What do you think?
Rate this book
Lasītāja
Pastiprinot cilvēka smadzeņu darbības kapacitāti ar kvantu skaitļošanu, ir radīta jauna profesija – Lasītājas, kuru apstrādātā informācija tiek izmantota ekonomisku un politisku lēmumu pieņemšanā. Tomēr prestiža darbavieta, neierobežotas iespējas un augsts statuss sabiedrībā nespēj kompensēt neizskaidrojamo tukšumu, ko Anna jūt. Pēc nelielas tehniskas kļūmes viņa tiek izslēgta no lielās spēles un ir spiesta no jauna palūkoties uz sevi un savu dzīvi. Mulsinoši atklājumi par uzņēmumu, kas viņu noalgojis, ved Annu arvien tuvāk patiesībai un liek uzdot jautājumu: kas ir lielāks apdraudējums cilvēcei – mākslīgais intelekts vai tomēr mēs paši?
Romāns atzīts par labāko Latvijas Nacionālās bibliotēkas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2021" ieteikto grāmatu kolekcijā vecuma kategorijā 15+.
Romāns atzīts par labāko Latvijas Nacionālās bibliotēkas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2021" ieteikto grāmatu kolekcijā vecuma kategorijā 15+.
208 pages, Hardcover
First published January 1, 2020
14 people are currently reading
122 people want to read
About the author
Džeina Šteinberga
3 books57 followersDžeina Šteinberga savu rakstītājas talantu slīpējusi žurnālistikā, sabiedriskajās attiecībās un reklāmā. Iedvesmu rod mūzikā kā daļa no simfoniskā metāla projekta Oceanpath. Bijusi starp godalgotajiem autoriem Zvaigzne ABC fantāzijas un fantastikas stāstu konkursos.
2020.gada nogalē Zvaigzne ABC izdeva Džeinas debijas romānu - fantastikas darbu Lasītāja, kas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas vērtējumā tika atzīta par labāko darbu vecuma kategorijai 15+.
2020.gada nogalē Zvaigzne ABC izdeva Džeinas debijas romānu - fantastikas darbu Lasītāja, kas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas vērtējumā tika atzīta par labāko darbu vecuma kategorijai 15+.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 80 reviews
February 2, 2021
Es jau vairāk kā nedēļu mēģinu saņemties šai recenzijai, tā kā no visa iepriekšējā, kas lasīts par šo grāmatu FB grupā Izcilas grāmatas un sociālajos tīklos, nojaušu, ka mans viedoklis nebūs populārs, tomēr, uzskatu, ka tieši tapēc arī tādam ir tiesības būt.
Džeina Šteinberga Lasītāju speciāli sagaidīju Zvaigznes e-grāmatu akcijā, jo izlasīt, protams, gribējās, bet pirkumu pavadīja arī zināma skepse, kas, diemžēl, izrādījās pamatota.
Sci-fi žanrs ir mans absolūtais favorīts un varbūt tapēc es uztveru tik personīgi, ja man kāds šo baudījumu sačakarē. Arī triloģiju vai pat vairāk daļu formāts (uz ko es paredzu, šeit tiek iets) man vienmēr ir paticis vislabāk, pie noteikuma, ka katrai daļai ir sava jēga un saturs, nevis tas tiek izmantots ļaunprātīgi un stāsts, kas ieliekams vienos vākos tiek ar izskaistinājumu un liekvārdības palīdzību izstiepts un samudžināts, lai panāktu ko- vienas grāmatas vietā nopirktu trīs? Autors spēlē riskantu spēli ar iespēju sabojāt reputāciju, kuru vēl sev pat nav izveidojis. Lai gan uz latviešu auditoriju tas varbūt tik ļoti neattiecas - ja jau (pēc atsauksmēm spriežot) tā ir gatava apēst praktiski jebko, kas rakstīts dzimtajā valodā. Par to, ka vieni un tie paši rakstnieki viens otru nemitīgi cildina, izdod un atkal cildina, par to es, kā Džeinai, es atvainojos, Annai, grāmatā patika darīt katru mīļu brīdi - pavīpsnāšu.
Ko es, no savas, ilggadējas lasītāja pieredzes varu apgalvot- ja šī grāmata nonāktu, piemēram Amazon kindle grāmatu veikalā, tur komentētāji pašu autoru aprītu bez sāls. Par caurumiem sižetā, par valodu, kura ir tik pārbārstīta ar izskaistinājumiem, ka sāp zobi un gribas vienkārši sulīgi nospļauties. Par pilnīgi nevajadzīgajām kultūr/vēstures atsaucēm - ok, to metro vēl varēja iepīt sižetā un sagremot, bet kapu tramvaja līnija bija перебор*. Galu galā par to, ka stāsta plūdums bija saraustīts. Vienu brīdi mēs neskaitāmas lapaspuses sekojam kā galvenā varone krāsojas, pārģērbjas un ēd kārtējo kruasānu, tad dažās lapaspusēs tiek sastumts pārmērīgs tehniskas informācijas apjoms, tam atkal seko ņerkstēšana un bezgalīgi sevis meklējumi ar marmora sūdiņiem ar latvju zīmēm pieslānītajā Rīgā gan virszemē gan pazemē, nepārtraukti pašai cildinot savu superiority** un tad beigās apjauta, ak jā, ir taču jāiestumj arī pusotra lapaspuse seksa, kā nu bez tā, klišeja prasa. Plus pilnīgi norautais un nekādais atrisinājums (skaidrojums?), kam būtu mūs jāsagatavo turpinājumam. Te es vispār nesapratu - apnika rakstīt, aptrūkās ideju, bija steidzami jānodod manuskripts iespiešanai?
Vēl viena lieta, kas ir ļoti svarīga - bodīšeimings! Galvenā varone Anna un visi (nosacīti) pozitīvie tēli ir slaidi, skaisti, stalti, kā pēc šablona dreijāti. Savukārt Mega/Megana, kuru mēs no paša sākuma tiekam kondicionēti, ja ne gluži ienīst, tad vismaz turēt aizdomās par konspirāciju, ir “padrukna” un “apaļīga” pirms mēs noskaidrojam, ka viņa ir antagonists, taču tālāk jau evolucionē par vienkārši “druknu”, “tuklu” un “neticami, ka viņa var būt tik veikla” 🙂.
Mūsu laikos ļoti nepateicīga pozīcija rakstniekam, piezīmēšu, īpaši, ja tiek tēmēts kādreiz tulkoties un iet ārzemju tirgū.
Un desertam - kalpi - kas, protams, ir mēmi, dresēti aziāti 🤦♀️
Es neapstrīdu faktu, ka uzrakstīt grāmatu ir laikietilpīgs un smags darbs, un par to autorei, protams, pienākas zināmas uzslavas. Taču ne vairāk kā jebkuram citam garlaicīga un monotona darba darītājam. Peace out!
*par daudz
**pārākumu.
Džeina Šteinberga Lasītāju speciāli sagaidīju Zvaigznes e-grāmatu akcijā, jo izlasīt, protams, gribējās, bet pirkumu pavadīja arī zināma skepse, kas, diemžēl, izrādījās pamatota.
Sci-fi žanrs ir mans absolūtais favorīts un varbūt tapēc es uztveru tik personīgi, ja man kāds šo baudījumu sačakarē. Arī triloģiju vai pat vairāk daļu formāts (uz ko es paredzu, šeit tiek iets) man vienmēr ir paticis vislabāk, pie noteikuma, ka katrai daļai ir sava jēga un saturs, nevis tas tiek izmantots ļaunprātīgi un stāsts, kas ieliekams vienos vākos tiek ar izskaistinājumu un liekvārdības palīdzību izstiepts un samudžināts, lai panāktu ko- vienas grāmatas vietā nopirktu trīs? Autors spēlē riskantu spēli ar iespēju sabojāt reputāciju, kuru vēl sev pat nav izveidojis. Lai gan uz latviešu auditoriju tas varbūt tik ļoti neattiecas - ja jau (pēc atsauksmēm spriežot) tā ir gatava apēst praktiski jebko, kas rakstīts dzimtajā valodā. Par to, ka vieni un tie paši rakstnieki viens otru nemitīgi cildina, izdod un atkal cildina, par to es, kā Džeinai, es atvainojos, Annai, grāmatā patika darīt katru mīļu brīdi - pavīpsnāšu.
Ko es, no savas, ilggadējas lasītāja pieredzes varu apgalvot- ja šī grāmata nonāktu, piemēram Amazon kindle grāmatu veikalā, tur komentētāji pašu autoru aprītu bez sāls. Par caurumiem sižetā, par valodu, kura ir tik pārbārstīta ar izskaistinājumiem, ka sāp zobi un gribas vienkārši sulīgi nospļauties. Par pilnīgi nevajadzīgajām kultūr/vēstures atsaucēm - ok, to metro vēl varēja iepīt sižetā un sagremot, bet kapu tramvaja līnija bija перебор*. Galu galā par to, ka stāsta plūdums bija saraustīts. Vienu brīdi mēs neskaitāmas lapaspuses sekojam kā galvenā varone krāsojas, pārģērbjas un ēd kārtējo kruasānu, tad dažās lapaspusēs tiek sastumts pārmērīgs tehniskas informācijas apjoms, tam atkal seko ņerkstēšana un bezgalīgi sevis meklējumi ar marmora sūdiņiem ar latvju zīmēm pieslānītajā Rīgā gan virszemē gan pazemē, nepārtraukti pašai cildinot savu superiority** un tad beigās apjauta, ak jā, ir taču jāiestumj arī pusotra lapaspuse seksa, kā nu bez tā, klišeja prasa. Plus pilnīgi norautais un nekādais atrisinājums (skaidrojums?), kam būtu mūs jāsagatavo turpinājumam. Te es vispār nesapratu - apnika rakstīt, aptrūkās ideju, bija steidzami jānodod manuskripts iespiešanai?
Vēl viena lieta, kas ir ļoti svarīga - bodīšeimings! Galvenā varone Anna un visi (nosacīti) pozitīvie tēli ir slaidi, skaisti, stalti, kā pēc šablona dreijāti. Savukārt Mega/Megana, kuru mēs no paša sākuma tiekam kondicionēti, ja ne gluži ienīst, tad vismaz turēt aizdomās par konspirāciju, ir “padrukna” un “apaļīga” pirms mēs noskaidrojam, ka viņa ir antagonists, taču tālāk jau evolucionē par vienkārši “druknu”, “tuklu” un “neticami, ka viņa var būt tik veikla” 🙂.
Mūsu laikos ļoti nepateicīga pozīcija rakstniekam, piezīmēšu, īpaši, ja tiek tēmēts kādreiz tulkoties un iet ārzemju tirgū.
Un desertam - kalpi - kas, protams, ir mēmi, dresēti aziāti 🤦♀️
Es neapstrīdu faktu, ka uzrakstīt grāmatu ir laikietilpīgs un smags darbs, un par to autorei, protams, pienākas zināmas uzslavas. Taču ne vairāk kā jebkuram citam garlaicīga un monotona darba darītājam. Peace out!
*par daudz
**pārākumu.
September 14, 2021
Nu mums, latviešiem, ir pašiem savs atvasinājums no savulaik fantastikas superpopulārā apakšžanra -jauniešu distopija (dusmīgo jauniešu revolūcija pret netaisnīgi valdošo iekārtu). Taisnības labad jāsaka, ka stāsts ir ar āķi un viss nav tik tieši, kā sākumā šķiet.
Man kā SFF daudzlasītājam bija drusciņ garlaicīgi, taču iesācējiem būs pašā laikā. Un tās klavieres no krūmiem... Arī ja autore pati, laužot ceturto sienu, apstiprina, ka tās ir klavieres, tās joprojām ir klavieres.
Viena zvaigzne bonusā par to, ka darbība norisinās Rīgā, un par žanra popularizēšanu.
Man kā SFF daudzlasītājam bija drusciņ garlaicīgi, taču iesācējiem būs pašā laikā. Un tās klavieres no krūmiem... Arī ja autore pati, laužot ceturto sienu, apstiprina, ka tās ir klavieres, tās joprojām ir klavieres.
Viena zvaigzne bonusā par to, ka darbība norisinās Rīgā, un par žanra popularizēšanu.
February 20, 2021
Atzīstama latviešu fantastikas debija!
Man tas bija kā vēl viens apliecinājums, ka:
1) ne vienmēr mūsdienu zinātnei var uzticēties, jo īpaši, ja nezini kādi ir produkta pasūtītāja/sponsora patiesie nolūki;
2) cik gan labi ir būt "neuzlabotam cilvēkam" - kad šis ir saprasts, tad citas, īpaši jau materiālās, problēmas vairs nešķiet problēmas.
Autore liek aizdomāties par nepavisam ne tālo mūsu nākotnes iespējamo scenāriju, par ko arī viņai pateicos.
Man tas bija kā vēl viens apliecinājums, ka:
1) ne vienmēr mūsdienu zinātnei var uzticēties, jo īpaši, ja nezini kādi ir produkta pasūtītāja/sponsora patiesie nolūki;
2) cik gan labi ir būt "neuzlabotam cilvēkam" - kad šis ir saprasts, tad citas, īpaši jau materiālās, problēmas vairs nešķiet problēmas.
