What do you think?
Rate this book
Es esmu...
Rakstītāja
Klajā nācis sērijas “Es esmu…” darbs — Ingas Gailes romāns Rakstītāja — par latviešu rakstnieci un sieviešu tiesību aktīvisti Ivandi Kaiju.
“Inga Gaile savos prozas darbos raksta par būšanu sievietei. Šoreiz — ierakstoties Ivandes Kaijas miesā un asinīs. Valoda kā sirds dunēšana, kaut īstie vārdi tiek meklēti, kā jau tas Rakstītājai pienākas. Tekstu, laiku un pasauļu sapludinājums — organisks kā daba, ainava, bez inscenējuma arhitektūras. Un nekas nav vienkārši. Jo īpaši tad, kad tu esmu es, bet es — tu. Un tā bezgala.”
Gundega Repše
“Inga Gaile ir rakstniece, kura uzdrīkstas pievērsties bieži noklusētajam, turklāt dara to, nemitīgi paceļot savas varēšanas latiņu.”
Gundega Blumberga
“Ko juta un kā dzīvoja Ivande Kaija, es noteikti nezinu labāk par viņas radiniekiem un literatūrzinātniekiem. Šis ir mans stāsts par viņu. Rakstot darbu, kuru tūlīt lasīsiet, es daudz uzzināju par Ivandi Kaiju. Bet es arī daudz iztēlojos. Un sekoju intuīcijai. Kā viļņiem. Parīzes plūdu viļņiem.Romānā rakstu arī par seksualitāti, jo man šķiet, ka rakstīšana un seksualitāte bieži vien izplūst no viena avota, kurā savienojas emocionalitāte, pārdzīvojumi, vēlme radīt. Mana pieredze arī liecina, ka abas — rakstīšana (sava stāsta stāstīšana) un seksualitāte — ir tās, kuras vara vēlas kontrolēt, radot šķēršļus to brīvai izpausmei.”
Inga Gaile
Inga Gaile (1976) ir dzejniece, prozaiķe un dramaturģe, kuras pirmā grāmata laista klajā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Viņas dzeja novērtēta ar Klāva Elsberga un Ojāra Vācieša prēmiju, Annas Dagdas fonda un Dzejas dienu balvu. Inga Gaile ir divkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas laureāte: par dzejoļu krājumu bērniem Vai otrā grupa mani dzird?(2015) un romānu Skaistās (2020).
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
“Inga Gaile savos prozas darbos raksta par būšanu sievietei. Šoreiz — ierakstoties Ivandes Kaijas miesā un asinīs. Valoda kā sirds dunēšana, kaut īstie vārdi tiek meklēti, kā jau tas Rakstītājai pienākas. Tekstu, laiku un pasauļu sapludinājums — organisks kā daba, ainava, bez inscenējuma arhitektūras. Un nekas nav vienkārši. Jo īpaši tad, kad tu esmu es, bet es — tu. Un tā bezgala.”
Gundega Repše
“Inga Gaile ir rakstniece, kura uzdrīkstas pievērsties bieži noklusētajam, turklāt dara to, nemitīgi paceļot savas varēšanas latiņu.”
Gundega Blumberga
“Ko juta un kā dzīvoja Ivande Kaija, es noteikti nezinu labāk par viņas radiniekiem un literatūrzinātniekiem. Šis ir mans stāsts par viņu. Rakstot darbu, kuru tūlīt lasīsiet, es daudz uzzināju par Ivandi Kaiju. Bet es arī daudz iztēlojos. Un sekoju intuīcijai. Kā viļņiem. Parīzes plūdu viļņiem.Romānā rakstu arī par seksualitāti, jo man šķiet, ka rakstīšana un seksualitāte bieži vien izplūst no viena avota, kurā savienojas emocionalitāte, pārdzīvojumi, vēlme radīt. Mana pieredze arī liecina, ka abas — rakstīšana (sava stāsta stāstīšana) un seksualitāte — ir tās, kuras vara vēlas kontrolēt, radot šķēršļus to brīvai izpausmei.”
Inga Gaile
Inga Gaile (1976) ir dzejniece, prozaiķe un dramaturģe, kuras pirmā grāmata laista klajā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Viņas dzeja novērtēta ar Klāva Elsberga un Ojāra Vācieša prēmiju, Annas Dagdas fonda un Dzejas dienu balvu. Inga Gaile ir divkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas laureāte: par dzejoļu krājumu bērniem Vai otrā grupa mani dzird?(2015) un romānu Skaistās (2020).
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
216 pages, Hardcover
Published January 1, 2020
7 people are currently reading
185 people want to read
About the author
Inga Gaile
34 books112 followersDzejniece un rakstniece. Dzimusi 1976. gadā Rīgā. Beigusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju (1993), studējusi literatūras teoriju, vēsturi un kritiku, kā arī teātra, kino un TV dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā.
Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi".
Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās".
Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā.
Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.
Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi".
Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās".
Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā.
Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 47 reviews
December 12, 2020
Būtībā šis romāns pilnīgi noteikti būtu pelnījis 4 zvaigznes, bet ir viena lieta, kas mani ne pa jokam sadusmoja.
Es esmu lasījusi daudz valodas ziņā pretīgu, vulgāru, provokatorisku grāmatu - tādas, kas pārbauda lasītāja pacietību, tādas, ko daudzi jau pie pirmajām lappusēm sviež pa gaisu, tādas, ko arī izmet miskastē un aizmirst. Man patīk. Man patīk valodas brīvība un kā cilvēks, kurš pats raksta, es arī pēc tās tiecos, tie ir nebeidzami meklējumi. Es esmu stāvā sajūsmā par Bereļa "Vārdiem nebija vietas", pusaudzības gados jūsmoju par atklātajām Kolinsas Holivudas ainām, mūžīgs mans valodas un sievišķības etalons ir Anaisa Nīna, kaifoju, lasot veco kraķi Bukovski. Un jutu, ka arī Gaile, rakstot šo romānu, joprojām ir valodas un izteiksmes meklējumos, jo, protams, ka nebūt nav viegli rakstīt par Ivandi Kaiju, šo noslēpumaino, brīnišķīgo sievieti, kura gan piedzīvojusi gana traģisku brīžu savā dzīvē. Un tomēr - kad Rainis ieradās pie viņas slimnīcā un viņai ausī iečukstēja to tautasdziesmu, es sajutos... nu, tā it kā kāds savu deņķeli būtu bēru ceremonijā no biksēm izvilcis. Tas man ļoti lika domāt par valodas robežām. Es pilnīgi noteikti piekrītu Vaildam, kurš ir teicis, ka mākslinieks drīkst attēlot visu. Jā, tūkstoškārt! Bet vai tomēr rakstniekam nevajadzētu piemist kādam iekšējam cenzoram, kurš delikāti pieliek priekšā kāju brīdī, kad ir drusku pārkāpta robeža? Es varbūt pārspīlēju, bet, goda vārds, man pilnīgi sirdī iedūrās - Kaija, uz nāvi notriekta, guļ slimnīcas gultā, bet Rainis viņai čukst ausī par pišanos! Nopietni?
