"Arī jēdzīgi cilvēki reizēm pamanās kļūt par nejēdzīgiem vīriešiem. Taču šī grāmata dod cerību, ka visu iespējams atkal vērst par labu. Vai tāda cerība ir kaut kas labs? Par to lai spriež lasītāji." Vislabāk patika stāsts “Paklājs”. JĀNIS SKUTELIS, komiķis
"Man vienmēr ir gribējies saprast vīriešus, un, tikai izlasot šo grāmatu, apjautu, kāpēc. Gribu viņus saprast, lai nepazaudētu! Izrādās, runa nav tikai par mums, sievietēm! Tās nav "vīrieši no Marsa, sievietes no Veneras" problēmas! Izrādās, eksistē vairāki tarakāni, kas liek viņiem pašiem pazaudēties. Katrā stāstā satiku kādu no vīriešiem, ko līdz šim nebiju sapratusi. Un man ir ļoti, ļoti žēl... par pārpratumiem, pieņēmumiem, pārmetumiem. Šī grāmata padara gaišāku ceļu uz saprašanu un nepazušanu." Vislabāk patika stāsts “Nakts ēnu režija”. SANDA DEJUS, radio un TV ētera personība
"Man bija aizraujoši lasīt gan stāstus, gan vēstules. Šāda forma grāmatai ir ļoti interesanta. Pirmo stāstu pat daļēji varu iedomāties kā filmu, jo tas izraisīja spēcīgu līdzpārdzīvojumu. Pašam esot vīrietim, tātad insaideram, man bija ļoti interesanti uz stāstos skarto problemātiku palūkoties it kā no malas. Vislabāk patika stāsts “Ledus lāsteka”. ANDREJS ĒĶIS, režisors un producents
""Nu, nu... ko tad sieviete var zināt par to..." – tāda bija mana pirmā doma, uzzinot, ka Zane sarakstījusi grāmatu par vīriešu galvās mītošiem tarakāniem. Bruņojusies ar zināmu devu skepses, sāku lasīt manuskriptu un sapratu: Zane ir baigais malacis, ķeroties klāt tematam, kas nav "pa zobam" kuram katram. Pārsteidzoši – katrs stāsts šķiet tik saprotams un reāls, ka gribas teikt: jā, es arī ko tādu esmu piedzīvojusi, bijusi blakus vai dzirdējusi. Taču labākais ir tas, ka katram stāstam ir turpinājums. Lai viss nešķistu kā vienkārša vīriešu aprunāšana, grāmatā ir VIŅŠ. Psihoterapeits Gatis Līdums ar savām trāpīgajām vēstulēm katram stāsta varonim ļauj uz izlasīto paskatīties vēl no cita skatpunkta. Vislabāk patika stāsts “Lifts”. AGNESE DRUNKA, TV un radio personība
ZANE ZUSTA ir rakstniece un žurnāliste GATIS LĪDUMS ir psihoterapeits, sertificēts psihoterapijas speciālists, supervizors
Cerēju, ka šī grāmata palīdzēs saprast vīriešus. Bāc, nu tā arī nesapratu. Daži stāsti un aprakstītās situācijas smīdināja (“Paklājs”), bet liela daļa bija pat diezgan dramatiski atgadījumi (“Nakts ēnu režija”). Mazliet satrauc tas, ka par vīriešu tarakāniem atbildīgās izteikti bieži rādītas sievietes - zāģētājas, stresotājas, dusmīgās utt. Vai gan kungiem ir maz pašiem savu tarakānu?
Es nekad nelasu pašpalīdzības grāmatas - un šī nav gluži tāda, bet tomēr ļoti tuvu tam. Droši vien turpināšu (vismaz kādu laiku, nekad nesaki nekad) tāda tipa nelasīt - patiešām nejūtos uzrunāta ko šādu lasot. Bet tāpēc atļaušos nevērtēt - man ne visai patīk, bet es arī nevērtētu, piemēram, pildītu papriku, jo zinu, ka man paprika ļoti negaršo un neviens pasaules pavārs to nespēj mainīt. Visvairāk man grāmata atgādināja formātu, kad žurnāls publicē vēstuli un tā algots psihologs atbild. Tikai tās vēstules (t.i. stāsti) bija nu ļoti sarakstītas daiļliteratūras krāšņajā valodā, ko neasociēju ar īstiem cilvēkiem sev tuvumā, kas manās acīs papildus laupīja ticamības momentu un psihologa atbilde zaudēja jelkādu jēgu.
Vai pēc šīs grāmatas es labāk saprotu vīriešus? Jā & Nē! Jo kā grāmatas līdzautors, psihoterapeits Gatis saka - hibrīd’tarakāni, tie vienmēr ir kādā unikālā modifikācijā. Stāsti, tāpat kā to varoņi, ir tik dažādi - smieklīgi, skumji, kaitinoši, dusmu uzdzenoši, līdzjūtību raisoši, nesapratnes pilni, ... nu tieši tā pat kā vīrieši ārpus grāmatas lapas pusēm.