Autore liek aizdomāties par nepavisam ne tālo mūsu nākotnes iespējamo scenāriju, par ko arī viņai pateicos.
March 3, 2021
Šī bija viena no tām reizēm, kad es "uzķēros" uz Facebook "izcilo grāmatu" domubiedru grupas slavinājumiem un Goodreads relatīvi augsto vērtējumu latviešu literatūrai (nepārprotiet - ne tādēļ, ka mums būtu slikta, bet tādēļ, ka mums ir maza mērķauditorija). Un kaut es varētu savu viedokli pēc izlasīšanas argumentēt ar pārāk augstām ekspektācijām...
Nu tad tā. Manas domas par un ap grāmatu. Es interpretētu, ka primāri tā ir autores filosofija (filosofi - piedodiet, ka lietoju šo vārdu) par evolūciju, kuras priekšā pats stāsts nobāl. Es pat teiktu - pazūd, izšķīst. Sākumā es domāju, ka 200 lpp. fantastikas žanram ir necienīgi un runas par turpinājumu ir lēts mārketings (nu beidziet! izdot 200 lpp. un vēl teikt - pagaidiet, būs nākamā grāmata?...). Kaut kur pusē man likās - labi, ka tā. Ātrāk izlasīsies. Atvainojos - bet tā nu jutos. Nepameta sajūta, ka lasu kāda cita stāsta saīsināto versiju - neizstrādāti tēli, nesaprotamas, pēkšņas to attiecības, neizprotama kopējā mistērija (un nē, tas nav pamatojams ar intrigas turēšanu, kas būtu raksturīgi fantastikas žanram), kopējais stāsts, notikumi, vide ir neskaidri.
Moderna, tehnoloģiju pārattīstīta pasaule, kurā cilvēka smadzenes savieno ar datoru un starp tiem notiek kaut kāda ne līdz galam (atkal) izskaidrota mijiedarbība (kaut gan autore, šķiet, ir iedziļinājusies IT terminoloģijā - ne man par to spriest), bet tajā pašā laikā šķiet, ka visādi citādi Rīgas augstākais tehnoloģiskais attīstības punkts ir 33 stāvi ēkai un metro. Nopietni! Jo arvien ir parasti auto ar nolaižamajiem logiem, motorlaivas, pultis, kas jāpaņem rokā, jānospiež podziņas lai atvērtu durvis, un mobilie telefoni. Ak jā - arī banknotes somiņā un kosmētika, kas ar otiņām un mākslīgajām skropstām šķiet nav necik tālu attīstījusies, cik var spriest. Pārāk maz. Pārāk šauri šim žanram un arī pieteiktajam stāstam.
Un nekas nav konsekvents. Ir apģērbs, kas pats liek turēt staltu muguru, bet tajā pašā laikā ir gana pļurīgs, lai apslēptu ķermeņa aprises, ka sievieti nevar atšķirt no vīrieša? Hmmm.... Nu neatbilst pieteiktajam sižetam - atkal sajūta, ka nav izstrādāts līdz galam.
Un šajā stāstā par ultra attīstīto pasauli ir izmantota valoda, kurā salīdzinājumiem ir izvēlēti vārdi, kā seģene, vecūksnis (šis man pat bija jāmeklē google!) utt.
Pašā stāstā viss ir mērens. Ļoti, ļoti vienveidīgs. Es noguru un kādā brīdī nogarlaikojos no haotiskā, nekur nevedošā un neuztverošā galvenās varones domu izklāsta. Ir mēģināts uzturēt nepārtrauktu intrigu, bet tā ne atslābts, ne nospriegojas. Turklāt pat šķita laba iespēja paspēlēties ar laika cilpām - šķiet autore patiesi ko tādu ir bijusi iecerējusi, jo ir zināmi aizmetņi. Bet - tie nekur neaizved! Pilnīgi nekur! Ja tam ir domāta stāsta otrā, trešā, ceturtā vai astotā grāmata (ja šādā apjomā turpināsies daļas), tad ir par vēlu - daļa lasītāju ir pazaudēta. Stāstā nav ne tikai atslābumi, bet - nav arī kulminācijas. Tad dabiski veidojas jautājums, kāpēc turēt tik lielu intrigu par kaut ko, ko pat autore pati nespēj atrisināt? Un jautājumi "kāpēc?" lasot rodas daudz. Pārāk daudz, lai teiktu, ka tas ir priekš tā, lai lasītājs pats veidotu savas interpretācijas un lai stāsts liktu domāt. Nelika. Diemžēl.
Tēlu emocijas un attiecības ir neskaidras. Autore var pievērsties teju bezgalīgiem salīdzinājumiem, aprakstot telpu arkas un krāsas, bet tēlu emocijas pārraujas, neīstenojas, neiesākas. Vai - brīžiem iesākas teju tukšumā. Brīdī, kad Džeina Šteinberga izdomāja kļūt par Karīnu Račko - šī grāmata mani pazaudēja pilnībā.
Ko īsti pārstāv Korporācija? Kādēļ grāmatas vidū pēkšņi uzrodas annuīti? Kas tie tādi? Ja neskaita acīmredzamo - Korporācijas pretinieki. Es saprotu, ka autore spēlējas ar jautājumiem, kas ir labais un kas ir ļaunais. Bet ak vai... Nu nesanāk. Vēlme radīt mistēriju un noslēpumainību aprija pašu stāstu un tā ritējumu.
Nav skaidrs, kas īsti notiek arī ar galveno varoni. Man patiesi ir gaužām vienalga, kādas izcelsmes viņa ir (un re - vai tā tam būtu jābūt sci fi tipa grāmatā? ka lasītājam kļūst vienalga?), bet, kaut gan visu skatām no viņas skatu punkta, viņas galvā ir ne tikai apjukums (kas būtu sižetiski saprotams), bet tajā ir vienkārši putra. Un šķiet, ka pat pati autore no sava risinājuma beigās nogurst, jo arī Annas noskaņojums un pārdomas kļūst tādas pašas kā man, to lasot - kļūst vienalga.
Stāsts īsti neko nepasaka. Nekur neaizved. Es varbūt izklausos skarba, bet ja es esmu tik daudz lasījusi jūsmošanu par šo grāmatu, tad man patiesi gribas jautāt, kas to lasīja? Cosmopolitan auditorija? Tad varētu saprast, ka šis stāsts liekas kas unikāls, "atstāj pārdomas vēl dienām ilgi pēc izlasīšanas" un vienkārši elpu aizraujošs. Šim žanram patiesi ir jāattīstās arī latviešu literatūrā. Un liels paldies autorei, ka viņa uzņemas šo grūto izaicinājumu! Bet šajā grāmatā nu patiesi kaut kas nav izdarīts līdz galam - gan valodā, gan pašā sižetā. Kādas pirmās 50 lpp. man šķita visai interesantas. Tad vēl 20-30 jau sāka šķobīties. Pārējās es jutos pārāk nogurusi un garlaikota no mēģinājumiem uzturēt nemitīgo intrigu. Intriga nav vienīgais, uz kā būvēt stāstu šajā žanrā. Ar to vienkārši nepietiek.
Kādā brīdī man likās, ka mūsu pašu autore - nu likšu tomēr tās trīs zvaigznes. Bet nē. Piedodiet, es te citiem, pasaules mēroga autoriem lieku 4, un šī grāmata ir vairāk kā soli iepalikusi. Es nevēlos kļūt par vēl vienu no tiem, kas subjektīvi "užķūnē" Goodreads reitingu tikai tādēļ, ka "autore taču ir mūsējā". "It was ok" - tas ļoti precīzi rezumē manas pārdomas pēc grāmatas izlasīšanas.
Nu tad tā. Manas domas par un ap grāmatu. Es interpretētu, ka primāri tā ir autores filosofija (filosofi - piedodiet, ka lietoju šo vārdu) par evolūciju, kuras priekšā pats stāsts nobāl. Es pat teiktu - pazūd, izšķīst. Sākumā es domāju, ka 200 lpp. fantastikas žanram ir necienīgi un runas par turpinājumu ir lēts mārketings (nu beidziet! izdot 200 lpp. un vēl teikt - pagaidiet, būs nākamā grāmata?...). Kaut kur pusē man likās - labi, ka tā. Ātrāk izlasīsies. Atvainojos - bet tā nu jutos. Nepameta sajūta, ka lasu kāda cita stāsta saīsināto versiju - neizstrādāti tēli, nesaprotamas, pēkšņas to attiecības, neizprotama kopējā mistērija (un nē, tas nav pamatojams ar intrigas turēšanu, kas būtu raksturīgi fantastikas žanram), kopējais stāsts, notikumi, vide ir neskaidri.
Moderna, tehnoloģiju pārattīstīta pasaule, kurā cilvēka smadzenes savieno ar datoru un starp tiem notiek kaut kāda ne līdz galam (atkal) izskaidrota mijiedarbība (kaut gan autore, šķiet, ir iedziļinājusies IT terminoloģijā - ne man par to spriest), bet tajā pašā laikā šķiet, ka visādi citādi Rīgas augstākais tehnoloģiskais attīstības punkts ir 33 stāvi ēkai un metro. Nopietni! Jo arvien ir parasti auto ar nolaižamajiem logiem, motorlaivas, pultis, kas jāpaņem rokā, jānospiež podziņas lai atvērtu durvis, un mobilie telefoni. Ak jā - arī banknotes somiņā un kosmētika, kas ar otiņām un mākslīgajām skropstām šķiet nav necik tālu attīstījusies, cik var spriest. Pārāk maz. Pārāk šauri šim žanram un arī pieteiktajam stāstam.
Un nekas nav konsekvents. Ir apģērbs, kas pats liek turēt staltu muguru, bet tajā pašā laikā ir gana pļurīgs, lai apslēptu ķermeņa aprises, ka sievieti nevar atšķirt no vīrieša? Hmmm.... Nu neatbilst pieteiktajam sižetam - atkal sajūta, ka nav izstrādāts līdz galam.
Un šajā stāstā par ultra attīstīto pasauli ir izmantota valoda, kurā salīdzinājumiem ir izvēlēti vārdi, kā seģene, vecūksnis (šis man pat bija jāmeklē google!) utt.
Pašā stāstā viss ir mērens. Ļoti, ļoti vienveidīgs. Es noguru un kādā brīdī nogarlaikojos no haotiskā, nekur nevedošā un neuztverošā galvenās varones domu izklāsta. Ir mēģināts uzturēt nepārtrauktu intrigu, bet tā ne atslābts, ne nospriegojas. Turklāt pat šķita laba iespēja paspēlēties ar laika cilpām - šķiet autore patiesi ko tādu ir bijusi iecerējusi, jo ir zināmi aizmetņi. Bet - tie nekur neaizved! Pilnīgi nekur! Ja tam ir domāta stāsta otrā, trešā, ceturtā vai astotā grāmata (ja šādā apjomā turpināsies daļas), tad ir par vēlu - daļa lasītāju ir pazaudēta. Stāstā nav ne tikai atslābumi, bet - nav arī kulminācijas. Tad dabiski veidojas jautājums, kāpēc turēt tik lielu intrigu par kaut ko, ko pat autore pati nespēj atrisināt? Un jautājumi "kāpēc?" lasot rodas daudz. Pārāk daudz, lai teiktu, ka tas ir priekš tā, lai lasītājs pats veidotu savas interpretācijas un lai stāsts liktu domāt. Nelika. Diemžēl.
Tēlu emocijas un attiecības ir neskaidras. Autore var pievērsties teju bezgalīgiem salīdzinājumiem, aprakstot telpu arkas un krāsas, bet tēlu emocijas pārraujas, neīstenojas, neiesākas. Vai - brīžiem iesākas teju tukšumā. Brīdī, kad Džeina Šteinberga izdomāja kļūt par Karīnu Račko - šī grāmata mani pazaudēja pilnībā.
Ko īsti pārstāv Korporācija? Kādēļ grāmatas vidū pēkšņi uzrodas annuīti? Kas tie tādi? Ja neskaita acīmredzamo - Korporācijas pretinieki. Es saprotu, ka autore spēlējas ar jautājumiem, kas ir labais un kas ir ļaunais. Bet ak vai... Nu nesanāk. Vēlme radīt mistēriju un noslēpumainību aprija pašu stāstu un tā ritējumu.
Nav skaidrs, kas īsti notiek arī ar galveno varoni. Man patiesi ir gaužām vienalga, kādas izcelsmes viņa ir (un re - vai tā tam būtu jābūt sci fi tipa grāmatā? ka lasītājam kļūst vienalga?), bet, kaut gan visu skatām no viņas skatu punkta, viņas galvā ir ne tikai apjukums (kas būtu sižetiski saprotams), bet tajā ir vienkārši putra. Un šķiet, ka pat pati autore no sava risinājuma beigās nogurst, jo arī Annas noskaņojums un pārdomas kļūst tādas pašas kā man, to lasot - kļūst vienalga.
