Lasītāju iemīļotās un literatūrkritiķu novērtētās latviešu prozistes Daces Vīgantes (1970) trešais stāstu krājums “Bumbulītis” ir īsti vijīgas valodas un jutekliskas tēlainības svētki. Autore joprojām pievēršas smalkai un niansētai cilvēku, dzīves, pasaules uztverei un atveidei, caur mazo – dažviet ar humoristisku un ironisku vērojumu – rādot arī grūto un nopietno, kas šajā grāmatā iegūst ne tikai lielumu un vieglumu, bet teju vai ekstravagantu negaidīti ieraudzīta gaisa balona grandiozitāti.
Krājuma trīspadsmit stāstu uzmanības centrā joprojām ir sieviete – viņas jūtas, domas, pieredze, viņas seksualitāte, pagātne un nākotnes nojausmas. Gluži kā mākslinieces Gundegas Dūdumas gleznā “Pliante dance” attēlotā dejotāja, Daces Vīgantes iztēles varones kādā brīdī sastingst grūti iedomājamā pozā. Vai viņas redz nomoda sapņus? Vai viņām ir grūti vai viegli? Cik ilgi viņas tā spēs?
Njā, ar stāstiem pārāk nedraudzējos, bet Daces Vīgantes izpildījumā tie ir baudāmu. Neaceros, kā biju nonākusi pie pirmā krājuma "Ledus apelsīna", bet izlasīju ar aizrautību. Ar to autore iekļuva tajā sarakstā, kas jāņem un jālasa, nebaidīties pievilties. Manās acīs šo stāstu pievienotā vērtība ir pilnīgs ciku-caku iztrūkums, vienlaicīgi saglabājot bagātu valodu. Jāatzīst, kā "Bumbulītis" gan man lielākoties izsauca tādas nedaudz depresīvas sajūtas, kā dēļ nekļuva par "manu" grāmatu. Bet mani sajūsmināja viņas vārdiskās fotogrāfijas - Emīlijas ūķi pat nevajadzēja iztēloties un pati Emīlija tik dzīva, un tā aina ar Kuršu kāpu! Un taisnība Zuzim, kā stāstu krājumu labums ir tajā, kā var lekt pāri, tam, kas neuzrunā ("Mākslinieka darbnīca"). Vienīgais, kas mani mulsināja, bija stāsts "Princese", jo tas likās jau kaut kur lasīts (pie tam - tuvu tekstam).
Cik jauki izlasīt latviešu autora stāstu krājumu, pēc kura nepaliek bezcerīga izmisuma un nolemtības sajūta! Daces Vīgantes stāstu krājums “Bumbulītis” nav nekāds spožas un bezrūpīgas ikdienas apcerējums. Līdzpārdzīvojums ir, par varoņiem ir jādomā, stāsti ir ticami, to atrisinājumi ir loģiski, taču subjektīvā emociju ziņā tiem piekto zvaigznīti piešķīru tieši par mierpilno pēcgaršu. (Lauras Vinogradovas garstāsts “Upe” radīja līdzīgu cerības sajūtu.) Jā, joprojām esmu nogurusi no latviešu autoru teju vai fiziskās tīksmināšanās par ikdienas drūmumu un bezcerības neizbēgamību, tāpēc “Bumbulītis” ir pelnījusi nonākt stāstu cienītāju rokās.
4,5 zvaizgnes. It kā man patīk stāsti, tikai nelaime tāda, ka neprotu lasīt pa mazumiņam un tad galā viss krāšņais kaleidoskops atmiņa sajaucas vienā rasolā. Bet tā viennozīmīgi ir mana kā lasītāja vaina. Bet visādi citādi - pārliecinoši, sulīgi un dzīvi.
Var just, ka autore ir ļoti prasīga pret sevi un neviens teikums nav nejaušība, bet rūpīgi pārdomāts. Tāpēc arī lasīt bija interesanti. Titulstāsts lielisks!