Zane, grāmatai vajag pielikumu - terapeita vēstules tām sievietēm, kuras šos tarakānus “sazīmēja” savos vīriešos!
Nekad neizvēlētos šo grāmatu lasīšanai, taču izlēmu noklausīties iestudējumu Latvijas Radio Radioteātrī K.Tatarinovas režijā. Kaut vai tādēļ, ka nepiedodami maz lasu jauno latviešu autoru darbus, turklāt Ingas Ābeles "Klūgu mūka" un Janas Egles "Svešo" iestudējumi Radioteātrī bija labi. Doma grāmatas formātam interesanta, bet saturs, maigi sakot, neuzrunāja un dažviet likās galīgi garām. Aktieru izpildījums gan labs! Iespējams, tikai tāpēc noklausījos visu līdz galam.
Doma jau šai grāmatai ir laba, kad sāku lasīt, domāju - nu tik būs. Bet lasot visu laiku galvā tikai viens jautājums - kapēc pie 80% vīriešu tarakānu vainīgas sievietes? Nu nav tik traki. Kopumā, man patika valoda, kādā stāsti uzrakstīti. Taču, diezvai lasītu vēl kādu tarakānu grāmatu.
Sievietes ir no Veneras, vīrieši – no Marsa… Par šo atziņu lasot visu laiku domāju. Grāmatā apkopoti desmit stāsti par vīriešiem, no kuriem katru apsēdis vismaz viens tarakāns. Sadzīviskām Zanes modelētām ainiņām, kurās lasītāji var sazīmēt savus līdzcilvēkus, seko psihoterapeita Gata Līduma vēstule jeb belziens ar slapju airi pa pakausi, nosaucot katru tarakānu vārdā un dodot praktiskus padomus, kā ar šo mošķi tikt galā. Un te nu es atgriežos pie pirmīt minētās atziņas, ka sievietes un vīrieši nāk no dažādām planētām. Vai tā ir? Nu, it kā ne – visi esam cilvēki un rīkoties kā aprakstītajās situācijās, manuprāt, mēdzam gan vieni, gan otri. Arī sievietes var būt gļēvas, greizsirdīgas vai vēl kādas, ilgstoši dzīvot disfunkcionālās attiecībās un nodoties atkarībām, kā to pārliecinājāmies arī “Tarakānu sērijas” pirmajā grāmatā “TARAKĀNI MANĀ GALVĀ. Stāsti par sievietēm”, taču, taču, taču… Ļoti labi, ka Zane ir pieaicinājusi talkā psihoterapeitu vīrieti. Nu šitik racionāli, pragmatiski un bez žēlošanas, manuprāt, prot nobliezt tikai VIŅI. Precīzi un trāpīgi. Bez rokas notrīcēšanas. Tieši tā, kā rīkojas medībās, kuru mērķis ir nogalināt. Mums, sievietēm, jau tomēr biežāk ir svarīgāk, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Kā labāk? Lai katrs lasa (dzīvo) un izlemj pats… P.S. Īpašs cepums Zanei par dzīvo valodu un fantastiskajiem salīdzinājumiem! (Man ir baigā aizdoma, ka vīrieši šitajā… liriskumā?… mums netur līdzi – visādi citādi iejušanās VIŅU ādā bija 100% pārliecinoša!) Ar nepacietību gaidu nākamos “Tarakānus”, jo uzskaitīti nebūt nav visi. Zane, Tev perfekti padodas lomu spēles. Varbūt nākamajā grāmatā katra situācija jāapraksta no divām pusēm (kā stāstā “Alus traips” un romānā “Aiz durvīm”) un jāpapildina ar divām vēstulēm. Jo, kā sacīt jāsaka, kamēr vieniem vajag “airi”, citiem pietiek ar “stibu” vai “burkāniņu”. Dzīvosim draudzīgi, kā teica Leopolds.
It is a good book. I highly appreciate the courage to pick up a hard topic and talk about it. I like the "dialogue" between the individual stories and psychoteraphists letters to the main heroes. It is a very dynamic, fast read. And then ... maybe" it is not you, it's me" situation, where I long for yet a deeper dive, but this was/is already quite a deep one. Where the intense "shot" was "full of flavour", but I guess, I just enjoy the "long drinks". *Plus 0.5 star [which I can't mark here] just for trying to kick-start the discusion in society, to encourage people to start to pay attention.
Stāsti man tīri labi patika, lika aizdomāties, un tā tam ir jābūt, bet sekojošās vēstules gan neuzrunāja. Acis laidu ātri pāri, uzķerdama pašsaprotamo. Mans subjektīvais viedoklis, jo kā draugs pareizi man norādīja - "kas Tev pašsaprotams, citam nesaprotams".