Stāsts īsti neko nepasaka. Nekur neaizved. Es varbūt izklausos skarba, bet ja es esmu tik daudz lasījusi jūsmošanu par šo grāmatu, tad man patiesi gribas jautāt, kas to lasīja? Cosmopolitan auditorija? Tad varētu saprast, ka šis stāsts liekas kas unikāls, "atstāj pārdomas vēl dienām ilgi pēc izlasīšanas" un vienkārši elpu aizraujošs. Šim žanram patiesi ir jāattīstās arī latviešu literatūrā. Un liels paldies autorei, ka viņa uzņemas šo grūto izaicinājumu! Bet šajā grāmatā nu patiesi kaut kas nav izdarīts līdz galam - gan valodā, gan pašā sižetā. Kādas pirmās 50 lpp. man šķita visai interesantas. Tad vēl 20-30 jau sāka šķobīties. Pārējās es jutos pārāk nogurusi un garlaikota no mēģinājumiem uzturēt nemitīgo intrigu. Intriga nav vienīgais, uz kā būvēt stāstu šajā žanrā. Ar to vienkārši nepietiek.
Kādā brīdī man likās, ka mūsu pašu autore - nu likšu tomēr tās trīs zvaigznes. Bet nē. Piedodiet, es te citiem, pasaules mēroga autoriem lieku 4, un šī grāmata ir vairāk kā soli iepalikusi. Es nevēlos kļūt par vēl vienu no tiem, kas subjektīvi "užķūnē" Goodreads reitingu tikai tādēļ, ka "autore taču ir mūsējā". "It was ok" - tas ļoti precīzi rezumē manas pārdomas pēc grāmatas izlasīšanas.
December 6, 2020
Es esmu vienkāršs cilvēks - redzu fantastiku - pērku. Šī grāmata bija redzeslokā jau kādu laiku, tiklīdz iznāca, tā teciņus vien devos uz internetveikalu - ātri, ērti, nesāpīgi.
Pateikšu uzreiz - grāmata patika, tiešām - bet zvaigznes četras, jo - ja piecas zvaigznes es liktu Čajkovska "Laika bērniem" Laika bērni, tad šeit tomēr būtu godīgi nedaudz pieraut vērtējumu.
Anna ir žilbinoši skaista moderna sieviete, kuras uzdevums ir palīdzēt kvantu datoram analizēt informāciju, jo cilvēka smadzenes spēj ko tādu, ko vēl ilgi nespēs neviens dators - darboties ar intuīciju. Anna tāda nav vienīgā, viņas grupā ir 12 Lasītājas. Viņas lasa, sistematizē un apstrādā informāciju, un pēc tam to nodod glabāšanai vai lietošanai. Anna ir laimīga un jūt piepildījumu, taču kaut kas urda un liek domāt, ka viņas priekšstati par pasauli un pašai par sevi tomēr nav pilnīgi. Tā sākas Annas meklējumi un šis spriedzes pilnais stāsts. Ja gribi zināt, vai un ko Anna uzzināja, ej un lasi, es te nespoilošu.
Man ir nedaudz žēl, ka mani lasīšanas paradumi paredz steidzīgu un negausīgu grāmatu aprīšanu. Jo te ir tik daudz visādu mazu un jauku nieciņu, ka grāmata nudien būtu pelnījusi lēnāku lasījumu. Dažas lietas, kas man no sirds un no rajona patika:
- Darbības vietas izvēle - sākumā bija skepse, jo visiem zināms, ka fantastikas grāmatu darbība notiek visādās ņujorkās, londonās un parīzēs, kāda vēl Rīga. Bet - tik filigrāni tās vietas te ievītas! Ne brīdi neradās mulsuma vai neveiklības sajūta, kā daždien mēdz gadīties līdzīgos gadījumos.
- Sižeta pavērsieni - notikumi sapīti gana meistarīgi, līdz ar to sajūta, ka "nojaušu, kas te būs" tā arī īsti ne reizi nepienāca. Tikko šķiet, ka ir skaidrs, uz kuru pusi pūš vējš, tā vēja virziens nomainās. Un man atkal jāšķir tik uz priekšu, lai redzētu, kas tad tur beigās sanāks.
- Stāstījuma blīvums - viss, kas ir izdrukāts un ielikts vākos, ir "par tēmu". Nav nekādas grafomāniskas tīksmināšanās par savām spējām vīt valodu. To es tiešām novērtēju. Bija viens nebūt ne sens darbs, kuru tā arī nespēju palasīt visa tā salietā ūdens dēļ (Tikšanās Laikā). Šis nav tas gadījums.
- Pārdomas rosinoši jautājumi. Te man atkal žēl par to, ka tik ātri visu noriju, jo dažas vietas būtu pelnījušas, lai grāmata tiek aizvērta uz brīdi un domas noformulētu savu viedokli par to vai citu tēmu.
Subjektīvi plānākās vietas
Lai viss nebūtu vienā cukurā, piemetīšu arī dažus kritiskākus aspektus.
- Žilbinoša skaistule ar visjaudīgākajām smadzenēm - skaidrs, ka romānus raksta par to tēvadēlu, kas uzjāja kalnā, nevis tiem četrdesmit, kas mēģināja, bet šiem neizdevās. Un tomēr - kādu reizi būtu interesanti arī palasīt par, nezinu, tā sarga dzīvi un cerībām, kurš asa sižeta filmā tika novākts jau pirmajās trijās minūtēs.
-Nejaušais Sargs izrādās atslēgas persona - Annai bija jānodod ziņa, un viņa izvēlējās nejaušu sargu. Beigās šī persona izrādījās gana svarīga. Nu gan sagadīšanās.
- Viss stāstījums ir pirmās personas formā, un tas nozīmē, ka par citu varoņu motivāciju mēs varam uzzināt vien tik, cik nojauš un redz pati Anna. Visu pārējo nākas vien iztēloties. Kaut kādā mērā tas ir vieglākais ceļš. Viena personība, viena perspektīva.
- Dažas iepriekš redzētas idejas. Skaidrs, ka šajā pasaulē nav nekā jauna, un pāris domas šķita jau kaut kur iepriekš manītas (īpaši - Eternal Sunshine of the Spotless MindScript|141515]), un tomēr - tas neko daudz netraucēja, jo šajā grāmatā tas viss labi iegūlās stāstā.
Kopsavilkums.
Interesants stāsts, labi pavadīts laiks. Es pat negribētu lietot tradicionālo frāzi "priekš latviešiem labi", jo - esmu lasījusi krietnu kaudzi arī štruntīgāku TUOKLOTU gabalu. Tā ka - labs konkrētā žanra gabals. Ieteikums lasīt lēni, jo nu tur ir gana daudz visādu smukumu, kas pelnījuši tapt novērtēti. Man nāksies pārlasīt.
Pateikšu uzreiz - grāmata patika, tiešām - bet zvaigznes četras, jo - ja piecas zvaigznes es liktu Čajkovska "Laika bērniem" Laika bērni, tad šeit tomēr būtu godīgi nedaudz pieraut vērtējumu.
Anna ir žilbinoši skaista moderna sieviete, kuras uzdevums ir palīdzēt kvantu datoram analizēt informāciju, jo cilvēka smadzenes spēj ko tādu, ko vēl ilgi nespēs neviens dators - darboties ar intuīciju. Anna tāda nav vienīgā, viņas grupā ir 12 Lasītājas. Viņas lasa, sistematizē un apstrādā informāciju, un pēc tam to nodod glabāšanai vai lietošanai. Anna ir laimīga un jūt piepildījumu, taču kaut kas urda un liek domāt, ka viņas priekšstati par pasauli un pašai par sevi tomēr nav pilnīgi. Tā sākas Annas meklējumi un šis spriedzes pilnais stāsts. Ja gribi zināt, vai un ko Anna uzzināja, ej un lasi, es te nespoilošu.
Man ir nedaudz žēl, ka mani lasīšanas paradumi paredz steidzīgu un negausīgu grāmatu aprīšanu. Jo te ir tik daudz visādu mazu un jauku nieciņu, ka grāmata nudien būtu pelnījusi lēnāku lasījumu. Dažas lietas, kas man no sirds un no rajona patika:
- Darbības vietas izvēle - sākumā bija skepse, jo visiem zināms, ka fantastikas grāmatu darbība notiek visādās ņujorkās, londonās un parīzēs, kāda vēl Rīga. Bet - tik filigrāni tās vietas te ievītas! Ne brīdi neradās mulsuma vai neveiklības sajūta, kā daždien mēdz gadīties līdzīgos gadījumos.
- Sižeta pavērsieni - notikumi sapīti gana meistarīgi, līdz ar to sajūta, ka "nojaušu, kas te būs" tā arī īsti ne reizi nepienāca. Tikko šķiet, ka ir skaidrs, uz kuru pusi pūš vējš, tā vēja virziens nomainās. Un man atkal jāšķir tik uz priekšu, lai redzētu, kas tad tur beigās sanāks.
- Stāstījuma blīvums - viss, kas ir izdrukāts un ielikts vākos, ir "par tēmu". Nav nekādas grafomāniskas tīksmināšanās par savām spējām vīt valodu. To es tiešām novērtēju. Bija viens nebūt ne sens darbs, kuru tā arī nespēju palasīt visa tā salietā ūdens dēļ (Tikšanās Laikā). Šis nav tas gadījums.
- Pārdomas rosinoši jautājumi. Te man atkal žēl par to, ka tik ātri visu noriju, jo dažas vietas būtu pelnījušas, lai grāmata tiek aizvērta uz brīdi un domas noformulētu savu viedokli par to vai citu tēmu.
Subjektīvi plānākās vietas
Lai viss nebūtu vienā cukurā, piemetīšu arī dažus kritiskākus aspektus.
- Žilbinoša skaistule ar visjaudīgākajām smadzenēm - skaidrs, ka romānus raksta par to tēvadēlu, kas uzjāja kalnā, nevis tiem četrdesmit, kas mēģināja, bet šiem neizdevās. Un tomēr - kādu reizi būtu interesanti arī palasīt par, nezinu, tā sarga dzīvi un cerībām, kurš asa sižeta filmā tika novākts jau pirmajās trijās minūtēs.
-Nejaušais Sargs izrādās atslēgas persona - Annai bija jānodod ziņa, un viņa izvēlējās nejaušu sargu. Beigās šī persona izrādījās gana svarīga. Nu gan sagadīšanās.
- Viss stāstījums ir pirmās personas formā, un tas nozīmē, ka par citu varoņu motivāciju mēs varam uzzināt vien tik, cik nojauš un redz pati Anna. Visu pārējo nākas vien iztēloties. Kaut kādā mērā tas ir vieglākais ceļš. Viena personība, viena perspektīva.
- Dažas iepriekš redzētas idejas. Skaidrs, ka šajā pasaulē nav nekā jauna, un pāris domas šķita jau kaut kur iepriekš manītas (īpaši - Eternal Sunshine of the Spotless MindScript|141515]), un tomēr - tas neko daudz netraucēja, jo šajā grāmatā tas viss labi iegūlās stāstā.
Kopsavilkums.
Interesants stāsts, labi pavadīts laiks. Es pat negribētu lietot tradicionālo frāzi "priekš latviešiem labi", jo - esmu lasījusi krietnu kaudzi arī štruntīgāku TUOKLOTU gabalu. Tā ka - labs konkrētā žanra gabals. Ieteikums lasīt lēni, jo nu tur ir gana daudz visādu smukumu, kas pelnījuši tapt novērtēti. Man nāksies pārlasīt.
April 3, 2021
Labas, stabilas trīs zvaigznes.
Par ko: latviešu autore, laba ideja (protams, drīkst teikt, ka ne tuvu ne oriģināla), raita valoda bez liekiem poētismiem un aptamborējumiem. Kopumā bija patīkami lasīt. Īpaša subjektīvā zvaigzne no manis par norises vietu - Rīgu. Subjektīvais pluss tāpēc, ka man latviešu darbos (cik nu tos esmu vispār lasījusi) parasti traucē vietas atpazīstamība, ja man ir savas asociācijas vai pieredzes ar vietu. Šoreiz bija forša atpazīstamība un interpretācija par iekonservēšanu nākotnē.
Kāpēc tikai 3?
Grāmata atstāja garstāsta iespaidu, jo likās, ja attīstītu tēlus un šo pašu sižetu, sanāktu krietns romāns, kurā iegrimt un padomāt, galu galā, padzīvot līdzi.
Neesmu zinātniskās fantastikas kanonu pārzinātāja (arī neko daudz no žanra lasījusi neesmu, lai varētu salīdzināt), tomēr man šķita, ka ir par daudz pārspriedumu un man netika dota iespēja pašai kaut ko secināt, man neraisījās pārdomas. Īstenībā pietrūka arī kulminācijas un no notikuma uz notikumu pārejošas loģikas. Un kurā mirklī noslēgumu esmu lasījusi pa diagonāli, ka palaidu garām sakarību starp Annas izdarīto un sekām?