Abi pirmie Daces Vīgantes stāstu krājumi man ļoti, ļoti patika, tādēļ ar steigu skrēju pirkt un lasīt arī "Bubulīti". Vēl pirms komentāra par pašiem stāstiem es gribētu nedaudz laika veltīt sajūsmai par to, cik skaists ir grāmatas vāks un raksts vāku atvērumos, cik ļoti man patīk šī atvēruma izraisītās asociācijas ar gadu desmitiem krātiem tapešu un sienas krāsu slāņiem, cik vietā ir neuzkrītoša norāde, ka dzīves apbružāts un nodilis raksts iegūst savu īpašo šarmu. #sajūsma
Stāsti starp šiem burvīgajiem vākiem, ja salīdzina ar iepriekšējām grāmatām, ir tumšāki, ievelkošāki, tumīgāki. Joprojām gana daudz ironijas un humora, taču jau citā kvalitātē - ne tik tieši, ne tik viennozīmīgi. Visos stāstos galvenais virzītājspēks ir sievietes, un es varu tikai apbrīnot autores empātiju, aprakstot savu varoņu lielākas un mazākas dīvainības un pavisam ikdienišķās nodarbes. Ja man būtu jāizvēlas titulstāsts, tas būtu "Krēslas dievs" ar aizgājušās pasaules zilo asiņu dāmām. Noskaņā, valodā, viegli groteskajos personāžos ir kaut kas no Aksela Muntes toņa "Stāstā par Sanmikelu" (es nemāku lielāku komplimentu). Bet varbūt titulstāsts būtu "Mūžīgie svētki", jo pirmie teikumi "Esmu Kuršu kāpa. /../ Izplūdusi smaga un plata, nekustīgi sēžu un koncentrēju skatienu uz salu jūrā /../ Ap manu augumu saliktas trepes, drāšu žogi un brīdinājuma zīmes par iespējamiem nogruvumiem /../" mani nohipnotizēja.
Kopumā mani nepamet sajūta, ka "Bumbulītī" autore kāpj ārā no "Ledus apelsīna" un "Tad redzēs" komforta zonas, un varbūt tādēļ par visiem stāstiem neesmu vienādā sajūsmā (īsti nesapratu, piemēram, "Īssavienojumu" par ģimenes skandālu no dažādu varoņu viedokļa, un nepratu atrast stāsta kodolu). Bet man ļoti imponē drosme neatkārtot 1:1 jau izmantotu recepti. Un mani sajūsmina iespēja kā lasītājam pieredzēt autora izaugsmi.
"Un es ielāgoju, Umberto: ja gribi, lai tevi atceras, vienmēr vajag līdzās kādu, kurš apbrīno. Kādu, kurš saprot un kalpo zudušam laikam."
Dace Vīgante man nelika vilties arī šoreiz. Man prieks, ka neesmu palaidusi šo stāstu krājumu garām. Lai arī stāsti ir pausti pirmajā personā, tie pilni niansētu pārējo personāžu un situāciju vērojumu. Autore pati jūtami daudz vērojusi cilvēkus, lai radītu šādus tipāžus. Tās ir jutekliskas sievietes, tās ir sievietes ar lielākām un mazākām ķibelēm, arī vājībām, kā jau mēs visi.
Latviešu valoda ir tik skaista un šī grāmata ir tam pierādījums. Ne visi stāsti man patika, bet no tiesas izbaudīju autores raito un plūstošo valodu. Mazliet atgādināja Janas Egles stāstus.
Brīnšķīga stāstniece. Bumbulītis iznācis vienā gadā ar Joņeva Tīģeri, kurš guvis virsroku Laligabas vērtējumā. Manā vērtējumā uzvar Bumbulītis. Sievietes stāsti...iegūst īpašu šarmu, Daces Vīgantes pastāstīti. Lai gan ir daži patiešām skarbi stāsti, pret kuriem man arī nebija iebildumu. Bet kopumā no šiem stāstiem dveš liels siltums, sapņi, alkas pēc mīlestības. Man ir sajūta, ka mūs ar autori vieno kaut kādas kopīgas vērtības. Bet par "Mūžīgajiem svētkiem" un sievieti - Kuršu kāpu, laboju vērtējumu uz 5 zvaigznēm..