Šur tur vēl radās sajūta, ka valodas nepiedienīgums ir drīzāk pašmērķīgs un uzspēlēts, tāds kā trends.
Un daļa no manām lasītājas dusmām pienākas divām (!!!), veselām DIVĀM romāna korektorēm, kas ir rediģējušas tekstu, bet kā tas ir pilns ar kļūdām, kā suns ar blusām, tā ir!
Paldies Ingai Gailei par iejušanos, iztēlošanos un skaisto romāna nobeigumu, kas ir pilns ar gaismu, harmoniju un mīlestību - tieši tā, kā tas būtu paticis Ivandei Kaijai.
Es esmu lasījusi daudz valodas ziņā pretīgu, vulgāru, provokatorisku grāmatu - tādas, kas pārbauda lasītāja pacietību, tādas, ko daudzi jau pie pirmajām lappusēm sviež pa gaisu, tādas, ko arī izmet miskastē un aizmirst. Man patīk. Man patīk valodas brīvība un kā cilvēks, kurš pats raksta, es arī pēc tās tiecos, tie ir nebeidzami meklējumi. Es esmu stāvā sajūsmā par Bereļa "Vārdiem nebija vietas", pusaudzības gados jūsmoju par atklātajām Kolinsas Holivudas ainām, mūžīgs mans valodas un sievišķības etalons ir Anaisa Nīna, kaifoju, lasot veco kraķi Bukovski. Un jutu, ka arī Gaile, rakstot šo romānu, joprojām ir valodas un izteiksmes meklējumos, jo, protams, ka nebūt nav viegli rakstīt par Ivandi Kaiju, šo noslēpumaino, brīnišķīgo sievieti, kura gan piedzīvojusi gana traģisku brīžu savā dzīvē. Un tomēr - kad Rainis ieradās pie viņas slimnīcā un viņai ausī iečukstēja to tautasdziesmu, es sajutos... nu, tā it kā kāds savu deņķeli būtu bēru ceremonijā no biksēm izvilcis. Tas man ļoti lika domāt par valodas robežām. Es pilnīgi noteikti piekrītu Vaildam, kurš ir teicis, ka mākslinieks drīkst attēlot visu. Jā, tūkstoškārt! Bet vai tomēr rakstniekam nevajadzētu piemist kādam iekšējam cenzoram, kurš delikāti pieliek priekšā kāju brīdī, kad ir drusku pārkāpta robeža? Es varbūt pārspīlēju, bet, goda vārds, man pilnīgi sirdī iedūrās - Kaija, uz nāvi notriekta, guļ slimnīcas gultā, bet Rainis viņai čukst ausī par pišanos! Nopietni?
Šur tur vēl radās sajūta, ka valodas nepiedienīgums ir drīzāk pašmērķīgs un uzspēlēts, tāds kā trends.
Un daļa no manām lasītājas dusmām pienākas divām (!!!), veselām DIVĀM romāna korektorēm, kas ir rediģējušas tekstu, bet kā tas ir pilns ar kļūdām, kā suns ar blusām, tā ir!
Paldies Ingai Gailei par iejušanos, iztēlošanos un skaisto romāna nobeigumu, kas ir pilns ar gaismu, harmoniju un mīlestību - tieši tā, kā tas būtu paticis Ivandei Kaijai.
October 29, 2020
Ne tikai manas zināšanas ir pārāk vājas, lai varētu pienācīgi izprast šīs grāmatas sižetu, bet arī manas prasmes izteikties ir nepietiekamas, lai pieklājīgi raksturotu šo darbu.
Zinu divas lietas - lasīt bija viegli, interesanti. Pēc šī noteikti lasīšu "Iedzimto grēku", kas savu kārtu jau gaida no "Mīla. Benjamiņa" izlasīšanas. Noteikti netraucētu palasīt latviešu dižrakstītāju biogrāfijas - Raini mums vidusskolā centās iemācīt mīlēt, bet bez viņa dzīves aprakstiem un netīrajiem noslēpumiem.
Nē, nu jā, grūti bija sievietēm 20.gs sākumā, īpaši, ja gribējās ko vairāk no dzīves kā tikai dzemdēt. Grūti jau ir bijis visos laikos. Sievietei ir tikai divi agregātstāvokļi - padauza vai svētā.
Zinu divas lietas - lasīt bija viegli, interesanti. Pēc šī noteikti lasīšu "Iedzimto grēku", kas savu kārtu jau gaida no "Mīla. Benjamiņa" izlasīšanas. Noteikti netraucētu palasīt latviešu dižrakstītāju biogrāfijas - Raini mums vidusskolā centās iemācīt mīlēt, bet bez viņa dzīves aprakstiem un netīrajiem noslēpumiem.
Nē, nu jā, grūti bija sievietēm 20.gs sākumā, īpaši, ja gribējās ko vairāk no dzīves kā tikai dzemdēt. Grūti jau ir bijis visos laikos. Sievietei ir tikai divi agregātstāvokļi - padauza vai svētā.
