“Artūrs Skrastiņš ir radoša nemiera gars, kuram tik ļoti piestāv nevietā novalkātais zvaigznes tituls, un tikai viņš pats zina, cik viegli ir uzlēkt pie jebkuras mākslas debesīm un cik grūti ir tur atrasties pastāvīgi. Te ar talantu vien ir par maz – nepieciešams darbs, veiksme, prasme tikt pāri zaudējumiem, neapmaldīties skatītāju un kritiķu mīlestībā un daudz kas cits,” – tā par galveno varoni grāmatas priekšvārdā izsakās teātra zinātniece Ieva Struka.
Patiesi – A. Skrastiņš ir viens no savas paaudzes vadošajiem un populārākajiem aktieriem, un rit 25. gads, kopš viņš spēlē Dailes teātrī. Viņš ir īstens sava teātra patriots. L. Dūmiņa atklāj, kā aizsācies A. Skrastiņa ceļš skatuves un arīdzan kino mākslā, cik pretrunīgi reizēm mēdz būt panākumi. Sastapšanās ar režisoriem, kuru estētiskie un filozofiskie uzskati palaikam ir visai atšķirīgi, liek aktierim ne tikai iedziļināties, saprast un pieņemt katras nākamās izrādes veidolu un vēstījumu – tie ir nemitīgi meklējumi un urdīšanās sevī, reizēm uzņemoties iniciatīvu pašam, reizēm paļaujoties uz iestudējuma veidotāja konceptu, reizēm tam pretojoties. A. Skrastiņš par to runā ļoti atklāti. Viņa radošajā telpā jeb Spogulijā, kā to nodēvējusi L. Dūmiņa, ienāk un viņu raksturo arī cilvēki, ar kuriem saistīta aktiera dzīve tiklab no personiskā, kā profesionālā skatpunkta. Grāmatas autore par savu uzdevumu izvirzījusi analizēt tos aktiera radošā darba aspektus, kuros izgaismojas nevis slavas acumirklīgie oreoli, bet galvenokārt grūtības un šaubas, pieredze un mainīgums – personības tapšana un nobriešana, un nepabeigtība.
Draudzīgas ironijas nianses grāmatā ienes zīmējumi, kurus radījusi Ilze Vītoliņa – ar viņu kā ar kostīmu mākslinieci A. Skrastiņam bijusi sadarbība ne viena vien tēla veidošanā. Starp fotobrīžiem no izrādēm redzamas I. Vītoliņas kostīmu skices.
Lasīju šo grāmatu un uzevu sev jautājumu - KAS ir mērķauditorija? Lasot šķita, ka teātra cilvēki - aktieri, kritiķi, studenti, bet beigās sapratu, ka grāmata ir veltījums vienam cilvēkm - tiešām ģeniālam aktierim Artūram Skrastiņam. Vienkārši, lai pateiktu jau tagad, ka mums ir TĀDS ģēnijs, nu un visu pārējo, kas pēdējās nodaļās rakstīts :) Tātad par to, ka aktierim šāds dokumentēts viņa izcilības apliecinājums - tur zvaigžņu par maz, var kaut 100 piešķirt:) Par ko tomēr zvaigžņu skaits saruka līdz 2* - manuprāt, neattaisnojas lēkāšana laikā (dalījums pēc režisoru laika), tāpat arī Spogulijas - Aizspogulijas tēma ir nekāda, godīgi sakot. Nē nu skaidrs, ka katrs biogrāfs vēlas atrast jaunu, interesantu paņēmienu, bet šai gadījumā īsti nenoticēju spoguļiem. Bet nu ok, tā tomēr ir forma, kādam patiks, kādam - ne visai. Laikam jau lielākais trūkums manā skatījumā ir tas, ka pēc grāmatas izlasīšanas par Aktieri zināju tieši tikpat, cik iepriekš. Par Aktieri kā cilvēku, personibu. Bija sajūta, ka autore tik ļoti cenšas nekļūt "dzeltena" (dzeltenā prese), ka ir bail uzrakstīt jebko, kas atklātu ne tikai aktieri (dažādu cilvēku skatījumā), bet arī cilvēku. Tatad, kas man pietrūka: Artūra paša domas, sapņi, pārdomas par lomām, dzīvi, vērtībām, mazliet no praktiskās puses - kā viņš mācās lomu; kā pārslēdzas starp dažādām lomām, kādas bijušas sajūtas sezonu sākumos/ beigās, galu galā, kā izskatās aktiera grimētavā (pēc grāmatas gan bija iespaids, ka tādas nav), par partnerību uz skatuves - ļoti jau nu gribējās uzzināt kādus piemērus, vārdu sakot, ielūkoties arī aizkulisēs, teātra reālajā dzīvē. Ir vairāki forši, dzīvi fragmenti - tēva portrets, Boriss Vācijā, Ilzes stāsti, ainiņas no reālas dzīves. Bet nu labi, galu galā, lasīju grāmatu, kas nav domāta man, un vēl atļaujos kritizēt:)))))) IR LABI!