Es, šķiet, esmu izlutināta stāstu lasītāja - pēc Janas Egles (stāstu karalienes), Sabīnes Košeļevas, Lauras Vinogradovas un Vinetas Trimalnieces "Bumbulītis" mani "neņēma pušu". Pirmais stāsts man patika, varbūt to sapratu tikai virspusēji, bet sirsnība un nostaļģija uzvarēja manas simpātijas. Taču pēc tam...vai man dieniņ, acis bija jāspiež nemukt pa diagonāli prom. Un pēc pāris dienām atkal paceļot grāmatu, vairs neatcerējos neko vairāk kā pirmo stāstu.
Noembrī #lasilatviešus! Tiesa, mājsēde un bibliotēku nepieejamība spiež mani izmantot 3td.lv - tam vajadzētu atsevišķu atsauksmju lapu. Kaut kā šoreiz nesaslēdzos tik labi ar autori, kā atminos iepriekšējos darbos. Lai gan lika padomāt par lietām/jūtām/pārdzīvojumiem gandrīz katrs stāsts, kaut kas trūka. Varbūt pie visa vainīgs telefons, uz kura nācās lasīt un pietrūka grāmatas lapu čabēšana. Stāsts "Bumbulītis" laikam tomēr patika vislabāk - nebrīnos, ka pie tāda nosaukuma arī grāmata tikusi.
Ja līdz šim stāstu krājuma formāts mani neaizrāva, pat neinteresēja, tad pēdējā laikā šis ir otrais (no diviem lasītajiem), kas iepriecinājis. Stāsti par visu vecumu sievietēm un vińu atškirīgajām pieredzēm. Neatkārtojas un nesāk garlaikot nemaz. Vāka noformējums ir pasakains. Izlasīju 2 vakaros, bet ieteiktu lasīt lēnāk, apdomīgāk, baudpilnāk.
Parasti ar stāstu grāmatām ir tā, lielākā daļa stāstu ir veidoti pēc viena principa un ir ļoti līdzīgi. Šajā grāmatā katrs stāsts ir pilnīgi savādāks. Jāatzīstas, ka ka ne visi stāsti bija "manējie", bet tie, kuri bija ir izcili.
Trešajā krājumā jaušami gruntīgāki humora un ironijas krāsainie triepieni zem kuriem samanāmi sieviešu likteņu dažādie silueti. Tīkami lasīt labu darbu. :)
" Viņa atmostas tumsā . Raugās izplatījumā , it kā būtu iekausēta milzīgas būves - tāda kā aizvēsturiska zikurāta - iekšpusē , ko pārcilvēciskām pūlēm cēluši tūkstošiem gūstekņu. Tajā nav iekštelpu, eju vai durvju . Tā spicē un sauktu sevi par dievu . Lūk , viņai šķiet , ka ir iesūkta šāda veidojuma tumšajā bezveidībā . Baiļu nav . Ir dīvaini labi . Pat silti . ..." Dace Vīgante.
Visvairāk man patika stāsti kā " Bumbulītis ; Īssavienojums ; Mākslinieka darbnīca . " Visos stāstos vijās vārds mīlestība un attiecības. Goodreads ⭐⭐⭐⭐
Stāsti interesanti un valoda meistarīga. Bet kopumā priekš manis izteikumu meklējumi apēda stāstu. Pēc vairākiem radās neatbildēts jautājums-ko autore ar tiem ir gribejusi pateikt? Bet kā dzīves skicējumi, tiesa, nedaudz stereotipiski latviskā reālisma drūmumā, protams, interesanti.