December 8, 2020
Romāns par reālu vēsturisku personu jau pēc definīcijas ir viltīgs žanrs. Var visādi: Vairums autoru raksta hronoloģiskas biogrāfijas, piemetot klāt vairāk vai mazāk no iztēlotas personāžu personiskās dzīves. Šis ir pavisam cits gadījums. No hronoloģijas te nav ne vēsts. Pareizāk sakot, secība ir, bet ačgārna. Un aptuvena. Bet laikam jau mans lasītājas rūdījums ir pietiekams, lai daudzie stāstnieki un mainīgā hronoloģija īpaši nemulsinātu. Viss romāns ir ļoti subjektīvas impresijas par Kaijas dzīvi un problēmām, kas, pēc autores domām, varētu būt rakstītājai bijušas aktuālas. Par dažām esmu gatava saderēt, ka ir trāpīts desmitniekā - trīs bērni, vīrs, pa laikam - trūkums, veselības problēmas, vēlme rakstīt un mūžīgā paššaustīšanās, ka visu apvienot nav iespējams. Kaut kas pazīstams? Hmmm... Par attiecībām ar vīru, Raini, Aspaziju un citiem - nezinu, bet labprāt noticu, ka tā varētu būt bijis. Ļoti gaidu Gundegas Grīnumas literatūzinātnes pētījumu, kam jāiznāk šajā dubult-sērijā.
P.S. Atcerējos par darvas pilienu, kas jāiepilina. Lasot iekrita acīs vairākas kļūdas (nesaskaņoti locījumi, nepareizs skaitlis vārdiem utt. - tas, ko spellčeks neglābj. Šādam paliekošam oriģināldarbam un izdevniecībai nepieņemami. Fui!)
P.S. Atcerējos par darvas pilienu, kas jāiepilina. Lasot iekrita acīs vairākas kļūdas (nesaskaņoti locījumi, nepareizs skaitlis vārdiem utt. - tas, ko spellčeks neglābj. Šādam paliekošam oriģināldarbam un izdevniecībai nepieņemami. Fui!)
November 16, 2020
dodiet sev mazliet laiku ielasīties, un tad aiziet.
vispār interesanti būtu saprast, kurā dzīves posmā un pieredzē būtu gribējusi palikt Ivande Kaija, un nešķērsot kādas no tām robežām, kurām kāpa pāri tik drosmīgi un pašaizliedzīgi.
vispār interesanti būtu saprast, kurā dzīves posmā un pieredzē būtu gribējusi palikt Ivande Kaija, un nešķērsot kādas no tām robežām, kurām kāpa pāri tik drosmīgi un pašaizliedzīgi.
December 14, 2020
Kaut kur lasīju, ka Inga Gaile savu varēšanas un rakstīšanas latiņu tikai ceļ un ceļ arvien augstāk. Gluži kā augstlēcējs, brīnums, kā cilvēki var tik augstu uzlekt. Kā cilvēki var tā rakstīt.
Lasot daudz domāju par sievietēm mūsu cilvēces pagātnē, kas tik daudz darījušas, izcīnījušas, kaut arī pašas nebija nekādi brīnumcilvēki. Brīnumcilvēku nav. Katra ar savām sāpēm, savu ievainojamību, galu galā, arī pretrunām un iekšējām sadursmēm.
Daudz par nāvi, varbūt es pat mazliet vairāk sāku pieņemt nāvi, izlasot Rakstītāju. Kaut gan sievietēm no nāves esot mazāk bail. Bet sievietes jau ar tik dažādas.
Lasot daudz domāju par sievietēm mūsu cilvēces pagātnē, kas tik daudz darījušas, izcīnījušas, kaut arī pašas nebija nekādi brīnumcilvēki. Brīnumcilvēku nav. Katra ar savām sāpēm, savu ievainojamību, galu galā, arī pretrunām un iekšējām sadursmēm.
Daudz par nāvi, varbūt es pat mazliet vairāk sāku pieņemt nāvi, izlasot Rakstītāju. Kaut gan sievietēm no nāves esot mazāk bail. Bet sievietes jau ar tik dažādas.
December 2, 2025
Līdz šim par Īvandi Kaiju zināju tikai to, ka viņa bija. Lasot grāmatu, palasīju mazliet biogrāfiju, lai saprastu kontekstu. Inga Gailes atspoguļotais mani piesaistija, bet vai šo var ieteikt ik vienam, diez vai.
Read
February 2, 2021Viena no tām grāmatām, kur daudz vairāk var gūt, spējot identificēties ar protagonisti, kā to noteikti izdarījusi autori. Mums, pārējiem, tad tiek impresionistiskas skices un dažas spilgtas ainas.
February 25, 2021
Inga Gaile uz vāka raksta: “Ko juta un kā dzīvoja Ivande Kaija, es noteikti nezinu labāk par viņas radiniekiem un literatūrzinātniekiem. Šis ir mans stāsts par viņu.”
Un kā reiz aizdomājos, cik šobrīd ir viegli noskaidrot cita cilvēka domu un jūtu pasauli - te intervija žurnālā, te saruna podkāstā, te dalība kulinārijas raidījumā. Un katrā no šiem medijiem varam redzēt cilvēku darbībā, tvert viņa domas un domāt līdzi. Bet tādu sieviešu kā Ivandes Kaijas - sieviešu, kas dzīvoja avīžu un maskulinitātes laikmetā - tādu sieviešu domas un būtību tā līdz galam nekad īsti nevarēsim izzināt. Jo, tagad dzīvojot podkāstu un interviju laikmetā, tik ļoti gribētos Ivandei jeb Antonijai pajautāt, kā tas bija, dzīvot tajā laikā, vai vienkārši pateikt paldies par viņas drosmi. Prieks, ka ir iespēja ielūkoties vismaz viņas pašas dienasgrāmatas fragmentos, kas kaut nedaudz palīdz atsegt Rakstītājas domu pasauli.
Un patiešām, atsaucoties uz ievadā minēto citātu - gan Inga Gaile, gan paši Ivandes Kaijas radinieki, gan viserudītākie literatūrzinātnieki pasaulē nekad nevarēs pilnībā rekonstruēt šīs 20.gs. sākuma emancipētās sievietes būtību, līdz ar to viss ir tikai un vienīgi interpetācijas.
Tomēr Ingas Gailes rokrakstā šī Ivandes Kaijas versija šķiet ticama, un tas jau ir daudz. Grāmata ir spēcīga gan formas, gan satura, gan valodas ziņā. Un cik iedarbīga ir ideja aplūkot cilvēka dzīvi nevis ierastajā A-Ž, bet gan Ž-A formātā - šāda pieeja ļauj aizrakties līdz cilvēka domu pasaules veidošanās pirmsākumiem, kas caurvij Rakstītājas dzīvi neatkarīgi no lomas, ko viņa kā sieviete izvēlas vai ir spiesta spēlēt noteiktos dzīves posmos.
