sāpes, ciešanas. Baidāmie būt veci un sasodīti vieni. Baidāmies būt nekam nederīgi un nekam nevajadzīgi. Baidāmies nokrist un nespēt piecelties. Baidāmies nespēt sev matus saķemmēt. Baidāmies pazaudēt tos, kuru dēļ esam dzīvojuši.”
Smeldzīgi, skumji, personisku atmiņu un pārdomu raisoši stāsti - galvenokārt par pansionātā dzīvojošajiem vecajiem ļaudīm. Nelielas epizodes un pārdomas pašiem par savu dzīvi - kāda mūžs bijis laimīgs, cita ciešanu pilns, cits sevī tur rūgtumu un aizvainojumu, cits nožēlu un ilgas, cits jūtas apjucis un apmaldījies pats savās atmiņās, cits pamet šo pasauli piepildīts. Man tuvākais stāsts “Kā tu varēji mani aizmirst?”
Kopumā jāsaka patiešām ļoti smeldzīgi un skumji stāsti, kas man atgādināja Latvijas Televīzijas stāstu sēriju “Dzīvei nav melnraksta”, kur arī vairākās epizodes sirmgalvji dalās ar savām sajūtām jau mūža norietam tuvojoties. Gan grāmata, gan pieminētie video stāsti ļoti lika padomāt kādu dzīvi mēs dzīvojam, kādus lēmumus mēs pieņemam un vai tad, kad mūsu dzīve tuvosies beigām jutīsimies gandarīti un piepildīti. Ļoti skumji, ka teju visos stāstos sirmgalvji ir vientuļi un nevienam nevajadzīgi, tādēļ ikvienam gribas novēlēt, kaut mēs justos vajadzīgi arī tad, kad kļūsim nevarīgi. ♥️
Vīrs no 214. istabiņas, kura dzīves jēga ir gaidīt dēlu, kas viņu izņems no pansionāta, Vilma no 102. istabiņas, kura sev pievērš uzmanību ar sitieniem pa sienu, kā arī bijusī operdziedātāja Jolanta no 311. istabiņas, kura joprojām dzīvo pagātnē uz skatuves – tie ir daži no stāstu varoņiem.
Kopā mēs palūkojamies 12 pansionāta istabiņās, grāmatiņa maza un plāna, bet emocijas pārpārēm, bez asarām laikam nevar izlasīt, man bija smagi, ļoti, ļoti daudz pārdomas raisījās.
Par to, kā cilvēki kopā uzaugot un mūžu nodzīvojot spēj būt tik sveši, ka apciemojumi aizmirstās gadiem, par zvaniem pat nerunājot, kurā mirklī tas notiek. Par to, ka vecumā baidāmies kļūt par apgrūtinājumu saviem bērniem, kuri piedzimstot mums arī nejautāja, no kā atsakāmies mēs. Par milzīgu vientulību, alkām, gaidām, atmiņām un sāpēm.
Sirdsskaidrs stāstu krājums, kas pārsteidz savā vienkāršībā. Man ļoti patika tematika - pansionāta iedzīvotāju stāsti -, tāda netradicionāla, oriģināla ideja. Pirms lasīšanas gan nedaudz baidījos, ka būs jāraud, bet lasot biju patīkami pārsteigta par to, cik prasmīgi un bez žēlas gaudulības pastāstīti pansionāta iedzīvotāju mūži, sajūtas un uzvedības skaidrojumi. Secinājums - seniori ir stāstu žanrā nepelnīti apdalīti.
Aizkustinoši uzrakstīta grāmata. Atsevišķiem stāstiem gribētos mazāk varoņa dzīves pārstāstu, vairāk - darbību, taču kopumā talantīga debija. Lai Vinetai izdodas!
Emociju pārpildīts darbs par pansionāta ikdienu. Liek apdomāties gan par to, kā attiecamies pret iepriekšējām paaudzēm, gan par to, cik patiesi dzīve var būt īsa, ja visu laiku skrien un tur sirdī iekšā naidu vai nožēlu. Sen literatūra nav likusi tik ļoti asaras birdināt. Plašāk blogā: https://www.dzivesmaceklis.lv/post/tr...
