On kuu kui kuldne laev

by Juhani Püttsepp, Gundega Muzikante (Illustrator)

Sõjasügisel 1944. aastal jätsid tuhanded Eestis ja Lätis maha oma kalli kodu, et pageda üle mere Rootsi. Paadipõgenike seas oli palju lapsi.

Nende mängud jäid korraga katki, sest tuli alustada ohtlikku reisi tormisel Läänemerel.

Väike tüdruk Keete kaotab lainetesse oma kaisukaru Pätsi, aga nagu väikese ime läbi leiab selle taas üles. Lõpuks paistab tema perele ka Rootsimaa rand, kus ees ootavad kakaokruus, täisaun ja koduigatsus …

„On kuu kui kuldne laev“ pälvis kirjastuse Tänapäev, Eesti Lastekirjanduse Keskuse ja ajakirja Täheke 2019. aasta lastejutuvõistlusel kolmanda koha.

Genres: Childrens, History

136 pages, Hardcover

First published November 16, 2020

Reviews

[Liva · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kurā stāsts un vizuālais noformējums veido pilnmiesīgu un labi skanošu kori. Man personīgi ļoti patīk vēstures pastāstīšana skolas vecuma bērniem caur cilvēkstāsta un cilvēciskās traģēdijas prizmu. Domāju, ja patika Jurgas Viles un Linas Itagaki "Sibīrijas haiku", tad patiks arī šī.

Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2021/08/j...

[Eva Draviņa · Rating 5 out of 5]

Zini, Pekaini, es apskaužu mūsdienu bērnus. Cik laimīgā laikā viņi dzīvo! – Kēte saka. – Sīkas raizes mūsu zemē gan ir, bet lielu patiesībā nav. Nav kara!

Vecmāmiņas domāja par savām mājām, par visām lietām, ko nebija iespējams paņemt līdzi. Lauku saimnieces domāja par savām govīm un aitām. Un kaimiņiem atdotās govis un aitas droši vien arī ilgojās pēc saimniecēm.
Mātēm klēpī snauduļojošie bērni vēl nemaz nemācēja domāt par to, ko bija zaudējuši – par mīļo istabas kaktiņu ar gultiņu un skapi, par simtreiz pārrakto smilšu kasti pagalmā. Ja vecāki teica, ka jāglābjas no ienaidnieka, tad bija jādodas - bet kāpēc gan lai kādam bērnam vispār būtu ienaidnieki?

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

..grāmata par laiku, kad laivās un kuģos cilvēki no Baltijas valstīm bēga uz pretējo krastu – Zviedriju. galvenokārt tas ir stāsts par bērniem, kuriem šis bīstamais ceļš bija jāmēro kopā ar saviem vecākiem. un daudzi no viņiem, protams, palika tanī jūras pusē arī pēc kara.

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 5 out of 5]

Ak, laimīgie mūsdienu bērni- viņiem ir ne tikai laimējies dzīvot iespēju laikmetā, kad pasaule ir atvērta, piedzīvojumu pilna- atliek vien uzdrošināties un doties; viņiem ir pieejama nebeidzami plaša literāro darbu pasaule, kura arvien nebeidz pārsteigt ar savu unikalitāti un radošumu. It sevišķi pēdējo gadu laikā klāt nākušas nozīmīgas grāmatas Baltijas bērnu literatūrā, kas runā par vēsturiski nozīmīgiem notikumiem pasaules karu laikā ("Sibīrijas haikas", "Akmenelis", "Puisēns ar suni"). Lai arī grāmatas savā starpā varētu saistīt, tomēr notikumi un to mākslinieciskais atspoguļojums atšķiras, padarot to katru unikālu un es teiktu- radot jaunu sadaļu mājas grāmatplauktā, ko katram latvietim turēt, lai izmantotu brīžos, kad bērniem stāstīt par kara notikumiem, kas veidojušas mūsu tautas likteni.

