Pirms un pēc

by Vija Laganovska

Rakstnieces Vijas Laganovskas debija prozā: vienpadsmit stāsti ar plašu laika un telpas ģeogrāfiju. Tie pa līkloču taciņām ved uz pirmskara un kara gadiem un tad atgriež mūsdienās, ved uz vecu Latvijas lauku māju spelgonī, uz kādu visu aizmirstu internātskolu, uz Lādogas ezeru, uz divistabu dzīvokli Valmieras nomalē un grēksūdzes kabīni. Un vienmēr un visur jādomā par to, kas tiešām ir vērtīgs un cīņas vērts. Par to, kas tu esi, cilvēk.

“Vijas Laganovskas stāstu krājumam “Pirms un pēc” nav iespējams viegli izskriet cauri. Ir smagi jābrien cauri nabadzības, okupāciju un cilvēku savstarpējās nesapratnes atstāto ievainojumu dūkstīm. Brienot sasmeļas zābakos, un pēc atgriešanās realitātē vēl ilgi berž un kairina. Stāsti kā laikmeta grēksūdze, taču grēki joprojām nav atlaisti.”
Jana Egle, rakstniece

160 pages, Hardcover

First published January 1, 2020

Reviews

[Liva · Rating 3 out of 5]

Starp izlasīšanu un atsauksmes rakstīšanu paspēju aizmirst, ko izlasīju. Atcerējos vien sajūtas un to, ka atmosfēriski Vijas Laganovskas stāsti līdzīgi iepriekš lasītiem Lauras Vingoradovas, Daces Vīgantes, Janas Egles krājumiem. Nepaslinkoju un izlasīju otro reizi, lai rakstītu.

Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2021/02/...

[Arta · Rating 4 out of 5]

Ir neiespējami nesajust, ka autore rakstot jūtas kā zivs ūdenī. Tik organiski tiek atdzīvināts katrs nākamais vārds. Stāsti šķiet norakstīti no dzīves. Tie elpo sejā (un pakausī). Rausta aiz matiem. Min uz kāju pirkstgaliem. Un lasītājam neatliek nekas cits, kā bēgt no stāsta uz stāstu, kamēr ar tiem (un sevi pašu) ir cauri.

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

..Vijas stāsti man jau skolas laikā patika. viņas rakstnieces talants caurvij grāmatā iekļautos stāstus un tie nav izstāstīti tāpat vien caur puķītēm, bet parāda reālo dzīvi. brīžiem pat biedējoši skarbu.

[Iveta Celmiņa · Rating 5 out of 5]

Pārsteidzoši labi stāsti. Tādi mazi dzīves punktiņi mazu cilvēku mazajās dzīvēs. Skaisti un nedaudz sāpīgi. Kā tādas citronšķēles, kas liek saviebties un reizē rada prieku.
Tas tā - tēlaini.
Kas vieno stāstu varoņus? Vēsture, ikdiena un apbrīnojama padošanās tam, kas notiek. Tāda nepretošanās. Nespēja pretoties? Nevēlēšanās pretoties? Neprasme pretoties?
Noteikti drīz izlasīšu otrreiz.
Paldies, Vija! Un ļoti ceru, ka neesmu pārpratusi tavus varoņus. Lai viņiem gara burtu dzīve!

[Līga Balode · Rating 3 out of 5]

Līdz galam nesadzīvoju ar šiem stāstiem. Bieži līdzjušanas riebumā savilkās deguns - esmu konstatējusi, ka man ir izteikta ožas vizualizācija, bieži bija skumji līdz bezgalībai. Nu kāpēc mēs esam tik depresīvi pelēki? Stāstu saturs atspoguļojas arī grāmatas pelēkajā vākā.
Patīk autores raitā valoda, neliekas, ka šī debijas grāmatiņa, bet kādu gaišāku piesitienu gan prasījās.

[Zanda · Rating 3 out of 5]

Es raksturotu šos stāstus kā raiti lasāmus, bet viscaur dramatiskus ar vai bez cerības apsolījuma.
Gribējās kaut bišķiņ kādu viegluma vai ironijas iestarpinājumu, bet tas laikam man subjektīvi vēl nesen lasītā Joņeva "Decembra" asprātīgā teksta iespaidā.
Daži stāsti kā "Ķēdes efekts", ""Dzeru aveņu tēju"" aizrāva un uzrunāja vairāk.

