Grāmatā apkopoti mūsdienu latviešu autoru stāsti, esejas, dzejoļi un atdzejojumi par mīlestību. Mūsdienu literatūrā un mākslā mīlestība nereti tiek uzskatīta par banālu un nenopietnu tēmu, par kuru viss jau pateikts. Šī grāmata ir pierādījums pretējam – par mīlestību ir iespējams rakstīt arī mūsdienās, taču godīgums un atklātība prasa daudz drosmes. "Mīlestības grāmatā" lasāmi gan jau zināmu, gan jaunu mūsdienu autoru teksti, kas tapuši speciāli šim izdevumam un runā par dažādām mīlestības formām – draudzību, attiecībām, mīlestību pret bērnu, Dievu u.c. Starp grāmatas autoriem ir Svens Kuzmins, Daina Tabūna, Artis Ostups, Edvīns Raups, Aksels Hiršs, Marija Luīze Meļķe un citi. Izdevumā kopā lasāmi 21 autora teksti.
Tā kā ikdienā esmu lieciniece lasītāju interesei par jaunizdotām grāmatām, un šis ir pēdējās nedēļas karstais pīrādziņš, gribēju saprast, vai šis tiešām ir TIK labs, kā visi pērk, vai arī te ir gadījums ar mušu un sūdiem.
Mīlestību es te atradu diezgan maz. Darbi ir ļoti nevienlīdzīgi. Man vairāk izskatās pēc "kā stilīgos vārdos ietērpt kādreiz piedzīvoto un lietot tikai pašam autoram zināmas detaļas". Ir atsauce uz Vērdiņa Siermaizīti, un daudzos no darbiem vērojami autoru centieni pašiem atrast savu siermaizīti kā mazās, ikdienišķās mīlestības simbolu. Bet vai tā vajag?
Man patika esejas, īpaši par mīlestību grāmatās, atsevišķi dzejas darbi, un protams, kā dimantiņš kronī mirdz Svena Kuzmina "Mums ar borisu iet labi", un protams, arī mana jaunizceptā vecāka sirds izkusa pie Dainas Tabūnas un Ivara Šteinberga bērna.
Bet pārējais gan pazuda viduvējīgā burzmā. Atceros Gundegas Repšes skarbos vārdus, veltītus latviešu blogeriem. Interesanti, cik lappušu rakstniece atstātu šajā grāmatā?
Ir grūti vārdos pateikt tā tieši par mīlestību. Jo, manuprāt, tā ir jānolasa/ jāsajūt emocionāli, piemēram, caur rūpēm par kaut ko (mīļoto cilvēku, bērnu, suni ...) Bet rakstīt Mīlestības grāmatu/-ai vajag vienmēr! Tā ir tā retā cilvēka privilēģija - zināt, radīt un just mīlestību.
Bija, kur vairāk skaisti un arī, kur mazāk skaisti, tādēļ arī tāds vidējais vērtējums.
Šis bija ļoti skaisti: "Mīlestība ir mūsu kopējais noslēpums - kad to atklājam, pasaule kļūst par vienotu lauku. Tad šajā laukā varam atrast zonas, kur mīlestības nav, un piepildīt tās." (18.lpp.)
Oh my oh my. Šis ir viens no labākajiem personīgajiem pirmsZiemassvētku apdāvinājumiem, kāds man pēdējos gados ir bijis. Miniatūrā, gandrīz kabatas lieluma grāmatiņa sevī savilkusi mīlestības esenci. Joprojām nezinu, vai mani favorīti ir Svena Kuzmina, Elizabetes Lukšo-Ražinskas vai Dainas Tabūnas stāsti. Varbūt Annas Andersones. Lai vai kā, tas bija neaizmirstami, aizkustinoši un smaidā paliekoši. Jo mīlestība ir viss, un tā var būt jeb kas.
Satori grāmatžurnālus ir nomainījusi grāmata. Lai būt pavisam droši, tā arī rakstīts uz vāka - Mīlestības grāmata. Man gan patika grāmatžurnāli. Un ne tikai tādēļ, ka tos pēc gadiem, kad literatūras vairāk kā plauktu, var dedzināt vieglāku sirdi. Manuprāt, tas tiešām bija oriģināls formāts. Tomēr arī jaunajā izdevumā tā vien šķiet, ka vairāki darbi labāk iederētos grāmatžurnālā, piemēram, lieliskā Žulijena Nuhuma Kulibali eseja "Kāpēc runāt par mīlestību nav stulbi", ko labprāt nākotnē pārlasītu.