Pie manis uz kafiju bija ieskrējusi draudzene. Runājamais bija sakrājies tik daudz, ka aizpļāpājāmies uz trim vakariem! Par grāmatu rakstīšanu, šanell jaciņām, par glābšanos no dzīves un sevis, par bērniem, ak un par tiem mūžam neizprotamajiem vīriešiem! Forša tā mana draudzene, vai ne? Bumbulītis viņu sauc. P.s. Autores plūstošajā valodā var gremdēties kā remdējošā upē. Vienlaikus smalki aprakstītas situācijas, saglabājot kodolīgu izteikšanās veidu, gaumīgām asprātībām caurvijoties - lūk, tā ir māksla!
Emocionālo inteliģenci nepaslēpsi. Tāpat kā spēju rotaļīgi vārdus savirknēt elegantās valodas mežģīnēs. Tādās, kurās es pati - ES PATI - vēlētos ietīties, piesavināties, rotāties! Tik neparasta parādība - teksts, kas atraujas no autora tiešās pieredzes un sāk dzīvot pats savu dzīvi. Tik personisks un vispārcilvēcīgs vienlaikus. Inteliģenci nepaslēpsi. Eleganci nepaslēpsi. Eleganti.
Autorei interesanta valoda, daudzveidīgi stāsti. Varbūt pašlaik man bija pat mazliet par daudzveidīgu. Ja viens stāsts par Latviju un jaunību, tad jau nākamais var būt par Maskavu vai Atēnām, pavisam citā laiktelpā. Šķiet, tos ārpusLatvijas stāstus man vajadzētu izlasīt vēlreiz - kaut kas no autores vēstījuma man paslīdēja garām, vai arī izdevās satvert tikai ar pašu, pašu prāta maliņu. Kopumā, lielā daļā stāstu tā "atbilde", stāsta "sāls" netika pateikta tieši, lasītājam it kā dota vaļa pašam izjust un saprast, kas tad īsti ar stāstu domāts. Tātad, lasītājs te īsti nedrīkst slinkot, būs arī jāpiedomā. Visraitāk man lasījās Pirmais stāsts, Bumbuītis, Augšāmcelšanās, Īssavienojums, Princese. Pie iespējas izlasīšu arī pārējos autores stāstu krājumus - valoda un rakstīšanas maniere tiešām likās svaiga un sulīga (ne tādā nozīmē, ka tur būtu kādi "sulīgi vārdi" :D).
Kopumā labi, bet kaut kā līdz galam šie stāsti neaizrāva. Pagrūti pateikt, kas pietrūka, jo vairākiem saturs bija pietiekami dzīvīgs un reālistisks. Spilgti iekrāsotas dažādas dzīves epizodes un pagriezieni. Tāda dažādu un diezgan atšķirīgu dzīvesstāstu un vērojumu grāmata. Patika, ka daži stāsti šķita attīstīti no autores juridiskajā karjerā novērotājiem kāzusiem. Ģimenes tiesību biezokņos noteikti ir atrodami vēl dīvaināki notikumi. Nepatika kaut kā par daudz jūtamā krieviskuma noskaņa (varoņu vārdi, žargonismi), bet varbūt tāpēc, ka lasu kara ēnā. Bumbulītis un Īssavienojums laikam visspēcīgākie. Toties Krēslas Dieva prototips visatpazīstamākais. 3,5 *
Daces Vīgantes stāsti piestāv gadalaikiem, kas jauc pelēkos toņus. Rudens, ziema, agrs pavasaris. Laika posms, kad mirstot vecajam dzimst jaunais. Atvadu un gaidīšanas laiks. Laiks, kad trūkst krāsu un gribas izdzīvot ko dažādiem toņiem piesātinātu. Autores jaunākais stāstu krājums “Bumbulītis” ar tajā iekļautajiem 13 stāstiem pilnībā ļauj izbaudīt dažādus krāsu toņus, jo autore kā prasmīga māksliniece jauc ironiju, kaislības, humoru, apcerīgumu un citas dzīves nianses.