Būtībā šis romāns pilnīgi noteikti būtu pelnījis 4 zvaigznes, bet ir viena lieta, kas mani ne pa jokam sadusmoja.
Es esmu lasījusi daudz valodas ziņā pretīgu, vulgāru, provokatorisku grāmatu - tādas, kas pārbauda lasītāja pacietību, tādas, ko daudzi jau pie pirmajām lappusēm sviež pa gaisu, tādas, ko arī izmet miskastē un aizmirst. Man patīk. Man patīk valodas brīvība un kā cilvēks, kurš pats raksta, es arī pēc tās tiecos, tie ir nebeidzami meklējumi. Es esmu stāvā sajūsmā par Bereļa "Vārdiem nebija vietas", pusaudzības gados jūsmoju par atklātajām Kolinsas Holivudas ainām, mūžīgs mans valodas un sievišķības etalons ir Anaisa Nīna, kaifoju, lasot veco kraķi Bukovski. Un jutu, ka arī Gaile, rakstot šo romānu, joprojām ir valodas un izteiksmes meklējumos, jo, protams, ka nebūt nav viegli rakstīt par Ivandi Kaiju, šo noslēpumaino, brīnišķīgo sievieti, kura gan piedzīvojusi gana traģisku brīžu savā dzīvē. Un tomēr - kad Rainis ieradās pie viņas slimnīcā un viņai ausī iečukstēja to tautasdziesmu, es sajutos... nu, tā it kā kāds savu deņķeli būtu bēru ceremonijā no biksēm izvilcis. Tas man ļoti lika domāt par valodas robežām. Es pilnīgi noteikti piekrītu Vaildam, kurš ir teicis, ka mākslinieks drīkst attēlot visu. Jā, tūkstoškārt! Bet vai tomēr rakstniekam nevajadzētu piemist kādam iekšējam cenzoram, kurš delikāti pieliek priekšā kāju brīdī, kad ir drusku pārkāpta robeža? Es varbūt pārspīlēju, bet, goda vārds, man pilnīgi sirdī iedūrās - Kaija, uz nāvi notriekta, guļ slimnīcas gultā, bet Rainis viņai čukst ausī par pišanos! Nopietni?
Šur tur vēl radās sajūta, ka valodas nepiedienīgums ir drīzāk pašmērķīgs un uzspēlēts, tāds kā trends.
Un daļa no manām lasītājas dusmām pienākas divām (!!!), veselām DIVĀM romāna korektorēm, kas ir rediģējušas tekstu, bet kā tas ir pilns ar kļūdām, kā suns ar blusām, tā ir!
Paldies Ingai Gailei par iejušanos, iztēlošanos un skaisto romāna nobeigumu, kas ir pilns ar gaismu, harmoniju un mīlestību - tieši tā, kā tas būtu paticis Ivandei Kaijai.