Un jā - nākotnē man USB ports likās kā anahronisms. :) Un visu laiku izsauca asociācijas jau pirms krietna krietna laika radīto filmu Matrix.
Par spīti tam, domāju, ka autorei ir potenciāls.
Par ko: latviešu autore, laba ideja (protams, drīkst teikt, ka ne tuvu ne oriģināla), raita valoda bez liekiem poētismiem un aptamborējumiem. Kopumā bija patīkami lasīt. Īpaša subjektīvā zvaigzne no manis par norises vietu - Rīgu. Subjektīvais pluss tāpēc, ka man latviešu darbos (cik nu tos esmu vispār lasījusi) parasti traucē vietas atpazīstamība, ja man ir savas asociācijas vai pieredzes ar vietu. Šoreiz bija forša atpazīstamība un interpretācija par iekonservēšanu nākotnē.
Kāpēc tikai 3?
Grāmata atstāja garstāsta iespaidu, jo likās, ja attīstītu tēlus un šo pašu sižetu, sanāktu krietns romāns, kurā iegrimt un padomāt, galu galā, padzīvot līdzi.
Neesmu zinātniskās fantastikas kanonu pārzinātāja (arī neko daudz no žanra lasījusi neesmu, lai varētu salīdzināt), tomēr man šķita, ka ir par daudz pārspriedumu un man netika dota iespēja pašai kaut ko secināt, man neraisījās pārdomas. Īstenībā pietrūka arī kulminācijas un no notikuma uz notikumu pārejošas loģikas. Un kurā mirklī noslēgumu esmu lasījusi pa diagonāli, ka palaidu garām sakarību starp Annas izdarīto un sekām?
Un jā - nākotnē man USB ports likās kā anahronisms. :) Un visu laiku izsauca asociācijas jau pirms krietna krietna laika radīto filmu Matrix.
Par spīti tam, domāju, ka autorei ir potenciāls.
January 21, 2021
"Lasītāju" skaitu pie apliecinājumiem mūsu kopējās pašapziņas veselībai. Saprotamu iemeslu dēļ latviešu literatūrā dominē pagātne, un lai gan tagadne sāk parādīties arvien vairāk, nākotnes joprojām ir pavisam maz. Tāda sajūta, ka vēsturiskā trauma ir tik liela, ka vēl neriskējam paļauties uz tagadni un sākt plānot nākotni. Tādēļ ļoti priecājos par iekšēji loģisku literāru darbu par nākotnes Rīgu, jo Skanstes, Zaķusalas, Daugavgrīvas pastāvēšana vēl pēc n gadiem šķiet pierādījums, ka visi kopā ticam, ka nākotne būs. Protams, ar savām eksistenciālajām problēmām, bet būs. Par to grāmatai pirmais plusiņš.
Otrais plusiņš par to, ka sižeta centrā ir prāts, atmiņas, personība, ka tehnoloģijas ir vairāk fons un instrumenti, nevis sižeta virzītājspēks. Sci-fi klasika pierāda, ka tieši šāda stila literārie darbi - psiholoģiskā zinātniskā fantastika? kā Staņislavam Lemam, piemēram? - visilgāk nešķiet novecojuši un neaktuāli. Lai cik fascinējoši ir tehnoloģijas apraksti, tie tomēr "piesien" darbu konkrētam laikmetam, kad esam spējuši šādas tehnoloģijas iztēloties. Realitāte agrāk vai vēlāk apsteidz iztēli, un ja darbā nav citu enkuru, tad tas aizpeld aizmirstībā. Turpretī "Lasītāja" galvenokārt ir galvenās varones iekšējais monologs, ētiskas dilemmas, un mans enkurs ir varones ceļošana pašai pa savu prātu. "Es ienirstu savā prātā kā labirintā, kura sienās paslēpts tūkstošiem krātuvju ar visdažādāko informāciju." Nez kādēļ veidojas asociācijas ar slaveno Labirintu no Rodžera Želaznija The Chronicles of Amber (hint - šis ir kompliments).
Trešais plusiņš par jau piesaukto grāmatas iekšējo loģiku, par neuzkrītošu vēsturisku faktu iepīšanu sižetā (Rīgas metro), par ētisku jautājumu uzdošanu bez didaktiskām atbildēm ("Vai brīdī, kad notiek divu dažādu vērtību sadursme, viena no tām obligāti jāpasludina par ļaunu? Varbūt ļaunums dzimst pretnostatīšanas brīdī. Varbūt ļaunuma tur nav vispār vai ir abās pusēs tik daudz, ka uz tā fona labestība šķiet kā nejēdzīga kļūda"), par gaumīgu iztēloto nākotnes pasauli bez pārspīlējumiem. "Šis nav mākslīgais sabiedrības uzplaukums, kas jāslēpj aiz pēdējā brīdī uzmalētiem milzu transparentiem un jāapklusina ar lodēm mūra pagrabos. Šis ir pavisam īsts ekonomiskās uzvaras gājiens, būvēts uz citu labprātīgi atdotajiem resursiem, jo viņi paši neapjauš, ko atdod, iemaina sirdsapziņu un brīvo gribu pret stikla krellītēm." Par reveransiem Azimovam un robotikas likumiem, Harari un Homo Deus.
Par raito prozu arī labprāt liktu plusiņu, bet daži dialogi man šķita stīvi un samāksloti. Vēl es cenšos aizmirst par "valsts statūtiem" un "likumdošanas rakstīšanu". Laikam izdodas, jo kopējais iespaids joprojām labs.
"/../ brīžiem man šķiet, ka visi eksperimenti, mēģinot apvienot cilvēka spējas ar datora iespējām, ir tikai centieni aizkavēt nenovēršamo, iedrošinot sevi ar cerību, ka mašīnas, kas daļēji ir cilvēki, nevērsīsies pret saviem radītājiem. Tās joprojām domās, ka ir cilvēki, un kāpēc gan nostāties pret savējiem? Bet vai nepastāv arī pretējs risks, vai cilvēks, redzot visas šīs iespējas, pats nesakāros būt kaut kas vairāk? Kuram gan negribas kļūt par dievu?"
Otrais plusiņš par to, ka sižeta centrā ir prāts, atmiņas, personība, ka tehnoloģijas ir vairāk fons un instrumenti, nevis sižeta virzītājspēks. Sci-fi klasika pierāda, ka tieši šāda stila literārie darbi - psiholoģiskā zinātniskā fantastika? kā Staņislavam Lemam, piemēram? - visilgāk nešķiet novecojuši un neaktuāli. Lai cik fascinējoši ir tehnoloģijas apraksti, tie tomēr "piesien" darbu konkrētam laikmetam, kad esam spējuši šādas tehnoloģijas iztēloties. Realitāte agrāk vai vēlāk apsteidz iztēli, un ja darbā nav citu enkuru, tad tas aizpeld aizmirstībā. Turpretī "Lasītāja" galvenokārt ir galvenās varones iekšējais monologs, ētiskas dilemmas, un mans enkurs ir varones ceļošana pašai pa savu prātu. "Es ienirstu savā prātā kā labirintā, kura sienās paslēpts tūkstošiem krātuvju ar visdažādāko informāciju." Nez kādēļ veidojas asociācijas ar slaveno Labirintu no Rodžera Želaznija The Chronicles of Amber (hint - šis ir kompliments).
Trešais plusiņš par jau piesaukto grāmatas iekšējo loģiku, par neuzkrītošu vēsturisku faktu iepīšanu sižetā (Rīgas metro), par ētisku jautājumu uzdošanu bez didaktiskām atbildēm ("Vai brīdī, kad notiek divu dažādu vērtību sadursme, viena no tām obligāti jāpasludina par ļaunu? Varbūt ļaunums dzimst pretnostatīšanas brīdī. Varbūt ļaunuma tur nav vispār vai ir abās pusēs tik daudz, ka uz tā fona labestība šķiet kā nejēdzīga kļūda"), par gaumīgu iztēloto nākotnes pasauli bez pārspīlējumiem. "Šis nav mākslīgais sabiedrības uzplaukums, kas jāslēpj aiz pēdējā brīdī uzmalētiem milzu transparentiem un jāapklusina ar lodēm mūra pagrabos. Šis ir pavisam īsts ekonomiskās uzvaras gājiens, būvēts uz citu labprātīgi atdotajiem resursiem, jo viņi paši neapjauš, ko atdod, iemaina sirdsapziņu un brīvo gribu pret stikla krellītēm." Par reveransiem Azimovam un robotikas likumiem, Harari un Homo Deus.
Par raito prozu arī labprāt liktu plusiņu, bet daži dialogi man šķita stīvi un samāksloti. Vēl es cenšos aizmirst par "valsts statūtiem" un "likumdošanas rakstīšanu". Laikam izdodas, jo kopējais iespaids joprojām labs.
"/../ brīžiem man šķiet, ka visi eksperimenti, mēģinot apvienot cilvēka spējas ar datora iespējām, ir tikai centieni aizkavēt nenovēršamo, iedrošinot sevi ar cerību, ka mašīnas, kas daļēji ir cilvēki, nevērsīsies pret saviem radītājiem. Tās joprojām domās, ka ir cilvēki, un kāpēc gan nostāties pret savējiem? Bet vai nepastāv arī pretējs risks, vai cilvēks, redzot visas šīs iespējas, pats nesakāros būt kaut kas vairāk? Kuram gan negribas kļūt par dievu?"
April 18, 2021
Grāmatas pirmajās lapās man nedaudz traucēja pārāk literāri pareizā valoda (nezinu, kā jūs, bet es parasti par kurpēm nemēdzu nodomāt, ka to papēži tik smaili, ka derētu par slepkavības ieročiem, piemēram) , kas likās nesaderam ar nākotnes vīziju, taču ātri apradu -nu vai arī tālāk tā nebija tik pareiza, kas mazticami. Kā labākajos žanra paraugos ir arī tēmas, par kurām padomāt, ja tāda vēlme uzrodas (piem., mūžīgais jautājums par to, cik daudz brīvības vērts ziedot vispārējās ērtības vārdā ), bet kopumā spraigs sižets, kuram ir vienkārši interesanti sekot līdzi. Parasti latviešu grāmatas lasot sev uzdodu jautājumu, vai man tā patiktu, ja nebūtu "mūsējās, un liekas, ka nekādas atlaides es Džeinai nedodu, man vienkārši patīk. Grāmatas beigas liek domāt, ka šī ir pirmā daļa un es noteikti lasītu turpinājumu.
January 23, 2021
Daudz lasu fantāzijas un distopijas darbus. Grūti pateikt, kur lai sāku ar šo darbu.
Laikam jāsāk ar to, kas PATIKA.
Atzinība autorei par uzdrīkstēšanos. Latviešu literatūrā šāda žanra un satura darbu nav daudz un autori bieži izvēlas pieturēties pie "mums jau zināmajām tēmām" t.i. vēsture un pagātnes ciešanas. Pozitīvi, ka jaunie autori ir celmlauži un ienes jaunas vēsmas latviešu tekstos. Šajā žanrā pašai sanācis lasīt tikai ārzemju autoru darbus un jāteic, ka laikam esam uz pareizā ceļa.
Šī ir arī ļoti aktuāla tēma. Tehnoloģijas ir mūsu dzīve - kurp tas ved? Cik daudz esam gatavi ziedot, pretī saņemot šķietamu drošību, pārticību un stabilitāti? Kā ir strādāt augstāka mērķa vārdā - kas tas vispār ir un kurš to definē? Vai esam gatavi atteikties no savu domu privātuma visu šo mērķu - augstāku vai tīri personisku - vārdā? Visbeidzot, vai esam gatavi atteikties no kaut kādas savas prāta daļas, kas mūsu dzīvi iespējams dažreiz padara neērtu, jo liek mums izjust sāpes un emocijas, bet tā mūs padara arī par cilvēkiem? Grāmata aicina uz diskusiju - galvenokārt jau ar sevi.
Autores spēja iepīt dažādas lielākas un mazākas detaļas, tostarp vēsturiskas, kas sākotnēji - pirms tas maz ir pateikts, ļauj nojaust, ka stāsta norises vieta ir Rīga. Turklāt daudzas no šīm detaļām saprotamas būs tikai mums pašiem.
Par to, kas NEPATIKA. Diemžēl tā ir daudz, tāpēc grāmata saņēma tik zemu vērtējumu (liktu 2,5 zvaigznes).