Man ir žēl, ka skolas laikā literatūras stundās Ivande Kaija nekad netika pieminēta, un par šādu latviešu autori un feminisma pirmrindnieci uzzinu vien tagad. Nevaru komentēt neko par viņas radīto darbu augstvērtīgumu, jo tie vēl nav lasīti, bet šķiet, ka, pat ja darbi nav uzskatāmi par labāko literatūru pasaulē, par šādām personībām literatūras stundās nedrīkst nerunāt - kaut vai tāpēc vien, lai ar jauniešiem varētu izvērst dialogu par Ivandes Kaijas un citu viņas līdzgaitnieču tālaika progresīvajiem uzskatiem par dzimumu lomām, sieviešu tiesībām, attiecībām un seksualitāti.
Paldies Ingai Gailei par Ivandes Kaijas izcelšanu dienasgaismā - liela daļa Rakstītājas paustās atziņas nav zaudējušas savu aktualitāti arī šodien. Lai dzīvo sievietes - lodveida zibeņi!
Un kā reiz aizdomājos, cik šobrīd ir viegli noskaidrot cita cilvēka domu un jūtu pasauli - te intervija žurnālā, te saruna podkāstā, te dalība kulinārijas raidījumā. Un katrā no šiem medijiem varam redzēt cilvēku darbībā, tvert viņa domas un domāt līdzi. Bet tādu sieviešu kā Ivandes Kaijas - sieviešu, kas dzīvoja avīžu un maskulinitātes laikmetā - tādu sieviešu domas un būtību tā līdz galam nekad īsti nevarēsim izzināt. Jo, tagad dzīvojot podkāstu un interviju laikmetā, tik ļoti gribētos Ivandei jeb Antonijai pajautāt, kā tas bija, dzīvot tajā laikā, vai vienkārši pateikt paldies par viņas drosmi. Prieks, ka ir iespēja ielūkoties vismaz viņas pašas dienasgrāmatas fragmentos, kas kaut nedaudz palīdz atsegt Rakstītājas domu pasauli.
Un patiešām, atsaucoties uz ievadā minēto citātu - gan Inga Gaile, gan paši Ivandes Kaijas radinieki, gan viserudītākie literatūrzinātnieki pasaulē nekad nevarēs pilnībā rekonstruēt šīs 20.gs. sākuma emancipētās sievietes būtību, līdz ar to viss ir tikai un vienīgi interpetācijas.
Tomēr Ingas Gailes rokrakstā šī Ivandes Kaijas versija šķiet ticama, un tas jau ir daudz. Grāmata ir spēcīga gan formas, gan satura, gan valodas ziņā. Un cik iedarbīga ir ideja aplūkot cilvēka dzīvi nevis ierastajā A-Ž, bet gan Ž-A formātā - šāda pieeja ļauj aizrakties līdz cilvēka domu pasaules veidošanās pirmsākumiem, kas caurvij Rakstītājas dzīvi neatkarīgi no lomas, ko viņa kā sieviete izvēlas vai ir spiesta spēlēt noteiktos dzīves posmos.
Man ir žēl, ka skolas laikā literatūras stundās Ivande Kaija nekad netika pieminēta, un par šādu latviešu autori un feminisma pirmrindnieci uzzinu vien tagad. Nevaru komentēt neko par viņas radīto darbu augstvērtīgumu, jo tie vēl nav lasīti, bet šķiet, ka, pat ja darbi nav uzskatāmi par labāko literatūru pasaulē, par šādām personībām literatūras stundās nedrīkst nerunāt - kaut vai tāpēc vien, lai ar jauniešiem varētu izvērst dialogu par Ivandes Kaijas un citu viņas līdzgaitnieču tālaika progresīvajiem uzskatiem par dzimumu lomām, sieviešu tiesībām, attiecībām un seksualitāti.
Paldies Ingai Gailei par Ivandes Kaijas izcelšanu dienasgaismā - liela daļa Rakstītājas paustās atziņas nav zaudējušas savu aktualitāti arī šodien. Lai dzīvo sievietes - lodveida zibeņi!
September 19, 2023
Esmu mazliet apstulbusi. Kasu pakausi un domāju, kur tur sākās Kaija un beidzās Gaile. Viss vienā putrā. Galu galā man liekas, ka šī tomēr bija grāmata par Gaili, bet kāpēc šajās visās seksuālajās fantāzijās jājauc iekšā Kaija, Aspazija, Rainis. Visiem daiļliteratūras darbiem taču vienmēr it kā sākumā brīdina, ka viss ir izdomāts, vārdi mainīti. Bet kāpēc šeit tiek izmantoti īstu vēsturisku personu īsti vārdi?
Pašas autores stilistiskā runājot, atnāca gailis un izmina nabaga kaiju.
Pašas autores stilistiskā runājot, atnāca gailis un izmina nabaga kaiju.
February 4, 2021
Es gribētu likt četras zvaigznes, jo ceru, ka Inga Gaile nākamo grāmatu uzrakstīs vēl labāk, tomēr nevaru. Man patika gan autores izvēlētā romāna forma, gan atspoguļotās tēmas un to izvērsums, un man mazliet bail (par bailēm - joks), ka šīs grāmatas lasīšana varētu izraisīt mazas revolūcijas arī mūsdienu ģimenēs. Varbūt ievads un nobeigums mazliet samulsināja, subjektīvi šķita mazliet par daudz sirreālu ainiņu, tomēr kopumā tās ir iederīgas.
July 23, 2024
Ilgi svārstījos starp 2 un 3 zvaigznēm, bet vienmēr novērtēšu autora ielikto darbu pētniecībā, tāpēc lai ir trīs.
Vai es uzzināju kaut ko vairāk par I.Kaiju? Jā un tiešām iepriekš nezināmus faktus. Interesanta atklājās Aspazija.
Bet grāmatā man lieks likās pārlieku lielais uzsvars uz seksu. Neesmu konservatīva, bet māsiņa un dakteris slimnieces palātā bija vienkārši lieki... Skaidrs, ka rakstniece tam laikam drosmīgi runāja par šīm lietām un viņai pašai bija svarīga sievietes loma, pašnoteikšanās un tiesības... Tas arī labi atklājās rakstnieces pārdomās par viņas intīmajām attiecībām ar vīru, tāpēc pietiktu bez norisēm slimnīcā.