Liels prieks, ka šādi stāsti tapuši, tāda lieliska jaunā autore ar savām dziļām domām un pārdomām, jautājumiem par mūsu katra unikālo dzīvi. Brīnišķīga un nozīmīga tēma, esības jēgas meklējumi, ielūkojoties vairākās pansionāta iemītnieku dzīvēs. Un kolosālais noslēgums, kā nomirušais pats "stāv" pie sava kapa, sniedzot arī atbildi par dzīves jēgu - tā taču bija iespēja uzzināt, kā tad tas ir dzīvot! Un dzīve ir piepildīta ar katru nodzīvoto minūti, neatkarīgi no tā - kā. Ļoti skumji emocionāls vēstījums 308. istabiņā par vēl 40 gadu vecumu nesasniegušo pansionāta iemītnieku, kurš te nokļuvis pēc lēciena no laipas, kamēr gaidījis savu Ievu...Varētu tikt lasīts reklāmas kampaņās, kur aicina nebūt pārgalvīgiem pie ūdens. Dziļš un pārdomas rosinošs 266. istabiņas stāsts, kur nodzīvoto dzīvi un paša sludinātās patiesības pārdomā kāds priesteris, pat apšaubot Dieva eksistenci. Katrs stāsts atsevišķi kā pērle, kā viena pilnīga dzīve, un vienlaikus visi kopā kā viens kopīgs stāsts, meklējot atbildes uz vienu un to pašu jautājumu. Forma izdevusies apbrīnojama! Dzīve ir šaubas, bēdas, prieki, jaunība un vecums - tā visa ir dzīve. Lielisks attēls uz grāmatas vāka, sašķērēta lapiņa visos toņos, no zaļa līdz brūnganam - reizē atsevišķas daļas, reizē viena vesela lapa. Līdz piektajai zvaigznītei (īstenībā es liktu 4.9) šajos stāstos man pietrūka tikai vēl mazliet mākslinieciskāka skanējuma pašā valodā. Esmu pārliecināta, ka autorei tas noteikti izdosies, jo ir jaušams milzīgs potenciāls!
Maza grāmatiņa, bet tik daudz tajā! Pirmie stāsti mani nolika uz pauzes uz visai ilgu laiku. Vairāk par vienu stāstu vienā reizē nebija iespējams izlasīt. Teikt - patika, nozīmē nepateikt neko. Drīzāk šokēja. Mana līdzšinējā sastapšanās ar vecumu ir bijusi daudz saudzīgāka nekā V. Trimalnieces stāstos. Ja vecums ir arī tāds, tad es neesmu pārliecināta, ka vēlos to piedzīvot... Šo grāmatu es iegādāšos. Tai ir jābūt manā grāmatplauktā, pieejamai jebkurā diennakts mirklī. Lai arī vietām (ļoti daudzās vietās) sāpoša, tā vienlaikus ir arī dziedinoša.
Iespaidīga debija par pansionātā mītošām dvēselēm. "Izrāvu" vienā rītā. Aizgāju līdz vecmammai un iedzēru kafiju. Nu labi, varbūt ar balzāmiņu. Un konfektēm. Sestdiena taču! Par pašu darbu: valoda bija ļoti baudāma un nekur "neķērās", vārdi savienoti loģiskā, uztveramā ķēdītē. Teikumi mijās ritmiski, un es nemaz nemanīju, kā grāmata — ču-čū! — un jau galā. Varoņu iekšējie pārdzīvojumi arī ļoti ticami un dabiski, un tas nebūt nav tik bieži literatūrā sastopams zvērs, kā varbūt gribētos. Tematika, protams, smaga, bet dzīve jau nav tikai taureņi un šokolāde.
2.5* "Tu taču zini, ka es nedziedu, no manas balss nekas daudz pāri nav palicis," Mārtiņš nomurmina. Ieva tikai atsmaida pretī un skatās lūdzošām acīm. Viņš iesmejas, aizver acis. Smaržo rozes. Smaržo jaunība. Smaržo Ieva. Viņš dzied, elpas trūkst, un balss aizlūst, bet abie vienalga. Ievai acīs asaras, viņa zina, kam Mārtiņš dzied, un taisnīb jau ir, ka ķermenis no smagās cīņas ir novārdzis, ka balss trīc, ka elpas trūkst. Bet ne jau tas ir svarīgi. Kad Mārtiņš dzied, šajā dziesmā iekšā ir viss viņa neidzīvotais mūžs."
"Un tā viņai visu mūžu bija šķitis, ka ciešanām ir jābūt. Ja to nav, tad kaut kas nav kārtībā, tad kaut kas tūliņ sāksies."
Vienīgais grāmatas trūkums - pārāk īsa. Bet tie dzīvesstāsti parāda kopējo novecošanas ainu, kas iepin sevī nedaudz vientulības, nedaudz neizpratnes, kaut cik nožēlas. Brīžiem sasmējos, brīžiem nobira kāda asara.
“Vecumu mēs nemīlam. Tās grumbas pierē, sastrādātās plaukstas, plānprātību, slimības, sāpes, ciešanas. Baidāmies būt veci un sasodīti vieni. Baidāmies būt nekam nederīgi un nevienam nevajadzīgi. Baidāmies nokrist un nespēt piecelties. Baidāmies nespēt sev matus saķemmēt. Baidāmies pazaudēt tos, kuru dēļ esam dzīvojuši.”