What do you think?
Rate this book
Upe
Rute negaidot manto no tēva lauku māju pie upes. Tēvu Jūli viņa nekad nav pazinusi, taču pārlieku labi pazīst sāpes par skaudro bērnību un pirms desmit gadiem pazudušo māsu, pazīst neiederības izjūtu un tukšumu sirdī.
Un Rute bēg – bēg no pilsētas, no cilvēkiem, no sevis… Vai upe viņai palīdzēs atrast pašai sevi, savu dzīvi?
Mās, es tev gribu pastāstīt par upi. Par sevi tajā upē. Tā liek man drebēt, trīcēt. Tā liek man smieties. Es tik sen neesmu jutusi sevi tik dzīvu. Pie laipas upe ir diezgan tīra. Dziļa. Es nevaru aizsniegt tai dibenu, tad ir mazliet jāienirst. Pāri pārpeldēt var ātri. Ja grib izpeldēties kārtīgi, tāda riņķošana sanāk. Straumi jūt. Ja ļaujas, tā nes, un es nezinu, cik tālu var aiznest. Mās! Tai upē gribas palikt.
Un Rute bēg – bēg no pilsētas, no cilvēkiem, no sevis… Vai upe viņai palīdzēs atrast pašai sevi, savu dzīvi?
Mās, es tev gribu pastāstīt par upi. Par sevi tajā upē. Tā liek man drebēt, trīcēt. Tā liek man smieties. Es tik sen neesmu jutusi sevi tik dzīvu. Pie laipas upe ir diezgan tīra. Dziļa. Es nevaru aizsniegt tai dibenu, tad ir mazliet jāienirst. Pāri pārpeldēt var ātri. Ja grib izpeldēties kārtīgi, tāda riņķošana sanāk. Straumi jūt. Ja ļaujas, tā nes, un es nezinu, cik tālu var aiznest. Mās! Tai upē gribas palikt.
112 pages, Hardcover
First published January 1, 2020
10 people are currently reading
648 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 222 reviews
May 7, 2021
Lai es ieliktu vairāk zvaigznīšu, man to zupu vajag biezāku. Jā, ir trāpīgas vietas, iederīgas metaforas, valodas plūdums, bet miesas vajag vairāk - bez tās varoņi ir tikai divdimensiju ilustrācijas.
Es laikam esmu reālisma samaitāts cilvēks, jo, lasot par bērniem, kuri spiesti gulēt sačurātos palagos, man uzreiz ir jautājums - kā to var nejust, ja vecāki ir turpat aiz skapja? kā to var nejust skolā, ja sačurāts ir tā, ka sapelē matracis? Ja cilvēkam uz ielas atņem mobilo un naudas maku, tad varbūt vispirms visu nobloķējam un tad ejam vannā apkampties? Un kādā sakarā vispār galvenā varone desmit gadus pēc māsas pazušanas nonāk tik dziļā krīzē, ka pamet visu un "aiziet upē"? Tur ir izdegšana? laulības krīze? Vīrs kā eņģelis, bet viņa "sarežģīta"?
Būtu es redaktors, atdotu manuskriptu un teiktu, lai visu taisa trīsreiz biezāku. Tur nav ko pludināt akvareļus, ja var triept ar eļļas krāsām.
Es laikam esmu reālisma samaitāts cilvēks, jo, lasot par bērniem, kuri spiesti gulēt sačurātos palagos, man uzreiz ir jautājums - kā to var nejust, ja vecāki ir turpat aiz skapja? kā to var nejust skolā, ja sačurāts ir tā, ka sapelē matracis? Ja cilvēkam uz ielas atņem mobilo un naudas maku, tad varbūt vispirms visu nobloķējam un tad ejam vannā apkampties? Un kādā sakarā vispār galvenā varone desmit gadus pēc māsas pazušanas nonāk tik dziļā krīzē, ka pamet visu un "aiziet upē"? Tur ir izdegšana? laulības krīze? Vīrs kā eņģelis, bet viņa "sarežģīta"?
Būtu es redaktors, atdotu manuskriptu un teiktu, lai visu taisa trīsreiz biezāku. Tur nav ko pludināt akvareļus, ja var triept ar eļļas krāsām.
October 1, 2020
Šī ir viena no skaistākajām un skumjākajām Latviešu autoru grāmatām, kāda lasīta.
Tik skaista un plūstoša valoda - kā UPE!
Jau no pirmajām rindkopām klātesamības sajūta pārņem tik ļoti, ka šķietami var sajust siltumu un smaržas, dzirdi skanam balsis, un var sagaršot ceptus kartupeļus.