[Anita · Rating 3 out of 5]

"– Es domāju, ka mums to nevajag darīt. Nekad. – Laumas balsī ir parādījies skarbums.
– Tu mani atraidi? Kāpēc?
– Tu apēdi visas kotletes – viņa nikni izmet."

(147.)

[Aelita Ramane · Rating 5 out of 5]

"Pirms un pēc" (Vija Laganovska) - ne mazāk, pat vairāk deva pa nerviem, vēderu un galvu, protams, pārnestā nozīmē. Šie stāsti atklāj izsūtījumā (arī bērnība padomijā) pārdzīvoto, kas ir tas "pirms" (pēc manām domām) un to, kā tiek dzīvots tālāk, kā šo sāpi (neizrunāto, vēroto, sajusto, izdomāto..) izjūt katrs nākamais ģimenes loceklis. Tā teikt, ja mums nekā nav, ko nodot mantojumā, tad ņem KAUNU, BAILES, PAZEMOJUMU. Vai būs tas "pēc" saulaināks? Cerība saka, ka jā, bet es neticu...

[Ralfs · Rating 5 out of 5]

Daži stāsti šķita labāki par citiem, taču pilnīgi visi, manuprāt, bija ļoti labi. Tematiski līdzīgi tam, ko rada Egle, Vinogradova, Vīgante, tādēļ sāk rasties sajūta, ka kvantitātes ziņā šajā žanrā ir sasniegts maksimuma punkts un ir jau par daudz - šo autoru darbus ieteiktu lasīt ieturot pāris mēnešu pauzes starp tiem, tad tie noteikti garšos labāk.

[Alise R · Rating 3 out of 5]

Ļoti skaista un atsvaidzinoša valoda, lai gan likteņi smagi. Stāsti pietiekami interesanti, lai es kā lasītājs gribētu turpinājumu, bet daži tomēr tā sarežģīti uzrakstīti, jutos nedaudz stulbi, ka jau uzreiz nesaprotu, kāda ir situācija, kas ir šie tēli utt. Tad, kamēr rodas izpratne, stāsts jau teju cauri.

"Brigitai gribas atkal būt mazai. Gulēt nupat saziedējušu pieneņu pļavā, vērot skudras un ar zaļu pildspalvu par to visu rakstīt."

"Pirmajā stāvā ukraiņu sieviešu balsis dziedājumā caur atvērto logu sasaucas ar kaijām, kas visu rītu klaigā, šķiet, tajā pašā toņkārtā. Tikai kaiju balsīs nav tās dziļās, sulīgās smeldzes, drīzāk izsmējīgums, kāds piemīt cilvēkam, kuram nesāp miesa, bet gan kaut kas vārdiem neizsakāms."

"Kādu nakti gribēju uzlikt tev uz bļaujošās mutes spilvenu. Vai tad mazums bērnu nosmok miegā vai ar atvemtu pienu aizrijas? Skatījos uz tavu saviebto, sarkano gīmīti un gaidīju. Sīksta kā plosta baļķēns. Dzīvības instinkts kā zvērēnam."

"Elga - tā taču no klaidoņa ratu pakaļas izkritusi, puspasaules apskrējusi savos piecdesmit gados. Lūk, tas ir bābietis!" (Elga izklausās pec fantastiskas sievietes!!)

"-Tu mani atraidi? Kāpēc?
-Tu apēdi visas kotletes."

[Paula · Rating 4 out of 5]

Tādas Janas Egles notis jūtamas. Šur tur kļuva nedaudz vienmuļi, bet kopumā ir labi, ļoti labi.

[Dace · Rating 4 out of 5]

Skaudri, smeldzīgi un patiesi.

