Ja kaut kur tuvumā raud zīdainis, reti kāds spēj palikt vienaldzīgs. Daba tā ir paredzējusi, lai mazais cilvēks pēc iespējas ātrāk saņemtu palīdzību lietās, kam pats vēl nav izaudzis un nobriedis. Bērni neraud, lai kaitinātu vai manipulētu, tomēr vecākiem ne vienmēr ir viegli palikt līdzās. Ko darīt, ja izmēģināts un piedāvāts šķietami viss, taču raudāšana turpinās?
Tomass Harmss ir psihologs, supervizors un pasniedzējs ar vairāk nekā 25 gadu pieredzi uz ķermeni orientētas psihoterapijas jomā, kā arī vecāku un zīdaiņu konsultēšanā. Savā grāmatā Tomass Harmss skaidro, kā vecākiem nebaidīties un nemeklēt risinājumus ārpusē, bet gan palikt kontaktā ar savām emocijām un ķermeni, lai iejūtīgi palīdzētu savam raudošajam bērnam.
Biju likusi lielas cerības uz šo grāmatu, cerot, ka tajā būs aprakstītas dažādas praktiskas metodes tam, kā nomierināt raudošu bērnu, vai būs izskaidroti dažādi iemesli vai situācijas, kurās bērni raud un kā tās "tulkot". Bet beigās šī grāmata bija pārāk filozofiska priekš manis un principā saka - esi klāt mazulim, viņš nomierināsies tikai no tā, ka esi viņam klāt. Man nešķiet, ka reālajā dzīvē daudzas lietas, kas aprakstītas grāmatā strādā.
Grāmata lasās salodzinoši ātri un viegli. Labs paplašinātais skaidrojums par bērna raudāšanas nodaļu grāmatā "Pirmās attiecības cilvēka dzīve". Grāmatā iekļauti arī praktiski vingrinājumi. Vērtīga lasāmviela.
Vērtīga lasāmviela gan jauniem, gan pieredzes bagātākiem vecākiem- jo emocijas piedzīvo visi. Atklāsi bērna raudāšanas iemeslus. Kā arī atradīsi ieteikumus, kā saglabāt apzinātu kontaktu ar sevi, savu ķermeni un emocijām, lai spētu atbalstīt raudošu mazuli. Jo, neesot kontaktā ar sevi, mazais arī nespēj tevi sajust.
Neiesaku jaunajiem vecākiem, sevišķi, ja tā ir vienīgā grāmata par raudāšanas tēmu. Iesaku uztvert to kā viedokli un, ja šķiet, ka aprakstītās metodes iet pretrunā ar savu sajūtu, paļauties tomēr uz sevi.
Cik sevi atceros, tad šī laikam ir vienīgā grāmata, kuru esmu ieteikusi izlasīt citiem pirms pati esmu izlasījusi. Paralēli tam diemžēl esmu devusi arī padomus kā nomierināt ilgi raudošu bērnu, kuri ir bijuši pretrunā grāmatā rakstīto ( grāmatas otrā pusē gan autors pasaka situācijas, kurās tas varbūt pieņemami). Vislielāko insaidu piedzīvojumu grāmatas nodaļā, kur autors runā par aizstājējkontaktu un uzmanības novēršanu - es un daudzi man apkārtējie pieaugušie cilvēki, brīžos, kad jāpaveic svarīgas, nozīmīgas lietas, sāk tīrīt māju vai darīt ko citu, kas nav bijis svarīgs vairākus mēnešus. Autora skatījumā tas ir tādēļ, ka mums, esot bēbīšu vecumā, tika izmantotas uzmanības novēršanas stratēģijas brīžos, kad bijām stresā (raudājām). Vienubrīd šķita, kas no autora puses būs "viss ir slikti " konstatēšana, bet nebūs palīgrīku. Bet arī ar tiem šajā grāmatā viss kārtībā.
Diezgan bezjēdzīga grāmata. Beigās tikai filozofija vien ir, un visu laiku visu maļ uz riņķi. To visu varēja uzrakstīt dažos teikumos. Beigās jau lasīju pa diagonāli, jo nevarēju vairs izturēt to muļļāšanos uz riņķi.
Jā, nu vajadzēja man šo izlasīt ar pirmo bērnu (grāmata vēl nebija izdota Latvijā) - noteikti tas ļautu izdarīt citādākas izvēles attiecībā uz neizskaidrojamu raudāšanu, jo toreiz visu laiku mēģināju atrast kādu fizioloģisku izskaidrojumu asaru plūdiem.
Bet tas laikam ir tikai loģiski, ka vecāki mēģina aiztaupīt saviem bērniem jebkādu raudāšanu - mēģina novērst uzmanību, “saldina” pārdzīvojumus ar kaut ko, bet tām emocijām ir jāiziet cauri, lai tās iepazītu un varētu tās pārstrādāt.