Lai arī joprojām nejūtos tiesīga teikt šādus vārdus, bet daļa no ietvertajiem darbiem man liekās nedaudz vāji, līdz galam nenostrādāti, sailgojušies pēc redaktora pēdējā pieskāriena. Jāatzīst, ka prozas darbi šoreiz mani uzrunāja daudz vairāk (bet kā gan lai uzraksta skaistu dzejoli par skaistu mīlestību 21. gadsimtā, neprātīgi grūts darbs), bez pieminētā Kulibali ļoti izbaudīju arī Lienes Lindes pēcnāves gaitu stāstu "Mīlēto istaba", kuras pēdējais teikums man tā ieblieza, ka kādu mirkli nevarēju pāršķirt nākamo darbu. Andreja Vīksnas stāsts "Tartu krāsas hameleons" daudzos līmeņos sasaucās ar manu pieredzi un vienkārši lieliski uzrakstīts - dzīvs, mūsdienīgs un attiecību stāsts ļoti, ļoti īsts. Patika arī Annas Andersones "Mīlestība kā no grāmatas", ja vien neskaita pēdējo teikumu. Pēc burvīgā, tumšā teksta, tas pēdējais teikums likās kā no standarta sieviešu padomu žurnāla. Protams, arī izcilais Svena Kuzmina "Mums ar borisu iet labi" manī pamatīgi iesūcās - no hi hi līdz pamatīgam, dziļam au! Un lai arī pēdējiem diviem, Dainas Tabūnas un Ivara Šteinberga tekstiem man grūtāk identificēties, bet es priecājos, ka tie parādās šajā izlasē. Šteinbergu izlasīju divreiz un saraudājos. Arī Meļķi izlasīju divreiz, pirmajā vispār neuzrunāja, otrajā sasmaidījos un palika silti.
Cik cilvēku, tik mīlestības nokrāsu, vai ne? Varbūt arī par to šī grāmata. Lai top, Satori! Gaidu Pārsteiguma, Naida, Trauksmes u.c. grāmatas. Ar vērtējumu ļoti grūti, jo bija darbi uz 5 zvaigznēm un ne tik labi darbi. Kopumā 3.5, apaļoju uz leju, jo nedzeru vīnu. Un jo apņemos šogad būt godīgāka pret sevi.
Spotify nelietoju, bet ļoti ceru, ka tur atrodams minēto skaņdarbu saraksts, skaņu celiņš šai grāmatai.
Grūti novērtēt grāmatu, kurā ir vairāku autoru darbu apkopojums. Daudz no grāmatā publicētā bija nu tā, it kā visi kaut kādā veidā pieskārās mīlestības vārdam un nozīmei. Taču tā īsti man rezonēja tikai Annas Andersones "Mīlestība kā no grāmatas" un Dainas Tabūnas "Viena diena tavā dzīvē 11.09.2020". Divas tik atšķirīgas mīlestības, bet kaut kas pavisam īsts bija šajos abos stāstos. Ļoti gaumīgs vizuālais noformējums ❤
Vārda “mīlestība” pārmērīgs lietojums kā literatūrā, tā ikdienas saziņā manī bieži mēdz raisīt nepatiku. Tas šķiet cenšamies ietvert vārdos neietveramo, tādējādi to ierobežojot un trivializējot. Bet gribētos ticēt kaut kam, kas pārsniedz mūsu uztveres robežas.
Taču šī grāmata pa gabaliņiem saliek tādu mozaīku, kurā veroties, var patiesi sajust šīs parādības klātesamību.
Nevaru novērtēt visu grāmatā ietverto darbu kopumu vienā piecu zvaigznīšu skalā, taču sirdī palika Lienes Lindes “Mīlēto istaba” un ļoti spēcīgi norezonēja Annas Andersones “Mīlestība kā no grāmatas”.
Kopumā grāmata - tāds skaists patvērums no reizēm smeldzošās ikdienas vējiem.
