Stāsts par vienas dzimtas trīs paaudžu cilvēku dzīvēm. Par to, kas tiem devis spēku un kas – sāpējis. Par to, kā caur paaudzēm atkārtojas uzvedības modeļi un likteņstāsti. Grāmata ir zināmā mērā autobiogrāfiska, tomēr ne dokumentāla vienas dzimtas likteņu interpretācija. Katra varoņa stāsts gandrīz vai maģiski ievelk lasītāju savā varā, radot sajūtu, ka esi viņiem līdzās dažādos laikos un vēstures pavērsienos. Cauri cilvēkstāstiem "Vilkme" izstāsta arī Latvijas likteni. Esmu uzrakstījusi stāstu par vienas dzimtas trīs paaudžu cilvēku dzīvēm. Par to, vai viņi spēja izaugt cauri pārbaudījumiem vai tomēr padevās. Par to, kā un no kā veidojās viņu personības. Par to, kā caur paaudzēm atkārtojas uzvedības modeļi un likteņstāsti. Es pati šo atkārtošanos spilgti apzinājos, mācoties sistēmfenomenoloģijas (Helingera) metodi. Aptverot, cik lielā mērā mēs katrs rīkojamies ne pēc brīvas gribas, bet sekojot iepriekš iedibinātiem “musturiem”, pat sabijos. Vēlāk parādījās arī apjēgsme, cik svarīgi ir pieņemt visus, kas pirms manis bijuši, tādus, kādi viņi ir. Tas dod gan spēku, gan brīvību.
Ja patīk vai ir aizraušanās ar sistēmfenomenoloģijas (Helingera) metodi, grāmata noteikti patiks labāk nekā man. It kā viss pareizi - caur dzimtu parādīta arī Latvijas vēsture un cilvēku prasme atkal un atkal atkārtot tos pašus rīcības modeļus. Taču kaut kas man līdz galam "nesaklikšķēja"
Iesaku visiem dzimtu pētniekiem! Apbrīnojamā atklātībā un līdz mielēm izķidāts dzimtas stāsts. Noslēgumā salikts kopā tik skaistā gaismas apmirdzētā mozaīkā, nē - vitrāžā. Burvīgi! Ne tikai pastāstīts viss tieši un atklāti (ņemot vērā ka autore ir samērā publiska persona, tāda atkailināšanās ir ļoti drosmīga), bet arī lasītājs tiek izvadīts cauri procesam, ko ar tiem visiem iepriekšējo paaudžu savārītajiem sūdiem darīt. Kā panākt izlīgumu, kā piedošanu, kā pieņemšanu. Ļoti spēcīgs un cerību viesošs nobeigums.
Mani iepriecina katra grāmata, kurā viens un tas pats stāsts parādīts no vairākiem skatpunktiem, tādējādi iezīmējot, cik daudzšķautņaina un sarežģīta ir dzīve. Beigu nodaļa sabojāja pilnīgi visu - es nelasu grāmatas, lai man tik brutāli barotu savas ezotērikas un vēstījumus. Zinu, ka citiem tieši tas patika, tā ka tā varbūt ir problēma tikai man.
Grāmata noteikti ir interesanta, jo attēlo kādas dzimtas trīs paaudžu liktenis, iekļaujot arī vēsturisko fonu. Kas īpaši izceļams - autore ir iedevusi iespēju katram tēlam "izteikties" un ļāvusi paskatīties uz notikumiem ar katras personas redzējumu.
Vai grāmatu ir vērts lasīt? Noteikti jā, jo tā ir interesanta. Kāpēc novērtēju tikai ar četrām zvaigznēm? Vienu zvaigzni atņēmu tikai par pēdējo nodaļu - priekš kam tā tika iekļauta man nav saprotama un manā ieskatā tā bija ne tikai lieka, bet arī pabojāja grāmatas noskaņu.
Kaut kā īsti līdz galam ar grāmatu nesadraudzējos. Man kaut kas pietrūka. Cenšos pati sev pašlaik formulēt, kas tieši. Bet dzimtu pētniekiem un paaudžu attiecību risinātājiem noteikti patiks.