Katrā ziņā "āķis lūpā ir" un vēlos izlasīt šīs sērijas grāmatu par Aspaziju un I.Kaijas dienasgrāmatu apkopojumu.
Vai es uzzināju kaut ko vairāk par I.Kaiju? Jā un tiešām iepriekš nezināmus faktus. Interesanta atklājās Aspazija.
Bet grāmatā man lieks likās pārlieku lielais uzsvars uz seksu. Neesmu konservatīva, bet māsiņa un dakteris slimnieces palātā bija vienkārši lieki... Skaidrs, ka rakstniece tam laikam drosmīgi runāja par šīm lietām un viņai pašai bija svarīga sievietes loma, pašnoteikšanās un tiesības... Tas arī labi atklājās rakstnieces pārdomās par viņas intīmajām attiecībām ar vīru, tāpēc pietiktu bez norisēm slimnīcā.
Katrā ziņā "āķis lūpā ir" un vēlos izlasīt šīs sērijas grāmatu par Aspaziju un I.Kaijas dienasgrāmatu apkopojumu.
December 29, 2022
Jāpalasa kaut kas no pašas Ivandes Kaijas, bet es nekur neesmu redzējusi, ka izdotu. Vislabāk patika tās nodaļas, kas bija vēstules vai dienasgrāmata, par Raini un Aspaziju arī ļoti interesanti
March 15, 2021
Man ir svarīgi lasīt to, ko raksta Inga Gaile. Es ne vienmēr visu saprotu, ne visu uztveru pilnībā, dažreiz sadusmojos, ka netiku tekstā iekšā tik pilnīgi, kā man gribētos, bet Ingas rakstītais uz mani iedarbojas. Tāpat bija arī ar "Rakstītāju". Tā iedarbojās, kaut arī pašā grāmatas sākumā šķita, netieku iekšā stāstā.
Ar to vietu, kur Rainis atnāk pie slimnieces, ar to brīdi iedzīvojos stāstā, un tas sāka manī iedarboties. Un iedarbība pastiprinājās ar katru nodaļu arvien vairāk. Jo īpaši daļa, kas ir dienasgrāmatu teksti. Arī viss tālākais. Arvien tālāk iekšā pagātnē.
Lasot domās bija Ivandes Kaijas foto. Tas, kas grāmatai uz vāka. Tik gaiša, gudra seja. Tik skaista. Un arī Ingas pašas seja bija domās. Viņas abas. Rakstītājas.
Domāju par rakstītājām, zīmētājām un gleznotājām un visām citām, kuras ir gribējušas radīt, darījušas, ko spējušas, kāpušas pāri aizspriedumiem un ierobežojumiem, nelabvēlīgiem apstākļiem un neveiksmēm, par tām, kurām ir izdevies izdarīt to, ko pašas vēlējušās, bet vēl vairāk domāju par tām, kurām tas nav sanācis.
Man šķiet, ka Inga "Rakstītājā" ir tikusi tuvu tam, kādas būtu varējušas būt Ivandes Kaijas domas un sajūtas.
Pēdējo nodaļu lasot, bija jāraud. Man patika pēdējā nodaļa. Ļoti, ļoti. Tā arī apņēma visu citu, ko biju "Rakstītājā" izlasījusi iepriekš. Un palika laba sajūta. Sāpīga, bet arī laba sajūta.
Arī priecājos, ka tagad gan es, gan vēl daudzi sameklēs kādu Ivandes Kaijas grāmatu un izlasīs.
Ar to vietu, kur Rainis atnāk pie slimnieces, ar to brīdi iedzīvojos stāstā, un tas sāka manī iedarboties. Un iedarbība pastiprinājās ar katru nodaļu arvien vairāk. Jo īpaši daļa, kas ir dienasgrāmatu teksti. Arī viss tālākais. Arvien tālāk iekšā pagātnē.
Lasot domās bija Ivandes Kaijas foto. Tas, kas grāmatai uz vāka. Tik gaiša, gudra seja. Tik skaista. Un arī Ingas pašas seja bija domās. Viņas abas. Rakstītājas.
Domāju par rakstītājām, zīmētājām un gleznotājām un visām citām, kuras ir gribējušas radīt, darījušas, ko spējušas, kāpušas pāri aizspriedumiem un ierobežojumiem, nelabvēlīgiem apstākļiem un neveiksmēm, par tām, kurām ir izdevies izdarīt to, ko pašas vēlējušās, bet vēl vairāk domāju par tām, kurām tas nav sanācis.
Man šķiet, ka Inga "Rakstītājā" ir tikusi tuvu tam, kādas būtu varējušas būt Ivandes Kaijas domas un sajūtas.
Pēdējo nodaļu lasot, bija jāraud. Man patika pēdējā nodaļa. Ļoti, ļoti. Tā arī apņēma visu citu, ko biju "Rakstītājā" izlasījusi iepriekš. Un palika laba sajūta. Sāpīga, bet arī laba sajūta.
Arī priecājos, ka tagad gan es, gan vēl daudzi sameklēs kādu Ivandes Kaijas grāmatu un izlasīs.
June 28, 2021
Feminisms nav mans, saasināta (reizēm aizdomas, ka pašmērķīga) uzmanība seksualitātes virzienā neuzrunā, un tie hmmm... ne jau lamu vārdi, bet... (paši saprotiet, par ko runāju, un - uzsveru - zinu, ka šajos laikos tas viss normāli, ok, utt.), tātad, tie vārdi, kuri visai bieži (nudien, par daudz bieži) tiek lietoti romānā, man uzdzen zosādu.
BET!!!
Darbs ir lielisks! Labas valodas - līdz galam nesaprotamu jūtu - personiska līdzpārdzīvojuma - aizraujošas intereses kokteilis! Necerēju, ka vienā dienā iesākšu, otrā turpināšu, jo nevarēšu nolikt malā. Ja godīgi - vispār necerēju, ka ielasīšos (skat. augšminētos iemeslus). Taču tā notika, un tas ir rādītājs. Par īsu gan. Daudzviet lasot gribējās autorei palūgt, sak, šeit piebremzējam un, lūdzu, pastāsti vairāk! Uz katru no vēsturiskajām personībām ļauts tikai pa mazu atslēgas cauruma šķirbiņu palūrēt. Toties ir radīta interese - pozitīvs moments.
