"Tulkošana ir liela un būtiska manas dzīves daļa. Galva mūžam ir pilna ar vārdiem, un kādā brīdī šie vārdi sāk kondensēties kā rasa uz stikla, savelties lāsēs un ritēt paši no sevis. Bet reālajā pasaulē viss ir tik spilgts un rosinošs citādā veidā nekā svešos tekstos, tas pārsteidz manu untumaino iekšējo bērnu, un viņš ķersta ainas kā taureņus. Šie spontānie vārdu ritējumi ir izveidojuši ko līdzīgu piezīmju grāmatiņai, un šīs piezīmes ir baigas tāpēc, ka pārlieku vaļsirdīgas. Tagad tās tiek atstātas parkā uz soliņa – ja nu kāds tās pašķirsta un atrod kaut ko sev noderīgu." Silvija Brice
Silvija Brice ir studējusi ģermānistiku Latvijas Valsts Universitātē, bijusi redaktore vairākās Latvijas izdevniecībās. Jau ilgus gadus nodarbojas tikai ar literatūras tulkošanu, galvenokārt no angļu un vācu valodas. Iztulkoto grāmatu skaits nedaudz pārsniedz 200, tulkoto autoru vidū ir Ginters Grass, Francs Kafka, Hermanis Hese, Airisa Mērdoka, Mārgareta Atvuda, Salmans Rušdi,Maikls Kaningems, Keita Atkinsone u. c.
"Vakar iesāku jaunu tulkojumu. Jo tas sarežģītāks, jo sākums izstiepjas garāks. Ir jāaudzina kaķi, jāmazgā veļa, jāšķiro grāmatas, derētu uzvārīt kafiju vai uzšmorēt kaut ko ar daudzām sastāvdaļām, pēc tam jāmazgā trauki, var arī iziet pastaigā, un pēc tam beidzot var sēsties pie datora un pārtulkot vārdus “Pirmā nodaļa”. Tad jānoslauka putekļi, lēnām jāatgriežas pie datora, bet arī tur tuvumā ir daudz cita darāmā. Uz vakarpusi var ķerties pie pirmā teikuma un pārtaisīt to reizes desmit. Pēc tam notiek pelnīts nogurums. (Bet galvā visu laiku klusi tikšķ, rindojas, kārtojas, štimmējas kā orķestris pirms uvertīras.) Lūk, un nākamajā rītā jau notis ir puslīdz skaidras, tu iedzer kafiju, un nu var nākt diriģents."
Silvija Brice - viena no Latvijas jaudīgākajām tulkotājām, dzimusi 1958. gadā, absolvējusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti, strādājusi dažādos Latvijas apgādos kā redaktore, pamatnodarbošanās – tulkošana. Publicēto tulkojumu kopskaits pārsniedz 150, tulkoto autoru vidū ir G. Grass. S. Rušdi, F. Kafka, H. Hese, V. Vulfa, M. Atvuda, A. Mērdoka, Dž. Orvels, S. Plāta, O. Hakslijs, E. Bērdžess, M. Kaningems, I. Makjuans, Dž. Keruaks, A. Kārtere u.c. Tulkojusi vairākus fundamentālus vēstures pētījumus (A. Bīvors, “Berlīnes krišana 1945”; V. Taubners, “Hruščovs un viņa laikmets”; R. Sērviss, “Ļeņins. Patiesā biogrāfija”; A. Bīvors, “Staļingrada”; Dž. Tolands, “Ādolfs Hitlers”; R.Dž. Evanss, “Trešā Reiha tapšana”; O. Faidžīss, “Čukstētāji” u.c.). Latvijas literatūras gada balvai labākā tulkojuma kategorijā nominēti divi Silvijas Brices veikumi: Salmana Rušdi "Florences burve" un Gintera Grasa "Brīnumkaste". Silviju Brici iztaujāja Guntis Berelis. - ¼ Satori
Ja tevi (neglaimo sev, runa ir tikai par mani), t.i. mani mīl Brice un pārslavē pa visu Feisbrošūru ar 300+ sekojošiem tīkšķiem, tas ir vairāk nekā divas Laligabas, un var jau justies nedaudz mūžības skarts, un sajūsmā vienīgā pieejamā atriebe šķiet pirmo mūžā Gudrīda atsauksmi uzrakstīt par Brices Balto grāmatu, ar kuras saturu esmu rūpīgi iepazinies, jo beidzot ir sīkas vaļas ko palasīt šķīstai izklaidei bez nolūka un viltus. Un man pat ir piezīmes par viņas piezīmēm, ak, nav nekā stiprāka un vājāka par valodu, kad tā aprunā valodu, eg. pati sevi.
