Grāmata piedāvā diezgan nepastāvīgu smieklīguma līmeni. Brīžiem es smējos skaļi, bet brīžiem jokos bija vairāk nopietnības, nekā humora. Šajā otrajā grāmatā - pareizāk sakot, otrajos četros stāstos, kuri oriģinālvalodā ir tikuši izdoti atsevišķi - ļoti daudz ko tik pazīstamu, ka smiekli pat nenāk, saskatītu skolotāji - līdz pat tam, ka es brīžiem šaubījosz, vai bērniem patiešām apskatītās detaļas būs interesantas. Tās joprojām ir rakstītas no bērnu skatu punkta, tomēr ir jāsaprot to īstā jēga, lai tās kļūtu nozīmīgas. Man kā skolotājai noteikti gribētos šo grāmatu rekomendēt kolēģiem, bet neesmu droša, vai es to piedāvātu bērniem grāmatas varoņu vecumā.
Sekos neliels pārskats, ko es domāju par katru no četriem stāstiem atsevišķi.
[spoiler] Pirmajā stāstā, kurā Ella dodas uz vasaras nometni, bija visvairāk skaļi iesmejamo brīžu. Taču otrais stāsts, pareizāk, tā atrisinājums, man pat ļoti nepatika. Var jau būt, ka berniem ir vajadzīga pasaka, tomēr... Noslēgums ir tāds, ka šķirtas ģimenes mamma atgriežas atpakaļ tāpēc, ka dēls dzejoļu konkursā pastāsta, cik ļoti viņš grib, lai vecāki atkal ir kopā - taču dzīvē tā nenotiek un nebūtu jānotiek, jo šķiršanās ir smags lēmums, visi vecāki zina, ka bērni grib viņus abus, tomēr ir pieaugušo apsvērumi, un rādīt bērniem, ka, ja tikai tu palūgsi, vecāki atkal būs kopā, man nešķiet labs 'mesidžs' bērnu grāmatai. Trešajā stāstā man trūka struktūras, tiek uzstādīta situācija, taču netiek īsti atrisināta kā pārējos stāstos - ir notikums notikuma pēc. Ceturtais stāsts gan atkal ir lielisks un skaļi smejams.[/spoiler]