Manas piecas zvaigznes ir Artūra Skrastiņa talantam un personībai. 🌟 Viņš patiešām ir viens no savas paaudzes talantīgākajiem un daudzveidīgākajiem aktieriem (un viņa paaudzē tādu ir daudz!). Viņa kontā ir daudz lomu un neizbēgami, ka tagad reizēm viņam nākas "atkārtoties". Taču tas nemaina faktu, ka viņš ir izcils un spēj iemiesoties dažādos tēlos. Prieks par visām redzētajām lomām un pēc grāmatas izlasīšanas ir arī žēl par visām citām viņa izrādēm un lomām, kurām bija īss mūžs un neiznāca tās redzēt. Grāmata atsauca atmiņā epizodi no izrādes "Pērs Gints nav mājās", kas kādu laiku pēc izrādes bija ģimenē folklorizējusies - Artūra Skrastiņa Kalsenā ik pa laikam Jura Žagara Pēram Gintam uzdotais jautājums "Kā varu pakalpot?". 💫
"Kritiķis ir kā radinieks. Ir viņš tāds: zini, ka Ziemassvētku pasākumā būs, kaut ko izspļaus. Nākamajos Ziemassvētkos atkal būs tāpat."
Man ir ļoti lieli iebildumi pret grāmatas vāka materiālu un arī pret melnbaltajām bildēm. Varēja iztikt arī bez aiz matiem pievilktā Spogulijas motīva, lai iepazīstinātu ar jaunu režisoru.
Citādi - ļoti vērtīgs un ilgs darbs pie grāmatas, kam jābūt katra teātra cienītāja grāmatplauktā.
Kaut kas mani līdz galam nepārliecināja, nesapratu, kam tieši grāmata adresēta. Varbūt mans dīvainais stereotips, ka savādi ir lasīt šādu grāmatu par aktieri, kuram ir vēl tikai 46 gadi. Nepiekrītu, ka viss labais ir jāpasaka tikai pēc nāves, bet kaut kas man te neliekas pareizi. Jo grāmatā ir veikts milzīgs darbs, apkopojot Dailes teātra informāciju caur viena aktiera prizmu. Varbūt tur tā kļūda, nevajadzēja caur vienu prizmu, bet tad atkal tas būtu pārāk sadrumstaloti un neiespējami, jo ''Dailē jau visi ir zvaigznes'' - šo Gruzdova citātu dzirdējām arī pēdējā Dailes revolūcijā 2019. gadā un atkal pie stūres rata bija Skrastiņš un Rēzija Kalniņa, kaut kā bija patiesībā, zina tikai paši iesaistītie...
Bet paši fakti ļoti interesanti - nezināju, ka šāda revolūcija jau bija notikusi 2012 gadā, bija interesanti uzzināt, ka Džilis pirms pirmizrādes ir izglābis vairākas izrādes, tajā skaitā arī Melanholisko valsi, ko atceros joprojām un uz kuru trešo reizi biļetes nebija iespējams vairs dabūt. Daile īsti nav mans teātris, bet esmu tur bijusi daudz, pat liekas, ka gandrīz visās grāmatas pieminētajās izrādēs, tādēļ par to man ir arī sava vizualizācija.