Man mani tarakāni mīļāki par Tavējiem! Tāda bija sajūta, lasot Zanes Zustas trešo grāmatu - šoreiz par insektiem vīriešu galvās. Kaut kā par sieviešu tarakāniem ("Tarakāni manā galvā") gribējās vairāk ieķiķināt, šķita tādi vieglāki, labāk saprotami. Lasot par vīriešu psiholoģiskajām problēmām reizums uznāca tādas kā skumjas, līdzi jušana... neizpratne? Iespējams, es tiešām tos vīriešus neizprotu! Humors, šķiet, tas bija tas, ko vēlējos vairāk!
Nezūd Zanes Zustas veiklā valoda, aprakstot situācijas vīriešu dzīvēs. Psihoterapeits Gatis Līdums piedalījies ar vērtīgiem komentāriem par katru no stāstiem. Tarakānu grāmatu koncepts vēl aizvien ir aizraujošs. Ainiņas spilgtas, viegli vizualizējamas.
Tēmas: - "Vīrieši neraud" - Neuzticība - Greizsirdība - Pasivitāte - Nerunāšana - Bēgšanas no realitātes - Neprasme novērtēt to, kas ir - Atšķirīgās domu pasaules - Atkarība no mātes, nespēja pārraut nabassaiti - Atkarības.
Salīdzinoši biežāk psiholoģiska rakstura grāmatas tomēr pērk sievietes. Taču ja es, kā sieviete, gribu vairāk saprast vīriešus- man vairāk pie sirds iet grāmata "Īsta vīrieša ceļš. Garīgā pilnveide un meistarība attiecībās, karjerā un seksā".
"Tarakāni Tavā galvā" lasāmāka, manuprāt, būs tieši Tev- vīrieti! Tu to lasīsi savādāk kā es un, iespējams, atradīsi arī par ko pasmieties. Grāmatas līdzautore Zane Zusta raksta brīnišķīgi!
Un divi feini teicieni, ko savās vēstulēs vīriešiem piemin Gatis līdums- "Ja kāds Tev ar diviem pirkstiem ir izdūris acis, ar strauju galvas kustību salauz viņam tos pirkstus." "Es jums stāstīšu visu tik ilgi, līdz pats visu sapratīšu."
Grāmata lieliska! Izlasot to, rodas sajūta, ka visi cilvēki tomēr ir vairāk cilvēki, kā līdz šim varbūt šķita. Starp tarakāniem un kotletēm jau mēs visi vien maldamies. Vai grāmata ļauj izprast vīrieša dabu? Nē, bet pareizi uztverot šos stāstus, ir iespējams saprast, ka sarunas ir tās, kas noved pie savstarpējas sapratnes un savu tarakānu apzināšanās.
Daži stāsti uzrunāja vairāk, citi mazāk, bet kopumā ir labi. Daudz ideju rosās ap bērnību un to kā piedzīvotās lietas atsaucas nākotnē jau pieaugušā vecumā. Grāmatas formāts palicis nemainīgs no sieviešu versijas, bet saturs protams savādāks, lai gan dažas paralēles pat varēja savilkt. Lasāmviela, laiskām brīvdienām vai brīvam vakaram :)
Man laikam līdzīgi kā Skutelim, proti, vislabāk patika stāsts "Paklājs''. Lika pasmaidīt un bišķīt aizdomāties arī...Interesants grāmatas formāts, izlasāma vienā elpas vilcienā. Noteikti kaut kad pieķeršos arī Z.Zustas sieviešu tarakāniem.
Man patika un teiktu, ka vērts izlasīt, lēnām, iepauzējot un padomājot. Vismaz man tā likās. Tādi stāsti, kur likās, es esmu tādus cilvēkus sastapusi, tad redz, kas viņiem varētu notikt galvā. Atbildes arī vajadzēja izlasīt. Tas ir tas, ko man vajadzēja zināt, kad sastapos ar šādiem cilvēkiem.
Interesants formāts - stāsts un tā psiholoģiskais intepretējums pēc tam. Viegla literatūra, bet var saskatīt daudz domājama. Patika. Noteikti tagad labprāt iepazītu sieviešu versijas tarakānus.
Es atvainojos, bet tās drausmīgās latviešu alkoholisma, pašvērtības trūkuma un nerunāšanas problēmas,kas,kā sāk likties, ir visu latviešu autoru darbu pamatā, nudien priekš manis vairs nav lasāmas.
Viegli lasāmi, vizuāli koši stāsti ar tīkamu pēcgaršu. Stāsti bija interesanti, lai arī ārpus mana vīriešu burbuļa. Gribētu turpinājumu par citiem tarakāniem :)
Tieši par vienu zvaigzni labāka kā "Tarakāni tavā galvā. Stāsti par sievietēm". Stāsti vairs nešķita tik pārspīlēti izdomāti, kopumā grāmata neuzrunāja. Taču, ja gribas palasīt kaut ko pavisam vienkāršu atslodzei, derēs. Mani mazliet uzvilka tādi G.Līduma padomi, kā piemēram par to, ka spēja lasīt emocijas (empātija) tikai sarežģī dzīvi un "jā, vīrietis attiecībās nereti tiek izmantots kā emocionālā miskaste, jā, tā tas notiek".