Ja kaut kur tuvumā raud zīdainis, reti kāds spēj palikt vienaldzīgs. Daba tā ir paredzējusi, lai mazais cilvēks pēc iespējas ātrāk saņemtu palīdzību lietās, kam pats vēl nav izaudzis un nobriedis. Bērni neraud, lai kaitinātu vai manipulētu, tomēr vecākiem ne vienmēr ir viegli palikt līdzās. Ko darīt, ja izmēģināts un piedāvāts šķietami viss, taču raudāšana turpinās?
Tomass Harmss ir psihologs, supervizors un pasniedzējs ar vairāk nekā 25 gadu pieredzi uz ķermeni orientētas psihoterapijas jomā, kā arī vecāku un zīdaiņu konsultēšanā. Savā grāmatā Tomass Harmss skaidro, kā vecākiem nebaidīties un nemeklēt risinājumus ārpusē, bet gan palikt kontaktā ar savām emocijām un ķermeni, lai iejūtīgi palīdzētu savam raudošajam bērnam.
Biju likusi lielas cerības uz šo grāmatu, cerot, ka tajā būs aprakstītas dažādas praktiskas metodes tam, kā nomierināt raudošu bērnu, vai būs izskaidroti dažādi iemesli vai situācijas, kurās bērni raud un kā tās "tulkot". Bet beigās šī grāmata bija pārāk filozofiska priekš manis un principā saka - esi klāt mazulim, viņš nomierināsies tikai no tā, ka esi viņam klāt. Man nešķiet, ka reālajā dzīvē daudzas lietas, kas aprakstītas grāmatā strādā.
Grāmata lasās salodzinoši ātri un viegli. Labs paplašinātais skaidrojums par bērna raudāšanas nodaļu grāmatā "Pirmās attiecības cilvēka dzīve". Grāmatā iekļauti arī praktiski vingrinājumi. Vērtīga lasāmviela.
Vērtīga lasāmviela gan jauniem, gan pieredzes bagātākiem vecākiem- jo emocijas piedzīvo visi. Atklāsi bērna raudāšanas iemeslus. Kā arī atradīsi ieteikumus, kā saglabāt apzinātu kontaktu ar sevi, savu ķermeni un emocijām, lai spētu atbalstīt raudošu mazuli. Jo, neesot kontaktā ar sevi, mazais arī nespēj tevi sajust.
Neiesaku jaunajiem vecākiem, sevišķi, ja tā ir vienīgā grāmata par raudāšanas tēmu. Iesaku uztvert to kā viedokli un, ja šķiet, ka aprakstītās metodes iet pretrunā ar savu sajūtu, paļauties tomēr uz sevi.
Diezgan bezjēdzīga grāmata. Beigās tikai filozofija vien ir, un visu laiku visu maļ uz riņķi. To visu varēja uzrakstīt dažos teikumos. Beigās jau lasīju pa diagonāli, jo nevarēju vairs izturēt to muļļāšanos uz riņķi.
Cik sevi atceros, tad šī laikam ir vienīgā grāmata, kuru esmu ieteikusi izlasīt citiem pirms pati esmu izlasījusi. Paralēli tam diemžēl esmu devusi arī padomus kā nomierināt ilgi raudošu bērnu, kuri ir bijuši pretrunā grāmatā rakstīto ( grāmatas otrā pusē gan autors pasaka situācijas, kurās tas varbūt pieņemami). Vislielāko insaidu piedzīvojumu grāmatas nodaļā, kur autors runā par aizstājējkontaktu un uzmanības novēršanu - es un daudzi man apkārtējie pieaugušie cilvēki, brīžos, kad jāpaveic svarīgas, nozīmīgas lietas, sāk tīrīt māju vai darīt ko citu, kas nav bijis svarīgs vairākus mēnešus. Autora skatījumā tas ir tādēļ, ka mums, esot bēbīšu vecumā, tika izmantotas uzmanības novēršanas stratēģijas brīžos, kad bijām stresā (raudājām). Vienubrīd šķita, kas no autora puses būs "viss ir slikti " konstatēšana, bet nebūs palīgrīku. Bet arī ar tiem šajā grāmatā viss kārtībā.