Zemes toņos- miglas pielietā uzartas zemes saullēkta rītā, krāsu gammā ieturētās ilustrācijas varbūt pirmā mirklī nelēks acīs krāsu mikslī bērnu grāmatu sadaļā grāmatnīcā, bet ik katrā detaļā, ko latviešu ilustratore Gundega Muzikante ir ieguldījusi šajā darbā, pasvītro drūmi dramatiskos notikumus, ko mazā igauniete Kēte piedzīvo, bēgot mazā zvejnieku laivā no Igaunijas uz Zviedriju- tumsas un aukstuma aizsegā slēpjoties no karavīriem un sastopoties ar vēl lielāku pretinieku- vētru jūrā. Tāpēc šis ir tas gadījums, kad ilustrācijas rada dziļāku dimensiju un veido atmosfēru, kas ļauj burtiski līdzdarboties tēliem- sajust bailes, ledaina ūdens piešļakstītajā zivju nodalījumā, kara lidmašīnas rūkoņu, jūras slīmības nomocīto ļautiņu pievemto spaiņu smaku un vētrā šķaidītās koka laivas mētāšanu no viena sāna uz otru.

Kā lai vienā somā saliek visu savu akmeņu kolekciju, kāpēc tēti var ielikt cietumā un kāpēc līdzbraucējam līdzi kārba ar Igaunijas zemi? Mazajai varonei Kētei ir tik daudz jautājumu, daudz nesaprotamā un neizskaidrojamā apkārt notiekošajā. Un te nu man jāapplaudē igauņu autoram Juhani Pitsepam, cik ļoti viņš spēj iejusties bērna ādā un izzināt tieši viņiem svarīgāko, ko ne vienmēr pieaugušiem lemts saprast. Daudzas no bērnu grāmatām ietver sevī dimdomīgus kodus, metaforas un slepenas nozīmes, kas saprotamas tikai pieaugušajiem un bieži tieši viņiem jāizskaidro saviem bērniem vēstījumu viņiem saprotamā valodā, lai pateiktu, ko autors ar to vēlējies pateikt. Tad nu šī ir viena no retajām grāmatām, kas pilda uzreiz šo funkciju- uzdod jautājumus, ko ikviens bērns iedomātos un uzreiz arī viņus atbild. Tāpēc, ja dažkārt jāsaka, ka daļa bērnu grāmatu ir vairāk domātas pieaugušajiem, tad šī noteikti ir domāta bērniem, bet, protams, arī pieaugušie izbaudīs šo lieliski savērpto stāstu. Paldies autoram par spēju uzrunāt mazos lasītājus, tajā pat laikā izglītojot vēsturiski nozīmīgos jautājumos. Neskatoties uz skaudro bēgļu stāstu, šo grāmatu caurvij sirdsiltums, kas nāk no apkārtējo cilvēku sirsnības, izpalīdzības un empātijas.

Šo grāmatu vajadzētu izmantot vēstures stundās, kā papildus literāro avotu, lai lietišķiem skaitļiem un faktiem par bēgļiem II pasaules kara laikā, kas no Baltijas devās uz Zviedriju, piešķirtu vizuālu un saturisku pamatojumu.

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 5 out of 5]

- Ir mēness zelta kuģis, ir zvaigzne sudrabairis, Jozeps uzsāka dungot kaut kur dzirdētu dziesmu. - Ja atkal, atkal es pie tevis tikšu. būs mēness zelta kuģis, būs zvaigznes sudrabairis, un naktī tavi smiekli skanēs kairi.
- Situācija vairs nav nemaz tik bezcerīga! - Zvejniekmammīte nomurmināja.
- Nav bezcerīga! - arī vecais zvejnieks piekrita. - Ja mēs pārdzīvojām šo vētru, tad varam arī uz Gotlandi tikt!
- Mēness ir mazliet līdzīgs kuģim, - pret aukstumu visās iespējamās drēbēs un palagos ievīstītā Kēte teica mammai.
- Jā, bet kā gan zvaigzne var būt airis? - mamma Juta Jozepam vaicāja.
- Airi kustas ūdenī, bet zvaigznes kustas debesīs, - kareivis Jozeps daudznozīmīgi atbildēja.

Lai baltieši savos vēstījumos bērniem par sāpīgiem, smagiem vēstures posmiem (izsūtīšana, bēgļi, holokausts) būtu aptverti, bez Juahni Pitsepa "Ir mēness zelta kuģis" un Jurgas Viles "Sibīrijas haiku", man vēl ir jāizlasa Ineses Zanderes "Puika ar suni".

[Reelika Kullerkan · Rating 2 out of 5]

Raamat annab läbi lapse silmade jutustuse vormis ülevaate, kuidas käis 1944.aastal paadiga põgenemine üle Läänemere Rootsi ja rootslaste lahkest vastuvõtust. See raamat muudkui venis, sest lükkasin edasi igalt järgmiselt leheküljelt uutest sõjaõudustest lugemist, mida nende teele ka jagus. Iseenesest on ju hästi kirjutatud lugu, aga millisel lapsel seda lugeda soovitaks...