Brice apgalvo, ka ir pārlieku vaļsirdīga, bet patiesībā sirds viņai plašāka, nekā valim, un arī slēpties un žonglēt viņa pieprot gauži labi. Ja no lasītāja vēl var paslēpties, tad no patērētāja glābiņa nav. Lai kā man riebtos patērētāju viedokļi, pats tik un tā paspēju izdomāt visu, kā man grāmatā pietrūkst, kā par daudz, kā būtu labāk. Uzrakstiet vienreiz paši kaut ko līdz galam, Patērētāju kungi un cienītās Patērētās, jūsu secinājumi nevienam nenoder un nekad nerealizēsies! Turklāt, Brices aizsardzība pret visām iebildēm ir acīmredzama, tās taču piezīmes, ko piesējies! Turklāt baisas piezīmes, ja!? Tak reizēm man šķiet, ka mazās nodaļas vajadzēja vēl kā atdalīt. Eu, bet piezīmes! Tad atjēdzos, ka vingrošana un lēcieni, un saplūšana ir tēmēts šo piezīmju uzdevums, tad kļūst vieglāk. Ko, cerēji, ka Brice visu uzcakinās līdz tirgus precei? Atslāpsti, Zvaigznes mārketings pārdos jebko, var rakstīt brīvi, bez pašcenzūras rēga, kas klīstot pa Eiropu. Okei. Bet kāpēc tik maz par GG, kad manam interiorajam patērētājam gribējās vairāk, grodāk... Bet tās ir piezīmes, okei? Okei. Bet kāpēc tik stipri mainās pilnjēdzīgas, kosmiski jaudīgas rindkopas ar pavājām lauskām? Tu, vēl nepamanīji, tās ir piezīmes, okei? Un tādā garā.
Un tad es pieņemu, ka Brices problēma ir tieši formā. Par visa veida salātu sakārtošanu sastāvdaļās viņas dzīvē parasti rūpējas kuslie rakstnieki. Valodas brīvībā viņa pārspēj lielāko daļu šo dīvaino, bālo radījumu, bet grāmata nav tikai valodā. Tas tiešām skarbākais, kas lasīšanas nedēļās iešāvās prātā - ka Brice bez rakstnieka nezina, kā beigt. Veiksmīgu pirmdienu! Laimīgu jums otrdienu!
Taču īstas baudas brīžu ir gana, lai aptvertu, ka Brice izklaidējas un tulko savu dzīvi, kamēr neviens tizlais rakstnieks nav pats ko adekvāti foršu sacerējis, sagādājot Bricei VIŅAS cienīgu darbu, tāpēc cita akūti tulkojama materiāla nav bijis pa rokai. Jā, uz to visa mana cerība - ka Bricei materiāla vēl ir gana, un pirmās grāmatas šamapnieša ietekme drīz novedīs pie otrās grāmatas skaidrības. Par to es laprāt ko iedzertu! Nez, kāda grāmata sanāktu, ja to sāktu pārrakstīt vēlreiz, šoreiz jau saprotot, par ko tā ir? Un, ziniet, tā IR un IR ārkārtīgi ambicioza grāmata, kas bez īpašām ambīcijām veidota kā obligātā literatūra tādiem rakstniekiem iesācējiem, kas iesākt vēl nespēj, bet neturpināt jau par vēlu. Uz ko jūs vispār cerat, ja nespējat pārspēt Brices redzējumu, smeldzi, valodas spraigumu?
Un tad.... tremolo... katarse, cibric, cibric, negaidot sasniedza mani jau 73. lappusē - kurā burvīgi aprakstīta atklāsmes atnākšana, tā ir īsta laime, lūk, par ko vajag rakstīt! Un pilnīgi pie pakaļas, kāds tieši ir atklāsmes saturs, jo tās lasītājam ir katram savas.