“Straumi jūt. Ja ļaujas, tā nes, un es nezinu, cik tālu var aiznest.
Mās! Tai upē gribas palikt.
Ja vien tu atgrieztos...
Mīlu.”
Tik skaista un plūstoša valoda - kā UPE!
Jau no pirmajām rindkopām klātesamības sajūta pārņem tik ļoti, ka šķietami var sajust siltumu un smaržas, dzirdi skanam balsis, un var sagaršot ceptus kartupeļus.
“Straumi jūt. Ja ļaujas, tā nes, un es nezinu, cik tālu var aiznest.
Mās! Tai upē gribas palikt.
Ja vien tu atgrieztos...
Mīlu.”
September 21, 2021
Tik daudz sūrmes saspiests knapās 100 lapās, ka sanācis tā drusku pārspīlēti un nepilnīgi.
Reiz dzīvoja zaķis, kurš negaisā nesa bērniem ābolus no tālās salas, bet pa ceļam visus ābolus izdalīja citiem zvēriem un, kad tika līdz mājām, āboli bija beigušies un zaķene ar bērniem aizbēgusi pie cita zaķa. Šī grāmata ir par to, kas notika tālāk.
Reiz dzīvoja zaķis, kurš negaisā nesa bērniem ābolus no tālās salas, bet pa ceļam visus ābolus izdalīja citiem zvēriem un, kad tika līdz mājām, āboli bija beigušies un zaķene ar bērniem aizbēgusi pie cita zaķa. Šī grāmata ir par to, kas notika tālāk.
October 26, 2022
Noraudājos, jo stāstā tik daudz sāpju un trāpīju īstajā brīdī, lai arī savas izraudātu. Skaists poētisms bez epitetu cakām, bet pilnai laimei traucēja daži reālistiski jautājumi.
Vairāk: https://gramatas.wordpress.com/2022/1...
Vairāk: https://gramatas.wordpress.com/2022/1...
Read
May 19, 2021Gribēju vēl paspēt ielēkt aizejošajā šī gada LaLiGaBas vilcienā, bet sanāca iebrist tieši pa vidu Eiropas Savienības Literatūras balvas upei. Pārsteidzošā kārtā šo darbu gandrīz vai izbaudīju (daži jau zina, cik man labi parasti veicas ar LaLiGaBas nominantu lasīšanu). Stāstam bija daudzsološs koncepts, labs valodas plūdums... un es gaidīju to dzelmi vai atvaru, kas ieraus un aizraus tā pa īstam... tik īsti nesagaidīju. Viss pēkšņi aprāvās un izmeta mani atpakaļ krastā ar tādu mazuma piegaršu. Es ļoti ceru, ka autores nākamais darbs nebaidīsies rakt dziļāk... kaut vai līdz upes dubultajam dibenam. Prieks par potenciālu, mazliet žēl, ka tas vēl līdz galam nav atrodams lappusēs.
P.S. Pieturoties pie tradīcijām, LaLiGaBas nominantiem zvaigznītes neliekam (Kalnozola Kalendārs ir izņēmums, jo to tagad jau noteikti lasa visi).
P.S. Pieturoties pie tradīcijām, LaLiGaBas nominantiem zvaigznītes neliekam (Kalnozola Kalendārs ir izņēmums, jo to tagad jau noteikti lasa visi).
February 1, 2021
Straume upē ievilka jau no pirmās lapas, visu laiku nesa, nesa, nesa, bet pie beigām gan izsvieda mākslīgajā pludmalē.
Ļoti, ļoti patika, pārsteidza, aizgrāba, bet to vienu zvaigzni ņemu nost par atrisinājumu. Upes nemaina plūduma virzienu tā pēkšņi. Tas vispār gandrīz nav iespējams, un Rute man likās ļoti gļēva, pēdējais vārds, kas palika ar mani - nevis "mīlu", bet "pietiekami". Kad sākam domāt par pietiekami, ir skaidrs, ka aiz pietiekami ir vēl!
Ļoti, ļoti patika, pārsteidza, aizgrāba, bet to vienu zvaigzni ņemu nost par atrisinājumu. Upes nemaina plūduma virzienu tā pēkšņi. Tas vispār gandrīz nav iespējams, un Rute man likās ļoti gļēva, pēdējais vārds, kas palika ar mani - nevis "mīlu", bet "pietiekami". Kad sākam domāt par pietiekami, ir skaidrs, ka aiz pietiekami ir vēl!