Obligāta lasāmviela jaunajiem (vai topošajiem) vecākiem un arī vecvecākiem.
Laba grāmata- nedaudz izvilkta galvenā doma (noslēgumā izlasīju visu grāmatas esenci ļoti precīzi). Domāju, ieteiktās tehnikas labi var palīdzēt ikvienam vecākam, it sevišķi tiem, kas ātri zaudē savaldību un ļaujas emocijām. Vislabāk patika ideja par vēdera elpošanu un savas pašpiesaistes attīstīšanu👍😊
Visas grāmatas garumā izstiepta viena doma, proti, ka bērna raudāšanu pa īstam iespējams regulēt tikai pašam esot kontaktā ar savām emocijām. Ka bērns vēlas vecākus kā “bāku”, kas viņus akceptē un mīl jebkurā emocionālajā un fiziskajā stāvoklī. Noderīga informācija, taču to būtu bijis iespējams arī izteikt dažās rindkopās.
Izlasīju šo grāmatu līdz galam, lai gan jau sākumā kļuva skaidrs – tā nav domāta man. Ja jūs meklējat praktiskus padomus, kā nomierināt savu mazuli – šī grāmata nav tas, ko meklējat. Ja jūs gribat uzzināt, ka jūsu bērna raudāšana ir dzemdību PTSD sekas un ka vienīgais, kas var palīdzēt, ir jūsu "pašpiesaistītais miers", kamēr bērns izraud savu dzimšanas traumu – tad, lūdzu. Autors, lai arī cenšas distancēties no "izraudāšanās metodes", būtībā to piedāvā – ar niansi, ka vecāks tur mazuli un saglabā iekšēju mieru tādējādi palīdzot mazulim vēlreiz izdzīvot savu dzimšanas traumu un izraudāt to. Ja bērns tomēr nespēj nomierināties – vaina ir vecākā, kurš nav pietiekami "pašpiesaistīts". Harmsa uzstādījums, ka mazuļu raudāšana gandrīz vienmēr esot dzemdību traumu sekas, šķiet gan zinātniski nepamatots, gan emocionāli manipulējošs. Kur ir dati? Kur ir pierādījumi? Neviens mazulis viņam to nav pateicis. Arī grāmatas popularitāte ir apšaubāma – pat vāciski tai ir maz atsauksmju un šķiet izmantota tikai lai reklamētu savu īpašo izraudāšanās metodi, kuru praktizē konkrētā centrā Vācijā.
Svarīgā nodaļa par raudāšanas iemesla atrašanu (fizisks!! vai emocionāls) ir pašās beigās. Tātad izmoki bērnu ar kārtīgu raudāšanu un tad saproti, ka ir jāārstē kāda kaite, vai gluži vienkārši jānomaina biksiņas.
Grāmata ļoti koncentrējas uz konkrētās izraudāšanās metodes pārdošanu (metodes veikšanu atbalsta konkrēts psiholoģijas centrs Vācijā) un tās pozitīvajiem efektiem un, protams, pamanās bilst, ka gadījumā, ja nav rezultātu, paši vecāki vien vainīgi jo nav bijuši emocionāli atvērti un gatavi procesam.
Vecāku pielietotās metodes bebīšu nomierināšanai - barošana, staigāšana, vešana mašīnā - esot nekam nederīgas, jo neļaujot mazajam izraudāties par viņam svarīgi emocionālo problēmu. Vispār šī grāmatā ļoti uzsvērtā zināšana, par ko mazais pārdzīvo pēc fizioloģisko vajadzību apmierināšanas, liekas dīvaina. Pēc loģikas stāstītais 'makes sense' (izklausās prātīgi), jo viss, kas ar viņu ir noticis, ir noticis. Bet nu kā gan var zināt, kas mazajam galvā? Visi tur bijuši, bet, kurš gan atceras savu pirmo dzīves dienu un mēnešu pārdzīvojumus? Un ja jau autori tik gudri, kāpēc visiem bēbīšiem piedāvā vienu metodi un sagaida vienādas reakcijas no tās pielietošanas? Katra grūtniecība un dzemdības atšķiras pat vienai mātei, nemaz nerunājot par bēbīšiem.
Varbūt tas strādā, varbūt nestrādā. Ja pamēģinātu, būtu arī konkrēts viedoklis par metodi, bet man veicies ar mierīgu bēbīti ❤️ Piekrītu grāmatai, ka mazajam vajag emocionāli veltīt laiku jau no ļoti agra vecuma.
* Mazjam vajag vismaz vienu piesaistes personu, kas nemainās.