Paldies, Silvij. Paldies, paldies. piecas zvaigznes nav dāvinātas, bet pelnītas. Viss pārējais lielais piecinieks (vai astoņnieks, vai desmitnieks, kā to skaita) nu grauž nagus, kāpēc viņas nebija pirmās. Nu viņas var būt tikai otrās. Ha.
Latviešu lasīšana novembrī beigusies ar baigo blīkšķi (piedodiet, nespēju pretoties), patiešām izgaršoju trāpīgos komentārus gan par tulkošanas procesu, gan par tulkiem. Jūtos kā no AAA tulkotāju versijas sanāksmes iznākusi, jo savā 26 gadus ilgajā profesionālajā mūžā esmu gana bieži tulkojusi un rediģējusi citu tulkojumus un gana daudz bļāvusi, ka vārdu pārrakstīšana citā valodā nav tulkošana. "Reti gadās, ka tik bezpalīdzīgam latviešu tekstam tik bezpalīdzīgi kā slīkstoša bērna rociņas spīd cauri autora humors, kurš nekad nesasniegs latviešu lasītāju." Tulkošana, īpaši daiļliteratūras tulkošana, ir vismaz tikpat radošs process kā paša daiļdarba rakstīšana. Ja neticat, apskatiet grāmatas 30.-31.lappusē 8 dažādus variantus Šekspīra divu rindiņu tulkojumiem. Visi skaisti, neviens vārds nesakrīt.
Vienvārdsakot, terapeitiska katarse piedzīvota, grāmatai mazuma piegarša, jo tekstus ar TĀDU valodas izjūtu varētu lasīt daudz un dikti. Katrs nelielais ieraksts ir savā toņkārtā, daži sākas ar "un" un uzreiz rada tādu elēģisku noskaņu kā "Kalpa zēna vasarā" vai Pērlas Bakas darbos, daži ir smalki ironiski un dod padomus, kā darināt asociatīvas performances vai atdzejot, pie reizes piedāvājos vienkārši ģeniālu variāciju par Koena "Dance me to the end of world". Visu zemju vārdmīļi, savienojieties pie "Baigajām piezīmēm"!
"Jaunrunas vārdā "abputeksnēt" tomēr slēpjas dziļa erotiska jēga. Un gūlta, padomājiet, gūlta! Tā tev vis nav gulta, kur tu iekrīti kā mežcirtējs pēc žigli aprītām vakara kotletēm un sāc krākt. Gulta. Bet gūlta, ō, tā pauž par glāstiem, nesteidzību un nailona naktskrekliem. Newspeak'am ir savs šarms. Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi."
p.s. drinks no manis tam, kurš "off duty" pateiks latviski tikpat kodolīgi un ietilpīgi (nē, "ārpus dienesta" neskaitās).
Piekrītu tiem, kuri lielāko patikšanu izteica "liedaga piezīmju" daļai. Arī man tā bija. Būtu paticis, ja visai grāmatai būtu izvēlēta viena no tēmām, citādi sajutu nelielu sadrumstalotību un mazuma piegaršu katrā no sadaļām. 3 zvaigznes tikai un vienīgi tāpēc, visādi citādi būtu četras. Valodas krāšņums un sulīgums, kā arī pašironiskais skatījums uz dzīvi - iepriecināja.
Ļoti gaiša, pozitīva, viegli lasāma grāmata. Vienmēr ir prieks lasīt par patiesiem sava aroda zinātājiem un cienītājiem. S.Brice prot valodas, un šeit runa ir ne tikai par vārdu nozīmes zināšanu, bet par prasmi ar valodām darboties, tās sajust un pārcelt saturu no vienas valodas uz citu.
Šī mazā grāmatiņa lika man smaidīt, par to vien jādod 1 zvaigzne! Tad tās četras pārējās par autores asprātīgo valodu, interesantajiem un vispusīgajiem tematiem - neviens cilvēks nav tikai viņa profesija! - iespēju saredzēt kādā piezīmē sevi, to pārāk dedzīgo speciālistu (ak, atvainojos!) un iespēju izdzīvot vasaru liedaga piezīmēs.