October 3, 2021
Kaut kas tur bija, kas aicināja ienirt uz vienu vakaru tumsā, kuru negribas pazīt. Laurai ir brīnišķīga valoda, kas ved un aizved. Labi, ka grāmata tik īsa, jo tik daudz sāpju, lūdzu, nevajag 300+ lappusēs. Ir gana.
January 8, 2021
"Upe" ir viens no skaistākajiem latviešu autoru darbiem, kuram nācies pieskarties. Kurā nācies iesakņoties. No kura nācies izaugt.
Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/01/08/laura-vi...
Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.
Plašāk emuārā: https://austra.lv/2021/01/08/laura-vi...
March 29, 2021
Lasīju ļoti lēnām un uzmanīgi, šādas grāmatas kādas raksta Laura Vinogradova jālasa lēnām un uzmanīgi, tāpēc, ka gribās izbaudīt katru vārdu un niansi. Lieliska grāmata.
July 24, 2021
Es arī aizbraucu no visiem. Prom. Pabūt ar sevi un rakstīt. Pie upes. Pie Daugavas.*
Un tagad vajadzētu būt kādam emocionāli filozofiskam tiltiņam uz Vinogradovas "Upi". Bet būtu nedaudz par īsu. Pārāk "perfekts" savienojums.
Tieši tā es piedzīvoju šo grāmatu. Man ļoti, ļoti patika gan sižets, gan tēli. Bet tās upīgās vēstules māsai, lai cik skaistas, lai cik loģiski saistītas, lai cik arī interesantas, man tomēr nesaplūda (pun intended) ar pamattekstu.
Tas nekas, ka nesaplūda. Mana problēma. Grāmata ir uzrakstīta labi, pelnījusi apbalvojumus. Un, lai arī mans vienīgais tituls ir Kārs Lasītājs, uzdrošinos teikt, ka "Upe" ir labāka nekā Izelpas.
3.5 apaļoju uz augšu, jo "Zvaigznei" neraksturīgi gaumīgs dizains.
*Patiess fakts, bet tikai uz nedēļu, nevis uz visu vasaru. Un nav man Matildes kaimiņos. Te vispār kaimiņu nav. Ir būdiņa, sirsniņbūdiņa, Daugava un laiks lasīt, laiks rakstīt.
Un tagad vajadzētu būt kādam emocionāli filozofiskam tiltiņam uz Vinogradovas "Upi". Bet būtu nedaudz par īsu. Pārāk "perfekts" savienojums.
Tieši tā es piedzīvoju šo grāmatu. Man ļoti, ļoti patika gan sižets, gan tēli. Bet tās upīgās vēstules māsai, lai cik skaistas, lai cik loģiski saistītas, lai cik arī interesantas, man tomēr nesaplūda (pun intended) ar pamattekstu.
Tas nekas, ka nesaplūda. Mana problēma. Grāmata ir uzrakstīta labi, pelnījusi apbalvojumus. Un, lai arī mans vienīgais tituls ir Kārs Lasītājs, uzdrošinos teikt, ka "Upe" ir labāka nekā Izelpas.
3.5 apaļoju uz augšu, jo "Zvaigznei" neraksturīgi gaumīgs dizains.
*Patiess fakts, bet tikai uz nedēļu, nevis uz visu vasaru. Un nav man Matildes kaimiņos. Te vispār kaimiņu nav. Ir būdiņa, sirsniņbūdiņa, Daugava un laiks lasīt, laiks rakstīt.
October 5, 2021
Tāds trausls, poētisks darbs.
Bet.
Man visu sabojāja sākums - trīs vīri no busiņa un maiss galvā. Tas manī pamodināja skeptiķi.
Bet.
Man visu sabojāja sākums - trīs vīri no busiņa un maiss galvā. Tas manī pamodināja skeptiķi.
September 30, 2021
Kaut arī man patika "Izelpas" ar "Upes" lasīšanu vilcinājos, jo nojautu to, par ko pārliecinājos lasot. Šoreiz man pazuda sajūta, ka grāmata ir par vienkāršiem cilvēkiem, ka reālā, man blakus esošā dzīve ir ietērpta labā prozas kažociņā. Man likās pārāk daudz notikumu tik plānam stāstam, ja nav laika iepazīt tēlu, tad vērtēju vien tās pāris darītā drumslas, ko autore pasviež un tās neglaimoja nevienam. Varbūt man patiktu tas romāns, kyea uzmetums būtu bijis šis stāsts
Jāatzīst, ka diemžēl tik tālāk apstiprināju sev, ka mana gaume nesakrīt ar tām Eiropas (un daudzām citām) balvām - saprotu, ka tas ir akmens manā, ne balvu lauciņā.