Sākšu ar to, ka man ļoti nepatīk stāstījums pirmajā personā, bet tā ir mana personīgā izvēle un neietekmēja manu vērtējumu. Grāmatā ir ļoti daudz nevajadzīgas informācijas un tajā pašā laikā arī ļoti daudz "caurumu". Rezultātā tam, kam bija jākļūst par stāsta kulmināciju un nobeigumu, šķita pilnīgi pliekans un "bezgaršīgs". Biju tālu no tās sajūtas, kad gaidās dauzās sirds, jo nu tik būs! Nebija. Grāmatas sērga bija tas, ko angliski sauc par too much tell and not enough show - par daudz runā un par maz notiek darbība. Lasītājam netiek ļauts pašam izdarīt secinājumus, jo viss tiek pateikts priekšā. Tur, kur tomēr bija nepieciešama fona informācija, tās nebija. Pats stāsts un tā mērķis man tā arī nav līdz galam skaidrs. Kāpēc varone neuzdeva nepieciešamos jautājumus, bet naivi paļāvās uz visu, ko viņai kāds teica? Kur šeit bija konflikts? Vai tiešām varones galvenais mērķis bija savu atmiņu atgūšana nevis sistēmas sagraušanas un kas tad bija svarīgāk? Bija ļoti grūti orientēties, kuri tad bija sliktie un kuri - labie un kāpēc tā. Nesaku, ka vienmēr visu vajag sadalīt, bet šeit problēma vairāk bija tajā, ka stāsta detaļas un tēmas nebija līdz galam izpētītas un attīstītas un tāpēc lasītājs nevar izdarīt loģiskus secinājumus.
"Man sāk rasties aizdomas par to, kas notiek." Nakamajā lappusē "Esmu jau sapratusi, kas notiek." Šāda veida stāstījums man ļoti traucēja pa īstam noticēt tam, ko lasu. Grāmatas sākumā īsti nevar saprast, vai varone runā retrospektā vai nē, jo sniedz pretrunīgu informāciju.
Laika līnija grāmatā nav īsti skaidra. Vienā vietā varone runā par to, ka kaut kur sabijusi nedēļas, bet nākamajā saka, ka tomēr vien dažas dienas. Liela paviršība pret detaļām, tajā pašā laikā pievēršoties ļoti triviālām lietām. Piemēram, tiek plānots milzu apvērsums, bet tā vietā, lai varone koncentrētos uz situācijas nopietnību, viņa šķiet garlaikota un domā par kleitām. Kāds pārsteigums!
Bija žēl kārtējo reizi lasīt par ideālu galveno varoni. Fantastiska skaistuma un ārējās perfekcijas iemiesojumu - slaikumu, blondajiem matiem, zilajām acīm. Man šī šķiet kā iepriekšējās desmitgades fantāzijas grāmatu problēma - galvenie varoņi, kas ir perfekti un ideāli, bet kam trūkst unikālā. Autors var ļaut vaļu savai iztēlei un labākais, ko viņš spēj iedomāties ir slaida blondīne ar zilām acīm (nesaku, ka tas pats par sevi ir slikti). Protams, šis varones tēls mainās, bet tēma paliek. Autore nebija centusies izkāpt no šī novecojušā, garlaicīgā rāmja. Mūsdienās jaunie autori cenšas attīstīt tēmas, kur varoņi nav vienmēr perfekti, kur labajiem spēkiem arī ir trūkumi un tas viņus padara daudzšķautņainākus un tuvākus man kā lasītājam. Šajā grāmatā es to neatradu. Man personīgi tā šķita kā regresija, salīdzinot ar to, ko esmu radusi lasīt šajā žanrā.
Grāmatā līdz pilnīgam apnikumam tiek runāts par "sievišķīgajām izklaidēm", kā to sauc pati autore. "Reizēm es pati sev liekos tik kaitinoši sievišķīga." Khm, ko lūdzu? Autore šķiet ar to apsēsta. "Man šķiet, ka Santai būtu jātērpjas sievišķīgās kleitās, jātur rokās viens mazulis un pie otras rokas vēl viens..." Dīvaini, ka tik augsti attīstītam subjektam, kāda ir galvenā varone, ir tik arhaiski pieņēmumi. Šīs nianses mani grāmatā neizsakāmi kaitināja. Es nekad neesmu vienā grāmatā tik daudz lasījusi par krāsošanos. Vai man tiešām jālasa par to, ka pūderis "atstāj uz vaigiem rožainus pieskārienus..."? Jā, tas ir tas, ko dekoratīvā kosmētika dara. Ir atšķirība starp tēlainumu un vienkāršu vietas aizpildīšanu ar bezvērtīgu informāciju, kas stāstam nedod pilnīgi neko pēc tam, kad par to lasīts jau piekto reizi.
Ne ar vienu no grāmatas varoņiem man neizdevās nodibināt saikni, īpaši galveno varoni. Man tā pa īstam nerūpēja, vai Annai izdosies vai nē, vai Anna cietīs vai nē. Autorei neizdevās manī atmodināt empātiju pret galveno varoni un tas lasīšanas pieredzei atņem ļoti daudz. Varones emocijas un darbības nebija niansētas un vietām parādījās pilnīgi bērnišķīgas un kaitinošas iezīmes. Arī citi varoņi bija pilnīgi bezpersoniski un...neinteresanti.
Nedaudz paskarbi, bet teikšu, ka sajūta bija kā lasot kaut ko no 2008.gada Wattpad par wannabe distopijas varoni. Literatūra ir ļoti subjektīva - gan autoram, gan lasītājam un es redzu šī stāsta pievilcību, tomēr, ja grāmati ir plānota vēl kāda daļa, ir daudz objektīvu lietu, kas jānovērš, lai stāstu padarītu dinamiskāku un lasītājs varētu noķert TO sajūtu.
Laikam jāsāk ar to, kas PATIKA.
Atzinība autorei par uzdrīkstēšanos. Latviešu literatūrā šāda žanra un satura darbu nav daudz un autori bieži izvēlas pieturēties pie "mums jau zināmajām tēmām" t.i. vēsture un pagātnes ciešanas. Pozitīvi, ka jaunie autori ir celmlauži un ienes jaunas vēsmas latviešu tekstos. Šajā žanrā pašai sanācis lasīt tikai ārzemju autoru darbus un jāteic, ka laikam esam uz pareizā ceļa.
Šī ir arī ļoti aktuāla tēma. Tehnoloģijas ir mūsu dzīve - kurp tas ved? Cik daudz esam gatavi ziedot, pretī saņemot šķietamu drošību, pārticību un stabilitāti? Kā ir strādāt augstāka mērķa vārdā - kas tas vispār ir un kurš to definē? Vai esam gatavi atteikties no savu domu privātuma visu šo mērķu - augstāku vai tīri personisku - vārdā? Visbeidzot, vai esam gatavi atteikties no kaut kādas savas prāta daļas, kas mūsu dzīvi iespējams dažreiz padara neērtu, jo liek mums izjust sāpes un emocijas, bet tā mūs padara arī par cilvēkiem? Grāmata aicina uz diskusiju - galvenokārt jau ar sevi.
Autores spēja iepīt dažādas lielākas un mazākas detaļas, tostarp vēsturiskas, kas sākotnēji - pirms tas maz ir pateikts, ļauj nojaust, ka stāsta norises vieta ir Rīga. Turklāt daudzas no šīm detaļām saprotamas būs tikai mums pašiem.
Par to, kas NEPATIKA. Diemžēl tā ir daudz, tāpēc grāmata saņēma tik zemu vērtējumu (liktu 2,5 zvaigznes).
Sākšu ar to, ka man ļoti nepatīk stāstījums pirmajā personā, bet tā ir mana personīgā izvēle un neietekmēja manu vērtējumu. Grāmatā ir ļoti daudz nevajadzīgas informācijas un tajā pašā laikā arī ļoti daudz "caurumu". Rezultātā tam, kam bija jākļūst par stāsta kulmināciju un nobeigumu, šķita pilnīgi pliekans un "bezgaršīgs". Biju tālu no tās sajūtas, kad gaidās dauzās sirds, jo nu tik būs! Nebija. Grāmatas sērga bija tas, ko angliski sauc par too much tell and not enough show - par daudz runā un par maz notiek darbība. Lasītājam netiek ļauts pašam izdarīt secinājumus, jo viss tiek pateikts priekšā. Tur, kur tomēr bija nepieciešama fona informācija, tās nebija. Pats stāsts un tā mērķis man tā arī nav līdz galam skaidrs. Kāpēc varone neuzdeva nepieciešamos jautājumus, bet naivi paļāvās uz visu, ko viņai kāds teica? Kur šeit bija konflikts? Vai tiešām varones galvenais mērķis bija savu atmiņu atgūšana nevis sistēmas sagraušanas un kas tad bija svarīgāk? Bija ļoti grūti orientēties, kuri tad bija sliktie un kuri - labie un kāpēc tā. Nesaku, ka vienmēr visu vajag sadalīt, bet šeit problēma vairāk bija tajā, ka stāsta detaļas un tēmas nebija līdz galam izpētītas un attīstītas un tāpēc lasītājs nevar izdarīt loģiskus secinājumus.
"Man sāk rasties aizdomas par to, kas notiek." Nakamajā lappusē "Esmu jau sapratusi, kas notiek." Šāda veida stāstījums man ļoti traucēja pa īstam noticēt tam, ko lasu. Grāmatas sākumā īsti nevar saprast, vai varone runā retrospektā vai nē, jo sniedz pretrunīgu informāciju.
Laika līnija grāmatā nav īsti skaidra. Vienā vietā varone runā par to, ka kaut kur sabijusi nedēļas, bet nākamajā saka, ka tomēr vien dažas dienas. Liela paviršība pret detaļām, tajā pašā laikā pievēršoties ļoti triviālām lietām. Piemēram, tiek plānots milzu apvērsums, bet tā vietā, lai varone koncentrētos uz situācijas nopietnību, viņa šķiet garlaikota un domā par kleitām. Kāds pārsteigums!
Bija žēl kārtējo reizi lasīt par ideālu galveno varoni. Fantastiska skaistuma un ārējās perfekcijas iemiesojumu - slaikumu, blondajiem matiem, zilajām acīm. Man šī šķiet kā iepriekšējās desmitgades fantāzijas grāmatu problēma - galvenie varoņi, kas ir perfekti un ideāli, bet kam trūkst unikālā. Autors var ļaut vaļu savai iztēlei un labākais, ko viņš spēj iedomāties ir slaida blondīne ar zilām acīm (nesaku, ka tas pats par sevi ir slikti). Protams, šis varones tēls mainās, bet tēma paliek. Autore nebija centusies izkāpt no šī novecojušā, garlaicīgā rāmja. Mūsdienās jaunie autori cenšas attīstīt tēmas, kur varoņi nav vienmēr perfekti, kur labajiem spēkiem arī ir trūkumi un tas viņus padara daudzšķautņainākus un tuvākus man kā lasītājam. Šajā grāmatā es to neatradu. Man personīgi tā šķita kā regresija, salīdzinot ar to, ko esmu radusi lasīt šajā žanrā.
Grāmatā līdz pilnīgam apnikumam tiek runāts par "sievišķīgajām izklaidēm", kā to sauc pati autore. "Reizēm es pati sev liekos tik kaitinoši sievišķīga." Khm, ko lūdzu? Autore šķiet ar to apsēsta. "Man šķiet, ka Santai būtu jātērpjas sievišķīgās kleitās, jātur rokās viens mazulis un pie otras rokas vēl viens..." Dīvaini, ka tik augsti attīstītam subjektam, kāda ir galvenā varone, ir tik arhaiski pieņēmumi. Šīs nianses mani grāmatā neizsakāmi kaitināja. Es nekad neesmu vienā grāmatā tik daudz lasījusi par krāsošanos. Vai man tiešām jālasa par to, ka pūderis "atstāj uz vaigiem rožainus pieskārienus..."? Jā, tas ir tas, ko dekoratīvā kosmētika dara. Ir atšķirība starp tēlainumu un vienkāršu vietas aizpildīšanu ar bezvērtīgu informāciju, kas stāstam nedod pilnīgi neko pēc tam, kad par to lasīts jau piekto reizi.
Ne ar vienu no grāmatas varoņiem man neizdevās nodibināt saikni, īpaši galveno varoni. Man tā pa īstam nerūpēja, vai Annai izdosies vai nē, vai Anna cietīs vai nē. Autorei neizdevās manī atmodināt empātiju pret galveno varoni un tas lasīšanas pieredzei atņem ļoti daudz. Varones emocijas un darbības nebija niansētas un vietām parādījās pilnīgi bērnišķīgas un kaitinošas iezīmes. Arī citi varoņi bija pilnīgi bezpersoniski un...neinteresanti.
Nedaudz paskarbi, bet teikšu, ka sajūta bija kā lasot kaut ko no 2008.gada Wattpad par wannabe distopijas varoni. Literatūra ir ļoti subjektīva - gan autoram, gan lasītājam un es redzu šī stāsta pievilcību, tomēr, ja grāmati ir plānota vēl kāda daļa, ir daudz objektīvu lietu, kas jānovērš, lai stāstu padarītu dinamiskāku un lasītājs varētu noķert TO sajūtu.
This entire review has been hidden because of spoilers.
February 13, 2022
Šķiet, autorei ļoti paticis rakstīt sacerējumus, bet viņas latviešu valodas un literatūras skolotājai - kruzuļoti teikumi un valodā iegājušies salīdzinājumi.