Nolēmu nelikt nekādas vērtējuma zvaigznes, jo , lai gan es vērtēju tikai savu lasīšanas pieredzi, nevis tekstu, diez vai būtu godīgi pret autori ielikt zemu vērtējumu, jo izvēlējos lasīt grāmatu, par kuru jau nojautu, ka šī nebūs domāta man. Atzīstos, ka īsti eseju, epifāniju utt. formātu nekad neesmu sapratusi - man vajag lasīt no vietas visu uzreiz, kas šajā gadījumā īsti neder. Nosaukums jau saka, ka piezīmes, un nekas cits jau tas arī nav - piefiksētas garākas domas, atmiņas utml. Manas acis tāda veida tekstiem pārskrien ātri un neko nenoslāņo - bet apzinos, ka tā ir mana īpatnība.
Pagaidīju, līdz noskrien ažiotāžas vilnis, un tad jau grāmata pati mani uzrunāja bibliotēkā, gozējoties acu augstumā - sak', nu, iemet vismaz aci taču beidzot.
Zvaigznes nelieku, jo pieķēru sevi pie domas - nez', ko es teiktu, ja lasītu galīgi nezināma cilvēka piezīmes. Laikam neko neteiktu. Bet man patīk tāds šķietami nevērīgs stāstījums. Un, jā, tāda Silvijas uzzīmēta privātsekretāre noderētu arī man.
Liedaga piezīmes ir Miljons! Valoda un iztēle visā savā bagātībā un totālā lakonismā. Jūras raksturojumus es varētu vienkārši apēst.
"Jūra šorīt elpo kaislīgi, bet vēl bez basa bungām."
"Jūra salda un rātna kā debesmanna."
"Nu tad nu gan jūra šorīt. Pavirši viļņaina un ļauna, rokas iespraudusi sānos, skatās taisni acīs un saka - vācies prom."
Es, protams, neesmu pārsteigta tieši necik, ka izcila tulkotāja arī izcili raksta, tomēr īsti nezināju, ko gaidīt no šīs grāmatas (un līdzšinējās atsauksmes bija ļoti dažādas, tāpat kā to rakstītāji). Tā kā jau biju sākusi šaubīties, vai šī būs priekš manis, grāmatu aizņēmos, nevis iegādājos pati. Bet bažām nebija pamata - biju uz pietiekami tuva viļņa, lai man nebūtu ne par daudz, ne par maz, ne par postmodernu, kā daži to nodevēja. Bija trāpīgi, smieklīgi, aizkustinoši un iedvesmojoši. Iejutos, iztēlojos un aizmirsos. Cik labi, ka mums top šādas grāmatas!
“Pirms ausmas viss tāds noslēpumains, kuģis pie apvāršņa mirdz kā dzimšanas diena, bet, gaismai uzaustot, tas apdzisīs.”
Nedaudz bezjēdzīgas, bet jestras un liriskas mēģinājumas sarakstīt autobiogrāfijusu. Neveiksmīgi kā jau modernismā. Dejojot uz drupām kā jau posmodernismā. https://www.la.lv/ciemos-pie-tulkotaj...
Izlasīju ar lielu azartu un patika, vietām ļoti asprātīgas, pašironiskas tās piezīmes, laikmeta liecības utml., tomēr ažiotāža FB pārāk liela sacelta. Vērtīgākais tomēr ir Silvijas Brices kā tulkotājas devums.
Es jau iepriekš apbrīnoju Silviju Brici gan kā tulkotāju, gan kā cilvēku, to parasto, kad novelk tulkotāja «ģīmi». Bet tagad esmu starā! Plašāk par grāmatu no mana skatupunkta emuārā: https://austra.lv/2021/02/25/silvija-...
Piezīmes ir tiešām trāpīgs nosaukums īsām etīdēm iz dzīves. Tas īsais formāts man gan neļāva ielasīties. Vai arī traucēja tēmas maiņa ik pēc daždesmit lappusēm. Grūti pateikt. Kopumā nepamet tāda nepabeigtības sajūta. It kā kaut kas lasīts, it kā iesākti šādi tādi interesanti stāstu pavedieni, bet nekur tas īsti mūs neaizved. Varbūt tik pie jūras saullēkta laikā, lai satiktu Gabbanu un Skrējēju.
