Tā neapšaubāmi ir Liepāja un pilsētas teātris pagājušā gadsimta 90. gados un vēlāk. Kad neatkarība ir pavisam jauna un iekšējā brīvība palaikam saskrienas ar ārējo un var arī strandēt. Pat zinātājiem nav vērts meklēt prototipus Ērika Vilsona zīmētajiem raksturiem – tie mainās. Tad atmet ar roku un vairs nemeklē personiskas līdzības. Tas ir kolektīvais varonis ar mūsu pašu vaibstiem noteiktā dzīves nogrieznī. Edīte Tišheizere
Laikam jau patika. Nedaudz paceļ priekškaru aktieru dzīvei. Taču, ja man prasītu, par ko ir grāmata - velns viņu zina. Par nelaimīgu mīlestību? Ja vien kāds pateiktu "jaunajiem" latviešu rakstniekiem, ka teksts nav obligāti jāpārsāla ar literārās izteiksmes līdzekļiem, jo sevišķi ar apšaubāmi asprātīgiem salīdzinājumiem, es būtu laimīgāks lasītājs.
Papildināts skaidrā prātā. Kopumā tās ir 4.5 zvaigznes, jo atcerējos, cik ļoti mani sākumā kaitināja neskaitāmie epitetiem pilnie salīdzinājumi un humors, kas uzkrītoši nolasās kā autora asprātības, ne dabiska un koherenta romāna sastāvdaļa. Apaļoju uz augšu, jo pilnībā uzticos Gundegas Blumbergas redaktores darbam. Gan jau viņa zināja.
Apjēgas (tieši tā arī domāts) pēc izlasīšanas (sākot ar sāpīgāko): 1) Es nekad, nekad nebūšu aktrise uz skatuves. Pat ja mani vilina kvalitatīvu amatierteātru iespējas, pēs "Me&Mo" izlasīšanas saprotu, ka uz kaut ko tādu es neesmu spējīga. Varbūt par vēlu. Varbūt es tomēr esmu pārāk normāla. 2) Es gribu suni. Kaut vai apčurātas lapsas krāsā. 3) Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. 4) To, kas notiek aizkulisēs, arī uz skatuves, sapratīs tikai un vienīgi tur dzīvojošie, elpojošie, mirstošie un augšāmcēlušies. 5) Es neierubījos, kas ir Mo. Iespējams, arī Me. (šī laikam skaitās neapjēga) 6) Latvijai, it sevišķi Liepājai kaut kas tāds jau sen bija vajadzīgs. 7) Vot, šitā ir jāraksta par bohēmu. Un traģēdijām. 8) Iespējams, esmu atradusi savu mīļāko sievietes tēlu latviešu literatūrā. 9) Vilsons ir patiešām lielisks rakstnieks.
Teātra radošo pārstāvju (šeit: izdomāto) spožums un posts .. kā jau dzīvē tas notiek. Man pat gribētos, lai tas būtu tāds savdabīgs veltījums visiem tiem reālajiem talantīgajiem latviešu aktieriem, kuriem teātra skatuves atkarību nomainīja alkohola atkarība. Valodas stils reizēm diezgan kaitinošs, arī liekvārdība, bet jāņem par labu, ka par teātra jomu vispār kāds uzraksta romānu :)
Ja īsumā, tad "Me&Mo" ir par vārdā nenosauktas piejūras pilsētas (Liepājas, protams) teātra ļaužu dzīvi un sadzīvi un neiedomājami sapiņķerētajām attiecībām. Un lai gan pilnīgi cits žanrs, tonis un konstrukcija, "Me&Mo" lieku kopā ar Hermaņa "Dienasgrāmatu" pie labākajām grāmatām par teātri. TIK piesātināti, intensīvi, elektrizēti aprakstīt bohēmu, nostaļģju, drāmu, cilvēka dzimšanu aktierī (salīdzinājumi ar dzemdībām ļoti trāpīgi) var aprakstīt tikai kāds, kurš to pieredzējis, līdzdzīvojis, novērojis, apdomājis, verbalizējis. Vienvārdsakot, paklanos autora meistarībai, ainas ar Jurčiku un Veroniku uz skatuves izlasījās vienā elpas vilcienā, pēc tam jutos nedaudz apstulbusi no jaudīgā pārdzīvojuma.
