Kurš kaisa sāli sarētotās debesīs? Kurš palaiž ļaudis mācībā? Priecīgus pirmziemniekus, kas nenojauš, cik mācība grūta. Ar grifelēm uz tāfelēm viņi rakstīs savu pirmo vārdu, atsperīgi taustiņi attēlos viņu pēdējo vārdu. Viņi pateiksies, ka laisti pasaulē, lūgs Tēvam, lai tas nesoda pārāk bargi un dāvā ilgu mūžu. Viņi būs pēdējie, tie pirmie. Skaitāmas balsis, kas Visuzinātājam par prieku nodzied - ma tienūb jumāltō. Jumāltō, jumāltō - dieva vārds atsitas debess melnajā plienā, līdz tas sāpīgi ieplīst.
Nora Ikstena (1969-2026) was a prose writer and essayist. Ikstena is considered one of the most visible and influential prose writers in Latvia, known for elaborate style and detailed approach to language. After obtaining a degree in Philology from the University of Latvia in 1992, she went on to study English literature at Columbia University. In her prose, Nora Ikstena often reflected on life, love, death and faith. Soviet Milk (2015, shortlisted for the Annual Literature Award for best prose), Besa (2012), Celebration of Life (1998), The Virgin's Lesson (2001) are some of her most widely appreciated novels.
The novel Amour Fou has been staged for theatre, and published in Russian (2010); other works have been translated into Lithuanian, Estonian, Georgian, Swedish, Danish, etc. Ikstena is also a prolific author of biographical fiction, non-fiction, scripts, essays, and collections of short prose. Her collection Life Stories (2004) was published in English in 2013, and Hindi in 2015. Her story Elza Kuga’s Old Age Dementia was included in the "Best European Fiction 2011" anthology. Ikstena was an active participant in Latvia's cultural and political life, and a co-founder of the International Writers and Translators’ House in Ventspils. In 2006, she received the Baltic Assembly Prize in literature.
Apmēram kā iesildīšanās pirms Mātes piena. Es teiktu - šis divas grāmatas var salīdzināt kā gulašu, ko gatavojis latvietis un ungārs. Viens labi domāts, garšīgs, bet neass un nesaprotams, ik pa brīdim uzkožas kāds melnais pipars, kam tur nav jābūt, otrs - ass, stiprs, bet baudāms katrā kumosā.
Grūti novērtēt šo grāmatu, jo īsti nav no tādām ko pati izvēlētos. Tāds pārdomu darbs ne romāns. Kaut kāds sižets notiek, bet vairāk viss tiek aprakstīts no filozofiskās puses. Mani īsti neuzrunāja.
Atšķirībā no N.Ikstenas "Dzīves svinēšanas", šīs grāmatas skarbums un pat agresivitāte mani neuzrunāja. Vienas ģimenes dažādu paaudžu sievietes (Milda, Ārija, Astrīda, Asnāte) depresīvi planē pa dzīvi. Pie tam bieži vien nevar īsti saprast, no kurienes tā depresija un kāpēc – vai tā ir kāda iedzimta kaite? Var taču noprast, ka šo sieviešu dzīvē ir bijuši arī kādi skaisti un laimīgi brīži, bet nē – optimismam un cerībai šeit nav vietas. Viss notiek tādā kā transā, gaisīgi, ārpus realitātes.
“Viņai šķiet, viņa nekad vairs neiekāps šajā īstenības brīdī. Plūdi to aiznesīs. Pasaules godība aizplūdīs viņai gar kājām, un divreiz viņa vienos plūdos neiekāps. Viņa mērks roku plūdu straumē un gaidīs, kad, viens palikt sabijies, dievs beidzot iznāks no paslēptuves”. “Nu tad laimīgi.” Laimīgi, laimīgi, laimīgi. Laimīgi Jukija sēž Tomsona ielas bumbu patvertnē, rokā cieši turot mazu koka koferīti ar bērna drēbītēm. (..) Laimīgi bumba sprāgst hipodromā un laimīgi gaisa vilnis Jukiju ieveļ mīkstā, rudens lapām pilnā bedrē. Liamīgi Jukija, rāpdamās ārā, smiltīs atrod pakavu. (..) Laimīgi Jukija dzemdē meitu aukstā kara slimnīcas istabā ar bumbu izsistiem stikliem. Laimīgi viņa guļ, iekaltusi pati savās asinīs. Laimīgi apkārt no deguna difterijas mirst jaundzimušie.”
Jā, var šajos stāstos meklēt skaistas alūzijas un metaforas, bet mani šis depresīvais noskaņojums neuzrunāja.
Brīžiem šķita, ka autore par daudz aizrāvusies ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem - rindkopām, dažreiz pat lapaspusēm ilga spēlēšanās ar valodu lasījās grūtāk un atsvešināja no stāsta. Arīdzan neuztvēru lībiešu valodas iesaistes nozīmi. Un tomēr - man pat ļoti simpatizēja varoņu dažadība, laiku reprezentācijas. Patika stāsts kā tāds, īpaši tā noslēgums, gan Asnātes un Ārijas pēdējie brīži kopā, gan Asnātes aiziešana no Draudavu mājām. Varbūt vienīgi gribējās konkrētāku pamatojumu, kāpēc viņa turp devās un ko no tā ieguva...