Zvaigznes nelikšu, jo nav jau ierastais literatūras formāts, ko var novērtēt patika/nepatika līmenī. Pieļauju, ka lasot citā brīdī vai citā situācijā domas būtu arī pilnīgi citas. Tā lūk.
ar šo grāmatu izgāju cauri kaut kādam savdabīgam ciklam, kur pirmās lapaspuses liek uzdot eksistenciālus jautājumus no sērijas "kāda jēga un priekš kam šis viss", bet pēdējās liek apšaubīt savas iepriekš radušās šaubas.
kad nokļuvu līdz "liedaga piezīmēm", man radās patikšana, jo šādi vērīgi piefiksēti mirkļi pie jūras likās ārkārtīgi simpātiski, turklāt uzrakstīti nenoliedzami burvīgā valodā. drusku žēl, ka tas teksts manī nosēdās vien tad, kad grāmata jau gandrīz izskanējusi.
Kopumā aizraujoša lasāmviela, gluži kā patiešām pāršķirstot kāda cilvēka personīgas piezīmes. Ar humoriņu, pavelkot uz zoba arī pašai sevi, tomēr vairāk būtu gribējies par to tulkošanas ēnas pusi palasīt.
Baigā tulkošana un baigā literatūra - jā, saistoši. Baigie klejojumi - jā, interesanti. Dīkie nieki - jā, vilinoši. Liegada piezīmes - jā, burvīgas, dziļas, dzīvas. Tik tuvas un savas. Man varbūt būtu pieticis ar tām vien, nebūtu nekas pretī, ja būtu pat vairāk. Bet tad - maigais kalendārs - sasildīja. Un jā, es arī gribu vinnēt grozu ar grāmatām!
Tulkotājas dienasgrāmata ar cilvēku, Latvijas, valodas mīlestības elementiem. Ļoti patika.
"Latvija ir neizsakāmi, neizstāstāmi skaista. Sakopta. Ziedoša. Mājas kā kannas, govis kā lāči." (76.lpp.)
"Saule lec šķelmīgi, caur plīvuriem, līdz beidzot iezvērojas visā varenībā." (126.lpp.)
"Mēs visi esam trausli uz šīs zemes. Mēģināsim nedarīt pāri cits citam un sev. Ja esam pabijuši kopā šo īso brīdi - paldies par to." (158.lpp.)
Mazliet tomēr iebildumi par ievākojumu - papīra materiāls, pilnīgi balts, uz kartonvākiem. Pat saudzīgi lietojot, tomēr saskādējas. Kādēļ to vajadzēja? Faktūra skaista, priekšlapas, šķirlentīte - vizuāli viss skaisti. Bet. Kāpēc papīrs nav apvilkts ar papildu sargājošu materiālu? Kam prieks no tā īsuma, pēc kura vākam vizuālie nobrāzumi. Bet tekstam nekaitē, tiesa. Rakstītais burvīgs!
Pilnīgi un noteikti šī bija mana nesteidzīgā sajūtu grāmata. Pa drusciņam. Pa gabaliņam. Nekur neskrienot, zirgus arī nedzenot. Kaut kas tāds manējais. Vārdu virknējums vai humoriņš. Kaut kas tur bija, bet neprasiet vārdos izteikt, nebūs. Tāpat nevienam neieteikšu lasīt, lai neizrādās, ka tā nav tā cilvēka grāmata un nedod dievs (te jāraksta ar lielo burtu?) man pēcāk būtu jāklausās, ka ko es vispār esmu ieteikusi un sabojās man visu grāmatas pēcgaršu. Gribiet lasiet, negribiet nelasiet. Lai labi!
Man ļoti patika. Tā spēlēties ar valodu var tikai īsts savas jomas profesionālis. Asprātīgi novērojumi par cilvēkiem mijas ar valodas "ķinķēziņiem", zinātājam atpazīstamiem citātiem un brīžiem paskarbiem un šerpiem jokiem. Tulkošana nav tikai burtiska teksta pārlikšana no vienas valodas otrā, tur pašam ir jābūt maķenīt rakstniekam.