,,Ačagārnā" romāna kompozīcija... Atklāti sakot, reizēm juceklis likās par daudz liels, tomēr domāju, ka attaisnojās - nebija garlaicīgi, jādomā līdzi. Droši vien būtu jāizlasa grāmatu vēlreiz, lai saliktu visu pa plauktiņiem, bet to noteikti nedarīšu - lai paliek iespaidi, kādi ir.
BET!!!
Darbs ir lielisks! Labas valodas - līdz galam nesaprotamu jūtu - personiska līdzpārdzīvojuma - aizraujošas intereses kokteilis! Necerēju, ka vienā dienā iesākšu, otrā turpināšu, jo nevarēšu nolikt malā. Ja godīgi - vispār necerēju, ka ielasīšos (skat. augšminētos iemeslus). Taču tā notika, un tas ir rādītājs. Par īsu gan. Daudzviet lasot gribējās autorei palūgt, sak, šeit piebremzējam un, lūdzu, pastāsti vairāk! Uz katru no vēsturiskajām personībām ļauts tikai pa mazu atslēgas cauruma šķirbiņu palūrēt. Toties ir radīta interese - pozitīvs moments.
,,Ačagārnā" romāna kompozīcija... Atklāti sakot, reizēm juceklis likās par daudz liels, tomēr domāju, ka attaisnojās - nebija garlaicīgi, jādomā līdzi. Droši vien būtu jāizlasa grāmatu vēlreiz, lai saliktu visu pa plauktiņiem, bet to noteikti nedarīšu - lai paliek iespaidi, kādi ir.
November 6, 2020
Šis ir stāsts par Ivandi Kaiju - rakstītāju, māti, sievu. Šis ir stāsts par sievieti, par sievietēm. No beigām uz sākumu, no pelniem uz sprakšķošu liesmu. Ļaujiet sievietēm sprakšķēt!
December 27, 2021
Man patina. Ļoti interesanti, ka stāsts sākas ar beigām, at to kā beidzās Ivandes Kaijas dzīve. Bet vispār grāmatai skumja noskaņa. Īpaši patika nodaļas vēstuļu formā un dienasgrāmatas ierakstos.
July 3, 2025
grāmata, kurā vajag slīkt, lai pēc tam spētu tajā ienirt un ar aizrautību peldēt. beigas un otrā grāmatas puse aizrāva. Vandas un Idas naratīvā Kaija palika ēnā, kas atspēkoja visu romāna nolūku, lika vilties. piekritīšu citiem komentāriem par seksualitātes motīvu romānā — dažbrīd tas man šķita par vulgāru, TAČU grāmatas aizmugurē autore komentē par seksualitātes nozīmi darbā. tādā ziņā var savilkt paralēles starp Gaili un Kaiju — abu rakstnieču darbi ar savu tiešumu izraisa neērtu sajūtu, apmulsumu, sašutumu, jo tas ir tabu, šīs tēmas nav (Kaijas gadījumā — nebija) normalizētas, lai arī cik savādi tas nešķistu.
tomēr man kā feminisma piekritējai romāns izraisīja skepsi. mākslā, lai parādītu kādu aktuālu un nozīmīgu problēmu sabiedrībā, ko vajadzētu atrisināt, mākslinieki izvēlas to atainot caur asprātīgi formulētu ironiju. mākslinieki izsmej to problēmu, taču skatītajam/ lasītājām rodas iespaids, ka mākslinieks ir daļa no problēmas, kas nevis mēģina to atrisināt, bet palīdz tai plaukt. tā bieži vien ir ar feministēm, kas izsmej stereotipus vai grūtības sievietes dzīvē — ironija rada iespaidu, ka feministe pati ir mizogīnijas pārstāve. lasot dažus teikumus par sievietes ārējo izskatu, arī radās iespaids, ka feminisms Gailei ir svešs vai vismaz attāls… tomēr varbūt tas ir subjektīvs skatījums.
tomēr man kā feminisma piekritējai romāns izraisīja skepsi. mākslā, lai parādītu kādu aktuālu un nozīmīgu problēmu sabiedrībā, ko vajadzētu atrisināt, mākslinieki izvēlas to atainot caur asprātīgi formulētu ironiju. mākslinieki izsmej to problēmu, taču skatītajam/ lasītājām rodas iespaids, ka mākslinieks ir daļa no problēmas, kas nevis mēģina to atrisināt, bet palīdz tai plaukt. tā bieži vien ir ar feministēm, kas izsmej stereotipus vai grūtības sievietes dzīvē — ironija rada iespaidu, ka feministe pati ir mizogīnijas pārstāve. lasot dažus teikumus par sievietes ārējo izskatu, arī radās iespaids, ka feminisms Gailei ir svešs vai vismaz attāls… tomēr varbūt tas ir subjektīvs skatījums.
July 5, 2021
Gribētu sacīt, ka grāmatu "izrāvu" cauri - tik ļoti biju sailgojies pēc jauna latviešu materiāla un sērijas atklāšana ar Rakstītāju man bija pašsaprotama. Tas, ko neizdarīja šis stāsts - tas nekļuva "lielāks", paliekošāks par Gailes "Skaistajām", tas neradīja kārtību manā izpratnē par rakstnieci Ivandu Kaiju, tas emocionāli nekļuva spēcīgāks līdz pēdējai lapaspusei, taisni vai jāsaka, ka pirmās nodaļas bijušas visspēcīgākās. Tas, ko romāns izdarīja - trekni pasvītroja jau iepriekš pieteiktus Ingas Gailes tematus, ne tikai prozā, zem kuriem apakšā glītos punktos sakārtojušās (te gan kārtība!) problēmas, kuras viņa risina. Romāns pierādīja, ka arī literatūras radīšanas pasaulē ir loģika - nu vajadzēja kaut kad satikties Kaijai, Aspazijai, Gailei un drīz arī Grīnumai.
Vēl: spilgtas ainas ar Raiņa spociņu slimnīcā, ar trešo personu dārzā, kura nedzird, ar siržu lauzēju Parīzē, Vandas mammas padomi. Ko vēl mudina šis romāns? "Gūglēt", ko saprata citi un, kas bija Ivande Kaija. Es domāju tas ir daudz.
Vēl: spilgtas ainas ar Raiņa spociņu slimnīcā, ar trešo personu dārzā, kura nedzird, ar siržu lauzēju Parīzē, Vandas mammas padomi. Ko vēl mudina šis romāns? "Gūglēt", ko saprata citi un, kas bija Ivande Kaija. Es domāju tas ir daudz.