Jāatzīst, ka diemžēl tik tālāk apstiprināju sev, ka mana gaume nesakrīt ar tām Eiropas (un daudzām citām) balvām - saprotu, ka tas ir akmens manā, ne balvu lauciņā.
October 1, 2020
Nupat izlasīju “Upes” pēdējo teikumu. Tas ir “Mīlu!”. Un tieši tāpat es varu teikt par šo grāmatu! Tā ir lieliska rakstnieka pazīme spēt nobalansēt skumjā stāstā uz naža asmens, nekļūstot moralizējoši apnicīgam un klišejiskam, un dot cerību, ka jauns sākums var sekot ne tikai stāstos, kur meitene saņem karaļdēla skūpstu. Lūdzu, izlasiet Lauras Vinogradovas “Upi”! Viena vakara emocijas vēl ilgi jūs pavadīs.
August 20, 2021
3.5⭐, ļoti patika autores valodas lietojums, patiešām skaisti un izjusti. Tomēr varoņi vairāk kaitināja, nevis lika just līdzi. Beigas ar likās nedaudz sasteigtas. Bet kopumā prieks par autores panākumiem.
May 8, 2021
Pa malkam, pa šķipsniņai, pa drupačiņām. Es lasu ar mazām ieelpām, lai neaizsitās elpa, ļaujot dienām nogludināt izlasīto. Es lasu rēni rimti, buroties reizē ar ūdenszālēm un nolūzušiem koku zariem savas upes atvaros. Man nepieciešamas vairākas dienas, lai izbristu upi uz otru krastu, nezinot, vai spēšu pārbrist atpakaļ.
Vinogradovas "Upe" ir tik mežonīgi pirmatnīga. Tāda- raw. Man tā patīk labāk, kā loka angļu mēlē. Jēla. Neapstrādāta, nenolīdzināta, nenoslīpēta. Noklusēts stāsts, nenoskrubināts un neizķēmmēts, tik asi spurains, kurā pārklājot plaukstas, saplēš ādu šķembās.
Cik gan daudz var atklāt skaļi, ko nepietiktu drosmes pat izlaist laukā čukstus. Izrakstīt no sevis laukā ir kā ļaut savu kailo dvēseli svešinieku kritikas rīvei- no viena asmeņa laist cauri citam, atklājot arvien vairāk pušumus, rētas un trauslumu.
"Mīlu. Ilgojos. Smilkstu." (101.lpp)
Nevaru neuzteikt skumji drūmās Vitālija Vinogradova ilustrācijas, kas pašas par sevi nes smeldzīgu vēstījumu- starp rindām neizlasāmo.
Garstāsts nominēts LaLiGaBa. Šoreiz gan nedevās uz pjedestāla, lai saņemtu balvu, bet mēs visi zinām, ka lasītāji lasot un novērtējot šo darbu ir piešķīruši tam pašu svarīgāko atzinību, ko var saņemt rakstnieks- lasītāju mīlestību.
Es Laurai piešķiru balvu par skaisto upi. Smeldzīgo. Dzīvo. Stindzinošo.
Par visām zaudētajām māsām. Dzīvām vai mirušām.
4.5
Vinogradovas "Upe" ir tik mežonīgi pirmatnīga. Tāda- raw. Man tā patīk labāk, kā loka angļu mēlē. Jēla. Neapstrādāta, nenolīdzināta, nenoslīpēta. Noklusēts stāsts, nenoskrubināts un neizķēmmēts, tik asi spurains, kurā pārklājot plaukstas, saplēš ādu šķembās.
Cik gan daudz var atklāt skaļi, ko nepietiktu drosmes pat izlaist laukā čukstus. Izrakstīt no sevis laukā ir kā ļaut savu kailo dvēseli svešinieku kritikas rīvei- no viena asmeņa laist cauri citam, atklājot arvien vairāk pušumus, rētas un trauslumu.
"Mīlu. Ilgojos. Smilkstu." (101.lpp)
Nevaru neuzteikt skumji drūmās Vitālija Vinogradova ilustrācijas, kas pašas par sevi nes smeldzīgu vēstījumu- starp rindām neizlasāmo.
Garstāsts nominēts LaLiGaBa. Šoreiz gan nedevās uz pjedestāla, lai saņemtu balvu, bet mēs visi zinām, ka lasītāji lasot un novērtējot šo darbu ir piešķīruši tam pašu svarīgāko atzinību, ko var saņemt rakstnieks- lasītāju mīlestību.
Es Laurai piešķiru balvu par skaisto upi. Smeldzīgo. Dzīvo. Stindzinošo.