[Triinu · Rating 5 out of 5]

Minu arvamuse leiab blogist https://triinuraamatud.wordpress.com/...

[Linda Andžāne · Rating 5 out of 5]

Lieliska! Skumji skaista grāmata, kas palīdz bērnam saprast vienu no daudzajām traģiskajām mūsu vēstures lappusēm.

[Epp Petrone · Rating 5 out of 5]

See raamat ei tutvusta ajalugu mitte ainult lastele, aga ka täiskasvanutele. Mina polnud varem midagi nii detailset lugenud 1944. aasta sügise paadipõgenikest (natuke saab kogemust võrrelda küll okupatsioonimuuseumi Vabamu saaliga, kus keset saali hämaras seisab suur paat ja kõlavad audiolood üle mere lahkujate mälestustega).
Oleks minu olemine, paneksin selle raamatu soovitus-kohustusliku kirjanduse nimekirja umbes nii 5ndale klassile (natuke jäin mõtlema, peategelane on vist 9aastane... aga samas on mul siiski tunne, et raamatut suudab tugevamalt vastu võtta aasta-kaks vanem vanuserühm).
Tegevus algab ühes anonüümses linnakeses, mis meenutab Haapsalut. Ei, tegelikult algab tegevus ühe vana naise hinges, tal on alles tema mängukaru ja ta on hinges ju ikka tegelikult seesama laps, kes ta on alati olnud... Raamatu üks lisadimensioon ongi see, kuidas tehakse arusaadavaks ka täiskasvanud inimese hing, paljud tegelased on täiskasvanud. Ja tekib ka mingi selline tunne, mis on Milne'i "Karupoeg Puhhi" lõpus, kas mäletate? See tunne, kui kurb on suureks saada. "On kuu kui kuldne laev" rullub lahti raamjutustusena, nii raamatu alguses kui lõpus istub vanamemm koos oma seiklustes ellu jäänud mängukaruga. Ja ma ei tea, mida autor mõtles raamatu lõpus oma lausega "Kui alustaksime taas otsast peale, hakkaksime taas lasteks" (ega autor alati ei teagi, mida ta mõtleb, ta järgib vaistu!), aga mulle mõjus see lause justkui surma tühistajana. Kunagi ta sureb, aga siis tuleb tagasi uue lapsena. See on kõik väga õrnalt antud, aga mina tunnetan siin sellist hoovust.
Surmast on siin raamatus juttu küll. Kuidas teisiti saab kõnelda ajaloolistest sündmustest, neid alati tähistavad surmad! Aga ma olen seda ka päriselt elus märganud, et lastel on võime surmasid võtta vastu rahulikult, mingi oma loogikaga. Ja Juhani Püttsepp on minu meelest oma tekstis hästi tajunud seda, et lapsed ei karda, kui nende vanemad ei paanitse, ja veel enam, lastel on eluterve võime isegi oma vanemaid rahustada.
Seiklust on tekstis rohkem, kui ma oodatagi oskasin. Mõtlesin, et nonii, sõidavad üle mere, mis seal ikka. Aga juba algus, kuidas turvaline kodu hakkab murenema... kuidas laps näeb vanemaid koduaeda midagi matmas, kuidas ta peab õppima saladust hoidma... ja mida tegelikult tähendab 300 km tormisel merel mingi suvalise kalapüügipaadiga (tegevus toimub kolmes erinevas paadis, nii et me saame erinevaid kohti tunda, üks hullem kui teine...), ülal pommitamas lennukid...
Raamatu lõpus saame ka ülevaate kõigist neist inimestest, kes selle raamatu materjale aitasid kokku koguda. See on lihtsalt imeline, ma sooviksin, et meil oleks rohkem selliseid raamatuid, kus on küsitletud veel elusaid inimesi või uuritud memuaare, ja siis nende põhjal kokku pandud südamlik ja haarav seiklusjutt.
Ka pildid on erilised, Läti kunstnik Gundega Muzikante. Ma ei tea raamatu sünniloost midagi (näen tänusõnadest, et autor sai kultuurkapitali stipendiumi selle kirjutamiseks, see läks küll õigesse kohta!), arvan, et kohe alguses valmis tal otsus kirjutada raamat, mis sobiks nii Eesti kui Läti lastele, sest meie ajaloos toimus 1944 sügisel täpselt ühesugune põgenemine Rootsi poole. Läti kunstniku pildid on erilised... minu maitse oleks tahtnud veidi rohkem värvi, aga samas imetlesin neid ka sellisena, nagu nad olid, mitmekihilised... Üks pilt tõi pisarad kurku, vaatasin alguses, et mis see on, siis sain aru, see on tükike kodumaa mulda, mis keegi Eesti rannikult kaasa võttis.

