Скривена камера

by Lidija Dimkovska, Uroš Pajić (Translator)

Bohaterka jest macedonska pisarka Lila o zyciorysie do zludzenia przypominajacym biografie autorki narratorka zas tytulowa ukryta kamera mikroskopijny chip znajdujacy sie w palcu nogi bohaterki Centrum opowiesci stanowi trzymiesieczny pobyt Lili na artystycznym stypendium w Wiedniu Pokoj dzieli Lila z albanska fotografka i pakistanskim spiewakiem a ciag zdarzen przebiega w schemacie wzajemne relacje trojki stypendystow znajomosc ktora przeradza sie w przyjazn milosc Lili i Pakistanczyka choroba Albanki rozstanie Lila prowadzi dziennik cieply i niebanalny opis dziecinstwa i wczesnej mlodosci studiow w Rumunii i pracy w Bukareszcie pelen reminiscencji z wyjazdow literackich do USA Tajwanu Szwecji Bywanie i przebywanie w roznych krajach to glowne zajecie Lili Kazdy z odwiedzanych krajow staje sie jej domem kazdy porzuca dla kolejnego W gruncie rzeczy jest to ksiazka o nomadyzmie o nieustannym zmienianiu miejsca o byciu zawsze u siebie i wszedzie obcym

193 pages, Hardcover

First published January 1, 2006

About the author

Poet and novelist from North Macedonia living in Slovenia. Born in 1971, Lidija writes in Macedonian. She has published seven books of poetry, three novels, one American diary and one collection of short stories which have been awarded and translated into 15 languages (English, German, Polish, Hungarian, Slovak, Czech, Romanian, Serbian, Slovenian, French, Croatian, Italian, Albanian, Bulgarian and Latvian).

Lidija has participated at numerous international literary festivals (Princeton Poetry Festival, Stockholm, Rotterdam, Sarajevo, Belgrade, Vilnius, Manchester, Chicago, Zagreb, Vilenica, Medana, Struga, Leipzig, Lido Adriano, Manchester, Kazan, Dresden, Taipei, Cork, Warsaw, Berlin, etc.) and was a writer-in-residence in London, Berlin, Iowa, Vienna, Graz, Salzburg, Krems, Tirana, and Split.

Reviews

[Ratko · Rating 3 out of 5]

Ово је једна од оних књига које делују као да су написане због притиска да се да неки "резултат" боравка у "кући за писце", на некој стипендији.

Таква је и радња - списатељица из Македоније долази у Беч на тромесечну стипендију у стан који ће делити са још двоје уметника из "непривилегованих" земаља, фотографкињом из Албаније и певачем из Пакистана и потом препричава како то изгледа.
Осим тога, ауторка као да је, не знајући о чему да пише, штрпнула помало од свог детињства и одрастања у социјализму, па онда помало од сваког од својих студијских боравака по свету, све то гарнирано есејизираним пасажима о различитим друштвеним аспектима транзиционог и посттранзиционог друштва (почетак двехиљадитих је у питању), скрећући повремено у некакву квазифилозофију и додајући још понеку поп-културну референцу. Нисам се могао отети утиску да је све то написано онако како "права" Европа замишља да треба да се опишу сва та "егзотична", (пост)социјалистичка друштва и која потврђују званични западни наратив. То је штета, јер мислим да савремена македонска (српска, хрватска итд.) књижевност сигурно има много више да понуди.
И, још једна, мени потпуно бесмислена ствар -  већи део књиге исприповедан је из угла камере која постоји у ножном прсту главне јунакиње, отуда и наслов. Баш ми је то некако натегнуто испало.

[Arvis Austrums · Rating 3 out of 5]

Autore jau pēc pāris lpp lasītājam liek saprast, ka turpmāk būsim labākie draugi. Ir reizēm nācies satikt tādus atvērtus cilvēkus, kas nepazistamam cilvēkam izstāsta visu. Pašu sīkāko detaļu, pat lietas, kuras mēs paši divreiz apdomātu, pirms stāstīt bērnības draugam. Viņš sauc viņam zināmus cilvēkus vārdos un iepin tos stāstos, kuri it kā uz tevi tas neattiektos, bet kādēļ viņš ir izvēlējies to stāstīt tieši tev? Dažreiz viņi aizrunājās un it nemaz nerēķinās ar tavu laiku, līdz tu apjūc notikumu secībā un jums nav ne jausmas, ko beigās atbildēt. Un tomēr, viņa stāstāmais plūst kā patīkama valodas upe, tev liekas, ka stāstnieks šķelmīgi smaida pat rakstot un vaigos palikušas bedrītes.
Vajag lasīt šo , ja jāpaplašina literārie ģeogrāfijas plašumi. Latviešu valodā - no maķedoniešu valodas atrast romānus būs pagrūti. Bet te - vienā stāstā, ne tikai vēsture, lokālas nianses, bet arī maķedoniešu sadzīve, mīlestība un kaimiņattiecības. Uz vienu lietu šajā stāstā nebūs gatavs neviens, bet tas tikai pierādīs jūsu cilvēcību un līdzjūtību. Ja tā būs, grāmata būs izlasīta.

[Златко Стојковски · Rating 2 out of 5]

Едвај два, и тоа само заради две работи: раскажувачките техники и тоа што срцето не ми дава да доделам една ѕвезда на македонски автор. Да беше ова со поднаслов „Посколонијална студија за другоста, отуѓеноста, домот, границите, егзилот...”, ќе имав поинаков став. Вака, како „роман”, не ми се допадна. Со мака стигнав до крајот.

[Elīna Jurberga · Rating 2 out of 5]

man trakoti patika grāmatas ideja, taču ar slēpto kameru vien nepietika, lai noturētu manu interesi.
pēc 108tās lapaspuses padevos.