Mīlestības grāmata, manā skatījumā, nav vienkārši literārs krājums – tā ir sajūtu mozaīka, kurā katrs no 20 mūsdienu latviešu autoriem piedāvā savu skatījumu uz mīlestību. Šī grāmata nav viennozīmīgi vērtējama, jo tajā mīlestība tiek skatīta no dažādām perspektīvām – tā var būt starp vīrieti un sievieti, bērnu un vecāku, cilvēku un dabu, pat starp cilvēku un viņa četrkājaino draugu. Tieši darbs “Bez nosaukuma”, kas attēlo mīlestību pret suni, mani īpaši aizkustināja – tā vienkāršības un patiesuma dēļ. Taču ne visas autoru piedāvātās perspektīvas bija viegli uztveramas un saprotamas. Vairākus no autora darbiem man tā arī neizdevās uztvert.
Šis krājums liek aizdomāties par to, cik dažādi un reizē dziļi mēs izprotam šīs jūtas. Mīlestība nav tikai romantiskas attiecības – tā ir klātesoša visur, kur vien cilvēks ir gatavs būt atvērts un jūtīgs.
Īpaši patika, kā grāmata tiek pasniegta – katrā stāstā ir iekļauts citāts no kāda skaņdarba ar nosaukumu, līdz ar to piedāvājot muzikālu pavadījumu. Tas padarīja lasīšanas procesu noskaņu pilnu un dziļi personīgu. Tieši šī kombinācija – vārds un skaņa – padarīja Elizabetes Lukšo-Ražinskas darbu tik emocionāli spēcīgu, ka, jāatzīst, asaras acīs saskrēja pašas no sevis.
Kopumā “Mīlestības grāmata” ir bagāta un daudzslāņaina – tā noteikti ir vērtīga. Tā rosina just, domāt un ieraudzīt mīlestību sev apkārt – arī vietās, kur iepriekš to, iespējams, nemaz neesam meklējuši.
Interesanta, skaista un viegli lasāma grāmatiņa. Dažādu autoru darbi, kas atspoguļo mīlestību. Ļoti patika, taču novērtēt grāmatu, kurai ir vairāki autori, tomēr ir grūti, bet 5⭐️ pelnīti :) Es neaizmirsīšu Svena Kuzmina rakstu "Mums ar borisu iet labi"- pilns ar humoru🧡 Paldies!
ilgi atlikta, beidzot izlasīta. bija visādi jautri un aizkustinoši elementi, bija tādi, kas vienaldzīgi un varēja palikt nepabeigti..
stāsts, pēc kura neguvu sajūtu, ka "pietika" ir Dainas Tabūnas "Viena diena tavā dzīvē. 11.09.2020.". man bērnu vēl nav, taču tas šķita tik smeldzīgi patiesi, pa īstam. emociju spektru viegli varēja noķert no lappusēm, paldies par to.
ak, un toreiz ļoti sen es biju uz grāmatas atklāšanu, klausījos Žuljēnu, un vēlos teikt paldies par domu : "mīlestība ir kā publiskā tualete".
grāmata mūsu laikam par mūsu laiku. vērtējums mazliet pavilkts uz augšu, jo, kā jau citi saka, pieeja tēmai un kvalitāte te variē, bet tas, kas aizķēra, aizķēra ļoti. visvairāk atmiņā paliks Lienes Lindes, Andreja Vīksnas, Dainas Tabūnas un Annas Andersones darbi.
Vienkopus var izlasīt vairāku autoru darbus. Krājumā ir dzeja, īsie stāsti un esejas. Liels atklājums priekš manis bija Annas Belkovskas dzeja, Ž.N. Kulibali eseja un Andreja Vīksnas īsais stāsts. Katra autora teksta sākumā ir citāts no dziesmas, kuru var atrast Spotify un paralēli lasot klausīties. Dainas Tabūnas īsais stāsts sastāv no dienu fragmentiem, kuras viņa pavada ar jaundzimušo. Formāts atgādina vēstuli, kur lasītāju uzrunā otrajā personā, spēcīga klātbūtnes sajūta un apziņa, ka mazais cilvēks kādreiz izaugs un lasīs mammas atzīšanas un mīlestības liecību.
Nespēju likt zvaigznītes tādai dažādībai, taču dikti skaisti, ka ir tāda iespēja - iepazīt mūsdienu autoru dažādos skatus, meistarības un asprātības, vēl jo vairāk, ja viss palikts zem mīlestības vārda.