Par visām zaudētajām māsām. Dzīvām vai mirušām.
4.5
November 2, 2020
Grāmata ir sajūtu pilna, sāpes caurstrāvo maigums, kas autorei šķiet jau ļoti raksturīgs stils. Ja patika "izelpas. Stāsti", domāju, arī šis īsais romāns ieraus sevī kā upe var ieraut atvarā.
Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2020/10/l...
Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2020/10/l...
November 8, 2023
Темата за любовта между сестри ме вълнува дълбоко през поседните години. Още когато видях анотацията на “Реката” бях сигурна, че това е книга, която искам да прочета. Когато започнах романа си казах, че ще го прочета за ден, но всъщност ми отне повече от седмица да го завърша. Имах нужда да поема дъх и да правя паузи между скромните 140 страници.
Лаура Виноградова разказва много увлекателно и наглед с прости думи, обрани диалози и без завъртяни и натруфени изречения обрисува една много драматична и дълбока история, която ми разби сърцето, но в същото време ме изпълни с надежда. Атмосферата е минималистична и много камерна. Вероятно много малко читатели ще харесат историята (реално нищо не се случва сюжетно), но при мен си беше любов от първата страница. Нямам нужда от димнамика и действие, вътрешния свят на героите ми е достатъчен. А тук е дълбоко!
“Руте дълго наблюдава дълбините на реката. Те са изпълнени с мрак. Тъмнината е като огледало.в нея Руте вижда себе си. Вижда студа в себе си. Своята северна кръв.”
С огромен интерес следя поредица *EUROPA* на издателство Колибри. Харесва ми идеята как е позиционирана - от млади творци за млади читатели. Издателството дава шанс на млади преводачи, дизайнери, оформители. Общата визия на поредицата е грижа на Капка Кънева, която активно включва свои студенти.
Много се радвам, че имаме възможност да се запознаем с нови, млади и различни творци от европейската литературна сцена.
Лаура Виноградова разказва много увлекателно и наглед с прости думи, обрани диалози и без завъртяни и натруфени изречения обрисува една много драматична и дълбока история, която ми разби сърцето, но в същото време ме изпълни с надежда. Атмосферата е минималистична и много камерна. Вероятно много малко читатели ще харесат историята (реално нищо не се случва сюжетно), но при мен си беше любов от първата страница. Нямам нужда от димнамика и действие, вътрешния свят на героите ми е достатъчен. А тук е дълбоко!
“Руте дълго наблюдава дълбините на реката. Те са изпълнени с мрак. Тъмнината е като огледало.в нея Руте вижда себе си. Вижда студа в себе си. Своята северна кръв.”
С огромен интерес следя поредица *EUROPA* на издателство Колибри. Харесва ми идеята как е позиционирана - от млади творци за млади читатели. Издателството дава шанс на млади преводачи, дизайнери, оформители. Общата визия на поредицата е грижа на Капка Кънева, която активно включва свои студенти.
Много се радвам, че имаме възможност да се запознаем с нови, млади и различни творци от европейската литературна сцена.
October 4, 2021
Varbūt esmu pārāk piekasīga, bet dažas realitātes detaļas mani sita ārā no upes tēlainā plūduma, tāpēc nespēju līdz galam noticēt Rutei, Kristofam un citiem stāsta varoņiem.
Read
March 1, 2021Būtu jau skaisti, bet laikam esmu pārāk cinisks, lai noticētu šiem tēliem.
May 31, 2021
Es varētu izdzert visu upi, ja vien Laura būtu to uzrakstījusi
October 13, 2025
No es de extrañar que “La hermana del río”, el libro del que aquí hablamos de Laura Vinogradova, obtuviera el Premio de Literatura de la Unión Europea 2021. “La hermana del río” es la historia de una vida entretejida con otras, casi como cualquier novela, pero no es una novela cualquiera, pues ante la que estamos se arrebulla dentro del agua, de las emociones, como un pequeño pez. Es esta la historia de Rute y de su desaparecida hermana Dina, de su pareja Stefans y de su madre, de sus nuevos vecinos Kristoffs y Matilde.
La vida de Rute se ve fuertemente influenciada por su orfandad, tanto de padre, como de hermana, a los que siempre lleva consigo como si llevara una especie de amuleto. Y es que las vidas con las que se entreteje Rute se encaminan hacia la esperanza, pero con cierto desasosiego, cierta inestabilidad que no sabemos muy bien como nombrar. Por eso el río que pasa por la casa de su difunto padre es también su casa. En ese río se ve reflejada su casa, se ve reflejada ella, porque nuestros cuerpos son nuestros templos, son nuestras casas. Y llevamos a cuestas todo lo que conocemos, lo que aprendemos, lo que conseguimos e incluso lo que no conseguimos.