[Karīna Liepiņa · Rating 5 out of 5]

Tik skaista un īpaša grāmata!❤️ Priecājos, ka caur tādām grāmatām bērni var iemācīties par mūsu tautas vēsturi!

[Maarika N · Rating 3 out of 5]

Kõik meenutused olid huvitavad, aga minu jaoks jäi nagu midagi puudu..

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 5 out of 5]

Karš tuvojas Igaunijai un Vācijas karogu tūliņ nomainīs Krievijas, tādēļ Kētes vecāki, tāpat kā daudzas ģimenes nolemj doties bēgļu gaitās - pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Kēte vēl ir maza meitene un šo bēgšanu redz kā piedzīvojumu - svarīgāko mantu līdzņemšana, neaizmirstot lāci Pekaini, akmeņu kolekciju un iesākto grāmatu, bēgšana naktī - slepeni. Jā, šis ir piedzīvojums, taču ne tāds ko kāds no laba prāta vēlētos piedzīvot - šis ir risks, ko daudzi uzņēmās, baidoties no Staļina represijām un izsūtīšanas.

Kētes un viņas ģimenes bēgļu ceļš daudz neatšķiras no tā kā bēga arī Latvijas ģimenes - ar airu laivām, nelieliem buriniekiem, glābšanas laivām un pat ar kanoe cilvēki bija gatavi šķērsot Baltijas jūru, lai nokļūtu brīvībā.

Šī ir grāmata bērniem un ārkārtīgi atbilstoši uzrakstīta - nav slēpta nāve, bailes, apšaudes un, lasot, tiešām skrēja drebuļi no aukstuma, tomēr tā kā stāsts ir rakstīts no bērna skatu punkta, kurš jūt vecāku gādību un aizsardzību pat bisbīstamākajās situācijās - šī grāmata izstaro gaišumu, siltumu un sirsnību.

Es ieteiktu nebaidīties šo grāmatu lasīt ar bērniem (es nobijos un sākumā gribēju izlasīt pati, lai saprastu, ko sagaidīt), jo, lai gan tēma ir smaga, tomēr uzrakstīta bērniem saprotamā valodā. Jā, būs jābūt gataviem paskaidrot šo to, taču noteikti šī ir lieliska grāmata visai ģimenei.

Un vizuālais noformējums!! Grāmata ir ne vairāk ne mazāk kā izcili skaista - latviešu māksliniece Gundega Muzikante ir izveidojusi ļoti skaistas un trāpīgas ilustrācijas, turklāt grāmata iesieta ar biezām lapām, kas rada tādu grāmatas senatnīguma sajūtu.

[Helin Puksand · Rating 5 out of 5]

Keete vanemad otsustavad, et lähevad punaste eest ära Rootsi. Tehakse kokkulepe isa sõbra Oleviga, kes muretseb paadi. Paat on väike kaluripaat, aga sügisene meri on tormine...
Raamat räägib 1944. aasta Eestist põgenemisest. Sellel teemal on mitmeid raamatuid kirjutatud, esimesena meenuvad Elin Toona raamatud "Ella" ja "Pagulusse". Kuigi ka Toona raamatute peategelane on väike tüdruk, on tema raamatud siiski mõeldud täiskasvanule. Lastele on aga sellel teemal vähe kirjutatud, muidugi on võimalik, et ma lihtsalt ei tea. Igal juhul on tegemist raamatuga, mille abil saab lastele tutvustada Eesti ajalugu ja näidata, et kõik ei pruugi olla nii roosiline, kui paistab.

[Rita Topeca · Rating 5 out of 5]

Ir mēness zelta kuģis un zvaigznes airi, dod Dievs, ka drošībā tie aizved.
Smeldzīgs stāsts par Kātes, Pekaiņa un citu bēgļu bangojošo ceļu pār Baltijas jūru, bēgot no sarkanās armijas. Bēgļu gaitas caur bērna acīm, kas pārāk smags ir arī šodien. Bērna prātam neaptvert to notikumu apmēru; un cik gan dziļas rētas šāds notikums cērt…

[Arta · Rating 4 out of 5]

«Bērni ir kā putni, viņi nemāk tik daudz domāt par nākotni, ne arī baidīties par gaidāmo.»