Ar to principā pietiktu, lai es teiktu, ka man grāmata patika. Bet tad vēl ir sulīga valoda ar krietnu ironijas un sarkasma devu (te par to, cik labi viens no personāžiem prot gludināt: "Lai kā bija piemeklēts audums, lai kā piegriezējs bija iedziļinājies nemirstīgā Leonardo da Vinči harmonijas mācībā, bez Aivja līdzdalības tas draudēja izskatīties kā vecas desas āda un bija jāpieliek ne mazums pūļu, lai uzvalks neatgādinātu Maskačkas tirgū iegādātu ķīniešu tautastērpu, kas ģenētiski modificēts ar celtnieku kombinezonu"), pilnasinīgi tēli, un slāņu slāņiem dažādi simboli un līdzības. Absurdā Harmsa iestudēšana, absurdā bēru ceremonija, sekundāras nozīmes spilgtās ainiņas par benzīntanka pārdevēju 14.jūnijā, par veikala apsarga cīņu ar sviestmaizi - grāmata ne brīdi neatslābst, reti gadās satikt šādu noskaņas un valodas, un nevis sižeta vai varoņu rīcības, radītu spriedzi. Ļoti, ļoti patika.
"Mēģinājums pārtapa rituālā, kur katrs zināja savu vietu un neizprotamais, pirms gadsimta rakstītais teksts ieguva konkrētību, tiecību un spēku, kas sakņojās katra izpildītāja personiskajā... pat ne pieredzē, drīzāk kādā aizlaicīgā kolektīva zemapziņā."
Ilgi nevarēju ielasīties. Neatšķīru varoņus, tie visi juka un putrojās. Bet ap to vietu, kur notiek gadījums ar Harmsa stāstu priekšlasījumu, pamanīju, ka beidzot esmu ielasījusies, un grāmata sāk notikt. Un tai pat parādījās sava īpaša garša, smarža. Nu tā, ka pilna mute ar cigarešu pelniem, balzamu, kaķu konserviem. "Ceļš pēkšņi sakārtojās kā pēc Lielā Sprādziena". Un es arī pēkšņi biju "iebraukusi šajā matērijā". Tad jau lasīšana sāka auļot uz priekšu pati no sevis. Vairs nedomāju par to, kurš ir kurš tēls stāstā. Patiesībā, visi stāsta vīrieši saplūda kopā vienotā tēlā un sievietes atkal citā tēlā. Teātra cilvēki. Tāda sajūta, ka palūru viņiem zem drēbēm. Ieraugu visādus noslēpumus. Drusku tā kā kauns, bet arī interesanti. Lasot bija sajūta, ka jūtu grāmatas smaržu. Putekļu smarža, smagu aizkaru smarža, sviedri, vecs pūderis, pieelpota telpa. Baigā vientulība. Un arī brālība.
Visvairāk mani nodarbina jautājums, cik daudz cigarešu tika izpīpēts šā romāna gaitā? Manuprāt ir pārāk liela plaisa starp metaforiski tēlainajiem aprakstiem un romāna tēlu lietoto vulgāro leksiku. Abas daļas ir labas pašas par sevi, bet savā starpā pārāk kontrastē. Tas tikai mainai gaumei tā šķiet. Pazīstot Liepāju un Rīgu, nedaudz teātra aizkulises un aktierus, mēģināju visu laiku ceļot iespējami reālā vidē, iedomēties, krustojumus, pagriezienus, konkrēto benzīntanku un kafejnīcas. Tas ļāva justies klātesošai. Taču īsti nevarēju sazīmēt konkrēto pludmali, kur Lūkass lasīja viņa sūtītās epasta vētules, kā arī to, kurā Aivis aizgāja iemērcēties. Ar Rimini pludmali nebija problēmu, jo to tiešām nepazīstu. Tā līdz galam nesapratu Elīzas tēlu un ainu kafejnīcā grāmatas sākumā, jo turpmāk viss tā kā savijas un viens otru paskaidro. Varbūt vēl jāpārlasa. Bēru aina šķita vislabākā ar visu paralēli notiekošo un atgādināja kādu nesen piedzīvoto mūžībā aizvadīšanas pasākumu. Bet kas ir Me un Mo, kas tos vienu un kas šķir? Memento Mori? Kāds komentēja paskaidrojumu. Varbūt pārāk ātri izstrēbu šo grāmatu. Daudz jautājumu, tā tīri no tehniskā viedokļa, bet saturs aizraujošs viegli lasāms, ātri izved cauri notikumu gaitai, kas risinās kādā jūnijā tepat mums līdzās.
Kaut sākums bija grūts, nerunājot vēl par vidu, grāmatas nobeigums bij tāds mīlīgs - tik ne pierastajā nozīmē.