Rute es traductora, por lo que Rute está continuamente traduciendo lo que dicen los demás, lo que dice sobre todo Kristoffs y su madre, lo que dice el río. Porque el río nos dice cosas, nos dice que el agua corre como la corriente que va rápida y se escabulle por nuestras manos si tratamos de apresarla. El río intuye, y Rute también intuye. Ella quiere mejorar, quiere encontrar a su hermana, pero solo al final podrá dar un fin a esta historia que ella misma va creando a lo largo del río que desemboca en la mar. Un río letón, que es frío como la hiel y en la que la madre de Matilde mató a unos pequeños cachorros de gato. El río conoce la muerte, conoce al jabalí que abraza con sus ramas. Y el sauce se cae sobre la casa, la casa de Jule, la del padre de Rute. Y entonces la esperanza aviva. Creció el desamparo mientras Dina no estaba, mientras Jule no estaba, pero la madre le recordará, Matilde le recordará, Kristoffs le recordará, y sobre todo Stefans le memorizará por siempre jamás. Juntos, al fin, lograrán tomar el ojo avizor hacia un mundo más claro, más pacífico, más tierno. Es esta una novela lírica que nos enternece y nos endurece, porque es dura, pero saca lo más bello que tenemos en nosotros: el amor por uno mismo y por los demás, el amor por la naturaleza y la vida. Sobre todo la vida... Y entonces Rute se hará escritora y no solo traductora. Y encontrará su voz, como encontró su voz Laura Vinogradova, a través de la escritura, traduciendo ríos, traduciendo cauces, traduciendo aguas que deambulan por el paso del tiempo, de la vida, del amor.
“La hermana del río” es la historia de una vida marcada por el paso del tiempo, por las influencias que recogemos de los demás ––incluso aunque no estén. Recoger de este modo la vida, como lo ha hecho Laura Vinogradova, es sobre todo un canto a la esperanza, a lo que podemos recoger si nos apegamos a aquello que queremos y que nos quiere. La vida está en el río, sí, pero también está en las demás personas, en esas que quieren lo mejor para nosotros, en esas que buscan un lugar mejor en el que habitar.
La vida de Rute se ve fuertemente influenciada por su orfandad, tanto de padre, como de hermana, a los que siempre lleva consigo como si llevara una especie de amuleto. Y es que las vidas con las que se entreteje Rute se encaminan hacia la esperanza, pero con cierto desasosiego, cierta inestabilidad que no sabemos muy bien como nombrar. Por eso el río que pasa por la casa de su difunto padre es también su casa. En ese río se ve reflejada su casa, se ve reflejada ella, porque nuestros cuerpos son nuestros templos, son nuestras casas. Y llevamos a cuestas todo lo que conocemos, lo que aprendemos, lo que conseguimos e incluso lo que no conseguimos.
Rute es traductora, por lo que Rute está continuamente traduciendo lo que dicen los demás, lo que dice sobre todo Kristoffs y su madre, lo que dice el río. Porque el río nos dice cosas, nos dice que el agua corre como la corriente que va rápida y se escabulle por nuestras manos si tratamos de apresarla. El río intuye, y Rute también intuye. Ella quiere mejorar, quiere encontrar a su hermana, pero solo al final podrá dar un fin a esta historia que ella misma va creando a lo largo del río que desemboca en la mar. Un río letón, que es frío como la hiel y en la que la madre de Matilde mató a unos pequeños cachorros de gato. El río conoce la muerte, conoce al jabalí que abraza con sus ramas. Y el sauce se cae sobre la casa, la casa de Jule, la del padre de Rute. Y entonces la esperanza aviva. Creció el desamparo mientras Dina no estaba, mientras Jule no estaba, pero la madre le recordará, Matilde le recordará, Kristoffs le recordará, y sobre todo Stefans le memorizará por siempre jamás. Juntos, al fin, lograrán tomar el ojo avizor hacia un mundo más claro, más pacífico, más tierno. Es esta una novela lírica que nos enternece y nos endurece, porque es dura, pero saca lo más bello que tenemos en nosotros: el amor por uno mismo y por los demás, el amor por la naturaleza y la vida. Sobre todo la vida... Y entonces Rute se hará escritora y no solo traductora. Y encontrará su voz, como encontró su voz Laura Vinogradova, a través de la escritura, traduciendo ríos, traduciendo cauces, traduciendo aguas que deambulan por el paso del tiempo, de la vida, del amor.