Viegli lasās, ir interesants stāsts, bet pietrūka tā saucamās grāmatas morāles (viena negatīva morāle ir, bet bez spoileriem) vai varoņu attīstības (bija tik vien, kā Marikai grāmatas beigās -iekšējā pašizaugsme).
Ļoti aizraujošs romāns un spilgti, taču savos raksturos vāji varoņi (par katru noteikti varētu uzrakstīt atsevišķu romānu) unj vienveidīgā sižeta līnija dažbrīd padarīja tā plūdumu vienmuļu (taču ne neinteresantu), lai arī nevar noliegt, ka nodaļas, kas katra veltīta savam varonim, būtiski atviegloja un paātrināja lasīšanu. Manuprāt, arī nosaukums ir diezgan atbilstošs, jo katram varonim ir sava “vilkme”, no kuras nav iespējams glābties – neizdevušās, vardarbīgas, nocietinātas attiecības, atkarības, fiziskā, seksuālā un emocionālā vardarbība, nemīlestība, vienaldzība, bezatbildība vai arī otrādi – pārāk liela atbildība un padevība, nespēja par sevi pastāvēt. Romānā ieraugāms it viss “nepareizu” attiecību kokteilis un varoņu likteņi iet uz riņķi, liekot viņiem cīnīties ar jaunām vai tām pašām problēmām vēl smagākā pakāpē. Šīs dažādās, skarbās un lielākoties nelaimīgās dzīves ir apliecinājums, ka cilvēks nemācās ne no citu, ne savējām kļūdām. Un arī laikmets cilvēkam nav palīgs, tieši otrādi – mainīgās varas un režīmi izmanto jebkuru situāciju, lai cilvēku, ja ne iznīcinātu, tad vismaz galēji pazemotu, iebiedētu, paverdzinātu vai padarītu par liekuli. Romāna izskaņā paaudžu mezgli vismaz mazliet atraisās, taču pats romāna nobeigums – daļa, kas veltīta zoroastrismam un citām ezotērikas tradīciju niansēm, sentimentālā patosa pilnais epilogs un nebeidzamā paldiesošana - šķita uzspiests un neiederējās vēstījumā. Tomēr gribas cerēt, ka šī nebūs autores pēdējā daiļliteratūras grāmata, jo viņai neapšaubāmi piemīt rakstnieces talants un teicama spēja psiholoģizēt un padarīt dzīvas grāmatas varoņu attiecības.
Vērtējums drīzāk 4.5. Interesanta grāmata par dzimtas vēsturi 3 paaudzēs, valoda raita, aizraujoša. "Cilvēks ir rituālu dzīvnieks. Jā, cilvēks tāds ir. Ne tikai sociāls dzīvnieks, bet arī garīgs. Garīgs dzīvnieks. Eksistenciāla pretruna. No bioloģiskā viedokļa cilvēce ir vienīgā suga uz Zemes, kurai nav dabisku vērā ņemamu ienaidnieku. Šķiet, tāpēc cilvēce jau dabīgi nodarbojas ar savstarpēju iznīcināšanos. Kariem. Un, ja ne tieši kariem, tad vismaz ar iznīcināšanās sākumstadiju - konkurenci. Dabīgais indivīda attīstības un dzīves cikls meta līkumus, veidoja ciklu, kas veiksmīgākajiem veidoja spirāli, bet neveiksmīgākajiem - cilpu. Un tikai indivīds pats varēja izlemt, kuru attīstības modeli izvēlēties. Visbiežāk šis lēmums bija neapzināts. Pārāk daudzi izvēlējās sev atpazīstamos "sliktos" modeļus, neriskējot tos atmest un mēģināt veidot jaunus, - neziņa cilvēkam sagādā lielāku stresu nekā ciešanas. Cilpā ir drošāk nekā uz spirāles."