Grāmata bērniem par mūsu (baltiešu) vēstures lapaspusēm, par kurām runā stipri pieklusināti.

[Valija Platace · Rating 5 out of 5]

Lielisks veids, kā bērniem stāstīt par vēstures smagākajām lappusēm.
Vēl viena grāmata, kas saņem papildus plusu no manis tās ilustrāciju dēļ.

[Kadi · Rating 5 out of 5]

Juhani Püttsepp oma tuttavas eheduses ja headuses...

[Madara · Rating 5 out of 5]

Par šo grāmatu uzzināju tikai nesen. Tiklīdz sāku lasīt, ātri vien noliku malā. Vairākas nedēļas tā stāvēja uz plaukta, taču tad pienāca vakars, kurā es šo grāmatu izlasiju no sākuma līdz beigām. Šai grāmatai ir nepieciešams pareizais dvēseles stāvoklis, lai to izlasītu un izbaudītu. Grāmata ir ļoti veiksmīgs piemērs tam, ka bērni visu redz un saprot. Nav nepieciešams bērniem melot par karu. Skaistās ilustrācijas papildina to sajūtu, ko radījis autors stāstot par Kētes piedzīvojumiem.

[Kaili Õunapuu-Seidelberg · Rating 5 out of 5]

Ilus lasteraamat väga tõsisel ja tegelikult kajastamist vajavad teemal. Kaunid ja sobivad illustratsioonid muudavad raamatud kenaks tervikuks.

[Liene · Rating 4 out of 5]

-Zini, Pekaini, es apskaužu mūsdienu bērnus. Cik laimīgā laikā viņi dzīvo! – Kēte saka. -Sīkas raizes mūsu zemē gan ir, bet lielu patiesībā nav. Nav kara!
Grāmata pilna frāzēm, kuras gribas atcerēties. Šī ir tikai viena no tām, bet tādu bija daudz.
“Matrozis uzvilka mastā karogu ar sarkanu krustu, lai kara lidmašīnai skaidri un gaiši vētītu: te ir bēgļi, slimnieki, nevis karavīri. Naidīgā lidmašīna tā kā attālinājās, bet tad pagriezās un lidoja atpakaļ.”

Bet visam pāri bija sajūta un doma spar Ukrainu. Par to, kas tur notiek par to cik ļoti to izsaka šis pats citās, kas skar tos pašus iebrucējus tikai citā laikā.
“-Tā taču nešaus uz mums, tā skaidri redz, ka uz kuģa ir mazi bērni un sievietes, - cilvēki runāja un māja lidmašīnai, kas lidoja arvien tuvāk.
Bet tieši to lidmašīna sāka darīt – šaut pa zvejnieku kuteri no ložmetēja. Lodes plakšķēja ūdenī, un tās arī trāpīja, skanēja dīvaini blīkšķi.”

Visādi citādi brīnišķīga grāmata bērniem par mūsu vēsturi mazas meitenes acīm. Bez liekām skumjām un bērnišķīgi vienkārši. Kā kaut kur, laikam, šajā grāmatā, bija teikts, ka ja mierīgas ir mātes tad mierīgi ir arī bērni.

[Aimi Tedresalu · Rating 4 out of 5]

Lugesin hiljuti populaarteaduslikku raamatut Soome paadipõgenikest ja tundus paslik lugeda nüüd lõpuks ka paadipõgenike teemat tutvustavat raamatut lastele. Selles reisitakse küll üle mere "populaarsemat" teekonda pidi ehk 1944. aastal Rootsi, kuid asja olemust see ei muuda ning eesmärk oli ju ikkagi üks, samuti põgenike varitsenud ohud ja vallanud tunded. Juhani Püttsepp on loo pannud mõnusasse lastele sobivasse formaati ning kirjeldatakse nii sündmusele eelnenud aega, teekonda üle mere kui ka sündmusi pärast kohalejõudmist. Tore on see, et kohe loo alguses on peategelane Keete juba hallipäine vanadaam, mis tähendab, et ta pääses õnnelikult üle mere - erinevalt paljudest teistest nii päriselus kui ka raamatus, kellel nii hästi ei läinud. Sümpaatne raamat ja vajalik teema, sest seda peatükki ajaloost ei tohi unustada.