Vēl viena grāmata no izdevniecības “Līna”, kas paredzēta jauno vecāku iebiedēšanai. Dažādos veidos aprakstīts, ka praktiski vienīgais bērns raudāšanas iemesls ir tas, ka vecāks nav emocionāli pieejams. Sagaidīju praktiskus ieteikumus, kā nomierināt raudošu bērnu, tā vietā vecākus rosina vienkārši nomierināties un nepamest savu bērnu.
Visas grāmatas garumā izstiepta viena doma, proti, ka bērna raudāšanu pa īstam iespējams regulēt tikai pašam esot kontaktā ar savām emocijām. Ka bērns vēlas vecākus kā “bāku”, kas viņus akceptē un mīl jebkurā emocionālajā un fiziskajā stāvoklī. Noderīga informācija, taču to būtu bijis iespējams arī izteikt dažās rindkopās.
Ich bin unsicher ob unser Baby und wir nicht die Zielgruppe sind, allerdings hatten wir trotzdem viel weinen und Belastung dadurch und haben wie alle Eltern das Baby versucht mit Methoden zu beruhigen. Als im 7 Monaten die schreiphase wieder stärker war habe ich recherchiert was in Schreiambulanzen gemacht wird und habe von der Technik der EEH gelesen und es so wie ich es verstanden habe sanft probiert. Beim zweiten Mal hatten wir einen Durchbruch.
Statt unsere Tochter 30 Minuten ohne Sicherheit was wir eigentlich machen durch die Wohnung zu tragen habe ich mich stattdessen hin gesetzt und ihr den Platz gegeben den Frust vor dem schlafen raus zu lassen und sich durch meine Nähe und die bereite Brust trösten zu lassen. Ich hatte Angst sie würde noch länger als sonst schreien doch bisher hat sie nur noch 2-5 Minuten geschrien statt 30-90 Minuten mit Pausen (Fliegergriff beim gehen hat es quasi pausiert). Ich hoffe das Glück hält an und es war nicht nur eine ruhige Woche. Habe aber viel mehr Selbstbewusstsein und bin weniger an der Existenzgrenze.
Mich hat gestört dass behauptet wird das alle gesunden Babys die Schrein ein Trauma oder schlechte Beziehung zu Eltern hätten und dass nur die Mutter an sich und Beziehungen arbeiten müsse um das schreien zu bessern. Es ist sicherlich sinnvoll um nicht auszubrennen aber es ist normal das schreien kaum überhören zu können.
Mir hat das Buch geholfen mit einem guten Gefühl das begleitete Schreien zu versuchen und für uns war es bis jetzt der richtige Weg. Ich hatte schon Sorge wie lange ich unser Kind noch im gehen tragen müsste besonders da der Zwang dazu und zu anderen ungewünschten Methoden wie meine Haare zu ziehen die Beziehung zu meinem Baby belastet haben. Jetzt kann ich endlich einen Weg gehen der meine Grenzen achtet und ebenso meiner Tochter hilft ihre negativen Gefühle wahr zu nehmen während sie durch mich Co-reguliert wird. Leider wird diese Methode nicht als erste Wahl erachtet ( wir haben auch immer versucht das schreien aus zu schalten und bei uns war es durch das Gehen sogar möglich). Ich bin nicht sicher ob es auch bei neugeborenen die richtige Wahl ist besonders da ich glaube dass diese wichtig mehr Gase im Verdauungstrakt haben da der Darm unreif ist.
Jā, nu vajadzēja man šo izlasīt ar pirmo bērnu (grāmata vēl nebija izdota Latvijā) - noteikti tas ļautu izdarīt citādākas izvēles attiecībā uz neizskaidrojamu raudāšanu, jo toreiz visu laiku mēģināju atrast kādu fizioloģisku izskaidrojumu asaru plūdiem.
Bet tas laikam ir tikai loģiski, ka vecāki mēģina aiztaupīt saviem bērniem jebkādu raudāšanu - mēģina novērst uzmanību, “saldina” pārdzīvojumus ar kaut ko, bet tām emocijām ir jāiziet cauri, lai tās iepazītu un varētu tās pārstrādāt.
Obligāta lasāmviela jaunajiem (vai topošajiem) vecākiem un arī vecvecākiem.