Manuprāt, spēcīgākie veselumi - Svena Kuzmina “Mums ar borisu iet labi” un Ivara Šteinberga “Pirmie seši mēneši”.
Likumsakarīga laika izvēle šī darba lasīšanai. Iespējama nejaušība, tāpat kā grāmatiņā sastopamie stāsti. Dziesma fonā paspilgtina rakstīto un ļauj pietuvināties stāsta varoņu sajūtām. Viegla, ērta un patīkama savā formā.
Grāmatā bija pārstāvēti dažādi mīlestības veidi un objekti, cilvēki, suņi, Dievs, savs dzimums, pretējais dzimums, laulības, neatbildēta mīlestība, bērni. Tajā visā drīzāk saskatīju dažādās attiecības un attieksmes, kam pāri ir tas, ka ir grūti, bet kaut kur apakšā ir mīlestība, kas dod spēku ciest. Vai tāda / un kāda ir tā īstā mīlestība, to nezinu.
Mani aizkustināja. Skaista grāmata viegli meditatīviem vasaras vakariem.
Palasīju citas atsauksmes - cik dažādas ir mīlestības, tik dažādi ar mums rezonē katrā autora darbs. Mans favorīts bija Hiršs, bet visvairāk aizkustināja Lindes stāsts. Izlasiet, kaut kas te būs katram ❤️ (+ vēl mūzika!)
Varbūt vajadzēja lasīt visu vienā “rāvienā”, man sanāca vairāku vilcien-braucienu ilgumā. Nebija sajūtas par vienotu. Tik dažādas formas. Arī saturi. Taustei ļooooti patīkama grāmata. Interesanta ideja par dziesmu citātiem.
3,5* kopumā man patika grāmatas vibe, bija tādi stāstiņi, kas man ļoti patika, bet citus līdz galam nesapratu vai nešķita manas gaumes, domāju šī ir tā grāmata, kuru otrreiz lasot tā iepatiksies vēl vairāk
Grūti novērtēt, darbi ļoti atšķirīgi, citi vairāk aizķer, citi mazāk, bet diezgan plūstoši bija virzīties tiem cauri. Salkana, ātri gaistoša pēcsajūta. Skaņu celiņi kā pāri paliekoši konfekšu papīri
“Arī mīlestība mainās, protams. Kā no ielas paņemts mežonīgs kaķēns tā sākumā bez mitas lēkā, kož un saplēš jebko, ko var saplēst. Izspūrusī un badīga tā skaļi pieprasa visu uzmanību uz pasaules.”
Grāmatā apkopoti divdesmit viena latviešu autoru stāsti, esejas un dzeja par svarīgo – par mīlestību. Kas ir pirmais, par ko Tu iedomājies, kad domā par mīlestību? Mīlestība var būt tik dažāda un to atklāj šī grāmata. Autori raksta par mīlestību pret savu partneri – laimīgu, neatbildētu, iesprūdušu un kaislīgu, par mīlestību pret bērnu un vecākiem, par mīlestību pret saviem četrkājainajiem draugiem, dabu un pašam pret sevi.
Es šo krājumu pamanīju jau pagājušajā gadā, bet tā nu sanāca, ka nesanāca ar to satikties un šogad, kad to vairs teju nekādi nevar iegādāties – piedāvājums uzradās kā no nekurienes un, cik priecīgi, ka tā. Man patika. Jāatzīst, ka ne visi grāmatā apkopotie darbi mani uzrunāja un šoreiz jāsaka, ka vairāk mani uzrunāja tieši stāsti un esejas, mazāk dzeja (dzejas šeit arī ir proporcionāli mazāk).
Patiesībā, nupat atskārtu, ka nav viegli uzrakstīt visaptverošu vērtējumu par krājumu, kurā apkopoti vairāku autoru darbi, taču kopumā varu teikt, ka grāmatai ir skaista noskaņa un brīnišķīgs dizains – ne vien ārējais, bet arī iekšējais. Ne velti gāmata 2021.gadā ieguvusi “Zelta ābele” balvu kā skaistākais prozas izdevums 2020.gadā.