Traucēja, ka pie fotogrāfijām nebija gada, tad guglēju pati, kad tad īsti tā izrāde bijusi, bet pašās beigās atradu lomu uzskaitījumu hronoloģiski grāmatā. Bet pats grāmatas vāks ar savu pamatīgumu ļoti patika, kaut noturēt rokās pagrūti :) Arī fotogrāfijas likās tik iederīgas savos pustoņos. Nepatika grāmatas haotiskums, tāda mētāšanās laikos, uz grāmatas beigām pagrūti bija izsekot, kur pazudusi iepriekšējā doma un kur tā atkal turpinās.
Protams, Artūrs Skrastiņš ir izcila, harizmātiska persona ne tikai Dailes teātrī, liekas, ka Latvija tāda mēroga cilvēkam vienkārši ir pārāk maza.
Režisors Jans Villems van den Boss:
''Latviešiem ir mentāli grūti priecāties par to, kas ir labs. Latviešiem patīk kritizēt, nevis svinēt. Artūru vajadzētu slavēt un priecāties par viņu, bet skatās uz to, kas ir nepareizi. Tāpēc ir ļoti žēl. Tāds skatījums uz lietām Latviju dara par mazu valsti.''
Lielas pretenzijas ir pret grāmatas noformējumu. Ievākojums ir vienkārši briesmīgs. Tāda sajūta, ka izdevniecība optimizējusi līdzekļus, lēti ieguldīt un dārgi pārdot.
Nu nevar šo grāmatu novērtēt. Jo tas ir nenovērtējams darbs, kad caur vienu cilvēka - aktiera prizmu, ir izstāstīta vesels posms viena teātra (un pat ne tikai) vēsturē. Tik aizraujoši klejot pa Spoguliju, sekojot līdzi režisora un Artūra iekšējiem procesiem - kā top loma, kā domā aktieris, ko jūt aktieris, kā veidojas izrāde... Un tad vēl tie mazie, bet trakie ceļojuma apraksti!!! Nu tas ir tā absolūti netverami! Es nezinu, kā šo grāmatu lasa tie, kas par teātri neko nezina. Bet man šī grāmata nudien bija tāds patiesi skaists ceļojums - laikā, telpā, mākslinieka dvēselē - par spīti tam, ka Skrastiņš nekad nav ne bijis, ne būs mans mīļākais aktieris. Jā... varbūt ka ir nedaudz sadrumstaloti. Varbūt kaut kādas mazas izteiksmes nianses, kas mani nepārliecina - taču - tas viss ir TIK mazsvarīgs lielajā kontekstā!
Man ļoti patika lasīt šo grāmatu, vienkārši izbaudīju.
Protams, bija mazliet grūti izsekot līdzi notikumu laika līnijām. Šur tur nedaudz apjuku par laika posmu, kas tiek atainots, bet tam var tikt pāri, jo gadu skaitļi, kas tiek norādīti itin bieži palīdz saprast notikuma laiku.
Ir ieguldīts pabrīnojams darbs, lai uzrakstītu tādu monogrāfiju. Es neesmu teātra cilvēks, sākumā likās, ka netikšu galā ar grāmatu, jo lugas diezgan dziļi tiek analizētas. Taču tas tiek darīts tik aizraujošā veidā!
Šī noteikti nav grāmata visiem, bet ja ir interese par teātri un aktiermākslu, tad noteikti ir vērts izlasīt. Lasītājs iegūs zināšanas ne tikai par A. Skrastiņa karjieru un dzīvi, bet arī par dažādiem notikumiem Dailes teātrī un ieskatu dažādu izrāžu/koncertiestudējumu tapšanā.