Visoje knygoje pinasi moterų gyvenimai ir likimai: dukterų, mamų, močiučių... knyga verčianti susikaupti. Mintyse sukosi ⭐⭐⭐, bet pačioje pabaigoje... žmogaus gyvenimo ir mirties susidūrimo momentas.... labai palietė pastarųjų dienų mano jausmus. Drąsiai duodu ⭐⭐⭐⭐
No instinktu zilbēm mācīsies salikt jūtu vārdus, veidot prāta teikumus, lai runātu pieredzes valodā. Bet ne katra koka ziedi dos augļus. Ne katrs vārds taps miesa. Tomēr šajā grāmatā - manai sirdij, manam prātam - katrs vārds bija miesa.
Raamat annab ülevaate XX sajandi Lätist kolme naise elu kaudu. Tegemist on äärmiselt poeetilise looga, mida ei saa lugeda kiirustades. Lisatud liivikeelsed fraasid ja laused lisavad loole värvi. Mulle meeldis ka elu kirjeldamine grammatika kaudu: "Nemad on. Ārija elugrammatika on kindla kõneviisi lihtoleviku mitmuse kolmanda isiku vorm.Nemad on." (lk 79) Lugedes tõmbasin paralleele Ikstena "Emapiimaga", aga ka Inga Gaile "Klaasiga". Ühesõnaga, mulle väga meeldis. Livia Viitol on kirjutanud raamatu kohta pikema arvustuse: https://sirp.ee/s1-artiklid/c7-kirjan...
Šī grāmata manās acīs ir vairāk ietekmējoša par Mātes pienu, it īpaši tiem, kas mīl poētisku un patiesu stāstu līdz dvēseles dziļumam par trīs paaudžu sievietēm. Tieši šis darbs atspoguļo Ikstenas spējas daiļliteratūrā, nezinu nevienu citu, kas tik skaisti rakstītu par dzīvību un nāvi, un visu, kas notiek pa vidu.
Grāmata, kuru brīžiem grūti saprast.. brīžiem tā apnika un kļuva par vieglu slogu. Noteikti ne labākā, uz ko N. Ikstena spējīga, bet noteikti arī viena no citētākajām manā pasaulē.
Tavaliselt ma raamatu tagakaasi tsiteerima ei kipu, aga need paar lauset sobivad seda raamatut ideaalselt iseloomustama. "Lätlanna poeetiline loits." (Kärt Hellermaa). "Läti XX sajandi ajaloo poeetiline kujutus läbi kolme põlvkonna naiste saatuse ja paljude metafooride. taustahelina saadab tegelasi väljasurev liivi keel, mis kostab tänapäeval kui haldjate, varihingede või lindude häälitsus." Minu esmatutvus selle autoriga, mis kujunes lummavaks teekonnaks läbi aja ja ruumi. Noor naine Asnate tuleb hääbuvasse Läti külla hüljatud esivanemate tallu, otsima iseennast ja oma juuri, nagu ikka moodsas maailmas kombeks. Metsas heliseb liivikeelne linnuhäälne luomi, luomi ja lood rändavad tagasi minevikku, Asnate ema ja vanaemani ja kaugemalegi, läbi suguvõsa naiste, nende elude, unede, hirmude, lootuste. Kõike ühendamas Neitsi, kelle peale laskub taeva haavadest paistev valgus. Just selline teos, mis mulle meeldib. Ühest küljest side reaalse maailma ja olevikuga, teisalt aga müütiline ja müstiline liin, millest õhkub alltekste ja vihjeid teistele loodutele ja tekstidele. Teos, mis haarab su endasse, sööbib mällu ja paneb mõtlema. Boonus on kindlasti väljasurev liivi keel oma heliseva ja eesti keelele nii sarnase kõlaga. Rohkem ei tahakski jutustada, vaid igaüks võiks ise avastada. Tasub vaeva. "... puhkevate kobarate juhuslik ülestõusmine külmast tapetud, surnud okstes, siniste õite vildak naeratus läbi koristamata rämpsu, rabarberimusklid sammaldunud mullas, roheliste rohututtide hajameelsus mulluses kulus, tumepunaste metsikute võrsete õigus külmunud roosipõõsa kännule, lehekompostist vaevatud kahvatute idude elutahe, lumikellukeste puhas südametunnistus õuerämpsus..." Ühtlasi sai selle raamatuga 2020. aasta lugemise põhiväljakutse lõpetatud.
Romāns ir kā iesācēja pārspīlēti centieni uzrakstīt ko ģeniālu. Tam par iemeslu droši vien ir autores izglītība un dzīves pieredzes trūkums. Mani šis darbs nokaitināja.
Vēl sievišķīgāku rakstīšanas stilu latviešu literatūrā neesmu sastapusi. Uzskaitījumu kalambūri, aprakstošās ciku cakas, bet nepaliek garlaicīgi. Lai gan brīžiem krietni jākoncentrējas, lai saprastu, ko grāmata ( kas ir arī sieviete, jaunava, stāstītāja) grib mums pateikt.
Lai arī "Jaunavas mācība" neierindojas Ikstenas aizraujošāko darbu saraksta augšgalā, stāsta gaitā intriga saglabājas. Lai arī beigās saprotu, ka nekādas lielās intrigas nemaz nav, mana interese nemazinājās. Autore patiešām sekmīgi māk stāstīt gandrīz neko, pastāstot tomēr tik daudz.
Ļoti labprāt izlasītu šo grāmatu, ja to būtu rediģējusi G. Blumberga. Cik daudz cikucakas būtu apgrieztas?
Un vēl ļoti gribu pieminēt tik patīkamo lībiešu valodas skanējumu, kurš tik skaisti slīd tekstā, savienojot varonos cauri gadiem un īstenības meklējumiem.
The harsh reality revealed in the book makes one think about the lives of many women in Latvia before, after and during the Soviet Union. Almost every thought in the book was expressed through a rich metaphor.