Es ilgi nevarēju saņemties turpināt lasīt, jo kaut gramats valoda viegla un saturs plūstošs, kaut kas īsti nenoturēja manu interesi pēc pirmajām +/- 40 lapaspusēs. Stāsts kļuva pasekls un tāds bezpersonisks, nebija jau tā, ka nekā nonotiek stāstā, bet nez, kk mani neintresēja.
Kad saņēmos un beidzot piespiedu sevi izlasīt šo grāmatu, man atradās dažādi intreses punkti. Beidzot parādījās vēlme turpināt lasīt un izprast notikušo. Satura ziņā, romāna ideja ir laba - viena teātra aktieri un darbinieku savā veidā mīlestības apļa atklāsme un ar to saistītās, gan dažkārt nesaistītās problēmas.
Kopumā grāmatu izbaudīju, gan jau liktu 3.5, ja spētu, bet takā jāliek pilni skaitļi, noapaļošot uz augšu - 4 zvaigznes.
Uzķēros uz Ināras Sluckas un Ivara Stonina atsauksmēm uz grāmatas vāka. Atšķirībā no I.Sluckas, kura izlasījusi grāmatu vienā elpas vilcienā, es nopūtos pie katras lappuses. Grāmatu līdz galam izlasīju tikai aiz cieņas pret teātra pasauli.
Autors slīgst, manuprāt, liekās detaļās; nav saprotams it kā ironisko aprakstu pamatojums un visā šajā detalizācijā pazūd pats stāsts, vēstījums. Rihards Bargais "Nemodernajās Slampes meitenēs" runā par to pašu teātri, aktieriem, gejiem, bet tik daudz jēgpilnāk, dzīvāk, interesantāk.
Iespējams, ka galvenais Me&Mo ir tas, kas nav uzrakstīts. Tomēr gribētu, lai arī uzrakstītais aizrauj, paliek atmiņā vai vismaz nekaitina ar sajūtu, ka izniekoju savu laiku. Diemžēl šo atzīstu par pēdējo gadu grāmatu - vilšanos.
Kaut kur dzirdēju pieteikumu, ka kundzītēm, kas iedomājušās, ka teātra ļautis kādi svētie, lasot grāmatu, ausīs vītīs. Droši vien tā būs un nu jau arī latviešu literatūrā modē nākušais geja tēls var nodarīt gauži. Taču citiem īsti pat nezinu, kamdēļ Me&Mo būtu lasāms. Uzteicams gan ir īsais tuvības jūrā apraksts. Kaut kā liekas, ka to ticamu un viļņojošu ir grūti uzrakstīt, autoram ir izdevies. Kopumā dotu 3.5*, bet te nav tādas iespējas, tamdēļ ir 3, kas drusku pavilks uz leju patreizējo kopvērtējumu.
Aizvēru grāmatas vāku, un pirmā sajūta bija – WTF, es tikko izlasīju?! Man vajadzēja laiku, lai apstrādātu emocijas, ko izraisīja lasītais. Simboli, dziļi slāņi, negaidīti pavērsieni – šī grāmata prasīja iedziļināšanos un pat nelielu izpēti (piemēram, ko nozīmē kaut vai pats nosaukums Me&Mo), lai pilnībā novērtētu tās spēku.
Izbaudīju gan valodu kopumā, gan nereāli kolosālos epitetus, situāciju aprakstus, autora spēju ienirt dziļumā konkrētās ainās, simboliskās nozīmes, samežģītās tēlu attiecības un, ak jel, jā, paši tēli – tie ir fenomenāli!
Grāmata ir par teātra aktieriem (internetā runā, ka Liepājas) un viņu attiecībām. Pa ceļam lasītāji tiek vesti gan pagātnē, kas ļauj gūt ieskatu, kā galvenie tēli ir satikušies uz teātra skatuves, gan arī tagadnes notikumos, kas izgaismo aktieru privātās dzīves aizkulises.
Un tomēr – nesajauciet ar dzeltenās preses saturu. Ēriks Vilsons raksta pilnīgi citā dimensijā. Spoži!