“La hermana del río” es la historia de una vida marcada por el paso del tiempo, por las influencias que recogemos de los demás ––incluso aunque no estén. Recoger de este modo la vida, como lo ha hecho Laura Vinogradova, es sobre todo un canto a la esperanza, a lo que podemos recoger si nos apegamos a aquello que queremos y que nos quiere. La vida está en el río, sí, pero también está en las demás personas, en esas que quieren lo mejor para nosotros, en esas que buscan un lugar mejor en el que habitar.
December 3, 2024
Nopirku grāmatu ar lielām cerībām. Biju izlasījusi tik daudz labu atsauksmju, kā arī par grāmatai piešķirtajām balvām, kā rezultātā gaidīju kaut ko patiešām lielisku. Šur tur cerības attaisnojās - valoda trāpīga, plūstoša, patika, ka autore bez liekvārdības spēj uzburt brīnišķīgas ainas. Spēju iztēloties gan upi, gan pašu mājiņu, gan justies klātesoša atsevišķās ainās, bet...tā arī neatradu, kur tad paslēpusies "izcilība". Varbūt vaina tajā, ka nespēju just līdzi garā vājiem cilvēkiem, kas izvēlas bēgt un slēpties, cerībā, ka problēmas pēkšņi atrisināsies pašas no sevis. Stāstā pieteiktas nopietnas problēmas, taču īsti nesaredzēju pamatu ne tēlu rīcību vadmotīviem, ne atrisinājumiem. Grāmata šķita drīzāk kā tāda virspusīga ziņu reportāža . Jutos "piečakarēta".
June 17, 2021
Maza, maza sajūtu un izjūtu glezna. Liekas, ka zem pēdām ir upes gultnes dūņas, bet mēles galā sāļš jūras ūdens. Liekas, ka gribas iestādīt dālijas. Liekas, ka kaut kas pavisam mazliet pietrūka, lai liktos, ka viss ir vietās, bet... ja Jūles māja ir no šķirbām, kuras satur kopā dēļi, tad Rutes stāsts ir no neatbildētiem jautājumiem, kurus satur kopā pateiktais. Un tā vienkārši ir. 🔑
April 17, 2023
Iki šiol iš latvių autorių buvau skaičiusi tik Norą Iksteną.
Tęsiu savo pažintį su braliukais literatūroje.
Taupus, bet nuo to ne mažiau jautrus tekstas apie tai, kad iš gyvenimo duobių turime išsikapstyti tik patys. Nebent upė padės. Upė, kuri yra kelias į jūrą.
Greit surijau. Rekomenduoju.
Tęsiu savo pažintį su braliukais literatūroje.
Taupus, bet nuo to ne mažiau jautrus tekstas apie tai, kad iš gyvenimo duobių turime išsikapstyti tik patys. Nebent upė padės. Upė, kuri yra kelias į jūrą.
Greit surijau. Rekomenduoju.
May 22, 2021
vienā elpas vilcienā. tās tas notiek, kad skaistums un sāpes sapinas vienuviet. tāda ļoti patīkama pēcgarša. it kā pats būtu upi caurbridis, lai aizplūdinātu citu savilktās drazas un sanesas.
July 3, 2025
Ar “Upi” es satikos jau otro reizi. Un jāatzīst – šī tikšanās bija citādāka. Iespējams, tāpēc, ka arī es pati esmu mainījusies. Tomēr sajūtas, ko grāmata manī raisīja, palika līdzīgas – klusas, bet ļoti spēcīgas. Tās, kurām nav vajadzīgi skaļi vārdi, jo viss svarīgais ir pateikts starp rindiņām.
Šajā stāstā ir tik daudz smaguma, klusuma un sāpju. Skumjas, bērnībā piedzīvotās traumas, dziļa ilgošanās pēc tuvinieka un vainas apziņa, kas nedod mieru. Un tad – mēģinājums no tā visa aizbēgt, slēpties sevī, nejust. “Dažreiz arī no sevis gribas prom, bet tas ir grūtāk.”
Upe šajā grāmatā nav tikai daba – tā ir klātbūtne. Upe kļūst par Rutes emociju atspulgu. Tā plūst kā viņas izmisums un mierinājums vienlaikus. “Kad Rutei sāp, viņa ieraujas dziļi sevī, nonirst pašā upes dibenā un klusē.” Šis klusums ir bieza migla, caur kuru jāmēģina atrast ceļu pie sevis un citiem.
Rute ilgojas. Viņa meklē. Viņa cieš. Un tomēr – kaut kur starp visām tām jūtām ir upe, kurā “gribas palikt”. Arī man pašai ir tāda vieta – vieta, kurp doties, kad visa kā ir par daudz. Vieta pie upes.
