Alberts Bels (līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis)mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā. Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību. No 1990. līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts. A. Belam piešķirta A. Upīša prēmija (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), arī Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", Barikāžu piemiņas zīme (1991), Triju Zvaigžņu ordenis (2000). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999). Saņēmis "Latvijas Literatūras gada balvu 2012" par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā.
Literāri ļoti interesants un neparasti uzrakstīts darbs (man reti patīk, ka ir neparasti, bet šis ir forši neparasti). Protams, sociālisma puse viesa nepatīkamu sajūtu.
Pašlaik asistēju darbā pie grāmatas , kurā darbība norisinās pēc 1905. gada revolūcijas, tomēr man bija svarīgi iepazīties arī ar revolūcijas dalībnieku pieredzi literatūrā. Tā es nonācu līdz "Saucēja balsij".
Alberts Bels man patika, gan vidusskolā lasot "Būri" (un, protams, to nesaprotot), gan vēlāk lasot "Cilvēki laivās". Tieši šis darbs manī iebēra kaut kādus smilšu graudus, kas manī trinušies līdz pat šodienai un bieži ir mudinājuši pie tās atgriezties. Un lieliskā pieredze ar "Saucēja balsi" šo berzi tikai pastiprina.
Mans pēdējā laika grāmatu lasīšanas režīms ir - agri no rītiem un vēlu vakaros. Laikam jau spīdzināšanas aina man nepalīdzēja iesākt dienas un nepalīdzēja arī saldi izgulēties. Tik psiholoģiski izcili skatītājs ieaicināts briesmu darbu telpā un spīdzinātā galvā, kā arī brīžiem varēju ielūkoties pašu spīdzinātāju izpratnē, lai gan lielākoties šie tēli bija diezgan plakani. Karlsona prāta monologi spīdzināšanas laikā uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka šaubos, vai fizioloģisks spīdzināšanas apraksts būtu iedarbojies labāk! Un es apzināti lieku izsaukuma zīmi, tas jau kaut ko nozīmē.
Neuztraucoties likt lietas nepareizajā kastītē, es gribu padalīties savā sajūsmā par autora valodu - plūstoša, drosmīga, tēlaina. Vietām negaidītais dalījums rindās, garie teikumi - kaut kas starp apziņas plūsmu un lūzumiem pilno ekspresionismu. Kaut kāda patīkama modernisma dvaša tajā visā. "Viņš gribēja noslēgt separātu mieru ar patvaldību. Revolūcijas laikā. Jau tolaik uz laukiem pazina separatorus, kas pienu atdalīja no un krējumu atdalīja no, un tā tālāk atdalīja no, un procesu sauca par separēšanu, atdalītājs tātad bija separators, bet tāds cilvēks, kas gribēja atdalīties - seperātists." Vai arī: "Viņš sāka domāt par vecumdienām, negaidīti saprata, ka vecums atrodas līdzās, vecums tuvojas nedzirdami kā vilciens sapnī, brāzās virsū mēmi un neatvairāmi kā lokomtīve murgā, sadragāja un pazudināja dienas citu aiz citas, un briesmīgajā riteņu krakšķēšanā pat nedzirdēja dienu, viendienīšu sīkos pīkstienus, briesmīgajā, šausmīgajā, baismīgajā, drausmīgajā īstenībā sīkā cilvēka balss grabošo dzelžu kaudzē kā rūsas plankums uz pasaules vaiga."
Ak, un ir lietas, kas patiesībā jau nemaz tik daudz nav mainījušās kopš 100 gadu vēstures: "Ierēdnis ierēdnim ierēdņos, ierēdnis ierēdņa galā - visapkārt ierēdnieciska ierēdnība ieridājusies ierītē".
Sasauca mani saucējs. Spalviņas saceļas, iedomājoties, uz kurieni viņš patiesībā sauc, bet, bļāviens, sasauca!
Raamatu viimasel leheküljel on kirjas nii: "Läti nõukogude kirjaniku jutustus läti revolutsionääri Janis Lutersi vahistamisest, ülekuulamisest ja vahi alt põgenemisest 1906. aasta jaanuaris. Vanemale koolieale"
"ja niikaua kuni elab loodus, seni püüdleb inimene tõe poole, ja kõige suurema vaikuse silmapilgul saavad teoks kõige suuremad murrangud."
It kā stāsts par brašajiem revolucionāriem, bet vairāk, protams, par policejisku valsti kā tādu. Bet VĒL vairāk te ir vizionāriska filozofija vārdu salūtā vai varbūt salātā, kas gan ir labi sagatavots, bet man tik ļoti tomēr negaršo (skat., arī Zariņa "Viltoto pavārgrāmatu").
Nepatika. Haotiski aprakstīti notikumi, laika līnijai izsekot grūti. Tēma it kā interesanta, bet apspēlēta neaktuālā veidā. Paomju laikiem normāls romāns, mūsdienām - ne pārāk.
Objektīvi liela literatūra visos aspektos. Ļoti godīga un cienījama morāle, svarīgas un mūžīgas problēmas, interesanta valoda (skaniskums, alūzijas, detaļas, jaunvārdi...), arī tīri spraigs sižets. Pasāžas par mirušo sapņu maigajiem, bāli rozā ķermenīšiem un par ĀDU vien pelna medāli. Labi iedzīvināts 20. gs. sākums, bet grāmata nav par 20. gs. sākumu. "Katra jauna paaudze atklāj vēsturi no jauna, no Ādama līdz Golgatai pārdzīvodama visas cilvēces šausmas un priekus."
A pretty cool short story of a hero in the midst of filth, one of the only ones who stand for freedom and truth when no one else does. It is especially interesting because it is heavily based on a real event - on the raid of the corrupted police station to get fellow freedom fighters out. A great mix of character personality representation, gripping dialogues and monologues, with a fair bit of humour mixed in.