November 20, 2024
ar otro piegājienu man izdevās šo grāmatu izlasīt, sākums nedevās, bet pēc 100lpp puzles gabaliņi sāka likties kopā. būšu godīga, par ivandi kaiju neko iepriekš nezināju, jo visur kā “galvenā sieviešu tiesību aizstāve” tiek minēta aspazija. bet izrādās mums ir vēl latviešu feministes, kuras pirms vairāk kā 100 gadiem drosmīgi pauda vienlīdzības un sieviešu tiesību aizstāvības idejas.
drosme, patiesums, spēks.. apšaubīt tā brīža sabiedrisko iekārtu, aizstāvēt sieviešu tiesības un kritizēt laulību iekārtu, runāt par seksualitāti, paust savu viedokli. es ticu, ka pastāvēja bailes un trauksme, bet ivande kaija izvēlējās drosmi, izvēlējās cīņu par sievietēm, par sieviešu brīvību, neatkarību, par sievietes īstumu.
tāda ir arī mana pēcgarša pēc grāmatas izlasīšanas: novērtēt iespēju būt brīvai sievietei ar nebeidzamu misijas apziņu, kas mudina nekad neapstāties, lai šī brīvība turpinātu būt, lai cīņasspars neapsīktu lauzt vīriešu pasauli un tās radītos standartus.
“tagad zinu, ka mēs visi būtu ieguvēji no tā, ja sievietes atbrīvotu no viņu jūga.”
“…viņa ir uzdrīkstējusies to, kas sievietei mūsu sabiedrībā netiek piedots,- viņa ir novecojusi.”
drosme, patiesums, spēks.. apšaubīt tā brīža sabiedrisko iekārtu, aizstāvēt sieviešu tiesības un kritizēt laulību iekārtu, runāt par seksualitāti, paust savu viedokli. es ticu, ka pastāvēja bailes un trauksme, bet ivande kaija izvēlējās drosmi, izvēlējās cīņu par sievietēm, par sieviešu brīvību, neatkarību, par sievietes īstumu.
tāda ir arī mana pēcgarša pēc grāmatas izlasīšanas: novērtēt iespēju būt brīvai sievietei ar nebeidzamu misijas apziņu, kas mudina nekad neapstāties, lai šī brīvība turpinātu būt, lai cīņasspars neapsīktu lauzt vīriešu pasauli un tās radītos standartus.
“tagad zinu, ka mēs visi būtu ieguvēji no tā, ja sievietes atbrīvotu no viņu jūga.”
“…viņa ir uzdrīkstējusies to, kas sievietei mūsu sabiedrībā netiek piedots,- viņa ir novecojusi.”
June 22, 2025
Autobiogrāfiskus romānus neesmu daudz lasījusi, tāpēc nezinu, kā būtu pareizi šo vērtēt. Sākums bija grūts - izteiksmes veids, saturs, forma. Pēc tam jau raitāk. Var gadīties, ka bibliotēkā meklēšu Ivandes Kaijas "Iedzimto grēku", vēlme iepazīt viņas daiļradi ir dzimusi.
Atzīšos, ka vislielākā disonanse, lasot šo darbu, bija izvēlētajos izteicienos - vai tiešām pirms 120-100 gadiem ļaudis teica, piemēram, "dračīt", bet es saprotu, šis un līdzīgie ir autores izvēlēti termini Ivandes nostājas un sajūtu aprakstam. Grūti gan bija pieņemt visā romānā caurvīto "nogribējušos cilvēku" stīgu - vai tiešām tā bija, vai tiešām...
Bet bija interesanti. Paldies!
Atzīšos, ka vislielākā disonanse, lasot šo darbu, bija izvēlētajos izteicienos - vai tiešām pirms 120-100 gadiem ļaudis teica, piemēram, "dračīt", bet es saprotu, šis un līdzīgie ir autores izvēlēti termini Ivandes nostājas un sajūtu aprakstam. Grūti gan bija pieņemt visā romānā caurvīto "nogribējušos cilvēku" stīgu - vai tiešām tā bija, vai tiešām...
Bet bija interesanti. Paldies!
April 1, 2021
Inga is the best! Great feminist novel!
May 7, 2022
Ievelk un aizved dīvainā ceļojumā.
Inga raksta tā, kā neviens cits.
Inga raksta tā, kā neviens cits.
September 9, 2021
Es faktiski neko nezināju par Ivandi Kaiju, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas esmu intrigu pārņemta izlasīt viņas darbus!
Dažbrīd man nedaudz traucēja tas "prastais" valodas stils, bet, savukārt, pluss par formu.
Kopumā ļoti patika.
Dažbrīd man nedaudz traucēja tas "prastais" valodas stils, bet, savukārt, pluss par formu.
Kopumā ļoti patika.
June 26, 2024
Mani ļoti uzrunā Ivandes Kaijas dzīvesstāsts un idejas, par ko viņa iestājas. Un šī bija... negaidīta grāmata. Un ar “negaidīta” es domāju, ka, sākot lasīt, nesapratu, kas notiks, jo pirmās nodaļas lasījās mazliet murgainā Kafkas stiliņā, kur realitāte mijas ar fantāziju, te viens tēls, te otrs.
Taču tam visam, kā izrādījās, ir pamatojums. Katra nodaļa no citas Ivandes dzīves posma un skan viņas tā brīža balsī un prāta stāvoklī.
Ja sākuma nodaļas atstāja neizpratnē par to, kas notiek, lasot tālāk, es aizvien labāk ieraudzīju Ivandes dzīves skaistumu un traģēdiju caur viņas personības un rakstības stila attīstību (jeb dilstošo attīstību, jo Ivandes dzīve kā kamoliņš atritinās no vecumdienām uz bērnību). Un, protams, sievietes loma pasaulē – kā man patīk un vienlaikus sāpina šī tēma! Taču ar kādu mūsdienīgu glanci Gaile to savij ar Kandes dzīvesstāstu. Te mani dažas vietas uzrunāja un aizskāra līdz dziļumam.
Nevaru neizcelt arī meistarīgu seksuālās pasaules uzburšanu (autorei mierīgi varētu sanākt arī erotiskā literatūra).