Un jā – lasot, man pavisam nemanāmi pār galvu pārskrēja doma: kā tad tā, Rutei neviens ods neiekoda? Bet varbūt tas ir arī skaistums šajā stāstā – šis viegli sirreālais klusums, kur pat odi netraucē.
“Nomiršana laikam ir tikpat neizbēgama kā dzīvošana.”
Un dzīvošana, iespējams, nozīmē arī spēju izturēt to visu – sāpes, klusumu, atmiņas – un tomēr turpināt. Plūst tālāk.
Šajā stāstā ir tik daudz smaguma, klusuma un sāpju. Skumjas, bērnībā piedzīvotās traumas, dziļa ilgošanās pēc tuvinieka un vainas apziņa, kas nedod mieru. Un tad – mēģinājums no tā visa aizbēgt, slēpties sevī, nejust. “Dažreiz arī no sevis gribas prom, bet tas ir grūtāk.”
Upe šajā grāmatā nav tikai daba – tā ir klātbūtne. Upe kļūst par Rutes emociju atspulgu. Tā plūst kā viņas izmisums un mierinājums vienlaikus. “Kad Rutei sāp, viņa ieraujas dziļi sevī, nonirst pašā upes dibenā un klusē.” Šis klusums ir bieza migla, caur kuru jāmēģina atrast ceļu pie sevis un citiem.
Rute ilgojas. Viņa meklē. Viņa cieš. Un tomēr – kaut kur starp visām tām jūtām ir upe, kurā “gribas palikt”. Arī man pašai ir tāda vieta – vieta, kurp doties, kad visa kā ir par daudz. Vieta pie upes.
Un jā – lasot, man pavisam nemanāmi pār galvu pārskrēja doma: kā tad tā, Rutei neviens ods neiekoda? Bet varbūt tas ir arī skaistums šajā stāstā – šis viegli sirreālais klusums, kur pat odi netraucē.
“Nomiršana laikam ir tikpat neizbēgama kā dzīvošana.”
Un dzīvošana, iespējams, nozīmē arī spēju izturēt to visu – sāpes, klusumu, atmiņas – un tomēr turpināt. Plūst tālāk.
December 13, 2021
Kaut kas tik ļoti skaists un īpašs!❤️ Jaunatklājums. Cik talantīgi ir Latvijas jaunie rakstnieki!
Iesaku!!!!!!!!
Iesaku!!!!!!!!
August 12, 2021
Aplauziens ar saslavēto grāmatu! Jau atkal!
Vārdiem "māksla" un "mākslīgums" ir viena sakne, bet pretēji atšķirīgas nozīmes. Tad nu, lūk, šis ir stāsts par mākslīgumu. Mākslīgi saveidots sižets, uzkonstruēti tēli un piešķirta rīcība, kas nekādi neiekļaujas manā izpratnē par loģiskumu, cēloņsakarībām, kas nedisonē ar manu empātiju, jūtām un iztēli.
Bet tiešām... par ko balvas un uzslavas?????
Vārdiem "māksla" un "mākslīgums" ir viena sakne, bet pretēji atšķirīgas nozīmes. Tad nu, lūk, šis ir stāsts par mākslīgumu. Mākslīgi saveidots sižets, uzkonstruēti tēli un piešķirta rīcība, kas nekādi neiekļaujas manā izpratnē par loģiskumu, cēloņsakarībām, kas nedisonē ar manu empātiju, jūtām un iztēli.
Bet tiešām... par ko balvas un uzslavas?????
November 28, 2021
It was OK.
Jaunie latviešu rakstnieki pārsvarā kāpj uz tā paša grābekļa - grib rakstīt Literatūru par dzīves pabērniem, meklē mākslu sarežģītajā, smagajā, kaut kādās iedomātās problēmās. Galu galā nav tā ticamības momenta, nav tā patiesuma un vienkāršuma. Ir forma bez satura.
Jaunie latviešu rakstnieki pārsvarā kāpj uz tā paša grābekļa - grib rakstīt Literatūru par dzīves pabērniem, meklē mākslu sarežģītajā, smagajā, kaut kādās iedomātās problēmās. Galu galā nav tā ticamības momenta, nav tā patiesuma un vienkāršuma. Ir forma bez satura.
May 14, 2021
Reti gadījies lasīt grāmatu ar tik spēcīgu nosaukuma, formas un satura vienotību. Man šķiet, ka esmu izlasījusi upi.
Paldies!
Paldies!
Displaying 1 - 30 of 222 reviews