Kaut man būtu šīs zināšanas, kad mani bērni auga pirms 20 un 10 gadiem! Tik patiesi un vērtīgi! Mēs tik bieži gribam skriet pa dzīvi un arī mierināt bērnus ar dažādām aizstājēju metodēm, ka tik viegli palaižam garām pašu svarīgāko un reizēm tik grūto, būt vienkārši līdzās, ieklausīties, pieskarties, vērot un atbalstīt. Iesaku izlasīt katram topošajam vai esošajam vecākam, neatkarīgi no Jūsu bērna vecuma! Ticiet - būs tā vērts un šīs zināšanas noderēs tālākajā dzīvē.
Laba grāmata- nedaudz izvilkta galvenā doma (noslēgumā izlasīju visu grāmatas esenci ļoti precīzi). Domāju, ieteiktās tehnikas labi var palīdzēt ikvienam vecākam, it sevišķi tiem, kas ātri zaudē savaldību un ļaujas emocijām. Vislabāk patika ideja par vēdera elpošanu un savas pašpiesaistes attīstīšanu👍😊
Izlasīju šo grāmatu līdz galam, lai gan jau sākumā kļuva skaidrs – tā nav domāta man. Ja jūs meklējat praktiskus padomus, kā nomierināt savu mazuli – šī grāmata nav tas, ko meklējat. Ja jūs gribat uzzināt, ka jūsu bērna raudāšana ir dzemdību PTSD sekas un ka vienīgais, kas var palīdzēt, ir jūsu "pašpiesaistītais miers", kamēr bērns izraud savu dzimšanas traumu – tad, lūdzu. Autors, lai arī cenšas distancēties no "izraudāšanās metodes", būtībā to piedāvā – ar niansi, ka vecāks tur mazuli un saglabā iekšēju mieru tādējādi palīdzot mazulim vēlreiz izdzīvot savu dzimšanas traumu un izraudāt to. Ja bērns tomēr nespēj nomierināties – vaina ir vecākā, kurš nav pietiekami "pašpiesaistīts". Harmsa uzstādījums, ka mazuļu raudāšana gandrīz vienmēr esot dzemdību traumu sekas, šķiet gan zinātniski nepamatots, gan emocionāli manipulējošs. Kur ir dati? Kur ir pierādījumi? Neviens mazulis viņam to nav pateicis. Arī grāmatas popularitāte ir apšaubāma – pat vāciski tai ir maz atsauksmju un šķiet izmantota tikai lai reklamētu savu īpašo izraudāšanās metodi, kuru praktizē konkrētā centrā Vācijā.
Svarīgā nodaļa par raudāšanas iemesla atrašanu (fizisks!! vai emocionāls) ir pašās beigās. Tātad izmoki bērnu ar kārtīgu raudāšanu un tad saproti, ka ir jāārstē kāda kaite, vai gluži vienkārši jānomaina biksiņas.
Grāmata ļoti koncentrējas uz konkrētās izraudāšanās metodes pārdošanu (metodes veikšanu atbalsta konkrēts psiholoģijas centrs Vācijā) un tās pozitīvajiem efektiem un, protams, pamanās bilst, ka gadījumā, ja nav rezultātu, paši vecāki vien vainīgi jo nav bijuši emocionāli atvērti un gatavi procesam.
Vecāku pielietotās metodes bebīšu nomierināšanai - barošana, staigāšana, vešana mašīnā - esot nekam nederīgas, jo neļaujot mazajam izraudāties par viņam svarīgi emocionālo problēmu. Vispār šī grāmatā ļoti uzsvērtā zināšana, par ko mazais pārdzīvo pēc fizioloģisko vajadzību apmierināšanas, liekas dīvaina. Pēc loģikas stāstītais 'makes sense' (izklausās prātīgi), jo viss, kas ar viņu ir noticis, ir noticis. Bet nu kā gan var zināt, kas mazajam galvā? Visi tur bijuši, bet, kurš gan atceras savu pirmo dzīves dienu un mēnešu pārdzīvojumus? Un ja jau autori tik gudri, kāpēc visiem bēbīšiem piedāvā vienu metodi un sagaida vienādas reakcijas no tās pielietošanas? Katra grūtniecība un dzemdības atšķiras pat vienai mātei, nemaz nerunājot par bēbīšiem.
Varbūt tas strādā, varbūt nestrādā. Ja pamēģinātu, būtu arī konkrēts viedoklis par metodi, bet man veicies ar mierīgu bēbīti ❤️ Piekrītu grāmatai, ka mazajam vajag emocionāli veltīt laiku jau no ļoti agra vecuma.
* Mazjam vajag vismaz vienu piesaistes personu, kas nemainās.