February 28, 2021
Savā žanrā lieliska grāmata, lai arī nevaru noliegt, ka Džeinas Šteinbergas pašas interneta vietnē (ko tagad neatrodu) publicētie stāsti man patika labāk. Ir gan fantastiski futūristiskais, kas ielikts pavisam reālā un taustāmā Rīgā, gan atklājami noslēpumi un mīlestības līnija un pat daudpzunktīte, kas ļauj vēlmju un vajadzības gadījumā uzrakstīt turpinājumu.
Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2021/02/...
Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2021/02/...
Read
April 20, 2021Tāds viegls izbrauciens pa labi iepazītām sliedēm. Viss ir savā vietā, bet tieši tāpēc nav nekādu īstu pārsteigumu. Turpinājums varētu būt bagātāks.
February 25, 2021
2.5/5
Uzreiz jāsaka, ka grāmatas lielākais pluss ir valoda, kura ir nepiespiesti tēlaina - lasās viegli, bet nav pliekana un reizēm gadās īstas vārdu pērles (daži vārdi gan pārsteidza). Par to un faktu, ka tas ir debijas romāns - apaļojums uz augšu. Sievišķīgās lietas (krāsošanās, veikalu ķemmēšanas u.c.) likās mīļas, bet mazumiņu par daudz.
Par negatīvo - radās iespaids, ka grāmatu nav izlasījis redaktors (ar to domājot ne tikai kļūdu labotāju, bet arī kādu, kas iesaka pamainīt stāstījuma struktūru un norāda uz zīmīgākām loģikas kļūdām) - pats grāmatas sākums (līdz kādai 40.lpp.) ir vissliktākā daļa un 13.lpp, ir vienkārši briesmīgi uzrakstīta. Traucēja tas, ka acīs krita visādi neloģismi un WTF momenti, un no stāstījuma neradās pārliecība, ka tie tiks izskaidroti / pašai varonei tie arī liekas nepareizi. Tālāk iespoilerēšu tos, kas visvairāk kaitināja:
Tā kā Sci-Fi, tad jābilst arī pāris vārdi par zinātnisko daļu. Sci-Fi lasīts daudz un arī pirms un pēc šīs grāmatas tieši lasīti/skatīti daži darbi par tēmu: The Murderbot Diaries, Bobiverse, The Ship Who Sang, War Dogs. Kā nākamais lasāmais atlikts romāns par androīdu, kuram galvā ir kvantu dators ...
Ja pēc visas šīs tirādes rodas jautājums, kāpēc nav ielikta 1 vai 2 zvaigznes - vairums aprakstīto nedienu attiecas uz pašu grāmatas sākumu un, ja tam tiek pāri, tad paliek labāk un vidū ir patīkams lasāmais gabals (beigas likās nedaudz sasteigtas/neveiklas). Vispār esmu piekasīgs un, skatoties vampīrfilmu, prātoju par to, kā tas nākas, ka vampīriem nav sirdsdarbības -> nav asinsrites -> nenotiek orgānu apasiņošana, bet tādi seksa mostri ...
Uzreiz jāsaka, ka grāmatas lielākais pluss ir valoda, kura ir nepiespiesti tēlaina - lasās viegli, bet nav pliekana un reizēm gadās īstas vārdu pērles (daži vārdi gan pārsteidza). Par to un faktu, ka tas ir debijas romāns - apaļojums uz augšu. Sievišķīgās lietas (krāsošanās, veikalu ķemmēšanas u.c.) likās mīļas, bet mazumiņu par daudz.
Par negatīvo - radās iespaids, ka grāmatu nav izlasījis redaktors (ar to domājot ne tikai kļūdu labotāju, bet arī kādu, kas iesaka pamainīt stāstījuma struktūru un norāda uz zīmīgākām loģikas kļūdām) - pats grāmatas sākums (līdz kādai 40.lpp.) ir vissliktākā daļa un 13.lpp, ir vienkārši briesmīgi uzrakstīta. Traucēja tas, ka acīs krita visādi neloģismi un WTF momenti, un no stāstījuma neradās pārliecība, ka tie tiks izskaidroti / pašai varonei tie arī liekas nepareizi. Tālāk iespoilerēšu tos, kas visvairāk kaitināja:
Tā kā Sci-Fi, tad jābilst arī pāris vārdi par zinātnisko daļu. Sci-Fi lasīts daudz un arī pirms un pēc šīs grāmatas tieši lasīti/skatīti daži darbi par tēmu: The Murderbot Diaries, Bobiverse, The Ship Who Sang, War Dogs. Kā nākamais lasāmais atlikts romāns par androīdu, kuram galvā ir kvantu dators ...
Ja pēc visas šīs tirādes rodas jautājums, kāpēc nav ielikta 1 vai 2 zvaigznes - vairums aprakstīto nedienu attiecas uz pašu grāmatas sākumu un, ja tam tiek pāri, tad paliek labāk un vidū ir patīkams lasāmais gabals (beigas likās nedaudz sasteigtas/neveiklas). Vispār esmu piekasīgs un, skatoties vampīrfilmu, prātoju par to, kā tas nākas, ka vampīriem nav sirdsdarbības -> nav asinsrites -> nenotiek orgānu apasiņošana, bet tādi seksa mostri ...
June 6, 2021
Man tagad vajag piesēst, jo no tiem sižeta līkločiem man galva sareiba. Labprāt iemainītu saujiņu plot twistu pret mazliet vairāk varoņu raksturojuma, jo nav īsti labi cauri stāstam izšauties ar vienaldzīgu attieksmi pret galveno varoni un nesaprotot, ko tad viņa īsti grib.
March 9, 2021
Grāmata Lasītāja tikai nupat ir nonākusi bibliotēkās un jau ir rindas. Man paveicās, ieejot RCB sistēmā un ieraugot, ka manā bibliotēkā tieši šodien ir atvesta grāmata un neviens vēl nebija paspējis pieteikties, es izbaudīju visas grāmatas pirmatklājējas priekšrocības. Ikkatru piekto lapaspusi pavadīju ar degunu grāmatā :) - tā tikko drukātās un nelasītās grāmatas smarža, katrs lasītājs zin, par ko es runāju.....
Par to, ka Džeinas Šteinbergas grāmata būs interesanta, man nebija ne mazākās šaubas. Tik kolorītai personai nevar neizdoties. Zinātniskā fantastika nav mans lauciņš, kur nu vēl biofizika un kas viss vēl tur, no zinātniskās fantastikas esmu lasījusi tikai Profesora Dovela galva, bet Džeinai ir tik dzīva un koša valoda, tagad es pavisam citām acīm raudzīšos uz Zaķusalu, Lielajiem kapiem, Daugavgrīvas cietoksni un noteikti bijušo mēdiju nama apkārtni. Man tiešām patika, cik organiski tas viss bija savirpināts, tieši tas, ka tas viss notika Rīgā, jo, būsim godīgi, lielam vairumam pārāk labi tas neizdodas... Un nebūt nelikās, ka tas viss vēl ir tālu, drīzāk otrādi.
Ceturto zvaigznīti es piešķiru Džeinai pašai, man vienmēr viņa ir ļoti, ļoti pievilkusi, pat nevaru izskaidrot, kādēļ - viņas inteliģentais izteiksmes veids kopā ar tādu dumpinieces tēlu, tas nožēlojamais skandāls, kam viņa gājusi cauri - cepuri nost viņas priekšā!
Par Džeinu mēs vēl dzirdēsim, nešaubos!
''brīžiem šķiet, ka visi eksperimenti, mēģinot apvienot cilvēka spējas ar datora iespējām, ir tikai centieni aizkavēt nenovēršamo, iedrošināt sevi ar cerību, ka mašīnas, kas daļēji ir cilvēki, nepavērsīsies pret saviem radītājiem. Bet vai nepastāv arī pretējais risks, vai cilvēks, redzot visas šīs iespējas, pats nesakāros būt kas vairāk? Kuram gan negribas kļūt par dievu?''
Par to, ka Džeinas Šteinbergas grāmata būs interesanta, man nebija ne mazākās šaubas. Tik kolorītai personai nevar neizdoties. Zinātniskā fantastika nav mans lauciņš, kur nu vēl biofizika un kas viss vēl tur, no zinātniskās fantastikas esmu lasījusi tikai Profesora Dovela galva, bet Džeinai ir tik dzīva un koša valoda, tagad es pavisam citām acīm raudzīšos uz Zaķusalu, Lielajiem kapiem, Daugavgrīvas cietoksni un noteikti bijušo mēdiju nama apkārtni. Man tiešām patika, cik organiski tas viss bija savirpināts, tieši tas, ka tas viss notika Rīgā, jo, būsim godīgi, lielam vairumam pārāk labi tas neizdodas... Un nebūt nelikās, ka tas viss vēl ir tālu, drīzāk otrādi.
Ceturto zvaigznīti es piešķiru Džeinai pašai, man vienmēr viņa ir ļoti, ļoti pievilkusi, pat nevaru izskaidrot, kādēļ - viņas inteliģentais izteiksmes veids kopā ar tādu dumpinieces tēlu, tas nožēlojamais skandāls, kam viņa gājusi cauri - cepuri nost viņas priekšā!
Par Džeinu mēs vēl dzirdēsim, nešaubos!
''brīžiem šķiet, ka visi eksperimenti, mēģinot apvienot cilvēka spējas ar datora iespējām, ir tikai centieni aizkavēt nenovēršamo, iedrošināt sevi ar cerību, ka mašīnas, kas daļēji ir cilvēki, nepavērsīsies pret saviem radītājiem. Bet vai nepastāv arī pretējais risks, vai cilvēks, redzot visas šīs iespējas, pats nesakāros būt kas vairāk? Kuram gan negribas kļūt par dievu?''
March 11, 2021
Neesmu šāda žanra cienītāja, bet man patika. Pārliecinoši uzrakstīts. Iespējams, ne tik ļoti ievilktu, ja nebūtu Rīga kā vietas izvēle, jo palīdz atpazīt pazīstamo vidi. Interesanti aizdomāties, kā vieta un cilvēce mainīsies nākotnē, ņemot vērā visu vērā ņemamo.
March 20, 2021
Raiti un patīkami izlasāms darbs, kas iekļaujas žanra noteikumos, bet īpaši priecē ar sasaisti ar Rīgu.
December 31, 2020
ak grāmatas ir kā mandarīni kas ieguļ plaukstās īstajos laikos / esmu pateicīgs par šo grāmatu / kā sniegs uz ausīm / apsnidzis
1) man jau likās, ka garlaikošos, jo mākslīgais intelekts vienmēr bijis starp mani ar diezgan biezu atstarpi
2) bet Rīga
3) bet brīvā griba
4) bet bibliotēka!!!!!!!!!!!!!
5) esmu tuvu savas esības piepildījuma saprašanai, esmu viena vesela būtne un arī viss Visums
6) kas es esmu, nu kas es tiešām esmu, kas ir nākotnes tagadne, kas, kas
7) grāmatas lasīšana izraisa atkarību un atstāt to uz "neizlasīto grāmatu stūrīti" - nop, šoreiz nop
nu tāda brīva telpa diskusijām / un tie meditatīvie tekstuālie mandarīni brīžiem / kā / sirds iesprūst starp ribu galiem / paldies!
vai tas ir gaismas projekts?
vai tāda nākotne ir gaismas projekts?
vai tas tiešām ir ļaunums? vai tā nav gaisma?
smejos!
autore ir atstājusi riktīgi brīvu telpu diskusijai sevī ar sniegu un grāmatas meiteni / un tas ir svētīgi / kad man iekož sniegs / un stāsta par to / ka ir tikai TAS / un nav ne ļaunuma, ne labuma / brīžiem gribas pamosties un apjaust, ka viss notiekošais ir tikai sapnis / smejos
kas zina, kaut kur starp (..) mētājas mans dosjē (..) informācijas krikumi, kuri ļautu man saprast, kas tieši es esmu, no kurienes nāku un kas īstenībā ir ierakstīts manā DNS
un, atvainojos autorei jau iepriekš, ka viņas grāmatas romantiskais fragments tika mazliet nekaunīgi pārradīts, bet sveiciens -
tumsa, kas es īsti esmu?
noteikti, ka gaisma. es tikai nezinu, cik tevī palicis no manis.
noskūpsti mani.
man liekas, ka ir VĒRTS, lai tikai pakutinātu sevi kaut kur starp ziemu un ziemu,
paldies!
1) man jau likās, ka garlaikošos, jo mākslīgais intelekts vienmēr bijis starp mani ar diezgan biezu atstarpi
2) bet Rīga
3) bet brīvā griba
4) bet bibliotēka!!!!!!!!!!!!!