Kas man pietrūka līdz piecām? Jā, sākums tomēr atstāja tādu haosīgu pēcgaršu. Bet kopsavelkot – šis ir spēcīgs stāsts par sievieti, sievietes seksualitāti, normām un to salaušanu. Patika, kā Inga Gaile sadzirdējusi un izstāstījusi Ivandes Kaijas jeb Rakstītājas stāstu.
Taču tam visam, kā izrādījās, ir pamatojums. Katra nodaļa no citas Ivandes dzīves posma un skan viņas tā brīža balsī un prāta stāvoklī.
Ja sākuma nodaļas atstāja neizpratnē par to, kas notiek, lasot tālāk, es aizvien labāk ieraudzīju Ivandes dzīves skaistumu un traģēdiju caur viņas personības un rakstības stila attīstību (jeb dilstošo attīstību, jo Ivandes dzīve kā kamoliņš atritinās no vecumdienām uz bērnību). Un, protams, sievietes loma pasaulē – kā man patīk un vienlaikus sāpina šī tēma! Taču ar kādu mūsdienīgu glanci Gaile to savij ar Kandes dzīvesstāstu. Te mani dažas vietas uzrunāja un aizskāra līdz dziļumam.
Nevaru neizcelt arī meistarīgu seksuālās pasaules uzburšanu (autorei mierīgi varētu sanākt arī erotiskā literatūra).
Kas man pietrūka līdz piecām? Jā, sākums tomēr atstāja tādu haosīgu pēcgaršu. Bet kopsavelkot – šis ir spēcīgs stāsts par sievieti, sievietes seksualitāti, normām un to salaušanu. Patika, kā Inga Gaile sadzirdējusi un izstāstījusi Ivandes Kaijas jeb Rakstītājas stāstu.
November 10, 2020
Grūti novērtēt šo grāmatu. Izmocīju pirmo nodaļu, nedēļu nevarēju saņemties lasīt tālāk. Otro nodaļu iesāku, bet līdz galam izlasīt nevarēju. Trešā nodaļa lika man noticēt, ka grāmatu tomēr varētu būt vērts turpināt lasīt...
Izlasīju.
Kaut nebūtu to divu pirmo nodaļu, pareizāk - kaut tās nebūtu tādā stilā kā ir...
Izlasīju.
Kaut nebūtu to divu pirmo nodaļu, pareizāk - kaut tās nebūtu tādā stilā kā ir...
March 18, 2024
"Kāpēc, jūs, kungi, kas apprecējuši lodveida zibeņus, vecumdienās pēkšņi gribat, lai tie pārvēršas trauslos garaiņos, kas ceļas no jūsu tējas krūzēm un arī tikai tad, kad jūs to gribat?"
Pirmās "Rakstītāja" nodaļas bija grūtāk uztveramas, bet šī grāmata man lika iemīlēties neizprastajā Ivandē Kaijā.
Pirmās "Rakstītāja" nodaļas bija grūtāk uztveramas, bet šī grāmata man lika iemīlēties neizprastajā Ivandē Kaijā.
November 15, 2021
Sākumā nedaudz neskaidri, beigās jau iepatikās. Interesanti ka autore romānu sāk ar sižeta galvenās varones rakstnieces Ivandes Kaijas pēdējām mūža dienām un iet it kā atpakaaļgaitā uz rakstnieces pirmajām atmiņām. Interesants konsepts.
March 14, 2021
Kaut šo nebūt nevar nosaukt par "vieglu literatūru", izlasīju grāmatu vienā rāvienā. Šajā grāmatā nesaudzīgi skarbie un neizturami atklātie apraksti nav pašmērķīgi, bet liek izjust daudzu-daudzu sieviešu sarežģīto un sāpīgo cīņu par savu vietu pasaulē, cīņu pret Bībelē ierakstīto netaisnību. Kaut neesmu no tiem lasītājiem, kam patīkami lasīt tik "atkailinātus", tik tiešus erotisku izjūtu un epizožu aprakstus, šoreiz to uztveru kā nepieciešamu un neatņemamu vēstījuma daļu, padarot pa īstam izteiksmīgu vairāku gadsmitu sieviešu ilgi nesadzirdēto un nereti arī vēl mūsdienās būtisko kliedzienu: "Es esmu...". Rakstniecei ļoti emocionāli izdevies Rakstītājai, Ivandei Kaijai pateikt paldies par viņas līdz šim līdz galam nenovērtēto veikumu, atklājot, ka tas ir bijis liels, neskatoties uz romānu "neizslīpēto stilu, formu". Grāmatā tiek pateikts galvenais - paldies, ka Ivande aprakstījusi īstenību tādu, kāda tā ir un vienlaikus, rakstot, radījusi arī jaunu īstenību. Aizkustinoši līdz asarām redzēt, ka Ivande nostādīta tur, kur tai sen būtu bijis jābūt - līdzās Aspazijai. Grāmata ir sirsnīgs vēstījums par to, ka arī vīrieši šajā pasaulē jutīsies laimīgāki, ja sievietes būs vienlīdz tiesīgas. Ja visi būs kopā, ja nedalīsim mūsu pasauli vīriešu vai sieviešu pasaulēs. Paldies Rakstītājām! Pie tam, jau pirmajās lappusēs it kā uzmundrinājums, it kā iedrošinājums skan, ka rakstīt jau var katrs - šī grāmata liek aizdomāties, ka no svara ir ikkatrs vārds vai darbs, ko veicam patiesi, palīdzēt mainīt šo pasauli varam mēs katrs ar savu drosmīgo rīcību.
July 9, 2025
3,5*. Līdz galam nesadzirdēju Ivandi Kaiju. I. Gaile centusies būs provokatīva un vietām, es pat teiktu, nevajadzīgi vulgāra. Jā, I. Kaija savās dienasgrāmatas lappusēs nav vairījusies no intīmām un ļoti personiskām tēmām, tomēr I. Gaile paņēmusi teju tikai šo vienu Kaijas personības šķautni. Lielākā romāna pievienotā vērtība ir pašas I. Kaijas dienasgrāmatas fragmenti, kur parādās ne tikai laikmeta fons, bet arī pašas Kaijas - sievas, mātes, rakstnieces, sabiedriskās darbinieces personība. I. Kaijas pārspriedumi par t.s. "lubu literatūru", kā daži skarbie kritiķi dēvēja viņas romānus, ir aktuāli arī mūsdienās.
Displaying 1 - 30 of 47 reviews