Skarbi, bet patiesi . Stāsts par kādas latviešu dzimtas trim paaudzēm. Par musturiem , kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Vai to iespējam pārtraukt? Izsūtījums, atgriešanās no tā, un Latvijā palicēju šķietami vieglākā dzīve - gandrīz katrā latvieša dzimtā ir stāsts par to, arī manējā.Alkoholisms, vardarbība, neuzticība un greizsirdība, nedzimuši un pāragri nomiruši bērni. Atklāti vēstījumi no katras iesaistītās puses skatupunkta.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Sajūtās kaut kas starp "Četru ceļu krustojums" un "Kliedziens no debesīm". Man patika, ka apzināti visi dzimtas locekļi un pastāstīts viņu skatījums uz dzīvi un savstarpējām attiecībām. Ļoti atklāts stāsts, neko "neslaukot zem paklāja", kas no vienas puses man simpatizēja, bet no otras - nedaudz atgādināja publisku "veļas mazgāšanu". Un tomēr ieteiktu izlasīt - spēcīgs dzimtas stāsts ar lielo D(z).
Lieliska, lieliska, lieliska grāmata!! Tieši manā gaumē - dzimtas stāsts uz vēsturisku notikumu fona. Brīžiem skarbs un smeldzīgs, bet Vilkme mani ievilka pamatīgi.. Lasījās tik ātri, ka negribējās, lai grāmata beigtos. Nesen biju pieķērusies savam ciltskokam, tālāk par trešo paaudzi netiku, bet grāmatas nobeigums iedvesmoja pieķerties ar jaunu sparu un rakt tālāk!
spēcīga grāmata, saviļņojošs stāsts. aizdomājos par dzimtu stāstiem... nebiju iedomājusies uz tiem paskatīties no dažādām pusēm. kaut kā pārāk ieciklējusies uz savējo skatījumu... grāmata lika aizdomāties arī par citiem iesaistītajiem un viņu stāstiem/skatījumiem/sajūtām.
Šādas grāmatas ir labākās un sliktākās vienlaikus. Pluss - tās ir laikmeta liecības, kas ļaus nākamajām paaudzēm redzēt, kā cilvēki ir dzīvojuši. Un trūkums, ja to tā var nosaukt, - šo grāmatu nežēlīgais smagums tās lasot, un te es nevaru objektīvi spriest, dēļ varoņu grūtumiem, vai dēļ tā, ka šajos stāstos es redzu savu senču, savu vecāku nastu.
Vilkme ir par vienas dzimtas cilvēku likteņiem. Par to, kā laikmets ietekmē cilvēkus un par cilvēkiem, kas ir gana stipri, lai ietu savu ceļu par spīti tam, kas būtu 'common sense'.
Par šo grāmatu es tā nemaz uzreiz nevarēju uzrakstīt atsauksmi. Tā ļoti saviļņoja ar savu patiesumu. Pirmkārt jau sitiens zem jostasvietas bija Aleksandrs. 3 bērnu tēvs, alkaholiķis. Tik ļoti viņā redzēju savu tēvu... cik ļoti šīs lomas (arhetipi (?) manas Latviešu valodas zināšanas te ir par īsu) tomēr ir aktuālas visā Latvijas vēsturē un pieredzē. Cik maz mēs redzam no malas to, kas notiek ģimenēs. Un kāpēc cilvēki izvēlas veidot ģimenes un palikt ģimenēs ar cilvēkiem, kas viņus posta? Lai gan Annas dzīvē aborts un nelaimīga mīlestība bija atstājuši savas sekas, viņa tomēr rekomendēja iet to pašu ceļu arī savām meitām. Kas zina, kā būtu iznācis, ja Vaira jau no paša sākuma būtu rīkojusies citādi, savukārt Marika bija gana gudra/ vieda, lai neļautos mātes stingrajai vadībai. Sandris. Vienmēr patikušas grāmatas, kas atver logu uz jaunu pasauli, par kuru man nav īsti izpratnes. Tad nu šeit ir jau no mazotnes negatīvs tēls, bezpajumtnieks. Viņam viss vienmēr tika piedots un vainīgs vienmēr bija kāds cits...
Man gribās domāt, ka cilvēkam ir izvēle sabrukt, plūst pa straumi vai 'plosīties' un izsist sev vietu, labu vietu. Tas gan nekad nenāk viegli.