[Ene Michelis · Rating 2 out of 5]

Kuna kolleegid siit ja sealt Eestimaa nurgast lugesid, avaldasid arvamust, siis otsustasin ka selle raamatu läbi lugeda. Vajalik väga hea valgus, sest tekstid tumedal põhjal suuresti. Meeldis, et lastele seletatakse (nendele, kes seda raamatut loevad üldse), kes on on lell ja mis on sumplaev. Samas arvan, et need lapsed, kes sellist raamatut omaette loevad, teavad juba eelnevalt lellesid ja nadusid, Gotlandit ja Singeri masinat. Minu arvates on hea raamat, mille lugemisel peaks päris paljudel lastel(ma ei väida et kõigil) olema käeulatuses keegi temast vanem inimene. Hea materjal tunnis lugemiseks koos õpetajaga näiteks.

[Eveli Nõgu · Rating 5 out of 5]

Juhani Püttsepa “On kuu kui kuldne laev” käsitleb ajaloos II MS perioodi ja viib meid koos sõjapõgenike laevaga Rootsi. Jutustus on räägitud läbi lapse silmade ja arutleb delikaatselt sõja ja surma rasketel teemadel. Autor pühendab raamatu oma väikestele sugulastele, kes hukkusid 1944.a sügisel Läänemerel. Loos on kasutatud teiste põgenike mälestusi ja meile maalitakse ette elav pilt mitme perekonna erinevast teekonnast üle tormise mere.

Soovitan seda raamatut kindlasti oma lastega lugeda, et aidata neil mõista eestlaste ajalugu. Ka endale oli see mõtlemapanev ja huvitav lugemine, lisaks väga hästi kirjutatud!

[Kunter Tätte · Rating 5 out of 5]

Oli endalgi väga põnev lugeda! Traagilisuse pärast ma küll ei jätaks noorematele seda lugemata, kuid korda-mööda mitme paadi tegevusliine jälgida võib eelkooliealisel olla keeruline, sest tegelasi on ka üksjagu. Aga see on siiski väga vajalik lasteraamat. Eriti praegu, kus meil on koolides ja lasteaedades palju Ukraina põgenikke.

[Egita · Rating 4 out of 5]

Grāmatas māksliniece Gundega Muzikante pēcvārdā saka, ka ilustrācijas radījusi ar "gaišu smeldzi". Tādas tās tiešām ir, smeldzīgas, sāpīgas, bet gaišas un cerību pilnas. Gluži tāpat kā teksts, kas bērniem atklāj baltiešu vēstures traģisko lappusi.

[Ego..te · Rating 3 out of 5]

Atkal stāsts, kur laikmets ir pašmērķis, bet galvenie varoņi - instrumenti laikmeta attainošanai. Un galīgi nevar apgalvot, ka talantīgi uzrakstīts. Drīzāk ne šis, ne tas- ne bērniem patiks, ne pieaugušie gūs baudījumu.

[Liva's reading antics · Rating 5 out of 5]

Zini, Pekaini, es apskaužu mūsdienu bērnus. Cik laimīgā laikā viņi dzīvo! – Kēte saka. – Sīkas raizes mūsu zemē gan ir, bet lielu patiesībā nav. Nav kara!

Tikai šodien karš ir. Un ir lielas raizes. Tāpēc stāsts ļoti dziļi aizskāra sirsniņas dziļākās stīdziņas.

[Liis · Rating 5 out of 5]

Tõsine, kuid lapselikult helge Eestist põgenemise lugu.

[Lana · Rating 3 out of 5]

Mjesec kao zlatna lađa je po meni više knjiga za odrasle negoli za djecu. U knjižnici preporučena za dijete od 9 godina, ali definitivno primjerenija za puno stariju djecu.

[Aet Altement · Rating 3 out of 5]

Raamat üldises plaanis oli ilus ja vajalik ka, aga minu jaoks jäi igavaks. Ei kujuta ka ette, et ükski laps sellest vaimustusse satuks. Lisaks kuluks kindlasti ära vanemate selgitused, mis ja miks toimus.
See on justkui jutustus vanaemalt lapselapsele, kuidas 1944 aastal paadiga Rootsi põgeneti. Kahjuks ei ole sellel jutul sellist hinge nagu siis kui päris vanaema seda räägiks.