Gara ac��m jau redzu, kā šo aktiera, dramaturga un nu jau arī rakstnieka Ērika Vilsona romānu kāds populārs apskatnieks nodēvē par “teātra romānu” – ar to domājot formālu sveicienu Mihaila Bulgakova “Teātra romānam”, kas ienāk prātā kā hrestomātisks piemērs. Un Bulgakovs šajā romānā patiešām parādās – tiesa, ar “Meistaru un Margaritu”, ko kāda Latvijas piejūras teātra trupa grasās dramatizētu iestudēt, piemērot aktierus dažām Volanda svītas lomām. Citādi saikne ar Bulgakovu praktiski nav nekāda – drīzāk kaut kāds latviešu Čehovs ar dīvaini brehtisku dzīves un nāves rituālu, jo galvenie varoņi te ir vairāki mīlas trīsstūri, kuru stūrus dažviet aizmiglo bagātīgas detaļas un vairākās kārtās saceptie autora salīdzinājumi un metaforas valodā. Teātris te ir dekorācijas, jo modelis “Aivis mīl Teodoru, bet Teodors mīl arī sievu Veroniku; Jurčiks mīlēja Renāti, bet gulēja ar Veroniku; Regīna apprecēja Aivi, kurš dzīvoja ar Arnīti” gan jau varētu būt iespējams ne tikai teātra vidē. Un tas dara Ērika Vilsona romānu par asprātīgas drāmas studijām, kurās darbojas viņa apmācīti aktieri. Uz grāmatas vāka redzamais samta priekškars atveras, un pirmais, ko ieraugām, ir reālpsiholoģiskais romāns labākajās latviešu prozas tradīcijās. 20. gadsimtu no 21. gadsimta te atšķir tēmu mūsdienīgs izvērsums un komunikācijas – autors mākslinieciski un brīvi skatās uz seksuālajām minoritātēm un tikpat brīvi un pat meistarīgi veido saziņu starp romāna varoņiem. Autors ir dramaturgs un pats zina, kā padarīt katra varoņa lomu pārliecinošu uz latviešu literatūras skatuves. Reizēm, meklējot atslēgas varoņu izpratnei, viņam neizdodas izvairīties no banalitātēm un stereotipiem, piemēram, apnicīgi pievēršoties kāda geja “mīkstumam” vai apsmejot sievietes (vai arī ļoti minimāli tēlojot sieviešu iekšējo pasauli vispār), taču kopš Bulgakova laikiem pasaules literatūra to vien dara, kā cenšas uzrakstīt romānu, kas nebūtu banāls. Priekškars atveras atkal, un mēs, protams, ieraugām arī īstu, ar garšām, smaržām un gaismām piepildītu autentiski tēlotu teātra vidi – tās valodu, tehniskās lomas, problēmas. Īpaši kairinoši, ka tā būtībā ir provinces teātra vide – piejūras jonizētais gaiss te ielaužas aktieru īrētās istabiņās, jūras ūdenī un pie tā notiek mīla un nāve, pirmajai gan neatklājoties tik naturāli, kā otrajai. Perifērijas un centra attiecības – uz piejūras teātri atbrauc strādāt talantīgi tirānisks režisors Aleksejs. Piejūras teātra vadītājs Teodors traucas uz Rīgu pie Maskavas kino ļaudīm. Šīs teātra attiecības ar ārpasauli ir interesantas arī tad, kad bijušais aktieris Jurčiks sāk strādāt kurjera lomā. Taču perifēri kļuvuši arī daži it kā svarīgi tēli, par kuriem lasītājam nav lemts uzzināt vairāk. Ir grūti arī kopumā pateikt, kādēļ romāna otrā daļa kavējas ar noslēgumu, kādēļ vajadzīgas daudzas detaļas, kas it kā virzās no sadzīves līdz filozofijai, taču ne obligāti. Domāju, ka šis romāns kopumā ir veltīts momentam un nāvei (momento & mori) jeb dzīvei un mīlai, atmiņai un īstenībai, laulībai un brīvībai, un tā šo virteni varētu turpināt mūžīgi, tāpēc nolaidīsim priekškaru laikus. Ēriks Vilsons noteikti ir sarakstījis vienu no 2020. gada prozas pārsteigumiem, ko var dēvēt par reti labu romānu ar teātri. Debijas darbs? Latvijas Literatūras gada balvas nominācija patiešām būtu dabiska. Dažiem pašpārliecinātiem prozas profesionāļiem derētu aplūkot šo līmeni un ņemt vērā vērienu, uzdrošināšanos, arī mazās nolaidības, kas latviešu literatūrai ir tik raksturīgas – piemēram, to, ar cik visam darbam kopumā jēdzīgiem vai bezjēdzīgiem ievadtekstiem prozas grāmatas sākas jeb kā autors cenšas iesaistīt lasītāju savā piedzīvojumā. Vēl nepiekritīšu, ka “Me & Mo” ir izlasāms vienā elpas vilcienā, jo tēlainības līmenis dažviet pārsteidz ar nebeidzamiem amerikāņu kalniņiem. Meistarība slēpjas šī valodiskā ceļa pagriezienos – viegla intriga neļauj izkrist pāri bortam.