5) esmu tuvu savas esības piepildījuma saprašanai, esmu viena vesela būtne un arī viss Visums
6) kas es esmu, nu kas es tiešām esmu, kas ir nākotnes tagadne, kas, kas
7) grāmatas lasīšana izraisa atkarību un atstāt to uz "neizlasīto grāmatu stūrīti" - nop, šoreiz nop
nu tāda brīva telpa diskusijām / un tie meditatīvie tekstuālie mandarīni brīžiem / kā / sirds iesprūst starp ribu galiem / paldies!
vai tas ir gaismas projekts?
vai tāda nākotne ir gaismas projekts?
vai tas tiešām ir ļaunums? vai tā nav gaisma?
smejos!
autore ir atstājusi riktīgi brīvu telpu diskusijai sevī ar sniegu un grāmatas meiteni / un tas ir svētīgi / kad man iekož sniegs / un stāsta par to / ka ir tikai TAS / un nav ne ļaunuma, ne labuma / brīžiem gribas pamosties un apjaust, ka viss notiekošais ir tikai sapnis / smejos
kas zina, kaut kur starp (..) mētājas mans dosjē (..) informācijas krikumi, kuri ļautu man saprast, kas tieši es esmu, no kurienes nāku un kas īstenībā ir ierakstīts manā DNS
un, atvainojos autorei jau iepriekš, ka viņas grāmatas romantiskais fragments tika mazliet nekaunīgi pārradīts, bet sveiciens -
tumsa, kas es īsti esmu?
noteikti, ka gaisma. es tikai nezinu, cik tevī palicis no manis.
noskūpsti mani.
man liekas, ka ir VĒRTS, lai tikai pakutinātu sevi kaut kur starp ziemu un ziemu,
paldies!
February 21, 2021
Ja sākums ieintriģēja un patīkami pārsteidza ar "Black mirror" cienīgu sižetu, tad tālāk ļoti vīlos pārmērīgā "skaistuma standartu slavināšanā" un nogarlaikojos liekos un garos "apcerējumos par dzīves vērtībām". Mulsinoša pēcgarša, ka esmu iztērējusi savu laiku lasot "grāmatu par neko".
Read
March 13, 2021Neziņa, šaubas, bailes no sevis un apkārtējiem, es jūtu sevī elektrizēto matēriju un man liekas, ka es ar katru lappusi arvien dziļāk ielienu galvenās varones Annas galvā- es apmaldos, klūpu un virinu nepātraukti virmojošās domu un zemapziņas durvis, uzdodu jautājumus, apšaubu lēmumus, mēģinu pretoties. Vai ir iepsējams izlauzties no sava prāta purvājiem un slēptajiem akačiem, apmuļķot mākslīgo intelektu un atrast sevī cilvēcisko emociju pamatelemetu?! Kas mēs esam, kad mums atņem atmiņas, jūtas un emocijas?! Un, kas ir tehnoloģijas bez cilvēciski kritiskā elementa un spējas filtrēt informāciju pavisam citā līmenī, kā statistiski atlasīti dati?!
"Lasītāja" ir kā garstāsts, kā pirmā nodaļa biezā si-fi romānā, kuras pārējās nodaļas vēl nav uzrakstītas, bet virmo autores domu dziļākajos nostūros. Šeit pilnīgi prasās pēc viena vai vairākiem turpinājumiem, jo beigas apraujas vairāk jautājumos kā atbildēs. Katrā ziņā Džeinas debijas romānā var atpazīt viņas žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās nopulēto lielisko rakstītprasmi, un šis ir veiksmīgs un drosmīgs solis Latvijai neattīstītajā fantāzijas žanra lauciņā. Nevaru teikt, ka sižets ir kas nebijis, jo pārstāvētais žanrs, alfas, betas, androīdi, mākslīgais intelekts, vēlme izrauties no sistēmas un cilvēcisko jūtu apjaušana ārzemju literatūrā un filmu industrijā ir daudz apspēlēts temats. Tā kā Latvijā tas ir jaunums, "Lasītāja" ir kā ledlauzis, kas bailīgos latviešu lasītājus ieved fantāzijas un si-fi žanra ūdeņos.
"Lasītāja" ir kā garstāsts, kā pirmā nodaļa biezā si-fi romānā, kuras pārējās nodaļas vēl nav uzrakstītas, bet virmo autores domu dziļākajos nostūros. Šeit pilnīgi prasās pēc viena vai vairākiem turpinājumiem, jo beigas apraujas vairāk jautājumos kā atbildēs. Katrā ziņā Džeinas debijas romānā var atpazīt viņas žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās nopulēto lielisko rakstītprasmi, un šis ir veiksmīgs un drosmīgs solis Latvijai neattīstītajā fantāzijas žanra lauciņā. Nevaru teikt, ka sižets ir kas nebijis, jo pārstāvētais žanrs, alfas, betas, androīdi, mākslīgais intelekts, vēlme izrauties no sistēmas un cilvēcisko jūtu apjaušana ārzemju literatūrā un filmu industrijā ir daudz apspēlēts temats. Tā kā Latvijā tas ir jaunums, "Lasītāja" ir kā ledlauzis, kas bailīgos latviešu lasītājus ieved fantāzijas un si-fi žanra ūdeņos.
September 26, 2021
Lasījās man diezgan lēni, jo brīžiem autore atkārtoja domas vai idejas. Beigās gan šķita, ka pārāk nevērīgi tā lielā korporācija attiecās pret kiberuzbrukuma draudiem.
Vismaz viena zvaigzne klāt par to, ka darbība notiek Rīgā un Anna no lielās bibliotēkas izvēlējās tieši Ostinas "Lepnumu un aizspriedumus".
Vismaz viena zvaigzne klāt par to, ka darbība notiek Rīgā un Anna no lielās bibliotēkas izvēlējās tieši Ostinas "Lepnumu un aizspriedumus".
March 24, 2021
Nr.4. Izstāvot virtuālo rindu bibliotēkā, tiku pie Lasītājas. Pilnīgi noteikti nav mans žanrs. Godīgi sakot, šī ir pirmā grāmata, ko bibliotēka apzīmējusi ar citplanētieša simboliņu :) Bet nē, grāmata nav par citplanētiešiem. Tā ir fantāzija par vienu no pasaules attīstības virzieniem. Manuprāt, apbrīnojama autores spēja tik reāli dzīvoties pa tik nereālu pasauli, aprakstīt tās detaļas. Lai gan brīžiem bija garlaicīgi, jo priekš manis par daudz priekšā pateikti tie centrālie jautājumi, spriedumi un secinājumi. Gribējās, ka man pašai ir vairāk telpas saviem secinājumiem un domu virpulim. Lasot vīpsnāju par izvēlētajiem, nedaudz klišejiskajiem epitetiem un norādēm uz pazīstamajām lietām un vietām. Kopumā darbu ir vērts izlasīt, jo tas iedod impulsu citādāk paskatīties uz pasauli.
December 25, 2020
“Mēs nevaram izveidot ideālu intelektu, ja tam par pamatu ņemam cilvēka prātu. Bet, ja mēs radīsim tīru mākslīgo intelektu, bez cilvēcības, tas aprīs mūs.”
Es nekad nebiju lasījusi fantastiskas žanra grāmatu, jo šķita - tas noteikti nav man. Man nepatiks. Man patīk, ja varu identificēties ar sižetu vai kādu varoni.
Lai arī “Lasītājas” notikumi noris tālu nākotnē, man bieži bija sajūta - tas nemaz nav tik tālu nākotnē. Lasot grāmatu pieķēru sevi pie domas - es arī varētu būt Lasītāja. Vēl vairāk - es gribētu būt Lasītāja. Grāmatas lasīšanas procesā, braucot pa Kluso ielu - es redzēju tur NOS stikla ēku, pastaigās pa Rīgas ielām ieklausījos pazemes trokšņos un pacēlu skatienu Daugavas kreisā krasta virzienā.
Tas viss šķita TIK reāls, jo ikdienā interesējoties par IT, lasot un klausoties to, cik tālu tehnoloģijas jau aizvirzījušā - “Lasītāja” šķiet tāda visnotaļ tuvas nākotnes ikdienas atspoguļojuma stāsts.
No otras puses - vai tas ir tas ko vēlamies?! Labāku sevis vārdā, pazaudēt īstos sevis?!
Džeinai ir lieliska valoda, viegli lasīt un uztvert - tēli, vietas un notikumi tik dzīvi. Lasīt, kā skatīties kino. Viennakt pat sapņos biju “Lasītājas” pasaulē. Ir ļoti interesanti, intriga līdz pašām beigām un gribas turpinājumu.
Iesaku!
#jogrāmatasirjālasa
Es nekad nebiju lasījusi fantastiskas žanra grāmatu, jo šķita - tas noteikti nav man. Man nepatiks. Man patīk, ja varu identificēties ar sižetu vai kādu varoni.
Lai arī “Lasītājas” notikumi noris tālu nākotnē, man bieži bija sajūta - tas nemaz nav tik tālu nākotnē. Lasot grāmatu pieķēru sevi pie domas - es arī varētu būt Lasītāja. Vēl vairāk - es gribētu būt Lasītāja. Grāmatas lasīšanas procesā, braucot pa Kluso ielu - es redzēju tur NOS stikla ēku, pastaigās pa Rīgas ielām ieklausījos pazemes trokšņos un pacēlu skatienu Daugavas kreisā krasta virzienā.
Tas viss šķita TIK reāls, jo ikdienā interesējoties par IT, lasot un klausoties to, cik tālu tehnoloģijas jau aizvirzījušā - “Lasītāja” šķiet tāda visnotaļ tuvas nākotnes ikdienas atspoguļojuma stāsts.
No otras puses - vai tas ir tas ko vēlamies?! Labāku sevis vārdā, pazaudēt īstos sevis?!
Džeinai ir lieliska valoda, viegli lasīt un uztvert - tēli, vietas un notikumi tik dzīvi. Lasīt, kā skatīties kino. Viennakt pat sapņos biju “Lasītājas” pasaulē. Ir ļoti interesanti, intriga līdz pašām beigām un gribas turpinājumu.
Iesaku!
#jogrāmatasirjālasa
May 16, 2022
Latviešiem ir patiesi zemi standarti, lai sauktu šo grāmatu par labu grāmatu.
1. Kartona varoņi, kuriem izņemot fiziska izskata apraksta nepieder nevienas īpašībās. Nu sorry, bet manai tualetes birstei ir vairāk personību kā galvenajiem varoņiem.
VISS KO MUMS DEVA BIJA:
Tomass- vīrietis, gingers, ir muskuļi ig
Sindija- random character kura ir in love ar Tomassu (tapec annai obvi viņa nepatik, jo vina baidās ka kāds nozags viņas ugly asss redhead loverboy). UN VISS. VIŅA PAT NEPATEICA NE TEIKUMA GRĀMATĀ, KAPĒC VIŅA TUR IR?
2. Uz tik interesantu un sarežģītu sižetu nieka 200-250 lpp neko nedod, atstājot 100000 neatbildētu jautājumu par sižetu.
3. Ir daudzi sižeta caurumi kuri tiek ignorēti un neattīstās tālāk, tikai stāvot vienā vietā.
4. Ir tik labi izstrādāta un izdomāta problēma grāmata, bet tikai 15lpp skumjš risinājums, kurā tikai iemeta vārdus BETAS, TEHNOLOĢIJAS un viss.
Nezinu no kādām jābūt smadzeņu šūnām lai izveidotu kādu saprašanu no burtu savienojumiem kas veido tekstu šajā grāmatā, bet laikam ar manām nepietika, iespējams kādam veicās labāk lasot šo daiļdarbu.
Man palika tik daudz jautājumu pēc grāmatas un kuriem man neviens nekad neatbildēs, kā arī neviens nemaksās par psihoterapeita seansu kam būtu jānāk komplektā ar grāmatu.
1. Kartona varoņi, kuriem izņemot fiziska izskata apraksta nepieder nevienas īpašībās. Nu sorry, bet manai tualetes birstei ir vairāk personību kā galvenajiem varoņiem.
VISS KO MUMS DEVA BIJA:
Tomass- vīrietis, gingers, ir muskuļi ig
Sindija- random character kura ir in love ar Tomassu (tapec annai obvi viņa nepatik, jo vina baidās ka kāds nozags viņas ugly asss redhead loverboy). UN VISS. VIŅA PAT NEPATEICA NE TEIKUMA GRĀMATĀ, KAPĒC VIŅA TUR IR?
2. Uz tik interesantu un sarežģītu sižetu nieka 200-250 lpp neko nedod, atstājot 100000 neatbildētu jautājumu par sižetu.
3. Ir daudzi sižeta caurumi kuri tiek ignorēti un neattīstās tālāk, tikai stāvot vienā vietā.
4. Ir tik labi izstrādāta un izdomāta problēma grāmata, bet tikai 15lpp skumjš risinājums, kurā tikai iemeta vārdus BETAS, TEHNOLOĢIJAS un viss.
Nezinu no kādām jābūt smadzeņu šūnām lai izveidotu kādu saprašanu no burtu savienojumiem kas veido tekstu šajā grāmatā, bet laikam ar manām nepietika, iespējams kādam veicās labāk lasot šo daiļdarbu.
Man palika tik daudz jautājumu pēc grāmatas un kuriem man neviens nekad neatbildēs, kā arī neviens nemaksās par psihoterapeita seansu kam būtu jānāk komplektā ar grāmatu.