..kā jau tiku teicis, iesakot šo lasīt, likās, ka Silvija Brice būs jākristī par manu mīļāko latviešu rakstnieci. bet, lai cik skaistas un patiesi izbaudāmas būtu šīs piezīmes, nevar tak dižajai tulkotājai kabināt klāt vēl vienu amatu. :)
Silvijas Brices vārds, tāpat kā Daces Meieres, grāmatas sākumā, kur norādīts tulkotājs, man ir kā kvalitātes zīme. Tieši tāpēc uzzinot, ka Silvijai Bricei tagad ir sava grāmata - man to gribējās izlasīt.
Viens - man patika vāka noformējums. Nepārspīlēts un man patika, ka galma āksta figūra bija glancēta, bet pārējais vāks - balts un matēts. Jā, man patīk, ja grāmata ir arī vizuāli pievilcīga.
Šo grāmatu bija patīkami lasīt, jo bija jūtams, ka autore māk valodu. Vienkārši... to varēja just. Katrs teikums šķiet pārdomāts, labi uzrakstīts. Un tādējādi aprakstītās ainas lielisku uzbūrās acu priekšā. Tematiski, saturiski te ir dažādas lietas. Gan par tulkošanu, gan par ceļošanu, gan vēl visu ko. Bet katra epizode man šķita labi uzrakstītas. Cilvēkiem, kas meklē šeit garu biogrāfiju vai viscaur sasaistītu tekstu, būs vilšanās. Autore pati precīzi uz grāmatas aizmugurējā vāka šos nodēvē par spontāniem vārdu ritējumiem, kas izveidojuši ko līdzīgu piezīmju grāmatiņai. Un tas ir precīzs apzīmējums. Šīs ir piezīmes, epizodes, dažādas lietas.
Es varbūt būtu gribējusi mazliet vairāk par tulkošanu, bet tā esmu es. Man vnk patīk dažādu darbu, par kuriem es maz ko zinu, aizkulises.
Lai arī es tiešām cienu Silviju Brici kā tulku, un uzskatu viņu par augstākās raudzes speciālistu savā jomā, šo, piedodiet, savārstījumu es izlasīju ar mokām un totāli nesapratu. :(
Haotiskas frāzes, domas un situācijas, kas tikai brīžiem savērpās kaut cik jēdzīgos pastāstiņos. Šķiet doma bija būt 'stilīgai' un 'smieklīgai', bet sanāca kā sanāca..
Būtu labāk tomēr palikusi pie tā, kas izdodas izcili - tulkojusi.
Šī nu vienreiz ir grāmata, kuru es gribētu būt uzrakstījusi... ar visu humoriņu, saldsērīgo dzīves patiesību zināšanu un visa dotā pieņemošu mīlēšanu, kaķiem, pastaigām un grāmatām, kā arī citātiem no visa kā. Tā gadās reti. Un labi, ka tā, jo, ja tādu grāmatu būtu vairāk, man vēl paslīdētu kāja uz rakstniecību, ko tur liegties, nav vērts.
Interesanti būtu uzzināt, cik % no manas ikdienas aizņem domāšana par un ap cilvēkiem un cenšanās viņos iedziļināties un iejusties. Varbūt tāpēc šo grāmatu uztveru kā lielisku izzinošo literatūru, kuru es varētu likt lietā reiz par prototipu kādā lugā ierakstot tulkotāju... Bet ārpus tā - cik saldi tie mirkļi, kuros nojautu, par kurām grāmatām un to autoriem ir runa! Un ajajaj, ku rūgta tā apziņa, ka es zinu nepieklājīgi maz visa kā. Un tomēr es ticu, ka tikai īsu brīdi esmu stulba, ne stūlba mūžīgi 🤭
Jāatzīst, ka mazliet vīlos tajā, ka Brices piezīmes tikai pavisam nedaudz pieskaras pašam tulkošanas procesam. Ļoti būtu gribējies vairāk aprakstu par vārdu meklēšanu un atrašanu. Un vairāk tādu krāsainu epizožu kā tā, kas uzbur ainu ar Annu Baugu un viņas kaķiem uz manuskripta. Bet tā jau būtu cita grāmata, un arī šī sagādāja ne mazumu prieka.