[Dario Malic · Rating 2 out of 5]

Skrivena kamera prvi je roman makedonske spisateljice Lidije Dimkovske, primarno pjesnikinje, a za njega je dobila i Nagradu Društva pisaca Makedonije.

Glavno obilježje romana je njegov neobični pripovjedač – naslovna kamera skrivena u palcu desne noge Lile, glavnog lika i svojevrsnog autoričina alter-ega. Što sam dalje odmicao s čitanjem, to mi je takva odluka bila čudnija. Naime, dok kamera sugerira svojevrsnu objektivnost, cijeli roman odaje dojam gotovo pa autobiografije. I to ne samo zbog onog o čemu Dimkovska piše (Lila je također makedonska pjesnikinja), već i zbog toga kako piše - u njenom tekstu osjeti se iskrenost. Uporaba objektivnog pripovjedača u takvoj situaciji čini mi se besmislenom i jedino što mi pada na pamet je da je kroz ovaj roman autorica zapravo pokušala ispisati objektivan portret same sebe, što je zanimljivo no i nemoguće.

Uz spomenutog, pomalo naivno postavljenog pripovjedača, nije mi odgovarao ni stil kojim Lila piše svoj A.-fikcijski dnevnik (još jedan element izvrtanja/izjednačavanja fikcije i stvarnosti), a u kojem se očituje autoričina sklonost poeziji. Ima tu zanimljivih „slika“, no nekako su nezgrapno uklopljene u formu romana.

Ispočetka mi je djelo bilo toliko nezanimljivo da sam se gotovo pa morao prisiljavati da nastavim, no što je više Dimkovska razotkrivala svog glavnog lika, a time i sebe, to su stvari postajale zanimljivije. Malo je doduše pretjerala sa stereotipnim prikazom pisca/umjetnika kao izmučenog i posebno osjetljivog pojedinca i bilo bi zanimljivo čuti doživljava li stvarno sebe tako.

Dimkovskin, izvedbeno slab, prvijenac ne nudi puno više od djelomičnog uvida u svoju autoricu, no upravo na temelju njega čini mi se da ona ipak može bolje.

[Vilis · Rating 3 out of 5]

Valodas ziņā grāmata ir uzrakstīta un iztulkota tiešām jauki, bet viss pārējais labākajā gadījumā nepavelk.

[krwawiśnia]

nie dałam rady skończyć, doszłam do połowy i dalej już nie chciałam się męczyć - książka z potencjałem, pięknie napisana, ale nudna i nieprzekonująca, ciężko mi było skupić na niej swoją uwagę; może kiedyś do niej wrócę

[Alise · Rating 4 out of 5]

Brīnišķīgi uzrakstīta grāmata, kas piedāvā dubultu skatpunktu, no kura lasītājs iepazīst notikumus, - gan caur Lilas acīm, gan kameras aci. Autorei ir ne vien bagātīgs vārdu krājums, bet arī bagātīgs skatījums uz pasauli, apkārtni un cilvēkiem. Unikālo pieredzi rada gan asais, vērtējošais skatiens, gan piedzīvotais.
Patīk autores definīcija un pārdomas par mājām versus ārzemēm. Esmu domājusi ko līdzīgu - mājas ir tur, kur tu jūties kā mājās, un katram ir atšķirīgas vajadzības, lai varētu justies kā mājās.
Es pati esmu minimāli ceļojusi un piedzīvojusi ārzemes, tāpēc daļa no Lilas pieredzēm man šķita ļoti eksotiskas. Priecājos uzzināt vairāk par Maķedoniju un maķedoniešiem. Grāmata sastāv no daudziem stāstiem, daži ir ļoti spilgti un atmiņā paliekoši, citiem nevarēju sagaidīt beigas.
Brīžiem autore raksta teju vai sirreālistiskā (vai kā to nosaukt) stilā, par to, ka gribētu ielīst burkā un tur saritināties vai iemitināties A. izrautā zoba vietā. Brīžiem, šķiet, ka dažas detaļas saprot tikai pati autore, jo lasītājam nav piedāvāts viss konteksts.

[Simona · Rating 3 out of 5]

Artists from three different countries (writer/poet from Macedonia, photographer from Albania and singer from Palestine) are living together in Vienna as artists-in-residence. Main protagonists/narrators are Lila and her hidden camera (hidden in her big toe). She is writing book about her experiences with living/studying in foreign countries and about the meaning/bonds with the home land. Quite autobiographical novel, with some interesting observations, but this dual narration, unfortunately, didn’t work for me.

[Kaspars · Rating 2 out of 5]

Grāmata, kuru bija grūti novērtēt. No vienas puses - ideja ir laba, tāpat grāmata ir uzrakstīta un iztulkota labi/interesanti (iespējams vienkārši grāmatai ir labs tulkojums). Tāpat radās doma, ka autore spēj stāstīt un rakstīt. No otras puses - haotisks stāstījums kopā ar lēkāšanu pa laiku/tēmām, kas, man personiski radīja problēmas nolasīt autores domu un visa darba jēgu.

Ieliku divas zvaigznes, jo ideja bija intersanta, tomēr vienlaikus vairāk neliku, jo viss pārējais likās pārlieku haotisks.

[Bianca · Rating 1 out of 5]

There is only one word to describe this novel - boring! I've read two novels by this author so far and I find both of them unconvincing, uninteresting and uninspiring.

[Оливера · Rating 5 out of 5]

Oдличнa, одличнa, одличнa!

[Elena Laškoska · Rating 4 out of 5]

Such a rare thing from a macedonian author, that I really liked it, the storytelling is so strong.