Artūrs varētu lasīt veļasmašīnas lietošanas instrukciju un es tāpat klausītos ar saspicētām ausīm, jo bauda klausīties. Un šajā grāmatā atspoguļota Artūra profesionalitāte, aktiera profesijas aizkulises un aktiera kā mākslinieka iekšējais domu un jūtu gājums. Grāmata veidota galvenokārt hronoloģiski ( ar nebūtiskām atkāpēm laikā) atskatoties uz Artūra dzīvi līdz šim, gan ar viņa paša vārdiem, gan apkārtējo viedokli par viņu. Interesanti lasīt viņa paša domas un izjūtas par tēliem, kurus sanācis redzēt pašai. Grāmata ļauj atkal saprast, ka būt aktierim nav tikai bohēma un iziešana uz skatuves šad tad, bet rūpīgs, grūts darbs ar sevi, kolēģiem, tekstu. Noteikti iesaku visiem teātra mīļiem! Un gaidu turpinājumu...
Paldies Līvijai Dūmiņai, kura prot tik saistoši un dzīvi šo nebūt ne viegli izstāstāmo un aptveramo stāstu izstāstīt. Zināju jau, ka Artūrs Skrastiņš ir lielisks aktieris, tomēr pēc šīs grāmatas man pavērās pasaule, par kuru es pat nenojautu- cik apbrīnojama personība ir Artūrs, kādas ir viņa vērtības, kā viņš gatavojas, izjūt katru lomu, godīgi reflektējot gan par savām veiksmēm un neveiksmēm. Un viņa attieksmi pret darbu, ģimeni, savu teātri. Tik labi, ka ir ne tikai šāds aktieris, bet arī Cilvēks ar lielo burtu.
Šajā grāmatā ir jāiedziļinās. Šo grāmatu pēc manām domām, sapratīs daudz labāk tie, kuriem ir zināšanas par Latvijas teātriem vispārīgi. Kopumā lasot šo stāstu, daudz kas bija nezināms un neatklāts jo par Artūru Skrastiņu neko daudz nebiju zinājis. Es vēlējos vairāk uzzināt paša Artūra iekšejo dzīves stāstu, neiekļaujot tajā visā iekšā teātri. Labprāt vēlētos redzēt šadas grāmatas par Latvijas cilvēkiem, kuri ir uzlikuši lielu zīmogu Latvijas kultūras telpā.
Diezgan veiksmīgi izstāstīts stāsts par A. Skrastiņu, pamatā ņemot teātra kolēģu viedokļus un detalizētas teātra un izrāžu tapšanas aizkulises. Nedaudz traucēja haotiskā laika līnija, tāpat izrāžu apraksti, kuros nedaudz "pazuda" A.Skrastiņa stāsts. Ko paņemšu no grāmatas - viens procents talanta, deviņdesmit deviņi - darba. Un, protams, pie tā visa vajag kaut kam būt klāt no Dieva.
Saturiski grāmata ir burvīga, jo sevišķi, ja mīli teātri. Turklāt vēl Dailes teātri un Artūru Skrastiņu. Bet, godīgi sakot, bija pagrūti lasīt šo grāmatu, jo šķita, ka autore pārlieku lēkā no vienas domas uz otru. Mazliet haotiski uzrakstīta grāmata, bet tik un tā liels paldies autorei, ka uzrakstījusi. Iesaku izlasīt arī citiem.
Ļoti apjomīgs darbs. Lasot gāmatu šajā pandēmijas laikā, nenormāli sagribējās uz teātri.. Grāmata brīžiem atgādina referātu vai disertāciju par Skrastiņu kā Dailes teātra pamatvērtību. Personīgi man būtu gribējies, paralēli lomu un darbu analīzei, vairāk lasīt par Skrastiņa personību un dzīvi kopumā arī ārpus teātra.
Lasīt cilvēku biogrāfijas ir mana vismīļākā nodarbe, taču šī grāmata neattaisnoja manas cerības.
Manuprāt par daudz faktu un informācija, kas būtībā tika vienkārši uzskaitīta. Domāju, ka Spogulija būs ļoti laba sagatave izcilai Skrastiņa biogrāfijai nākotnē.
Ļoti apjomīgs darbs. Lieliski, ka viedoklis prasīts tik daudzām personībām un dažādos laika posmos. Burtiski izdzīvoju cauri visām izrādēm. Paldies par to!