October 18, 2021
Diemžēl jāpiekrīt, ka grāmata nav izdevusies. Lai arī vispārējā doma ir interesanta, taču pats saturs to sabojā. Sižets varbūt arī aizrauj, lai arī šur tur klibo (Tomasa ierašanās N.O.S. bāzē, piemēram), taču banālā un neveiklā, samocītā valoda, kas seko, manuprāt, kādiem stereotipiem ( piemēram, Haralda pierē ievilkās dziļas gravas; vai visi mirkļi, kad mēģināt atspoguļot galvenās varones sievišķo pusi - vai tiešām sievišķība aprobežojas ar tukšām domām par kosmētiku?) Diemžēl valodā tik ļoti vīlos, ka grāmatas vidū metu mieru. Prasās kādas dziļākas atskātsmes un pārdzīvojumi, nevis plakātisks scenārija atstāsts.
August 3, 2021
Sākums mani patiešām aizrāva. Sāku lasīt un domāju, ka šis būs kas unikāls. Šo grāmatu lasīju ar lielu entuziasmu, jo bija liela interese par notikumu gaitu, bet tēli bija pārāk pliekani un nespēja pilnvērtīgi nodot vēstījumu. Es vairāk pliki lasīju grāmatu nevis izdzīvoju to.
Lai gan sižets bija interesants, notikumi attīstījās pārāk strauji un netika pilnīgi atklāti. Piemēram, sākumā Lasītāja nespēja sevi kontrolēt, bet tad BLŪŪKŠ viņa pēkšni to spēj! Bet kā un kāpēc? 🤷♀️
Dažas vietas šķita ļoti nevajadzīgas, piemēram, mīlas romāns, kas grāmatu manās acīs padarīja lētu, jo bija sajūta, ka tas tika rakstīts tikai ķeksīša pēc.
Un protams grāmatas noslēgums, kas nodod vēstījumu par iespējamu turpinājumu..
Lai gan sižets bija interesants, notikumi attīstījās pārāk strauji un netika pilnīgi atklāti. Piemēram, sākumā Lasītāja nespēja sevi kontrolēt, bet tad BLŪŪKŠ viņa pēkšni to spēj! Bet kā un kāpēc? 🤷♀️
Dažas vietas šķita ļoti nevajadzīgas, piemēram, mīlas romāns, kas grāmatu manās acīs padarīja lētu, jo bija sajūta, ka tas tika rakstīts tikai ķeksīša pēc.
Un protams grāmatas noslēgums, kas nodod vēstījumu par iespējamu turpinājumu..
July 29, 2025
Fantastika nav tas, pēc kā mana roka pastiepjas vispirms, tomēr man ir interesanti un svarīgi iepazīt latviešu autorus - novērtēt potenciālo konkurenci (ha ha), vienlaikus ar katru izlasīto stāstu censties izkost sava iespējamā rakstu darba žanrus un idejas.
Kopumā - man tīri labi patika, iztēlojos lasīto kā futūristisku Rīgas ainavu (ja reiz minētas konkrētās vietas, pieņemu, ka tieši tāds bijis autores mērķis). Džeina ir malacis! Paldies :)
Kopumā - man tīri labi patika, iztēlojos lasīto kā futūristisku Rīgas ainavu (ja reiz minētas konkrētās vietas, pieņemu, ka tieši tāds bijis autores mērķis). Džeina ir malacis! Paldies :)
January 22, 2021
Cik ļoti grāmatu var sabojāt viens rupjš, neiederīgs lamu vārds. Kopš tās vietas man pazuda visa noskaņa. Nē, man nav problēmu lasīt dažāda veida literatūru vienkārši, ja varonis vai autors lamājas tad lamājas, bet te tīra valoda un pēkšņi viens vārds uz burta “d”.
Tomēr tā vēl bija mazākā bēda. Lielākā bija ar to, ka visu grāmatu man prasījās vairāk sajust galvenā tēla emocijas. Sajūtas, bailes, apsvērumus, šaubas. Visvairāk šaubas. Es it kā varu piefantazēt klāt, ka viņa bija kā robots, kā naivs, uzticams suns, kas nevis analizē, bet tic sava saimnieka komandai. Tad atkal, saimnieki tur mainījās un diez vai mans uzdevums ir kaut ko piefantazēt klāt, lai izskaidrotu sev vietas, kuras man radīja jautājumus un šādas vietas bija bezgala daudz. Varbūt jautājumi nerastos, ja lietām nepieietu tik pavirši, tās vairāk noslīpētu un vairāk piedomātu pie detaļām. Jā, man šādā jaunuzburtā pasaulē ļoti pietrūka detalizētības.
Kā tas viss radās? Kāda ir pārvaldības sistēma? Kāpēc kādam būtu jāmokās veidojot personību virs personības? Tas, ka cilvēcīgo pusi vajag iepūst mākslīgajā intelektā man, kā lasītājam parastajam, neizsaka pilnīgi neko. Man prasās skaidrojums kāpēc zinātnieki ir nonākuši pie šāda secinājuma? Cik pudi sāls ir izēsti, lai pie tā secinājuma nonāktu? Nu un tā tālāk.
Par pašu tēlu... Nu man bija sajūta, ka viņai ir izoperēts arī analīzes un emancipācijas nervs. Tas savukārt man negāja kopā ar faktu, ka viņa atgūst atmiņas un sāk sevi apzināties ārpus visa. Nu un tad tā atmiņu atgūšana... Neko jau īsti viņa tur, manuprāt, tā arī neatguva un tad man nav skaidrs kam tas viss vispār bija vajadzīgs. Visvairāk šādā pirmajā personā rakstītā darbā man prasījās pēc varones līdzdarbošanās, šaubām, analīzes, mēģinājuma pieņemt lēmumus, izprast situāciju, iedziļināties u.t.t. Man bija sajūta, ka to stāstu ir pierakstījis kāds cits un arī tāpēc, ka skolotāja lika nevis pašam gribējās. Tur nebija emociju. Tukšums. Tāpat arī ar intrigu. Nebija nekas, kas piesaistītu manu uzmanību un liktu gribēt grāmatu turpināt lasīt. Viņa gāja kā akmens no rokas rokā un visiem piekrita, un visu darīja. Neanalizēja, nešaubījās, neizzināja, nebaidījās.
Visādi citādi stāsts man patika. Viegli lasāma valoda, ātri izlasījās. Nebija jāmet grāmata prom neizlasīta vai arī jālūdzas, lai tās beigas ātrāk pienāktu un ātrāk no stāsta būtu miers. Drīzāk prasījās, lai tas ir izvērstāks un garāks, nevis tādas pagarš skolas domraksts. Nu es ceru, ka autore uzrakstīs vēl kaut ko un šoreiz emocionālāk un izvērstāk. Ja, darbs jau nebūtu uzrakstīts un izdots tad pat šo varētu pārstrādāt un papildināt. :)
Vēl man ļoti drosmīga likās mūsdienu autoru pielikšana pie nākotnes klasiķiem. Nu un, laikam, jau darbs, kurš manī ir izsaucis tik garas pārdomas nebūt nav zemē metams un slikts.
Tomēr tā vēl bija mazākā bēda. Lielākā bija ar to, ka visu grāmatu man prasījās vairāk sajust galvenā tēla emocijas. Sajūtas, bailes, apsvērumus, šaubas. Visvairāk šaubas. Es it kā varu piefantazēt klāt, ka viņa bija kā robots, kā naivs, uzticams suns, kas nevis analizē, bet tic sava saimnieka komandai. Tad atkal, saimnieki tur mainījās un diez vai mans uzdevums ir kaut ko piefantazēt klāt, lai izskaidrotu sev vietas, kuras man radīja jautājumus un šādas vietas bija bezgala daudz. Varbūt jautājumi nerastos, ja lietām nepieietu tik pavirši, tās vairāk noslīpētu un vairāk piedomātu pie detaļām. Jā, man šādā jaunuzburtā pasaulē ļoti pietrūka detalizētības.
Kā tas viss radās? Kāda ir pārvaldības sistēma? Kāpēc kādam būtu jāmokās veidojot personību virs personības? Tas, ka cilvēcīgo pusi vajag iepūst mākslīgajā intelektā man, kā lasītājam parastajam, neizsaka pilnīgi neko. Man prasās skaidrojums kāpēc zinātnieki ir nonākuši pie šāda secinājuma? Cik pudi sāls ir izēsti, lai pie tā secinājuma nonāktu? Nu un tā tālāk.
Par pašu tēlu... Nu man bija sajūta, ka viņai ir izoperēts arī analīzes un emancipācijas nervs. Tas savukārt man negāja kopā ar faktu, ka viņa atgūst atmiņas un sāk sevi apzināties ārpus visa. Nu un tad tā atmiņu atgūšana... Neko jau īsti viņa tur, manuprāt, tā arī neatguva un tad man nav skaidrs kam tas viss vispār bija vajadzīgs. Visvairāk šādā pirmajā personā rakstītā darbā man prasījās pēc varones līdzdarbošanās, šaubām, analīzes, mēģinājuma pieņemt lēmumus, izprast situāciju, iedziļināties u.t.t. Man bija sajūta, ka to stāstu ir pierakstījis kāds cits un arī tāpēc, ka skolotāja lika nevis pašam gribējās. Tur nebija emociju. Tukšums. Tāpat arī ar intrigu. Nebija nekas, kas piesaistītu manu uzmanību un liktu gribēt grāmatu turpināt lasīt. Viņa gāja kā akmens no rokas rokā un visiem piekrita, un visu darīja. Neanalizēja, nešaubījās, neizzināja, nebaidījās.
Visādi citādi stāsts man patika. Viegli lasāma valoda, ātri izlasījās. Nebija jāmet grāmata prom neizlasīta vai arī jālūdzas, lai tās beigas ātrāk pienāktu un ātrāk no stāsta būtu miers. Drīzāk prasījās, lai tas ir izvērstāks un garāks, nevis tādas pagarš skolas domraksts. Nu es ceru, ka autore uzrakstīs vēl kaut ko un šoreiz emocionālāk un izvērstāk. Ja, darbs jau nebūtu uzrakstīts un izdots tad pat šo varētu pārstrādāt un papildināt. :)
Vēl man ļoti drosmīga likās mūsdienu autoru pielikšana pie nākotnes klasiķiem. Nu un, laikam, jau darbs, kurš manī ir izsaucis tik garas pārdomas nebūt nav zemē metams un slikts.
This entire review has been hidden because of spoilers.
September 28, 2021
Kaut kā viss ir baigi klišejiski un nodrāzts. Grūti ielasīties un grāmata likās tāds viens liels monologs. Bet visu cieņu autorei par uzdrīkstēšanos šajā žanrā kaut ko sacerēt un tā tik turpināt, jo mums latviešu literatūrā Sci-Fi ir ļoti maz pārstāvēts. Lai veicas ar nākamajiem darbiem!
December 19, 2020
Es šķiet nekad neesmu lasījusi fantastiku, kuru rakstījuši latviešu autori, tāpēc šī man bija vēl nepierasta lasītāja pieredze, taču man prieks, ka šī grāmata nu guļ manā grāmatu plauktā, jo mums noteikti nepieciešams lai cilvēki lasa un raksta. Ceru, ka fakts, ka tā nu ir manā kolekcijā dod arī autorei ziņu, ka, jā, viņu lasa!
Man prieks, ka mana interese bija gana ilga, lai spētu sarast ar tēlu un jāatzīst, ka pat saskumu, kad tā tomēr noplauka, taču labi, ka tas notika īsi pirms grāmatas beigām.
Idejiski man grāmata patika. Lieki neakcentējot mīnusus, smīkņāju, kad atpazinu Rīgu un smīkņāju arī par ātro mīlas spriedzi, kas man, kā lasītājai likās lieka.
Dodu simboliskas trīs zvaigznes - par literatūru latviešu valodā, par zaļo Mildiņu!
Un, ak, cik sapņaina vēlme mani pārņem, ka gribētos kā Lasītājai, dienu no dienas lasīt vēl un vēl, taču nav kas šī gadsimta ritenim uzliek nepieciešamās bremzes. Mums mirstīgajiem atliek dažas stundas dienā, lai atdotos rakstītajam vārdam.
Man prieks, ka mana interese bija gana ilga, lai spētu sarast ar tēlu un jāatzīst, ka pat saskumu, kad tā tomēr noplauka, taču labi, ka tas notika īsi pirms grāmatas beigām.
Idejiski man grāmata patika. Lieki neakcentējot mīnusus, smīkņāju, kad atpazinu Rīgu un smīkņāju arī par ātro mīlas spriedzi, kas man, kā lasītājai likās lieka.
Dodu simboliskas trīs zvaigznes - par literatūru latviešu valodā, par zaļo Mildiņu!
Un, ak, cik sapņaina vēlme mani pārņem, ka gribētos kā Lasītājai, dienu no dienas lasīt vēl un vēl, taču nav kas šī gadsimta ritenim uzliek nepieciešamās bremzes. Mums mirstīgajiem atliek dažas stundas dienā, lai atdotos rakstītajam vārdam.
Displaying 1 - 30 of 80 reviews