Inita Sila
"Tango ar diviem misteriem V*"
* vēzi un vīrieti
Godīga grāmata. Dienasgrāmata. Kaut gan vai dienasgrāmata vispār var būt negodīga? Var, ja zini, ka kāds to lasīs. Bet ja esi godīga un to visu publicē, tad neapšaubāmi - arī drosmīga grāmata!
Šajā Tango Inita Sila drosmīgi izģērbj sevi spoguļa (lasītāja) priekšā. Viņa stāv kaila, cik kaila vien var būt. Bez fikcijas, bez piepušķojumiem un izdomājumiem. Cilvēkiem patīk. Cilvēki lasa un grāmata stabili kāpj pa pirktāko grāmatu TOP kāpnītēm. Tas ir loģiski - godīga sirds uzrunā citas sirdis. Bet man ir nedaudz bail autores vietā. Man bail tās mazās meitenītes, kuras bilde autorei ir pie sienas. Tās, kurā viņa saskata sevi. Apkārt tomēr ir tik daudz nežēlīgu cilvēku (pat neapzināta nežēlība), Tev jāsargā sevi, Tev jāmīl sevi...
Kailums taču provocē, rada skaudību, naidu... Es turpinu baidīties, kamēr autore turpina "izģērbties" un es saprotu- tas ir veids kā viņa iedvesmo, kā palīdz citām sievietēm, kurām arī, nedod Dievs, atklāts vēzis. Cik daudz latviski izdotas grāmatas jūs vēl zināt, kur ar vēzi slims cilvēks apraksta visu, kas notiek slimības gaitā, jo sevišķi emocionāli? Ir par ārstēšanos. Pirms laika iesāku lasīt "Aliansē pret vēzi". Lai gan par to pašu tēmu, taču ar akcentu uz praktisko, uz ārstēšanos, par piepju ārstnieciskajām īpašībām. Līdz galam neizlasīju. Inita Sila vairāk apraksta emocionālo, ezotērisko pusi (kā autore pati raksta- viņa ezotērikai tic). Un nedaudz mistikas šeit ir. Kad pašai gribas paslēpties, atnāk nodaļa par "ielīšanu aliņā". Kad šķiet, ka lietas bremzējas un sāk kaitināt bezdarbība, atnāk nodaļa par nesasteigšanu un ļaušanos. Kad nesaproti kā savilkt galus, grāmatā sāc lasīt par dzīvi pieticībā un atslodzes dienām. Nu kā tā var būt, kad īstajā laikā izlasi īstos vārdus!
Tātad ne tikai par slimību, arī par iekšējo spēku.
Izasot tās sāpes, kam Inita Sila gājusi/iet cauri, tomēr neatkāpjas baiļu sajūta. Tāda tomēr ir cilvēka daba- sadomāties ļaunākos scenārijus. Fantazētājiem un hipohondriķiem pat būtu rūpīgi jāapsver, vai grāmatu lasīt. Jo ainas ir spilgtas. Piemēram, piedzīvot plikpaurību, palikt bez krūtīm (pat bez krūtsgala!), piedzīvot mākslīgi izraisītu menopauzi, saprast, ka nekad vairs nedzemdēsi bērnu. Autores apraksts spridzina. Tu pat nevari nedomāt kā tas būtu, ja tas notiktu ar Tevi. Padomāt katram priekš sevis- vai tavs iekšējais spēciņš un optimisms būtu pietiekoši liels?...
Tomēr nevienā brīdī autore par melno V - vēzi (jā, figurē arī mīļais V - vīrietis) nerunā kā par ienaidnieku. Reizēm pat mulsinoši cik mīļi viņa ar savu melno V aprunājas. "Ko tu šobrīd gribi man pateikt?", "Kas man šobrīd jāmācās?" jeb "Paldies, ka liki man atteikties no tā prestižā, labi apmaksātā darba". Kā ar tik daudzu cilvēku slepkavu- vēzi var tik iejūtīgi aprunāties? Autore protams ārstējas, pilda ārstu norādījumus, bet viņa necīnās! "Cīnīšanās" neārstē. Melnais V ir tikai sasodīti skarbs skolotājs un tā man ir vērtīgākā šīs grāmatas atziņa.