Inga Žolude (1984) regulāri publicējusies dažādos literāros un kultūras izdevumos jau kopš 2002. gada. 2007. gadā par stāstu “Netīrā veļa” saņēma godalgu “Kultūras Dienas” rīkotajā īsprozas konkursā “Stāstu tramvajs” un 2007. gada festivālā “Prozas lasījumi” — specbalvu no “Rīgas Laika” par stāstu “Dzīvokļa jautājums”. “Silta zeme” ir Ingas pirmais romāns.
Varētu to saukt par gravitāciju, bet īstenībā tas ir siltums, kas mūs notur uz zemes. Tieši zemes siltums ļauj mums būt, liek mums būt vienam ar otru, noturēt vienam otru. Tā mēs dzīvojam — sildīdami. Inga Žolude
Romāna galvenais varonis Daniels mīt nemitīgā izvēlē starp laiku un telpu, esamību un šķitumu, starp divām sievietēm, Nelliju un Vū. Izvēles iespējas ir kā nebeidzama spēle, bet vai pašā spēlē vienmēr būs iespējama izvēle?
Inga Žolude uzrakstījusi darbu, kam šodienas latviešu literatūrā pagrūti atrast analogu. Romāns par mums pašiem, par dziļām sāpēm, silto zemi meklējot. Arvis Kolmanis
Apbrīnojami plūstoša un dzīva valoda. Viss stāsts uzrakstīts gluži kā vienā elpas vilcienā, kaut tā varoņi elpo katrs savā ritmā. Ģimene, kura paliek vienota, par spīti klusēšanai un šķietamajam tukšumam, daudz košu kaislību, kuras nepārtraukti mijas ar dabu, siltu zemi, spītējot pasaules likumiem. Nepārtraukta sevis meklēšana citos cilvēkos, citās miesās, to savienošanās un šķiršanās. Un atgriešanās. Siltums saglabājas un zeme vienmēr paliek savā vietā.
Romāns sastāv no ģimenes dienassgrāmatu rakstiem. Galvenais varonis Daniels cīnās ar izvēli starp māsu Nelliju un mīļoto Vū. Vairs neprotu savas domas sakārtoti un daiļrunīgi rakstīt, tāpēc teikšu īsi un vienkārši - sviestaini, bet interesanti.
Pārskatīju vēlreiz no septembra atzīmētos citātus, un daudzi no tiem mani vairs neuzrunā, šķiet, ka lielākoties esmu atzīmējusi mirkļa iespaidā tos, kas radījuši man patīkamu iedvesmojošu ainu vai brīža pārdomas. Šeit pāris, ko neizdzēsu:
Dienas Grāmata (2008. gads)
''Es vairs necīnos ar tiem, kas mani nesaprot. Nesapratīs. Uzlauž visvētākās durvis manī, pēta manu dzīvi, tad saka, ka nesaprot mani, ka viss manī nepareizs.'' (29.lpp.)
''Viņa (Vū) visus ūdeņus sauca par okeānu. Ūdeni taču nevar nosaukt par upi vai jūru, vai ezeru, vai strautu, vai krāna ūdeni, vai minerālūdeni! Visi šie vārdi ir neprecīzi, tie ieslēdz ūdens bezgalību gultnēs un krastos. Bet ūdens taču ir brīvs! Brīvs kā okeāns.'' (55.lpp.)
''Esmu sapratis, ka vieni mēs esam nevarīgi.'' (70.lpp.)
''(..) un es nevaru saprast, viņa (Vū) ir tilts vai siena.'' (152.lpp.)
''Varbūt man apnicis viss, arī tas pārejais, par ko nerunāju šeit un nerunāju vispār. Allaž kāda cenzūra elpo uz rokām, kad rakstu, varbūt tā elpoju pats.''(160.lpp.)
Drudžaini raustītas apziņas ainas, kurās uzliesmo tukšu ceļojumu iespaidi un cilvēku apveidi, romāna galveno varoni Danielu lēkmjveidīgi pavada cauri romānam. Romāns tēlo apziņas stāvokli un līdzinās sapņu uzmetumiem. Brīžam jālūkojas cauri duļķēm.