Mani visvairāk uzrunāja Hirša “Pastorāle”, Veipa “Egoista balāde”, Lindes “Mīlēto istaba”, Kuzmina “Mums ar borisu iet labi”. Sevišķi zosādas sajūtu radīja Tabūnas “Viena diena Tavā dzīvē 11.09.2020.”, kas ir vienas dienas dienasgrāmatas ieraksts par mammas ikdienu ar zīdaini – ak, kā uzjundīja visas atmiņas, kā tas bija kļūt par mammu pirmo reizi, jo sevišķi tas norezonēja, jo autore stāstā izved pa Lielajiem kapiem, Miera ielu un citur šajā rajonā, kas bija arī mani ikdienas pastaigu maršruti, kur tāpat kā autore centos izdzert pirmo silto kafiju pusdienlaikā un bēgu no ātrās palīdzības mašīnām, pārgalvīgiem motociklistiem, lai tikai nosargātu mazuļa trauslo miegu.
Grāmata mani sākotnēji uzrunāja pēc tās vizuālā noformējuma un patīkama izmēra.
Šķiet, ka sen nebiju lasījusi grāmatu, kas apkopotu dažādu autoru gan stāstus, gan dzejoļus. Vienlaicīgi šāds formāts radīja nelielu sadrumstalotības sajūtu, taču arī ļāva paskatīties uz mīlestību kā atšķirīgiem mozaīkas gabaliņiem.
Dzejoļi ne tik daudz uzrunāja, neskaitot A.Belkovskas "Debesu ķermeņi", iespējams, tādēļ, ka dzeja nav man zināmākais žanrs un aizvien tajā taustos. Tomēr vairāki šajā grāmatā ietvertie stāsti raisīja nelielus apgaismības mirkļus vai vienkārši likās tādi, kurus gribētos pieturēt.. M.L. Meļķes "Es tevi šodien redzēju...", L.Lindes "Mīlēto istaba", S.Kuzmina "Mums ar borisu iet labi" un E. Lukšo-Ražinskas "Bez nosaukuma".
Kā papildus bonuss grāmatai likās dziesmas, kas pieminētas pie katra darba.
Es priecātos par šādu grāmatu savā grāmatplauktā, lai ik pa laikam uzšķirtu kādu no darbiem un pārlasītu, atgādinot, cik dažādi var sajust, uztvert mīlestību.
Man vienmēr paticis lasīt dažādu autoru stāstu krājumus, sevišķi šajā gadsimtā. Parasti caur tiem ieraugu priekš sevis tos autorus, kuriem turpmāk varu/gribu pievērst pastiprinātu uzmanību. Skaidrs, ka šādā kompilācijā gan sniegums, gan vēstījums būs tieši tik dažāds, cik dažāda ir autoru buķete. Un katram lasītājam norezonēs kaut kas cits, kas nu kurā brīdī aktuāls un/vai svarīgs. No šīs izlases manī dažādu iemeslu dēļ rezonēja Lienes Lindes, Patrīcijas M. Keišas, Annas Andersones, Svena Kuzmina, Tabūnas darbi, patika un uzrunāja (samērā bieži piekrītoši māju ar galvu) arī Kulibali izvērstās pārdomas.
Satori satura regulārajiem patērētājiem patiks - drusku sajūta, it kā ekrāna skrollēšanas vietā var šķirt papīra lapas :)
Mīlestība ir mūžīgi aktuāla un saistoša tēma. Taču nav viegli par to tā patiesi rakstīt. Var sanākt pārāk salkani un neīsti, var sanākt pārāk ciniski un strupi, vispār rakstīt ir grūti, bet varētu būt, ka par mīlestību vēl grūtāk. Grāmata apvieno tik dažādus un atšķirīgus rakstniekus un arī dažādas mīlestības, kuras tomēr nemaz arī nav tik dažādas. Lasīju ar vairākiem lieliem pārtraukumiem, šķita, ka šī ir tāda grāmata, kura jāpalasa un tad jāiepauzē, lai neizskrien visai uzreiz cauri nedomājot. Kopumā gribas teikt, ka grāmatas saturs ir tikpat spilgts kā gaumīgie un spilgtie vāki.
Vizuāli ļoti pievilcīgā grāmata kā liecība par šo laiku un šodienas mīlestību rotās manu grāmatu plauktu. Ir skaidrs, ka ne visi no darbiem rezonē, bet te var teikt, ka arī ne visas mīlestības der visiem. Liela dažādība kā veltījums dažādajām mīlestības formām. Esmu droša, ka atradīsies kāda rindiņa arī tavai mīlestības gaumei.