[Sintija Buhanovska · Rating 4 out of 5]

Latviešu tautai patīk ciešanu pilna dzīve 50 pelēkā izmisuma nokrāsās. Tā nu tas ir. Latvietis domā, ka dzīve ir vērtīga caur ciešanām. Prieks lai tiek citiem.
Man šķiet, ka es nemaz tik sens modelis neesmu, taču jāatzīst, ka manos skolas gados uz brūnas tāfeles rakstīja ar krītu un kartē vajadzīgo iebakstīja ar garu koka rādāmkoku. Taču sākumskolas gados manai visnotaļ jaukajai audzinātājai patika ar šo rādāmkoku staigāt gar soliem, lai ik pa brīdim uz kāda uzsistu. Tā profilaktiski kārtības labad. Un reizēm viņa mēdza sist pa pirkstiem ar to pašu rādāmkoku.
Kad Vijas Laganovskas stāstu krājumā “Pirms un pēc” lasīsiet stāstu ar nosaukumu “Ķēdes reakcija”, iepazīsieties ar skolotāju vārdā Silva. Viņa rādāmkoka vietā izmantos kādu citu priekšmetu, un šī nebūs “parastā” skola, taču stāsts, iespējams, skolas gados “atmetīs” ne vienu vien lasītāju.
Lai cik ļoti es teiktu, ka “Pirms un pēc” ir kvalitatīvi stāsti un autorei šķiet dabiska spēja rakstīt aizraujoši, es joprojām gribētu, lai mūsu literatūrā starp 50 pelēkā izmisuma nokrāsām iespīd kaut 14 ceriņrozā toņi. Nopietni.

[Dainis Deigelis · Rating 4 out of 5]

Vijas stāsti, kā no dzīves, spilgti un dažreiz neticami, tāpēc tik interesanti, prieks, bija izlasīt.

[Madara Dobele · Rating 3 out of 5]

Stāsti, protams, labi. Bet ļoti vienveidīgi-gan emocionālā skatījumā, gan noskaņā, gan arī sižetiski šķiet līdzīgi (lai arī notikumi attēloti dažādi). Un latviešu īsstāstiem raksturīgais rūgtenais reālisms pārpārēm. Kopumā man likās varbūt par daudz nomācoši. Nav runa par sižetisko drūmumu-tas netraucē. Bet tāda vienmuļa nomāktības sajūta. Gribas ņemt pauzi latviešu īsstāstiem. Diemžēl neuzķēru, kas bija domāts ar “pirms” un kas-“pēc”. Nekādas anotācijas un recenzijas grāmatai nelasīju-varbūt gudrāki cilvēki saprata labāk…

[Laura · Rating 4 out of 5]

Lasīju un baudīju. Mānīgi, jo valoda strauji ved uz priekšu, lasās raiti un bez aizķeršanās, bet sižets un paši notikumi ir gana smagi, lai pie tiem apstātos, iepauzētu un neskrietu tālāk, tā paskrienot kaut kam nozīmīgam garām. Kā dzīvē. Bija stāsti, kuru tēliem jutu līdzi vairāk, līdzpārdzīvojums spēcīgāks, bija stāsti - kur mazāk. Mānīgi plāna grāmatiņa, kas sevī slēpj daudz vairāk slāņu. Vairumā stāstu par dzīves ne to rožaināko pusi, bet īsti un dzīvi gan. Par cilvēku, kam sava nasta, sava sāpe. Stāstu "Viltus saules" jau lasīju citādāk, jo Vijas Laganovskas romānu izlasīju pirms stāstu krājuma. Spēcīgi.

[Gita · Rating 4 out of 5]

Vienpadsmit interesanti stāsti, kurā katrs it kā dzīvo savu dzīvi..
Ne velti krājuma nosaukums ir “Pirms un pēc”, jo autore stāstu varoņus ļauj iepazīt dažādos dzīves periodos. Tieši tas ļauj arī nojaust, kāpēc, piemēram, viens no stāsta varoņiem Daumants mierinājumu meklē alkoholā, kāpēc Biruta nespēj tikt vaļā no sajūtas, ka viņa vienmēr visiem ir parādā, un kāpēc Ramonai tik grūti ieiet baznīcā, lai kā arī viņa vēlētos.
Tā vien gribējās no viena stāsta uzreiz ķerties pie nākamā...

[Laura · Rating 4 out of 5]

Esmu liela stāstu cienītāja, un šī grāmata nebija izņēmums, izlasīju divu dienu laikā.
Lielākā daļa no stāstiem ir labi izstrādāti un ir iespēja aplūkot nelielu mirkli no kāda cilvēka dzīves mūsdienās, pirms 20 gadiem vai 100 gadiem.